Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.
“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.
“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.
Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.
Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.
“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.
«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.
«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».
Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.
Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.
“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.
No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.
Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …
Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?
Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.
Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”.
Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī ārpusē.
Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.
IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS
Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.
Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.
Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!
Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!
Autors: Viktorija Ņepomņaščaja
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 