No kurienes rodas vientuļas meitenes?

mate meita16

“Es jutu, ka mamma mani nemīl”, psihologam paziņo katrs otrais klients. “Es neprātīgi mīlēju savu bērnu”, var teikt, katrs no vecākiem. Kā sanāk tā, ka gan viena gan otra ir patiesība?

Mamma vakar teica: es tevi tik ļoti mīlēju, auklējos ar tevi, tik ļoti baiļojos tevi atlaist.

Es nebiju izbrīnīta – viņa man to bieži saka, – taču kārtējo reizi padomāju, kāda tomēr dīvaina dzīve, ja es pat neievēroju tik ļoti spēcīgus un mokošus pārdzīvojumus un augu pārliecībā, ka esmu vientuļa.

Tas, ka tēvs mani dievina, man bija skaidrs, bet viņš pārāk daudz strādāja un viņa klātbūtnes man allaž pietrūka. Šķita, ka pamestāka par mani cilvēka nav, bet tagad mamma atceras, ka tieši tas, kas man trūka, viņai bija pārpārēm.

Rodas jautājums, kura no mums ir mazāk adekvāta – tā, kura nespēja to nodot, vai tā, kura nespēja sajust. Vai arī tas principiāli ir normāli, ka viens mokās ar slāpēm, bet otrs dzer aizrīdamies, taču apmainīties ar resursiem nespēj.

Es tikai varu pateikt, kā tas izskatās ar pieauguša cilvēka acīm, un kā to nolasa bērns, bet kurā vietā pārtrūkst signāls, es nezinu.

Mamma saka: es tevi turēju cieši sev klāt. Meitene atcerās, ka visu laiku bija viena un ar viņu neviens nespēlējās, viņā neviens neklausījās un vienmēr bija kaut kāda pieaugušo dzīve, kurā viņa visu laiku maisījās pa kājām. Un pat sarunas par viņu norisinājās augstu virs viņas galvas, tā it kā viņa visiem traucētu par sevi rūpēties. Visu bērnību viņu pavadīja nāvīga garlaicība, līdz brīdim, kad viņa iemācījas lasīt.

Mamma saka: es tik ļoti ar tevi auklējos. Bet izrādās, ka viņai neuzticējās ne kripatiņas. Viņu reti kad laida kaut kur kopā ar draudzenēm, bet ne jau tāpēc, ka apkārt daudz kā bīstama, bet gan tāpēc, ka viņa ir tik neveikla, ka noteikti iepīsies kādās nepatikšanās. Pasaulē ir tik daudz visādu bīstamu lietu, ka viņa noteikti visā tajā ielīdīs un pievilks sev visus pasaules netīrumus. “Nokļūsi sliktā kompānijā” – tā bija tikai fakta konstatācija.

Mamma saka: es tevi tik ļoti sargāju. Nekad viņa nebija jutusies tik neaizsargāta, kā bērnībā. Labas meitenes nesit kājas pret galda stūriem, neapdedzinās, nenodauza ceļgalus, neko nezaudē un viņas nekad netiek apzagtas.

Ja viņai kāds nodarīja pāri, pēdējais, kas bija jādara – jāatzīstas mammai. Tāpēc, ka pati vainīga, labām meitenēm neviens nepiesienas un viņas visi ciena. Viņas prot uzvesties tā, ka nevienam neienāks pat prātā viņām pāri nodarīt. Tāpēc izvēle ir skaidra: negribi dabūt no divam pusēm, klusē. Ar agresoriem tiec galā pati, un nekādā gadījumā tajā neiesaisti savu mammu. Tad vismaz māja paliks tā vieta, kur paslēpties. Bet, ja izpļāpāsies, tad pirmais, ko izdarīs, tevi sodīs.

Mamma saka: es baidījos par to, ka tu esi pārāk skaista. Meitene vienmēr dzirdēja tikai par  saviem trūkumiem. Labas bija tikai acis un figūra, bet mati, deguns, zobi, stāja un gaita – pilnīgi garām. Kad viņa pieauga, tad šķita, ka cilvēki, kuri viņai izsaka komplimentus, ir pielīdēji vai arī ņirgājas, vai arī ir izvirtuļi. Un apprecējās ar pirmo pretīmnācēju, kurš viņu sāka aplidot – tāda reta veiksme, satikt normālu cilvēku, kuram nez kāpēc patīk šis briesmonis.

Mamma saka: tu biji noslēgta. Meitene atcerās, ka nespēja sarunāties ar pieaugušajiem. Viņa ģenerēja vai nu tikai muļķības, vai interesējās par to, kā pasaulē nav. Neviens nerunā par seksu, piemēram. Puikām pakaļ ir stulbi skraidīt, tāpēc ar mammu par mīlestību nerunā. Ikvienā informācijā par tevi var atrasties kaut kas aizdomīgs, bet jebkura doma vai nu parādīja tavus nepareizos uzskatus vai izrādījās stulba un smieklīga.

Bet tajā pat laikā mamma viņu mīlēja – mokoši, bez pretmīlas, neprotot aizklaudzināties līdz dīvainajam noslēgtajam bērnam, gluži vai mirstot no bailēm par sava bērna nākotni un savā mūžīgajā vainas apziņā. Un pacieta pusaudža pretestību, kas ar laiku pārvērtās naidā.

Iespējams, šis ir kaut kāds unikāls kroplīgs pārītis un citiem tā nemēdz būt, taču no kurienes gan rodas šie pieaugušo pūļi, bijušie nemīlētie bērni un vainīgie vecāki, kuri visi skumst pēc tuvības ar savu bērnu. Kurā mirklī šis siltuma vilnis tiek izkropļots un kāpēc nenonāk līdz adresātam? Nezinu, man vienkārši ir ļoti žēl, ka viņi tā arī nesatiekas, tā vientuļā meitenīte un viņas mīlošā mamma. Un vēl es ļoti ļoti ceru, ka mamma neuzzinās to, kā tas viss izskatījās no otras puses. Labāk, lai domā, ka viņai gadījās nepareizais bērns, kurš pavisam nealka mīlestības.

Marta Ketro
Avots: Благостная женственность
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s