Kāpēc sieviete iesaistās necienīgās attiecībās?

Film and Television

Nedaudz gribu paanalizēt filmas “Pretty Woman” (“Jaukā sieviete” ar Džūliju Robertsu un Ričardu Gīru galvenajās lomās) varoņu dialogu.
Un, tā…
1. Pirmie filmas galvenās varones Vivianas vārdi: “Mamma man teica, ka es esmu magnēts neliešiem”
Mamma! Teica! Mamma! Cik daudz sievietes spēka bija ielikts šajā mātes frāzē. Kura pati uzrakstīja savas meitas likteni. Skumju, pilnu sāpju un bēdu!!!
Visās pasaules reliģijās un tradīcijās Mātes lūgšana tiek uzskatīta par pašu spēcīgāko. Kā arī viņas lāsti.
Varena enerģētika, no kuras bērnam nav nekādu iespēju aizsargāties. Ja Mamma atļaujas tā runāt ar meitu, viņa projicē tās neveiksmīgo un smago turpmāko dzīvi, un, visticamākais, notiks tieši tas, ko viņa apgalvoja. Kamēr pati meita nepagriezīs savu Dzīves kuģi pretī mātes vārdu straumei.

Mātēm un tēviem ir jāatcerās: to, kā jūs rīkojaties ar savu meitu – tas ir viņas tālākais scenārijs attiecībās ar cilvēkiem. Ja jūs kliedzat uz viņu, tātad viņa to pašu atļaus darīt savam vīrietim. Ja darat viņai pāri – tātad viņa savam vīrietim arī to atļaus, ja pielietojat fiziskus sodus – tātad viņa pacietīs rupjību un fiziskus pāridarījumus.

Aizsargājiet savus bērnus no sevis! No savām negatīvajām emocijām! Dodiet viņiem iespēju dzīvot laimīgu Dzīvi!

Filmas galvenā varone tieši tāpēc kļuva par prostitūtu, ka zināja, ka ir “magnēts neliešiem”. Zināja. Tāpēc, ka viņas pats tuvākais cilvēks – mamma tā teica.

2. Tālāk viņa saka: “Es šeit nokļuvu dēļ nelieša numur trīs”.
Palikusi bez tēva aizsardzības, bet ar mātes lāstu, viņa izmisīgi meklē kāda vīrieša atbalstu. Jebkura. Tā, kurš pirmais pievērsīs savu uzmanību. Aizmirsusi par savu tīrību, kas dota jau no dzimšanas, viņa ķeras pie jebkuras iespējas būt aizsargātai! Viņa izdomā dažādus attaisnojumus vīrietim, kurš ar viņu izrīkojas nekrietni, jo uzskata, ka tieši to viņa ir pelnījusi. Jo viņai taču to iegalvoja jau bērnībā. Viņa vīrietim dod neticami lielu uzticības kredītu un atkal un atkal iet līdzi “nelietim”, jau trešajam. Un te nu ticība savai tīrībai ir zudusi pilnībā. Tāpat kā pašcieņa.

3. “Es paliku bez naudas, bez draugiem, bez nelieša. Strādāju ēstuvēs un benzīntankos. Izdzīvošanai bija par maz, bet mājās braukt bija kauns!” – viņa saka.

Varat iedomāties? Kauns braukt mājās! Un viņa izvēlas prostitūtas “profesiju”, lai tikai nebūtu jābrauc pie mātes, kura viņu psiholoģiski iznīcinās viņas kļūdaino soļu dēļ.

Kura noteikti pateiks visģeniālāko visu nelaimīgo sieviešu frāzi: “Es taču teicu!” Kura jau miljono reizi pateiks, ka viņas meita ir niecība un “magnēts neliešiem”.

Ak, Dievs! Kad mūsu bērniem atradīsies droša vieta, kur izdzīvot savas emocijas. Cik ilgi vēl vecākie izgāzīs uz jaunākajiem savu pašu nerealizētību, sāpes un aizvainojumus?

Kad sapratīs, ka saviem vecākiem bērns arī 20, 30, 40 gados ir bērns. Un vecāki nedrīkst uz saviem bērniem izgāzt savas negatīvas emocijas! Cik paaudzēm un cik gadiem jāpaiet?

4. “Te arī uzradās Kita. Viņa teica, ka tas ir viegli un es nolēmu”.

Vienmēr mūsu ceļā būs šādas iekšējās tīrības mācību stundas. Neizprotot savu pašcieņu un savu vērtību, arvien ātrāk grimsti. Bezdibenī. Un, cik šajā brīdī tev blakus būs “neliešu numur trīs, četri, pieci, seši”, kuri ar putām uz lūpām apgalvos, ka netīrība cilvēku attiecībās ir dzīves norma. Ka var krāpt bez sirdsapziņas pārmetumiem, gulēt ar ko pagadās un tu ticēsi, jo apkārt visi tā runā. Izglābties var tikai mainot attieksmi pret sevi un mainot to vidi, kurā atrodies. Parasti tas notiek ātri. Bet kāds mocās gadu desmitiem. Man pietika ar gadu.

5. “Sākumā raudāju, tad pieradu”, – saka galvenā varone.
Sievietē vienmēr ir tīrības gaisma. Vienmēr! Un dziļi Dveselē viņa vienmēr zin par sevi visu. Par to, ka viņa ir brīnišķīga. Neatkārtojama! Dievišķa! Šī gaisma, ielaužoties tumsā, izplūst kā asaras, depresija, sirdsapziņas balss. Ja nepietiek spēka kaut ko mainīt, sākas pašsaindēšanās ar tabaku, alkoholu, narkotikām un necienīgām attiecībām.

Jo spilgtāka gaisma – jo ātrāk izrāpies no bedres. Tas ir iespējams! Tāpēc, ka ikviena sieviete ir neticami spēcīga.

6. “Iela nav domāta tev”, – saka Edvards Vivianai. Un viņa atbild. “Kādu laiciņu pabūsi maita, arī šim noticēsi”.
Meitenes, mūciet no tiem, kuri jūs nemīl. Kuri izgāž uz jums netīrumus! Pieļaujot tadu attieksmi pret sevi, jūs nekad nespēsiet būt laimīgas. Jo, kā uz Edvarda vārdiem par viņas labajām īpašībām atbildēja Džūlijas Robertsas varone:

7. “Noticēt sliktajam ir daudz vieglāk, tu neesi to ievērojis?”.
Tas tāpec, ka meiteni ļoti reti slavē vienkārši tāpat. No sirds. Nevis lutinot: “Tu esi labāka par visām”, bet atgādinot: “Tu esi dievišķa. Tu esi gaisma. Tu piepildi šo pasauli ar skaistumu, tīrību un mīlestību!”

Lūk, tāds sižets. Lūk, tāda pusotra minūte, un viss sievietes Liktenis.

Saudzējiet Sievieti! Saudzējiet sevī Meiteni, kura ir tīra un brīnišķīga! Katra no mums ir cienīga sieviete. Neskatoties ne uz ko! Mēs esam tīras pēc savas būtības, un atliek vien tam noticēt un atļaut sev šo domu!

Es lūdzos par mums visām! Par visām Pasaules Sievietēm! Dod, Dievs laimi mums visām! Padomāsim labas domas mēs katra par Visām Pasaules Sievietēm! Mēs varam! Mēs varam viena otrai palīdzēt!

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas vientuļas meitenes?

mate meita16

“Es jutu, ka mamma mani nemīl”, psihologam paziņo katrs otrais klients. “Es neprātīgi mīlēju savu bērnu”, var teikt, katrs no vecākiem. Kā sanāk tā, ka gan viena gan otra ir patiesība?

Mamma vakar teica: es tevi tik ļoti mīlēju, auklējos ar tevi, tik ļoti baiļojos tevi atlaist.

Es nebiju izbrīnīta – viņa man to bieži saka, – taču kārtējo reizi padomāju, kāda tomēr dīvaina dzīve, ja es pat neievēroju tik ļoti spēcīgus un mokošus pārdzīvojumus un augu pārliecībā, ka esmu vientuļa.

Tas, ka tēvs mani dievina, man bija skaidrs, bet viņš pārāk daudz strādāja un viņa klātbūtnes man allaž pietrūka. Šķita, ka pamestāka par mani cilvēka nav, bet tagad mamma atceras, ka tieši tas, kas man trūka, viņai bija pārpārēm.

Rodas jautājums, kura no mums ir mazāk adekvāta – tā, kura nespēja to nodot, vai tā, kura nespēja sajust. Vai arī tas principiāli ir normāli, ka viens mokās ar slāpēm, bet otrs dzer aizrīdamies, taču apmainīties ar resursiem nespēj.

Es tikai varu pateikt, kā tas izskatās ar pieauguša cilvēka acīm, un kā to nolasa bērns, bet kurā vietā pārtrūkst signāls, es nezinu.

Mamma saka: es tevi turēju cieši sev klāt. Meitene atcerās, ka visu laiku bija viena un ar viņu neviens nespēlējās, viņā neviens neklausījās un vienmēr bija kaut kāda pieaugušo dzīve, kurā viņa visu laiku maisījās pa kājām. Un pat sarunas par viņu norisinājās augstu virs viņas galvas, tā it kā viņa visiem traucētu par sevi rūpēties. Visu bērnību viņu pavadīja nāvīga garlaicība, līdz brīdim, kad viņa iemācījas lasīt.

Mamma saka: es tik ļoti ar tevi auklējos. Bet izrādās, ka viņai neuzticējās ne kripatiņas. Viņu reti kad laida kaut kur kopā ar draudzenēm, bet ne jau tāpēc, ka apkārt daudz kā bīstama, bet gan tāpēc, ka viņa ir tik neveikla, ka noteikti iepīsies kādās nepatikšanās. Pasaulē ir tik daudz visādu bīstamu lietu, ka viņa noteikti visā tajā ielīdīs un pievilks sev visus pasaules netīrumus. “Nokļūsi sliktā kompānijā” – tā bija tikai fakta konstatācija.

Mamma saka: es tevi tik ļoti sargāju. Nekad viņa nebija jutusies tik neaizsargāta, kā bērnībā. Labas meitenes nesit kājas pret galda stūriem, neapdedzinās, nenodauza ceļgalus, neko nezaudē un viņas nekad netiek apzagtas.

Ja viņai kāds nodarīja pāri, pēdējais, kas bija jādara – jāatzīstas mammai. Tāpēc, ka pati vainīga, labām meitenēm neviens nepiesienas un viņas visi ciena. Viņas prot uzvesties tā, ka nevienam neienāks pat prātā viņām pāri nodarīt. Tāpēc izvēle ir skaidra: negribi dabūt no divam pusēm, klusē. Ar agresoriem tiec galā pati, un nekādā gadījumā tajā neiesaisti savu mammu. Tad vismaz māja paliks tā vieta, kur paslēpties. Bet, ja izpļāpāsies, tad pirmais, ko izdarīs, tevi sodīs.

Mamma saka: es baidījos par to, ka tu esi pārāk skaista. Meitene vienmēr dzirdēja tikai par  saviem trūkumiem. Labas bija tikai acis un figūra, bet mati, deguns, zobi, stāja un gaita – pilnīgi garām. Kad viņa pieauga, tad šķita, ka cilvēki, kuri viņai izsaka komplimentus, ir pielīdēji vai arī ņirgājas, vai arī ir izvirtuļi. Un apprecējās ar pirmo pretīmnācēju, kurš viņu sāka aplidot – tāda reta veiksme, satikt normālu cilvēku, kuram nez kāpēc patīk šis briesmonis.

Mamma saka: tu biji noslēgta. Meitene atcerās, ka nespēja sarunāties ar pieaugušajiem. Viņa ģenerēja vai nu tikai muļķības, vai interesējās par to, kā pasaulē nav. Neviens nerunā par seksu, piemēram. Puikām pakaļ ir stulbi skraidīt, tāpēc ar mammu par mīlestību nerunā. Ikvienā informācijā par tevi var atrasties kaut kas aizdomīgs, bet jebkura doma vai nu parādīja tavus nepareizos uzskatus vai izrādījās stulba un smieklīga.

Bet tajā pat laikā mamma viņu mīlēja – mokoši, bez pretmīlas, neprotot aizklaudzināties līdz dīvainajam noslēgtajam bērnam, gluži vai mirstot no bailēm par sava bērna nākotni un savā mūžīgajā vainas apziņā. Un pacieta pusaudža pretestību, kas ar laiku pārvērtās naidā.

Iespējams, šis ir kaut kāds unikāls kroplīgs pārītis un citiem tā nemēdz būt, taču no kurienes gan rodas šie pieaugušo pūļi, bijušie nemīlētie bērni un vainīgie vecāki, kuri visi skumst pēc tuvības ar savu bērnu. Kurā mirklī šis siltuma vilnis tiek izkropļots un kāpēc nenonāk līdz adresātam? Nezinu, man vienkārši ir ļoti žēl, ka viņi tā arī nesatiekas, tā vientuļā meitenīte un viņas mīlošā mamma. Un vēl es ļoti ļoti ceru, ka mamma neuzzinās to, kā tas viss izskatījās no otras puses. Labāk, lai domā, ka viņai gadījās nepareizais bērns, kurš pavisam nealka mīlestības.

Marta Ketro
Avots: Благостная женственность
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Mātes naids – tā ir skaudība

mate meita2

Ir grūti noticēt naidam un skaudībai. Tā ir tumša un noslēpumaina tēma. Par to maz runā – nav pieņemts par to runāt.

Kādai meitenei mamma ļoti daudz ko teica. Aizvainojošu. Aizskarošu. Noniecināja visus meitas panākumus. Sakot: tā ir īslaicīga parādība. Tev vienalga nekas nesanāks. Izteica dzēlīgas piezīmes par meitas ārējo izskatu. Protams, viņa to darīja tāpec, ka mīlēja savu meitu. Audzinošos nolūkos – tā viņa paskaidroja savu rīcību. Kamēr vienreiz savu paklausīgo un kautrīgo meitu noveda līdz histērijai.

Nepelnīts, slepens naids – tā vienmēr ir skaudība

Meita nopirka sev kleitu. Pati nopelnīja naudu un nopirka. Skaista kleita. Bet mamma teica, ka kleita nepiestāv pie neglītām kājām un neesoša vidukļa. Un, vispār, ko mainīs kleita? Tā tāpat nespēs sakārtot personīgo dzīvi. Nekas nesanāks, kaut tu ūdeļādās ietērptos.

Un meita sāka raudāt un iekliedzās: “Mammu, par ko tu mani neieredzi?”, – varbūt viņa cerēja, ka māte viņu apskaus un palūgs piedošanu. Un pateiks, ka mīl. Vienkārši vēl labu! Nezinu.

Bet mamma asā balsī pateica: “Par to, ka tev no rītiem nav jākrāsojas – tu vari iet tāpat, tu esi jauna! Par to, ka tev stundām ilgi nav jānīkst pie friziera – tu vari vienkārši saķemmēt matus, tie tev ir biezi un spīdīgi. Par to, ka tev nav jāiet pie masiera, jo tev nekas nekur nekarājas. Diemžēl. Par to, ka tev pie kosmetologa nav jāatstāj visa sava alga. Nav jāšpricējas un jāpievelk nokārusies āda. Par to, ka tev nav jāpieliek nekadas pūles, lai uz tevi atskatītos vīrieši. Par to, ka tu to neesi pelnījusi! Viss tev ir nācis par velti!”, – māte vēl ilgi uzskaitīja visus sava naida iemeslus. Precīzāk, skaudības.

Un piemetināja: “Tu to vēl nožēlosi un izraudāsies!”, – kaut gan meita neko tādu nebija izdarījusi, kas būtu jānožēlo.

Meita aizgāja no mājām. Noīrēja sev atsevišķu dzīvokli. Tā mēdz notikt.

Ir skaudīgas mātes, kuras nespēj paciest savu meitu uzplaukšanu. Un mīlestības vietā stājas naids un konkurence. Bet nav iespējams konkurēt ar skaistumu un jaunību; var tikai pazemināt to vērtību un sagraut to, kas ir otram. Saindēt prieku un laimi.

Te palīdzēt var tikai distance. Tikai pacensties atcerēties labo, jo arī tas noteikti ir bijis. Un pēc iespējas mazāk informēt par sevi un savu dzīvi. Tumšas jūtas ir pārņēmusas tev tuvu cilvēku. Bet skaudība liek teikt sliktus vārdus un domāt sliktas domas. Tā notiek.

Nepelnīts, slepens naids vienmēr ir skaudība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es lasīju šo rakstu un esmu laimīga par to, ka mana mamma vienmēr mani ir slavējusi, vienmēr ir mīlējusi un mums šīs konkurences nekad nav bijis. Un man šķiet, ka naids un skaudība šādā veidolā var eksistēt tikai tad, ja cilvēks pats sevi nemīl, neciena, ja pašam ir miljons dažādu kompleksu. Un tikai audzējot sevī mīlestību, mēs varam būt mīloši pret sevi un saviem tuvākajiem.

Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām

mamma_meita1

Skarbs virsraksts, vai ne? 

Jāatzīstas, man grūti bija šo tulkot, jo, protams, tas viss par mani – arī vienmēr aizņemto mammu. Par manām vērtībām un arī vēlmi paspēt visu. Par manu mammu, kura vienmēr ir centusies mums – bērniem dot visu to labāko, bet tāpat kā daudziem, bija jāiet uz darbu un tāpat kā daudzi, zināja to, ko zināja, ko nu savas dzīves laikā bija iemācījusies – arī no savas mammas.

Šo rakstu noteikti nevajadzētu uztvert kā pārmetumu vai bakstīšanu ar pirkstu. Katrs pats mēs zinām, kādas ir mūsu vērtības. Un, ja Tu esi laba mamma, Tev patīk spēlēties ar saviem bērniem, Tava ģimene regulāri pusdienās vai vakariņās ir kopā pie galda, Tavi bērni nekad nav raudājuši pie bērnudārza durvīm un asarām acīs devušies uz kārtējo pionieru nometni – es Tevi apsveicu un patiesi priecājos par Tevi !!!!

 

Un tagad raksts no kāda bloga – tikai pārdomām!!!!

Vai Tu kādreiz esi aizdomājusies par to, ka gandrīz katrai no mums ir bijis grūti visu laiku būt ar saviem bērniem?

  • Kāpēc visu laiku velk projām no mājām?
  • Kāpēc dēļ tā, ka mums jāiet sabiedrībā, mēs esam gatavas atdot savus bērnus audzināšanai svešiem cilvēkiem, kurus bieži vien mēs nezinām?
  • Kāpēc mūs biezi vien vairāk uztrauc mode un sarunas ar draudzenēm, kā veselība un veselīgs uzturs?
  • Kāpēc ģimene neieņem galveno vietu mūsu dzīvē?
  • Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija un vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Šobrīd visi šie jautājumi ir vairāk retoriski…

Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tam, kā pēc iespējas vairāk laiku pavadīt ar saviem bērniem, katru dienu kopā cept cepumus, nēsāt brunčus un kleitas, gludināt vīram kreklus, domājot par viņa karjeru un mūža mērķi…

Mēs neredzam tam vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, padevība… Viss kļuvis bezvērtīgs. Viss zaudējis jēgu.

Kāpēc tā notiek?

Kāpēc mēs raujamies strādāt, pametot divgadīgu bērnu kopā ar kādu dīvainu sievieti bērnudārzā? Viņa taču to nemīlēs. Viņai tas savā ziņā ir konveijers un tāpēc viņa necentīsies viņā saskatīt personību. Viņa liks bērnam būt tādam, kā visi, jo viņai tādu ir vismaz 25 un savādāk ar viņiem nevar. Tāda ir sistēma.

Kaut kad sen – pirms gadiem 30, 40, arī mūsu mammas mūs atdeva bērnudārzos. Tādai pat tantei. Bet ko darīt – jāiet uz darbu, jāpelna nauda. Mums taja laikā bija gads, divi un mēs augām ārpus mājas praktiski visu laiku. Ja precīzāk – 21 gadu – 5 gadi bērnu dārzs, 12 gadi skola, 5 gadi augstskola. Un visos šais gados mājās mēs bijām pa vakariem, dažkārt brīvdienās. Mēs vienmēr kaut kur steidzāmies, mums bija darīšanas – stundas, kontroldarbi, pēcstundas, pagarinātās dienas grupas, eksāmeni, kursa darbi, diplomdarbi, kursi u.t.t…

Mums teica – mācies, savādāk būsi mājsaimniece!

Un tas izklausījās tik biedējoši, ka patiešām gribējās ar zobiem izgrauzt kādas zinātnes granītu. Jo pats galvenais taču ir sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Nu, kaut vai dabūt kādu normālu darbu, lai nodrošinātu sevi. Cik bieži mēs ģimenē pulcējamies pie pusdienu galda? Tikai svētkos!

Cik bieži mamma mūs sagaidīja no skolas? Parasti mēs paši nācām mājās, sildījām sev pusdienas vai palikām pagarinātās dienas grupā. Bet vakarā pārnāca mamma, nogurusi no problēmām darbā, viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Vien pārbaudīja mājas darbus (ja neaizmirsa), pajautāja par atzīmēm un aizsūtīja mūs gulēt.

Mūsu vecāki mūs nezināja…

Viņi neko nezināja par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem, jo tas nebija sabiedrībā pieņemts. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.

Mēs arī viņus nezinājām. Nevarējām uzzināt, jo mums ilgām un sirsnīgām sarunām nebija laika. Nebija laika ģimeniskiem pārgājieniem ar teltīm, kopējai lasīšanai un ģimeniskiem teātra, koncerta apmeklējumiem brīvdienās…
Un tā mēs augām… un tā auga mūsu vecāki… Ta mēs sevī izaudzinājām priekšstatus par dzīvi, vērtībām, mērķiem un idejām. Un mūsu prātos ģimenei bija atvēlēta maza mazītiņa vietiņa. Tieši tāda, kādu mēs redzējām savās ģimenēs.
Jo, lai ilgstoši spēlētos ar bērnu, ir jāmīl to darīt.

Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu daudzveidīgu ēdienu, ir jāmīl to darīt.
Lai rūpētos par māju, veltītu tam laiku – dekorētu, tīrītu, uzlabotu, radītu tajā mājīgumu, ir jāmīl to darīt.
Lai varētu dzīvot ar sava vīra mērķiem un idejām, uztraukties par viņa karjeru un nākotni, ir jāmīl viņš, ne tikai sevi viņam blakus.

Galvenais dzīves skolotājs.

Visu to meitai iemāca mamma. Viņa ir pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda galvenos dzīves orientierus. Viņa māca mīlēt sievietes galveno misiju. Viņa izskaidro, cik svarīgi ir būt labai sievai un mātei. Viņa māca mīlēt.

Un ja meita praktiski nav redzējusi savu māti, un, ja arī redzējusi tad galīgi ne iedvesmojošu ģimenes laimei, tad kā viņai pašai to iegūt?!

Mums bija jāzaudē šo tīrību, sievišķību un mīlestību, tapēc, ka mums mācīja tikai to, kā uztaisīt karjeru, būt darba pirmrindiekiem. Mūs mācīja, ka vārdam Veiksme, jēga ir tikai ārpus ģimenes, tikai kaut kur ārā – kantoros, ofisos.

Un pēc tam mēs klusiņām raudam par izjukušo laulību (jau kuro pēc kārtas), par bērnu atsvešināšanos un par sajūtu, ka kāds mūs kaut kad ir apmānījis.

Taču izeja ir vienmēr!

Izeja ir – mācīties. Mācīties būt mātei, sievai, saimniecei, sievietei. Lēnītiņām, mierīgi….. Mācīties visu ieraudzīt nedaudz citām acīm – sievišķīgām, mīlošām, labsirdīgām, nesteidzīgām…

Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt par savu ģimeni – ne darbu un karjeru. Iemācīties novērtet savu ģimeni – bērnus, vīru. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem. Sildīt viņus savas mīlestības saulītē.

Mums jāiemācās smaidīt vīram, bērniem, apskaut viņus biežāk. Ir jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mēs audzinam ne vienkārši cilvēku, mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules uzskatu, viņa dzīves galvenos uzstādījumus. Tas, ko viņš iegūs bērnībā, noteiks to, kas viņš būs savā dzīvē un kāda viņam tā izveidosies.

Un mums ir jāuzbūvē lieliska mātes un sievas karjera, jo ja mēs pat nemēģināsim uzrāpties pa šīm karjeras kāpnēm, vilšanās noteikti būs mūsu vecumdienu neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc, ka neizmantotās iespējas un aizstumtā atbildība dod rūgtus augļus nākotnē.
Un svarīgi ir atcerēties to, ka viss dod augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no vertībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē … savas ģimenes pasaulē.

Autors: Natālija Bogdan
Tulkoja: Ginta FS