Jāpiebilst, ka šajā intervijā paustie viedokļi varētu izraisīt strīdus, taču manī tie izraisīja divdomīgas sajūtas: viena tā, ka pati savā dzīve esmu daudz ko “salaidusi grīstē”. Otra: es ļoti priecātos, ja mana meita izaugtu par sievieti ar augstu pašapziņu un spētu šo viedokli pieņemt par pareizo un rīkoties atbilstoši tam.
YouTube rullīšos Satja Das ļoti asprātīgi un kategoriski spriež par ģimenes attiecību tēmu, galvenokārt, rekomendējot pāriem tikties vismaz gadu līdz kāzām, un nenodarboties ar seksu, kamēr nav precējušies. Korespondente Zinaida Kuzņecova satikās ar Satju, lai izjautātu viņu par to, kā, viņaprāt, ilga atturēšanās no seksa var kļūt par laimīgas ģimenes dzīves garantiju, kāpēc meitenei vienlaicīgi satikties ar veselu baru pielūdzējiem un, kāpēc visai sievietes naudai jāpaliek pie viņas.
Viena no jūsu lekciju tēmām ir «Laimīgas ģimenes dzīves likumi». Kādi ir galvenie principi?
Pirmais — sapratne par to, ka sieviete un vīrietis ir absolūti atšķirīgi. Viņiem atšķirīgs ir viss: mērķi, uzdevumi, ķermenis, intelekts. Visas sievietes vēlas realizēties kā sievietes, bet vairs neatceras, kā tas darāms. Un šī neiespējamība iegūt sievietes laimi, liek tām to meklēt kaut kur citur — veidot karjeru un tamlīdzīgi. Otrs princips — tas, ka attiecībām jāveidojas pakāpeniski.
Vienā no jūsu lekcijām, jūs runājat par to, ka sievietei ar vīrieti līdz kāzām jātiekas gadu — un visu šo laiku NAV jānodarbojas ar seksu. Kāpēc tieši šāds laika posms?
Laika periods ir aptuvens. Intīmās attiecības ir pietiekoši noslēpumains un no citu acīm sargājams process. Taču mūsdienu cilvēki to padarījuši par ātro uzkodu: pakošļā un izmet.
Sieviete izjūt vajadzību pēc normālām attiecībām, taču viņa ļauj sevi pakošļāt un izspļaut, viņa saka: nu, un kas, tāda ir mūsdienu pasaule.
Taču mūsdienu sievietes ne ar ko neatšķiras no tām sievietēm, kas bija pirms tūkstots gadiem — tieši tās pašas vajadzības, būt laimīgai laulībā. Bet mūsdienu pieeja tam ir vīrišķīga — tam nav nekāda sakara ar ģimeni, tas ir vienkārši prasts sekss.
Attiecībām jābūvējas pakāpeniski: jānotiek ilgai un skaistai aplidošanai pēc sievietes scenārija Un tas nav vajadzīgs tāpēc, lai kādu izmantotu, bet gan tāpēc, lai cilvēki augtu šajās attiecībās, lai sievietei augtu pašapziņa, bet vīrietim — atbildības sajūta.
Un vīrietis ir laimīgs tikai tad, kad ir atbildīgs. Bezatbildīgs vīrietis nav vīrietis, tas ir degradants. Un sieviete ar zemu pašapziņu nevar būt laimīga, un arī ir degradante. Šīsdienas sabiedrību pārsvarā veido pāri, kuros sieviete ir ar zemu pašapziņu un vīrietis ir bezatbildīgs: divi degradanti, kuriem dzimst atbilstoši bērni.
Mēdz gadīties, ka attiecības sākas ar draudzību. Taču mēdz būt arī savādāk: ja vīrietis un sieviete iemīlas viens otrā no pirmā acu skatiena, pamostas kaisle — kā gan viņi var tādos apstākļos gaidīt gadu?
Un kāds tam sakars ar ģimeni? Tā ir ilūzija. Sieviete domā, ka, ja viņiem ir sekss, tātad viņi būvē ģimenes attiecības, taču vīrieši vispār nekad tā neuzskata. Tas vienkārši ir sekss. Protams, dažkārt no tā var “izspiest” vēl kaut ko: «Ja jau reiz mēs kopā ēdam un mums ir sekss – varbūt tā ir laulība?». Var jau būt…
Tātad, ja sieviete redz vīrieti un saprot, ka vēlas ar viņu seksu, laimīga ģimene viņiem nebūs?
Ja viņa to redz un grib seksu, tas nozīmē, ka viņai ir zema pašapziņa. Viņa jau ir “parakstījusies” uz vīrišķo formātu. Viņai šķiet, ka cita formāta ģimenes attiecību veidošanai nav, ka visam jāsākas no seksa. Un pēc tam jau redzēs, kas no tā sanāks. Un parasti nekas īpašs jau arī nesanāk. Un tāpēc, ja jūs redzat vīrieti un jums šķiet, ka, lūk, tas tiešam ir mans īstais vīrietis, tātad šis vīrietis tiešām nav jūsu.
Tātad jūsu prāt pareizas ģimenes attiecības nevar sākties no abpusējas kaisles? Pareizi?
Ja tās sāksies ar kaisli, tad ar kaisli tās arī beigsies. Seksuālā harmonija turpinās ne ilgāk kā 8 mēnešus. Attiecībām jāveidojas labvēlīgi: sieviete saprot, ka tas ir īstais vīrietis tad, kad viņš to pierāda ar saviem darbiem – tātad rīcību. Viss parējais ir prostitūcija – sieviete pārdod seksu, bet vīrietis to pērk un tas viss tiek labi piepūderēts.
Un kā jūs piedāvājat lauzt šo nepareizo attiecību būvēšanas modeli?
Vajag sākt nevis ar vīrieša meklēšanu, bet ar savas pašapziņas pacelšanu: sievietei jabūt draudzenēm, kas viņu mīl, kolēģiem, kuri viņu mīl un ciena, ir jābūt pielūdzējiem, kuri, iespējams pat neriskē viņu aplidot, un tādiem pielūdzējiem, kuri tomēr noriskē piekļūt viņai tuvāk. Vecākiem šo sievieti ir jāslavē un jāuzskata, ka viņa ir labākais, ko tie kopā savā dzīve ir radījuši. Lūk tad viņai būs augsta pašapziņa un viņai neuzmāksies neīstie vīrieši, kuri vienkārši grib tikai seksu. Būs tie vīrieši, kuri seksu vēlas, taču viņiem tas šajā gadījumā nav galvenais. Iespējams, viņi šos jautājumus risina kādās citas vietās.
Jūs runājat par to, ka sievietei jābūt vairākiem pielūdzējiem, lai varētu izvēlēties un sākotnējā etapā nepieķerties nevienam no tiem. Un, ka drīkst neslēpt no viņiem to, ka viņi nav vienīgie, ar kuriem jūs ejat uz randiņiem….
Protams, par to vīrietim nevajag paziņot uzreiz – viņš jūs aplido, bet jūs tā lepni paziņojat: «Tu man neesi vienīgais». Bet, ja viņš jautā: «Vai tevi vēl kads vīrietis aplido?» — normāli ir atbildēt: «Protams! Es taču esmu normāla sieviete! Kā gan viņš varēja padomāt, ka es vairāk nevienam neesmu vajadzīga un interesanta?». Bet, ja viņai ir vainas apziņa par to, ka kāds par viņu ir samaksējis restorānā vai aizvedis uz kino, tad viņai vienkārši ir zema pašapziņa.
Bet, ja sieviete skaidri saprot, ka, lūk, ar šo vīrieti viņa attiecības nevēlas, kā šajā gadījumā uztvert viņa aplidošanu – vai tad tā nav mānīšanās?
Un arī to var nosaukt par zemu pašapziņu. Jo šī sieviete uzskata, ka ar seksu ir jāapmaksā biļetes uz kino. Un tas nozīmē, ka viņai vēl jo vairāk ir jāļauj, lai pielūdzēji viņu ved uz kino, un tieši tie, ar kuriem viņa nevēlas precēties, lai paceltu savu pašapziņu, viņus atraidot.
Cik ilgu laiku ilgst šis sākotnējais aplidošanas posms, kad pielūdzēju ir daudz un kas notiek pēc tam?
Apmēram 4 mēnešus cilvēki satiekas un pēta viens otru neitrālā teritorijā. Tas ir viegls posms, kā šopingā: tu staigā pa veikaliem, cilā apģērbus, piemēri kaut ko un saki: «Nu, lūk, nekā jēdzīga te nav, vieni vienīgi krāmi». Bet pēc kāda laika šajos krāmos kaut ko tomēr atrodi. Pēc kada laika no visiem saviem pielūdzējiem tev rodas vēlēšanās palikt ar vienu – ir svarīgi, lai viņam būtu tāpat.
Un pēc tam vēl apmēram pusgadu, varbūt nedaudz mazāk, turpinās randiņi – bez intīmām attiecībām, bez kopdzīves, līdz brīdim, kad viņš jūs bildina un tiek nozīmēts kāzu datums – apmēram vēl pēc pusgada. Un tikai laulībā sākas arī seksuālās attiecības.
Kad vīrietis saņem seksu, viņam nav nekādas vēlmes un vajadzības uzņemties par to atbildību. Vīrieša psihe ir būvēta tā: ja es no sievietes saņemu seksu, tātad es jau esmu to pelnījis. Un kāpēc gan pēc tam vēl kaut ko vairāk darīt? Bet sieviete ir tendēta vienkārši kaut ko sadomāties un pēc tam iedot vīrietim avansu – viņa domā: ja es došu viņam tuvību, tad automātiski saņemšu drošību un pateicību (galvenās sievietes vajadzības attiecībās). Nekā nebija! Nesaņems!
Kādas ir galvenās sievietes un vīrieša vajadzības attiecībās?
Sievietei ir trīs galvenās vajadzības attiecībās – tuvība, drošība un pateicība.
Tuvība nozīmē, ka sieviete jūt, ka var pilnībā atvērties savam vīrietim. Tas, starp citu, ir vienīgais iemesls seksam.
Vīrietim ģimene vajadzīga tāpēc, lai viņš varētu justies vajadzīgs, būtu brīvs un paliktu šajās attiecībās viņš pats, lai viņam būtu iespēja BŪT VĪRIETIM.
Daudzi uzskata, ka brīvs vīrietis nozīmē bezatbildīgs, taču tas ir ļoti primitīvs viedoklis. Brīvība nozīmē to, ka sieviete vīrietim neko neuzspiež un neko no viņa neIZspiež – viņa vien stāsta tam par savām vēlmēm, un viņš saprot, ka visi lēmumi, kurus viņš pieņem, ir pieņemti no viņa brīvas gribas. Ja vīrietis uzvedas pareizi, sieviete viņam ir pateicīga. Ja viņš uzvedas necienīgi, viņa par to viņam saka un necieš klusējot.
Jūs bieži izsakāties par to, ka sievietes naudai jāpaliek pie vinas pašas, un nav jānonāk kopējā lietošanā, taču tas neattiecas uz partnerattiecībām, pareizi?
Partnerattiecību gadījumā paņemt sev visu savu naudu un kopā terēt tikai viņa algu, nozīmē apzagt partneri.
Bet partnerattiecības, es uzskatu, ka tas ir zems attiecību žanrs.
Ir, protams, vēl zemāki.
Sievietes nauda paliek pie sievietes tikai tad, ja sieviete absolūti neatkarīgi ļauj vīrietim par viņu rūpēties, un spēlē lomu – pilnībā atkarīga sieviete. Tad vīrietis pilnībā uzņemas atbildību par finansēm. Šajā gadījumā, ja viņai pat ir darbs, tas nedrīkst traucēt viņas ģimenes dzīvei. Taču tas “nestradā” tad, ja abi partneri stradā pilnu slodzi: šajā gadījumā tā vispar nav ģimene.
Sarunājās: Zinaida Kuzņecova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 