Ikdienas Mīlestība

Nodzīvot dzīvi nav joka lieta.
Ilgstoša ģimenes dzīve nav sprinta distance. Tajā notiek tik ļoti daudz kas, ka to izturēt var tikai pieaudzis cilvēks. Pusaudžiem ar viņu iluzoro un ideālistisko pasaules uztveri šo piedzīvojumu neizturēt. Tie to pagaršos un izspļaus. Jau pašā spēles sākumā.

Ja gribas lielu un tīru mīlu ar nejauši satiktu princi vai princesi, tas nebūs uz ilgu laiku. 
Mīlestība, kura domāta dzīvei var būt liela, bet tā noteikti nebūs ļoti tīra.
Tajā ir gan slimības, strutas, caureja, vemšana un asinis.
Tajā mēdz būt gan aizkaitinājums, nesapratne, aizvainojumi un dusmas.
Tajā ir viņas kosmētikas, matu krāsas un matu pēdas izlietnē.
Tajā ir krākšana un viņa netīro zeķu smaka.
Tajā ir paketes un tamponi, kurus vīrietis dažkārt pērk sievietei.
Tajā ir nemazgāti trauki, jo abiem slinkums tos mazgāt.
Tajā ir histērijas, rupjība un neuzmanība.
Tajā ir nogurums, tai skaitā vienam no otra.
Tajā notiek avārijas, forsmažori un abpusējas kļūdas.
Tajā ik pa laikam var nebūt seksuālās vilkmes un intereses.
Tā var būt sasmērējusies ar bērnu kakām un izmocījusies bezmiega naktīs.
To dažkārt aizstāj garlaicība un rutīna.

Tev tas nepatīk? Tu nesaproti, kam tas viss vajadzīgs un kādēļ to visu paciest?

Piemēram,
tāpēc, lai tev vienmēr blakus būtu īsts draugs;
tāpēc, lai tu varētu būt tu pats un tevi pieņemtu;
tāpēc, lai varētu uzticēties un paļauties uz mīļotā cilvēka atbalstu;
tāpēc, lai būtu tuvībā ar otru cilvēku;
tāpēc, lai viens otram būtu gan palīdzība gan atbalsts jebkuros dzīves brīžos;
tāpēc, lai ieelpotu sava tuvākā smaržu un lūkotos mīļotajās acīs.
Izturēt neapmierinātību un stresu spēj tikai pa īstam pieaudzis cilvēks. Bērni to neprot.

Lilija Ahremčik
Foto: Danielle Guenther
Tulkoja: Ginta Filia Solis

GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzvilkt cepuri un aiziet…

Kritika – tas droši vien ir labi.
Noderīgi. Dikenss kritizēja savu sievu – viņa esot pārāk resna. No tā, ka ēd parāk daudz treknas barības un visu laiku guļ dīvānā. Viņa ir dumja un ar viņu nav par ko runāt. Bērniem par maz uzmanības pievērš. Un ar psihi viņai viss nav kārtībā; greizsirdības lēkmes un asaras uz līdzenas vietas.

Un varenais, mans mīļākais rakstnieks uzrakstīja publisku vēstuli par savu sievu – ar kritiku.
Un lasītāji juta līdzi ģēnijam.

Bet es visu dienu domāju: nav brīnums, ka pieņēmās svarā, ņemot vērā to, ka 12 gadu laikā piedzemdēja 10 bērnus. Trīs apglabāja. Tā arī jebkurš bezspēkā gulētu dīvānā. Un ir ļoti grūti desmit bērniem, vīram, radiniekiem un ciemiņiem pievērst vienādi lielu uzmanību… Un tad šķiet, ka esi dumja un neveikla, lai arī kopā ar vīru būsi devusies uz Ameriku ar pavisam briesmīgu kuģi; un drosmīgi dzemdējusi bērnus. Un, kas attiecas uz psihi, droši vien arī mēs gauži raudātu, ja nejauši mums mājās tiktu piegādāta rokassprādze, kuru vīrs nopircis jauniņai aktrisei…

Ar šo aktrisi viss arī sākās – sieva bija novecojusi un izplūdusi. Bet jauniņajai meitenei bija tikai 18 gadu. Lūk, arī viss. Sieva bija apriebusies, bet šķiršanās tajā laikā nebija apsveicama. Un Dikenss lika uzcelt ķieģeļu sienu lai pārdalītu guļamistabu – maigi sakot, demonstratīvi.

Un šī resnā, dumjā un nenormālā sieva piecēlās, uzvilka cepuri un uz visiem laikiem aizgāja no mājām. Lai nepazemotos. Lai neklausītos kritiku un nelasītu to žurnālos. Arī bērnus viņai neatdeva. Tā arī atlikušo mūžu viņa nodzīvoja viena. Bet, kad rakstnieks nomira, viņa vien palūdza, lai tiek publicētas vēstules, kuras viņš viņai rakstīja jaunībā. Viņa lūdza. “Lai visi zin, ka viņš mani mīlēja; bet es biju slaida, skaista, jautra un asprātīga…” Taču šo lūgumu neizpildīja.

Es domāju, ka kritika ir tad, kad mūs nemīl. Un grib no mums atbrīvoties. Taču pat sev to neatzīst. Tad vislabāk ir uzvilkt cepuri un aiziet – kā izdarīja šī drosmīgā un cienījamā sieviete…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ģimenē nemēdz būt «paveicās»

106796240_1487832228087604_629161769559723246_n

Reiz mēs kavējām vilcienu. Vilcienam “Maskava-Anapa” bija mūs jāaizved uz dienvidiem. Bijām ilgi un pacietīgi gaidījuši šo atvaļinājumu.

Trīs stundas pirms vilciena atiešanas mēs ar vīru un dēlu iekāpām taksometrā. Taču pēc brīža uz ceļa notika kaut kāds kollapss. Mēs pirmās divas stundas sēdējām sastrēgumā un šajā laikā nebijām pietuvojušies savam mērķim ne par centimetru. Bijām trīs kilometru attālumā no tuvākās metro stacijas, no kuras varētu aizbraukt līdz vilciena stacijai, taču iet kājām karstajā saulē ar lielo bagāžu un mazu bērnu uz rokām bija neprāts.

Beidzot sastrēgums bija izkustējies. Un metro vilcienā mēs ielecām 30 minūtes līdz vilciena atiešanai. Bija jābrauc 10 pieturas. Mums abiem ar vīru bija skaidrs, ka esam nokavējuši. Vēl jau būtu jāskraida pa peronu, lai atrastu īsto platformu… Taču mēs vienalga braucām. Klusējot. Iegrimuši domās par nenotikušo atvaļinājumu. Es mēģināju saprast, ko Visums man ar šo nenotikušo laimi cenšas man pateikt.

Divgadīgais dēlēns jautri lēkāja pa vagona sēdekļiem un viņu neinteresēja mūsu problēmas. Man gribējas viņam uzšaut pa dibenu, kaut gan ne reizi dzīvē to nebiju darījusi…

Mēs ieskrējām stacijā 15:35. 15:30 mūsu vilciens aizgāja. Tam bija jāaiziet…. Taču tas kā iemiets stāvēja un nekustējās. Es neticēju savām acīm, taču uz informatīvās plāksnītes skaidri un gaiši bija rakstīts “”Maskava-Anapa”… Kad mēs pieskrējām pie pēdējā vagona, vilciens sāka kustēties un mēs burtiski iemetām savas mantas un skrienot pa platformu viens otram padevām bērnu.

– Kaut kas aizkavēja vilciena atiešanu, – paskaidroja pavadone, aiztaisot durvis, kad mēs aizelsušies no skrējiena un stresa priekštelpā centāmies atgūties. Ilgi meklējām savu kupeju. Kad atradām un aizvēram aiz sevis durvis, abi ar vīru apskāvāmies, viņš nervozi iesmējās, bet es sāku raudāt…

Lūk, to es saucu par PAVEICĀS. Vienkarši PAVEICĀS. Notika tas, kam nebija jānotiek. Mums par labu.

Ja agri pavasarī majonēzes burciņās iesēsi tomātu sēklas, noliksi uz saules apspīdētas palodzes, sekosi temperatūras režīmam, pēc tam tuvāk vasarai aizbrauksi uz vasanīcu un saudzīgi stādiņus iedēstīsi siltumnīcā, regulāri visu sezonu laistīsi, mēslosi, tad rudenī tevi priecēs  skaisti, sulīgi un garšīgi, paša izaudzēti tomāti. Tu taču neuzskatīsi, ka tev ir paveicies? Protams, ka nē! Tas būs pilnībā sagaidāms katras dienas darba rezultāts.

Lūk, tāpat arī ģimenē, bērnu audzināšanā un attiecību veidošanā nemēz būt šī bezrūpīgā “PAVEICĀS”.

Savus stāstus es rakstu par vīru un bērniem. Daudziem lasītājiem ir radies diezgan salkans priekšstats par mani un manu “cukurģimeni”. Taču es rakstu patiesību. Es neko neizdomāju. Rakstu par klusu parastu ģimenes laimi.

– Tev paveicies, – raksta tie, kuriem kaut kas ir ne tā, kā gribētos. Viņiem ir vienkaršāk tikt galā ar netaisnību: jo vārds “paveicies”  apzīmē kādas likteņa “intrigas”, nepārvaramus apstākļus un tajā nav ne kripatiņas atbildības par rezultātu.

Tas ir izdevīgs vārds tiem, kuriem nepaveicās.

Bet es gribu teikt, ka mēs esam parasti. Vidusmēra ģimene. Un pie sava “paveicās” esam gājuši caur tādiem ērkšķiem, caur kuriem ne kurš katrs izies. Un par savu laimi mēs esam samaksājuši ļoti lielu cenu. Daudziem tā šķistu neiespējama.

Attiecībās ar vīru mēs esam izgājuši visas stadijas. Viens otra pieņemšanas kā dzīves partnera, samierināšanāss ar otra trūkumiem, vieduma un spējas novērtēt otra labās īpašības.

Kopā mēs esam jau kopš institūta gadiem. No pirmajiem randiņiem (ar pļavu ziedu pušķiem), zemām algām (kas pietika tikai mēnešbiļetei), ar jaunības aizvainojumu uzliesmojumiem (bet es tev ticēju!), ilgstošiem strīdiem (nekad man vairs nezvani), trakas greizsirdības (kāda Ļena?), kaislīgiem salabšanas brīžiem (vai tu esi traks, šeit?), makaroniem kā vienīgā ēiena, ko izdevies nopelnīt (no vecākiem neņemt ne kapaiku), no pirmajām uzvarām karjerā (aizbrauksim uz jūru, labi?), un kritieniem (pagaidām padzīvosim par manu algu), kautrīgiem kopdzīves plāniem (varbūt bērniņu?), filmu skatīšanos zem viena pleda (man ar tevi ir tik labi), ar “vai tu kļūsi mana sieva?”, no pirmajiem lielajiem pirkumiem (tikai ne kredītā), no testa ar divām strīpiņām, no “jums būs puisītis”, no pirmajiem dēla smiekliem, no nervu sabrukuma (tu solījies iziet ar viņu pastaigāties), no sakrāmētiem čemodāniem, lai dotos pie mammas dzīvot (vairs to nespēju), no atgriešanās ar vainas sajūtu (nevaru vairāk), apskāvieniem priekštelpā, “vairs nekad tā nedarīšu”, “panāc šurp”, “un es tevi arī”…

Kā anekdotē par zelta zivtiņu, “es gribu, lai mums viss būtu”. MUMS VISS BIJA. Mēs neesam ideāli. Mēs esam gājuši savās attiecībās līmeni pa līmenim, kā datorspēlē. Mēs zaudējām spēkus, enerģiju, bijām strupceļā. Mēs zaudējām. Šķīrāmies – katrs uz savu pusi. Es ļoti labi atceros to laiku… Toreiz es savās attiecībās sāku salt. Grimu vienaldzības akā, neuzmanības plaisā, naktīs gaidīju vīru mājās un viņā nenāca, nenāca… Es jau nezināju, ka tikmēr, kamēr vīrietis meklē sevi, ir jāvāra viņam borščs nevis jālasa lekcijas. Es domāju: “Tas taču ir tik netaisnīgi! Es taču arī esmu sevi pazaudējusi, man arī ir jāmeklē!”. Un es meklēju. Meklēju pasaku, bet vīrs izrādījās brīnumdaris. Smaragda aukstuma burvis. Es nosalu un aizgāju. Domāju, ka brīvībā būs siltāk.

Protams, bija situācija. Briesmīga, dvēseli ievainojoša. Mēs tajā ietriecāmies kā sienā un sašķīdām gabalos. Tā vietā lai apvienotos, mēs aizvainoti sākām laizīt savas brūces. Katrs savas. Un gaidījām glābšanu viens no otra. Bet ko gan var izglābt nāvīgi ievainotais? Labi būtu, ja vismaz sevi… salāpītu.

Savācu savas vasaras kleitas un aizgāju rudenī. Manā rokā gulēja dēla plaukstiņa. Tā smaržoja pēc ledenēm un atbildības. Bet es baudīju lepnību.

– Man neko no tevis nevajag, – es vīram teicu. Un viņš… pamāja ar galvu. Piekrita! Maita! Es gaidīju, ka skries man pakaļ, ķers aiz rokas, centīsies vismaz “iesmērēt” kredītkarti. Viņš taču zin, ka ar mani ir mazais dēls, viņš taču zin, ka es neprotu nopelnīt. Toties labi protu tērēt.
Un vajag taču daudz. Atsevišķa vientuļās mātes dzīve kopā ar bērnu īrētā dzīvoklī maksā ļoti dārgi. Gaidīju, kad viņš apdomāsies. Visur staigāju ar telefonu rokā. Gaidīju zvanu. Bet viņš klusēja.

Kā izrādījās, nauda ir visur. To vienkārši vajag saskatīt. Bet mēs to ieraugām tikai tad, kad mums ir tāda iespēja ieraudzīt. Vai arī tad, kad kaut kas – lepnība, statuss, slinkums – ir svarīgāks par naudu. Bet tad, kad aiz tavas muguras deg tilti, šajās liesmās ļoti labi var redzēt savas kļūdas un arī savas iespējas.
Es momentā iemācījos nopelnīt naudu. Tieši otrdienā. Tāpēc, ka jau nākamajā ceturtdienā mans īres parāds bija 135. Es lūdzu Visumam: man vajag simts tūkstošus. Tūliņ. Tieši rītdien. Un iezvanījās telefons.

– Tev steidzami manā vietā rītdien jānovada kāzas, – teica mans draugs – pasākumu vadītājs. – Es salauzu kāju. Guļu slimnīcā. Kāja piesieta. Scenāriju tev aizsūtīšu.  Precas kaut kāds priekšnieks no celtniecības departamenta. Cik tu par to gribi?
– 70.
– Tu traka esi? Es būtu ņēmis 35.
– Par steidzamību un forsmažoru. Viņš ir priekšnieks, vai kas cits? Viņš taču negrib lai kāzas izgāztos?
Priekšnieks negribēja. Viņš bija celtniecības departamenta direktors un prata celt. Un zināja, ka ģimene arī ir celtniecība. Bet kāzas – fundaments. Viņš piekrita par 70. Līgava, tas ir – sieva, bija apmierināta. Viņa zem galda viņu bikstīja, bet viņš sēdēja tāds piesarcis un laimē starojošs.
– Novēlu jums mīlestību, – es teicu un, atvadoties, piemiedzu viņiem ar aci un sakārtoju viņam no krūšu kabatas izlīdušās jaunās sievas biksīšu mežģīnes.

– Kā skolnieki, – viņš sakautrējies pasmaidīja. Samaksāja 80. Labs celtnieks.
“Paldies tev, Visum!”, – es domās noteicu. – “Vēl vajag 20”.
Nākamajā dienā manā pamatdarbā man negaidīti piešķīra prēmiju. 30 tūkstošus.  Es nolēmu, ka 10 no tiem būs ziedojums Visumam un iztērēju to labdarībai. Visums manu dāsnumu novērtēja un es tiku apbērta ar pasūtījumiem. Es izrāpos no krīzes.

Mana nulle blakus vīra vieniniekam kļuva par patstavīgu ciparu. Es vairs neesmu nulle un no šīs dienas mani vajag ņemt verā. Es ļoti lepojos ar sevi. Taču man ļoti gribējās, lai arī vīrs ar mani lepotos. Un uzzinātu, ko pazaudējis. Un, lai atnāktu ar atvainošanos. Tā arī pateiktu: “Kāda tu varone!” Taču viņš neko neteica. Laipni smaidīja saņemot dēlu uz brīvdienām. Laipni smaidīja, atgriežot viņu man. Lūk, arī visa komunikācija.

Es iegrimu vientulībā. Man šī brīvība sāka smakot pēc nolemtības. Es neprotu atgriezties mājās pēc pusnakts, kad neviens mani negaida, neuztraucas un nejautā: “Vai tevi sagaidīt?”. Mani neinteresē veiksme veiksmes dēļ. Man ļoti vajag, lai viņš skatītos uz mani un teiktu: “Skat, kāda tu lieliskā!”

Man bija neinteresanti būt vieniniekam, es biju ar mieru būt nullīte, bet aiz viņa muguras.

Un es nolēmu rīkoties. Brīvdienā aizvedu dēlu pie vectētiņa. Nopirku skaistu apakšveļu un zeķes ar silikona lentu. 12 cm papēdis. Matus sataisīju tā, lai izskatās nedaudz nevērīgi. Uzkrāsoju lūpas koši sarkanā diezgan vulgārā krāsā un uzvilku mēteli – tieši virs apakšveļas, lai tā atvērumā varētu redzēt zeķes maliņu. Es biju pats kaisles iemiesojums. Kamēr gāju līdz mašīnai, jutos kā Čičolīna. Vīrieši atskatījās.

Ap vieniem naktī atbraucu pie bijušā vīra. Piezvanīju pie durvīm. Sirds kā traka lēkāja krūtīs. Neviens neatvēra. Un pēkšņi es iedomājos, bet, ja nu viņš nav mājās? Bet, ja nu viņš nav viens? Mani pārņēma šausmas. Iepriekš par to es nebiju iedomājusies.  Mēs jau gadu dzīvojām šķirti, bet es pat nespēju pieļaut domu, ka viņš varētu paskatīties uz kādu citu.

Beidzot viņš samiegojies atvēra durvis.
– Kas noticis? – viņš jautāja, acis samiedzis no košās gaismas priekštelpā.
– Tu esi viens?
– Nē.
– Nē?? – es gandrīz nomiru, elpa pazemojumā aizrāvās.
– Nē, es esmu ar kaķi. Kas noticis?
– Es drīkstu ienākt? – es jautāju un pavēru mēteli, atsedzot grezno apakšveļu.
– Viņš vēl trakāk samiedza acis. Viņam kājās bija veci bokseršorti, kurus dāvināja vecmāmiņa Vaļa, kura praktizēja ekonomisko vīriešu apakšveļas šūšanu. Tās galīgi nesmaržoja pēc kaisles. Pēc vecmāmiņas Vaļas gan, pat tad, kad bija svaigas….
– Klausies, tu esi ļoti seksīga, tiešām, bet es jau trešo nakti neguļu. Projektu cenšos nodot. Man pēc trim stundām jāceļas…
Viņš vēl kaut ko teica par “atvaino”, par “novērtēju”, par “labāk atliksim uz citu reizi”, kamēr es, ārprātīgi pazemota, skrēju lejā pa trepēm, nolādot papēžus un slaukot sasistās lepnības asaras.

– Nekad vairs! – es kliedzu mašīnā, izsmērēdama lūpu krāsu pa visu seju. Ar “nekad” es domāju jebkuru komunikācijas formu ar šo idiotu.

Pēc divām dienām es pie viņa atgriezos pastāvīgā iedzīvotāja statusā. Viņš pats atnāca man pakaļ nakts vidū. Sagatavojies. Ar ziediem un jaunos bokseršortos.
Kāpēc es to stāstu… Tāpēc, ka ģimenē nemēdz būt “paveicās”. Mēdz būt “izciests”, “uzbūvēts”, “radīts”, “atstrādāts”, “salīmēts”. Ģimene ir pacietīgs darbs. Un nav viedākas un banālākas frāzes, lai to aprakstītu. Bet jūs sakāt “paveicās”…

Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko darīt, kad jūk un brūk ģimenes dzīve

6473510-R3L8T8D-650-58

Nekarot – mīlēt!

Pirms kāda laika internetā klejoja raksts par cilvēku, kurš kopdzīvē ar savu sievu bija nonācis līdz ārkartīgi sliktām attiecībām. Viņi jau gatavoja dokumentus šķiršanās prāvai. Uz to brīdi attiecības bija tādas, ka viņi viens otru nespēja pat redzēt.

Kādā vakarā viņš aizbrauca nakšot uz kādu moteli, jo jutās ārkartīgi slikti un mājās doties negribējās. Viņam bija tik ļoti slikti, ka viņš sāka skaitīt lūgšanas, jautājot sev: ko gan es varu izdarīt, lai paliktu vieglāk, un uzdeva sev jautājumu, kāpēc viss ir tik briesmīgi sanācis. Un pēkšņi radās lēmums: viņš pārstās jel ko pieprasīt no sievas, pārstās  uzvesties izaicinoši, vienkārši pamēģinās izdarīt viņai ko labu, padarīt viņas dzīvi kaut nedaudz labāku.

“Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tavu dienu padarīt labāku, vieglāku, patīkamāku?”  Protams, ņemot verā to, cik ilgu laiku viņiem jau bija šādas saspīlētas attiecības, sieva, ignorējot viņu, aizgriezās un neko neatbildēja.

Nākamajā dienā viņš atkal uzdeva šo jautājumu, viņa pateica, ka viņš tikai ņirgājas par viņu un atkal uzgrieza viņam muguru. Beidzot, kādā ceturtajā, piektajā dienā, kad viņš atkal uzdeva šo jautājumu, sieva viņam atbildēja: “Ja jau tu tik ļoti gribi, aizej nomazgā traukus, tikai, lūdzu, liec mani mierā!”

Viņš aizgāja nomazgāt traukus, izmazgāja visu virtuvi. Nākamajā dienā atkal nomazgāja traukus un arī nākamajā un nākamajā… Un, kad jau otro nedēļu viņš neatlaidīgi bija to darījis, kādā rītā viņš sievai teica: “Es mazgāju traukus un arī šodien to izdarīšu. Bet varbūt ir vēl kaut kas, ko es tavā labā varu izdarīt un uzlabot tavu dienu?”

Un tad sieva apraudājās, un viņi atsāka sarunāties. Un tad tā jau bija saruna par attiecībām. Normāla, cilvēciska saruna. Tā nebija vairs pretenziju uzrādīšana. Viņi runāja par to, cik patiesībā smags bija laiks, kad viņi nesarunājās, cik abiem tas bija nospiedoši, cik ļoti viņiem vienam otra bija trūcis un cik ļoti tomēr viņi viens otru mīl un grib būt kopā.

Pievērsiet uzmanību tam, ka šis cilvēks necentās mainīt sievu, viņš vienkārši viņai parādīja to, ka viņa viņam ir svarīga, mīļa un viņš viņas dēļ ir gatavs kaut ko darīt, mainīt, nepavelkoties uz viņas aukstumu un  skarbajiem vārdiem.

Tikpat labi tā varēja būt sieva, nav svarīgi, no kuras puses tiek sperts šis pirmais solis, svarīgākais ir tas, ka tas notiek. Cilvēks pārstāj karot. Vienkārši pieceļas un saka: “Viss, es ar tevi vairs nekarošu!”

Kad  šāds karš ir noticis ilgi, ilgi, dažkārt pat gadiem ilgi, ar milzīgu daudzumu apvainojumu, aizvainojuma un pretenziju, cilvēks vienkārši pieceļas un pasaka: ” Viss, es vairs nekaroju, es vienkārši saplēšu visus šos rēķinus, es negaidu, kad tu tos apmaksāsi, apmierināsi manu lepnību, vienkārši es tos padaru par nulli. Un es vēlos pamēģināt kaut ko izdarīt tavā labā, bez jebkādām prasībām tev. Es negaidu, kad tu apņemsies arī kaut ko izdarīt. Bez pieprasījuma, ka tu mainīsies. Bez jebkāda slēpta nolūka un aprēķina, ka es nomazgāšu traukus un par to tu mani atkal iemīlēsi.

Šis cilvēks rakstīja, ka bija sasniedzis izmisuma augstāko pakāpi.

Jā, tas ir bailīgi, jo tad, kad esam izkāpuši pa otrā stāva logu ar milzīgi biezām bruņām, mēs esam pieraduši pastāvīgi aizstāvēties, mēs izturam sitienus, mēs sekojam tam, lai mūsu aizsardzību neviens nespētu uzlauzt. Taču te mēs varam runāt par to, ka atzīstam savu ievainojamību, savu nepilnību: jā, šis cilvēks var nodarīt mums sāpīgi, viņš var mūs atstumt, viņš var mūs “pasūtīt piecas mājas tālāk”. Pieņemt to, neslēpties, nebēgt no visa tā – tā arī ir gatavība patiesumam, atklātībai, kas atver jaunas iespējas, dod iespēju izrauties no šī purva.

Reiz bija mums saruna par kājām, pie kurām piesieti betona bluķi – tas nav izdomājums. Ar tiem nevar turpināt kustēties – vajag tos nomest un izrauties lidojumam, lai bluķi paliktu zemē. Un šis izrāviena brīdis ir tad, kad tu saki: “Man šis cilvēks ir svarīgs” – un tas arī ir mirklis, kad tu uzšaujies gaisā ka putns.

Tu pārkāp cilvēku likumus, jo pirmajos stāvos cilvēki dzīvo pastāvīgi aizveroties, slēpjoties, uzmanoties, lai, pasarg Dievs neviens tevi neieraudzītu pliku: psiholoģiski pliku.

Un te pēkšņi tu saki: “Pie velna to visu! Nomet savus betona bluķus un lido. Un labā ziņa ir tā, ka tu to vari izdarīt no jebkura “gala”. Tas ir taisnīgi ne tikai para attiecībās, bet arī attiecībās ar vecākiem, ar bērniem. Jo arī ar bērniem un vecākiem mēs bieži vien iestiegam šādā karā: mēs pastāvīgi par kaut ko cīnāmies, kaut ko gribam, kaut ko pieprasām. Mēs noliekam savu mīlestību un labas attiecības atkarībā no apstākļiem – no tā, kā viens vai otrs uzvedīsies, kā macīsies, kā runās ar mums utt. Tas ir strupceļš.

Šajā karā var paiet gadi un neviens te nebūs uzvarētājs, taču upuru būs daudz.

Es mīlu savu bērnu neatkarīgi no tā, kā viņš mācās, kā un ko viņš dara, cik pateicīgs viņš man ir utt. Tajā brīdī, kad mēs tā uzvedamies, mums visiem ir iespēja atrasties pāri visam. Un nav svarīgi, vai tie ir nomazgāti trauki vai vēl kaut kas, bet galvenais ir mūsu iekšējais pieņemošais un mīlošais stāvoklis.

Jūs jautāsiet: “Samierināšanās no partnera puses – vai tad tā nav sevis mainīšana otra ietekmē? Uzvara? Zaudējums?” Saprotiet, tādi termini kā “zaudējums” nāk no kara aprakstiem. Nav jau svarīgi, uzvaram mēs vai zaudējam, ciest zaudējumu vai parakstīt kapitulācijas aktu. Visa jēga ir tajā, ka mēs atsakāmies karot: es ar tevi nekaroju. Un no tā, ka tu cilvēkam izdarīji labu, tu noteikti neko nezaudē.

Tu dari cilvēkam labu un tā ir tava brīva izvēle.

Es pieņemu to, ka tu, iespējams, vari nepieņemt to, ko es tev dodu, ka tu vari pateikt: “Nē, paldies, man to nevajag. Es ar tevi neko nevēlos” Bet pagaidām, šajā mirklī es ar tevi vēlos, gribu darīt tavā labā, tev kaut ko labu, gribu ienest tavā dzīve prieku. Tā ir ļoti spēcīga, brīva pozīcija – ne jau par pakļaušanos, ne par zaudējumu, bet par mierīgu pieņemšanu.

Ko darīt, ja kāds velas, lai tu izmainītos?

Visu to pašu.
Kāpēc cilvēks vēlas, lai kāds izmainītos?

Tāpēc, ka viņš nespēj novākt šķērsli, viņam ir ļoti bail. Viņš nevar pieņemt otru kā vienu veselu, pilnībā un tai skaitā nespēj pieņemt sevi kā vienu veselu. Mēs varam atteikties mainīties, bet mēs varam pajautāt: “Ko es tavā labā varu izdarīt?” Kad cilvēks saka: “Manā labā tu vari izmainīties” – viņš kļūdās.
Patiesībā mums nav vajadzigs lai otrs mainītos. Taču mums var būt kaut kādas savas konkrētas vēlmes, kas saistītas ar mūsu vajadzībām. Saprotiet?

Ja es cilvēkam saku, ka man ar tevi ir slikti, cilvēks man jautā: “Bet kas man jādara?” – “Tev jākļūst rūpīgam”. Tas ir par neko. Bet, ja viņš man saka: “Tu varētu pagatavot tēju un atnest man to gultā?” tas gan ir stāsts nevis par to, ka “”Mainies”, bet “izdari manā labā kaut ko”.

Kad mēs jautājam tuvam cilvēkam, kurš nav apmierināts: “Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tev palīdzēt?” – mēs noņemam jautājumu par izmainīšanos. Mēs neapspriežam ar viņu jautājumu, kā man atsisties pret zemi un izmainīties”

Mēs jautājam: kāda tev ir vajadzība, ko tu vēlies? Ko es varu izdarīt, lai tava vajadzība būtu apmierināta. Tas ir cits līmenis un tā vairs nav virves stiepšana turp un atpakaļ, kurš kuru izmainīs. Tapēc šeit nav nekadu ļoti stingru algoritmu. Tas ir iekšējais stāvoklis.

Tas man šajā stastā arī ļoti patīk – akcents uz iekšējo stāvokli. Tas nāk no iekšienes. Tas nav stāsts par to, kā mazgāt traukus, bet par to, kā atbruņoties.

Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Dzīve unisonā

love

Sievietes, jūsu spēks ir emocionālajā brīvībā no citu cilvēku viedokļiem!
Un, cik spējīgas jūs būsiet “aizvākt” no savas dzīves:
– cilvēkus, kuri dara jūs saspringtas;
– jautājumus, kuri nerisinās;
– neskaidras attiecības;
– nevajadzīgus sakarus;
– vecas mēbeles un apģērbu,
tik arī jums atbrīvosies enerģija savu vēlmju piepildīšanai.

Vīrieši!
Cik daudz jums ir:

– par ko rūpēties un domāt;
– ar ko būt unisonā,
– kam palīdzēt attīstībā un kam sniegt atbalstu (atbalstu spēcīgajiem un tiem, kuri domā tāpat kā jūs),
tik lielā mēŗā materializēsies jūsu nodomi.
Un, ja sieviete un vīrietis ir UNISONĀ (domā līdzīgi, jūt līdzīgi, vēlas vienu un to pašu), pats Dievs paspers soli atpakaļ, lai šim pārim palīdzētu, un viņiem visi viņu labie nodomi piepildītos. Neatkarīgi no tā, ir viņu programmās tas ierakstīts, vai nav.

Jo tad, kad vīrietis un sieviete atrodas harmonijā viens ar otru, Visums strādā viņu labā. Viņu dzīves scenāriji tiek pārrakstīti, un viņi paši kļūst par šīs programmas vadītājiem.

Aleksandrs Paļijenko
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Būt kopā, izturēt

but kopa

Būt kopā, izturēt gadu, divus – tas nav jūsu attiecību rādītājs.
Kāzas vēl nav rādītājs, tas tikai liecina par to, ka vīrietis ir gatavs uzņemties atbildību par sievieti.
Bet palikt un neaiziet, kad nesaproti, kas otram vains vai sākotnējā kaisle jau zudusi, kad laiks sev ir tikai palicis labierīcībās un mazu mirklīti pirms atver acis, un skrien uz darbu. Un tad ir tie mirkļi, kad piekusis pārguris tu skaties uz savu mīļoto cilvēku ar tām pašām acīm kā pirmo reiz, ar cieņu, mazu kautrīguma garšu, saglabājot siltumu tu spēj pieskriet klāt, apskaut un pateikt – PALDIES, KA ESI, PALDIES PAR BRĪNUMIEM, KURUS KOPĀ RADĪJĀM.
Paciest otru ar kuru ej uz randiņiem 2-3-5 stundas- tas ir vienkārši, bet dzīvot vienam ar otru, gulēt, ēst un audzināt bērnus, redzēt otra netikumus un pieņemt tos, mīlēt vienma otru, kā agrāk vai pat vēl spēcīgāk – tas ir pa īstam, tas ir rādītājs.
Saglabāt cieņu, nepazemot, rūpēties un brīžam kopā pasmaidīt par savām neveiksmēm – tas ir ceļš.
Mums kopā jāiemācās katru dienu darīt ko tik vērtīgu, ka mēs to darīsim arī savas dzīves beigās kopā.

Uģis Kuģis

Mēs neesam ideāli

ģimene2

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Attiecību izdziedināšana».

Jāuzraksta kaut kas par darbu — tik daudz ir komentāru par tēmu: «Tev jau ir labi, tevi vīrs baro!», «tev gan ar vīru paveicies!» Un «nu, protams, tādu vīru dabūjusi!». Un tāpat: «īstu vīriešu vairs nav!».

Es esmu precējusies 12 gadus. Pirms šiem 12 gadiem es apprecējos ar vienkāršu menedžeri, ar parastu algu, kurš gandrīz uzreiz pēc laulībām devās brīvā peldējumā, pelnīja no nulles un pat mīnusiem. Mūsu kopdzīvē ir bijuši dažādi laiki. Mēs jau sen savas muļķības dēļ pazaudējām savu dzīvokli un mētājāmies pa īrētiem. Un līdz šim laikam īrējam – šodien jau savu ērtību dēļ.

Mans vīrs pirms 12 gadiem bija pavisam cits cilvēks, tāpat, kā es pati. Ja jūs mūs būtu redzējuši tad, nekad nenoticētu, ka esam tie paši cilvēki. Mums kopā ir nācies apēst tik daudz pudu sāls, ka jebkura cita sieviete sen jau būtu “aizlaidusies” meklēt «normālu», un jebkurš cits vīrietis arī jau sen būtu tālēs zilajās. Mēs esam izgājuši cauri tam, ko nekad mūžā nevienam nenovēlētu. Un es nedalīšos šajos pardzīvojumos, jo tie ir pārāk personīgi, un skar tikai mūs abus. Savus strīdus no mājām ārā mēs nenesam.

Tagad viņš ir pats labākais. Man, bērniem un daudziem citiem cilvēkiem viņš ir piemērs. Tāds viņš kļuva šajos 12 gados. Tas nav vienkārši mans nopelns, bet es esmu pārliecināta, ka manas pārmaiņas palīdzēja viņam kļūt citam, kļūt par sevi pašu. Kaut gan, kādam citam arī šodien mans vīrs var šķist sarežģīts un neideāls.

Jā, ir karma un tur neko nepadarīsi, tikai atdot parādu un neko vairāk. Bet ir vēl 30% personīgās izvēles.

Ticiet man, mana ģimenes karma jau sākotnēji ir pavisam draņķīga – es pat teiktu «smaga». Un tas, ko redzat šobrīd, ir darba rezultāts. Mūsu kopējā darba, padarīta šajos 12 gados. Es to uzsāku un ticēju, ka mums ir iespēja. kaut gan dažkārt šaubījos, dažkārt vīlos. Taču turpināju darīt visu, kas atkarīgs no manis.

Mūsu dzīve nav ideāla, mēs nepeldamies greznībā, mēs abi pietiekami daudz strādājam — vienīgi es lielāko tiesu strādāju mājās, ar bērniem (tas arī ir nopietns darbs, kakas-kaprīzes-gulēt nolikšana), saimniecība, un es daudz spēka ielieku savā iemīļotajā nodarbē – atslēgas vārds «iemīļotajā». Es esmu “podiņu menedžeris” bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Un tik daudz dažādu pienākumu gulstas uz mana vīra pleciem, no malas pat nepateiksi.

Mūsu kopdzīves sākumā es stradāju ļoti daudz — pat esot dekrēta atvaļinājumā, es dažkārt pelnīju vairāk kā mans vīrs. Vīrs bieži vien vispār nedeva man naudu, mēs dzīvojām uz parāda par kapeikām. Viņš bija pret “nekam nevajadzīgas” kleitas pirkšanu. Tam visam mēs gājam cauri. Un, cik briesmīgi ir pamest darbu, kad vīrs ir bezdarbnieks. Un, kad vīrs sūta strādāt, bet spēka strādāt nav vispār. Un, cik neizturami ir mājās, un tik ļoti gribas aizbēgt. Man ir tāda pieredze un – ne tikai man.

Ja jūs domājat, ka man vienkārši ir paveicies — jūs paši sev atņemat iespeju dzīvot savādāk, labāk. Ja jūs ticat, ka jums sievietes dzīve galīgi neder — pēc horoskopa, temperamenta vai karmas — tad tā arī būs.

Var turpināt smagi strādāt – no rīta līdz vakaram, kaut ko pierādīt saviem vecākiem, atstāt visus savus spēkus darbā un turpināt neieredzēt vīriešus. Un ir absolūti skaidrs, kas būs pēc 30 gadiem.

Ir ļoti bail mainīties. Mainīties ir grūti. Dzīvot ģimenē vispār ir darbs. Kopā būvēt savu nākotni ir pavisam sarežģīti. Bet, vai gan ir vienkāršāk nodzīvot visu savu dzīvi, esot nelaimīgai, atgriezties tur, kur negribētos, palikt bez spēka, stradājot, un kļūt par niknu veceni, kura nodzīvojusi savu dzīvi kā pagadās, un šī sajūta saēd no iekšienes un izlaužas uz āru kā tenku dzīšana, sēžot pie mājas uz soliņa?

Kamēr mēs esam dzīvi, ir iespēja mainīties. Katrai. katram. Un pietiekami liela. Tikai, vai mēs vēlamies šo iespēju izmantot, vai arī nepārtraukti meklējam atrunas?

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ja sieviete grib seksu — viņai ir zema pašapziņa

sieviete un pieludzeji

Jāpiebilst, ka šajā intervijā paustie viedokļi varētu izraisīt strīdus, taču manī tie izraisīja divdomīgas sajūtas: viena tā, ka pati savā dzīve esmu daudz ko “salaidusi grīstē”. Otra: es ļoti priecātos, ja mana meita izaugtu par sievieti ar augstu pašapziņu un spētu šo viedokli pieņemt par pareizo un rīkoties atbilstoši tam.

YouTube rullīšos Satja Das ļoti asprātīgi un kategoriski spriež  par ģimenes attiecību tēmu, galvenokārt, rekomendējot pāriem tikties vismaz gadu līdz kāzām, un nenodarboties ar seksu, kamēr nav precējušies. Korespondente Zinaida Kuzņecova satikās ar Satju, lai izjautātu viņu par to, kā, viņaprāt, ilga atturēšanās no seksa var kļūt par laimīgas ģimenes dzīves garantiju, kāpēc meitenei vienlaicīgi satikties ar veselu baru pielūdzējiem un, kāpēc visai sievietes naudai jāpaliek pie viņas.

Viena no jūsu lekciju tēmām ir «Laimīgas ģimenes dzīves likumi». Kādi ir galvenie principi?

Pirmais — sapratne par to, ka sieviete un vīrietis ir absolūti atšķirīgi. Viņiem atšķirīgs ir viss: mērķi, uzdevumi, ķermenis, intelekts. Visas sievietes vēlas realizēties kā sievietes, bet vairs neatceras, kā tas darāms. Un šī neiespējamība iegūt sievietes laimi, liek tām to meklēt kaut kur citur — veidot karjeru un tamlīdzīgi. Otrs princips — tas, ka attiecībām jāveidojas pakāpeniski.

Vienā no jūsu lekcijām, jūs runājat par to, ka sievietei ar vīrieti līdz kāzām jātiekas gadu — un visu šo laiku NAV jānodarbojas ar seksu. Kāpēc tieši šāds laika posms?

Laika periods ir aptuvens. Intīmās attiecības ir pietiekoši noslēpumains un no citu acīm sargājams process. Taču mūsdienu cilvēki to padarījuši par ātro uzkodu: pakošļā un izmet.

Sieviete izjūt vajadzību pēc normālām attiecībām, taču viņa ļauj sevi pakošļāt un izspļaut, viņa saka: nu, un kas, tāda ir mūsdienu pasaule.

Taču mūsdienu sievietes ne ar ko neatšķiras no tām sievietēm, kas bija pirms tūkstots gadiem — tieši tās pašas vajadzības, būt laimīgai laulībā. Bet mūsdienu pieeja tam ir vīrišķīga — tam nav nekāda sakara ar ģimeni, tas ir vienkārši prasts sekss.

Attiecībām jābūvējas pakāpeniski: jānotiek ilgai un skaistai aplidošanai pēc sievietes scenārija  Un tas nav vajadzīgs tāpēc, lai kādu izmantotu, bet gan tāpēc, lai cilvēki augtu šajās attiecībās, lai sievietei augtu pašapziņa, bet vīrietim — atbildības sajūta.

Un vīrietis ir laimīgs tikai tad, kad ir atbildīgs. Bezatbildīgs vīrietis nav vīrietis, tas ir degradants. Un sieviete ar zemu pašapziņu nevar būt laimīga, un arī ir degradante. Šīsdienas sabiedrību pārsvarā veido pāri, kuros sieviete ir ar zemu pašapziņu un vīrietis ir bezatbildīgs: divi degradanti, kuriem dzimst atbilstoši bērni.

Mēdz gadīties, ka attiecības sākas ar draudzību. Taču mēdz būt arī savādāk: ja vīrietis un sieviete iemīlas viens otrā no pirmā acu skatiena, pamostas kaisle — kā gan viņi var tādos apstākļos gaidīt gadu?

Un kāds tam sakars ar ģimeni? Tā ir ilūzija. Sieviete domā, ka, ja viņiem ir sekss, tātad viņi būvē ģimenes attiecības, taču vīrieši vispār nekad tā neuzskata. Tas vienkārši ir sekss. Protams, dažkārt no tā var “izspiest” vēl kaut ko: «Ja jau reiz mēs kopā ēdam un mums ir sekss – varbūt  tā ir laulība?». Var jau būt…

Tātad, ja sieviete redz vīrieti un saprot, ka vēlas ar viņu seksu, laimīga ģimene viņiem nebūs?

Ja viņa to redz un grib seksu, tas nozīmē, ka viņai ir zema pašapziņa. Viņa jau ir “parakstījusies” uz vīrišķo formātu. Viņai šķiet, ka cita formāta ģimenes attiecību veidošanai nav, ka visam jāsākas no seksa. Un pēc tam jau redzēs, kas no tā sanāks. Un parasti nekas īpašs jau arī nesanāk. Un tāpēc, ja jūs redzat vīrieti un jums šķiet, ka, lūk, tas tiešam ir mans īstais vīrietis, tātad šis vīrietis tiešām nav jūsu.

Tātad jūsu prāt pareizas ģimenes attiecības nevar sākties no abpusējas kaisles? Pareizi?

Ja tās sāksies ar kaisli, tad ar kaisli tās arī beigsies. Seksuālā harmonija turpinās ne ilgāk kā 8 mēnešus. Attiecībām jāveidojas labvēlīgi: sieviete saprot, ka tas ir īstais vīrietis tad, kad viņš to pierāda ar saviem darbiem – tātad rīcību. Viss parējais ir prostitūcija – sieviete pārdod seksu, bet vīrietis to pērk un tas viss tiek labi piepūderēts.

Un kā jūs piedāvājat lauzt šo nepareizo attiecību būvēšanas modeli?

Vajag sākt nevis ar vīrieša meklēšanu, bet ar savas pašapziņas pacelšanu: sievietei jabūt draudzenēm, kas viņu mīl, kolēģiem, kuri viņu mīl un ciena, ir jābūt pielūdzējiem, kuri, iespējams pat neriskē viņu aplidot, un tādiem pielūdzējiem, kuri tomēr noriskē piekļūt viņai tuvāk. Vecākiem šo sievieti ir jāslavē un jāuzskata, ka viņa ir labākais, ko tie kopā savā dzīve ir radījuši. Lūk tad viņai būs augsta pašapziņa un viņai neuzmāksies neīstie vīrieši, kuri vienkārši grib tikai seksu. Būs tie vīrieši, kuri seksu vēlas, taču viņiem tas šajā gadījumā nav galvenais. Iespējams, viņi šos jautājumus risina kādās citas vietās.

Jūs runājat par to, ka sievietei jābūt vairākiem pielūdzējiem, lai varētu izvēlēties un sākotnējā etapā nepieķerties nevienam no tiem. Un, ka drīkst neslēpt no viņiem to, ka viņi nav vienīgie, ar kuriem jūs ejat uz randiņiem….

Protams, par to vīrietim nevajag paziņot uzreiz – viņš jūs aplido, bet jūs tā lepni paziņojat: «Tu man neesi vienīgais». Bet, ja viņš jautā: «Vai tevi vēl kads vīrietis aplido?» — normāli ir atbildēt: «Protams! Es taču esmu normāla sieviete! Kā gan viņš varēja padomāt, ka es vairāk nevienam neesmu vajadzīga un interesanta?». Bet, ja viņai ir vainas apziņa par to, ka kāds par viņu ir samaksējis restorānā vai aizvedis uz kino, tad viņai vienkārši ir zema pašapziņa.

Bet, ja sieviete skaidri saprot, ka, lūk, ar šo vīrieti viņa attiecības nevēlas, kā šajā gadījumā uztvert viņa aplidošanu – vai tad tā nav mānīšanās?

Un arī to var nosaukt par zemu pašapziņu. Jo šī sieviete uzskata, ka ar seksu ir jāapmaksā biļetes uz kino. Un tas nozīmē, ka viņai vēl jo vairāk ir jāļauj, lai pielūdzēji viņu ved uz kino, un tieši tie, ar kuriem viņa nevēlas precēties, lai paceltu savu pašapziņu, viņus atraidot.

Cik ilgu laiku ilgst šis sākotnējais aplidošanas posms, kad pielūdzēju ir daudz un kas notiek pēc tam?

Apmēram 4 mēnešus cilvēki satiekas un pēta viens otru neitrālā teritorijā. Tas ir viegls posms, kā šopingā: tu staigā pa veikaliem, cilā apģērbus, piemēri kaut ko un saki: «Nu, lūk, nekā jēdzīga te nav, vieni vienīgi krāmi». Bet pēc kāda laika šajos krāmos kaut ko tomēr atrodi. Pēc kada laika no visiem saviem pielūdzējiem tev rodas vēlēšanās palikt ar vienu – ir svarīgi, lai viņam būtu tāpat.

Un pēc tam vēl apmēram pusgadu, varbūt nedaudz mazāk, turpinās randiņi – bez intīmām attiecībām, bez kopdzīves, līdz brīdim, kad viņš jūs bildina un tiek nozīmēts  kāzu datums – apmēram vēl pēc pusgada. Un tikai laulībā sākas arī seksuālās attiecības.

Kad vīrietis saņem seksu, viņam nav nekādas vēlmes un vajadzības uzņemties par to atbildību. Vīrieša psihe ir būvēta tā: ja es no sievietes saņemu seksu, tātad es jau esmu to pelnījis. Un kāpēc gan pēc tam vēl kaut ko vairāk darīt? Bet sieviete ir tendēta vienkārši kaut ko sadomāties un pēc tam iedot vīrietim avansu – viņa domā: ja es došu viņam tuvību, tad automātiski saņemšu drošību un pateicību (galvenās sievietes vajadzības attiecībās). Nekā nebija! Nesaņems!

Kādas ir galvenās sievietes un vīrieša vajadzības attiecībās?

Sievietei ir trīs galvenās vajadzības attiecībās – tuvība, drošība un pateicība.

Tuvība nozīmē, ka sieviete jūt, ka var pilnībā atvērties savam vīrietim. Tas, starp citu, ir vienīgais iemesls seksam.

Vīrietim ģimene vajadzīga tāpēc, lai viņš varētu justies vajadzīgs, būtu brīvs un paliktu šajās attiecībās viņš pats, lai viņam būtu iespēja BŪT VĪRIETIM.

Daudzi uzskata, ka brīvs vīrietis nozīmē bezatbildīgs, taču tas ir ļoti primitīvs viedoklis. Brīvība nozīmē to, ka sieviete vīrietim neko neuzspiež un neko no viņa neIZspiež – viņa vien stāsta tam par savām vēlmēm, un viņš saprot, ka visi lēmumi, kurus viņš pieņem, ir pieņemti no viņa brīvas gribas. Ja vīrietis uzvedas pareizi, sieviete viņam ir pateicīga. Ja viņš uzvedas necienīgi, viņa par to viņam saka un necieš klusējot.

Jūs bieži izsakāties par to, ka sievietes naudai jāpaliek pie vinas pašas, un nav jānonāk kopējā lietošanā, taču tas neattiecas uz partnerattiecībām, pareizi?

Partnerattiecību gadījumā paņemt sev visu savu naudu un kopā terēt tikai viņa algu, nozīmē apzagt partneri.

Bet partnerattiecības, es uzskatu, ka tas ir zems attiecību žanrs.

Ir, protams, vēl zemāki.

Sievietes nauda paliek pie sievietes tikai tad, ja sieviete absolūti neatkarīgi ļauj vīrietim par viņu rūpēties, un spēlē lomu – pilnībā atkarīga sieviete. Tad vīrietis pilnībā uzņemas atbildību par finansēm. Šajā gadījumā, ja viņai pat ir darbs, tas nedrīkst traucēt viņas ģimenes dzīvei. Taču tas “nestradā” tad, ja abi partneri stradā pilnu slodzi: šajā gadījumā tā vispar nav ģimene.

Sarunājās: Zinaida Kuzņecova

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS