Skolotāj!

skola

Reiz kādas Minesotas skolas matemātikas skolotāja deva saviem skolēniem uzdevumu: uzrakstīt klasesbiedru sarakstu, padomāt, kas visvairāk patīk katrā no klasesbiedriem un ierakstīt šo rakstura īpašību pretim viņa vārdam. Mācību stundas beigās viņa savāca sarakstus. Tas bija piektdienā.

Brīvdienās viņa apstrādāja rezultātus un pirmdienā katram skolniekam iedeva lapu, uz kuras bija pārskaitītas visas tās labās īpašības, ko bija pamanījuši klases biedri.

Bērni lasīja un klusumā dzirdami bija tikai čuksti: «Vai tiešām tas viss par mani? Es nemaz nezināju, ka mani tā mīl!». Viņi klasē neapsprieda rezultatus, taču skolotāja zināja, ka panākusi savu mērķi. Viņas skolnieki bija noticējuši sev.

Pēc daudziem gadiem viens no skolniekiem gāja bojā Vjetnamā. Viņu apglabāja dzimtenē – Minesotā. No viņa bija atnākuši atvadīties draugi, klasesbiedri un skolotāji. Bēru mielastā viņa tēvs pienāca pie matemātikas skolotājas:

— Es vēlos jums ko parādīt. — No maka viņš izvilka salocītu un locījuma vietās nobružātu lapu. Bija redzams, ka tā daudzas reizes pārlasīta. — To atrada mana dēla mantās. Viņš no šīs lapas nekad nešķīrās. Vai atpazīstat?

Viņs pastiepa papīru skolotājai. Tas bija labo īpašību saraksts, kuras pamanīja viņā klasesbiedri.

— Liels jums paldies, — teica puiša māte. — Mūsu dēlam šis papīrs bija ļoti svarīgs.

Un te notika brīnums: viens aiz otra klasesbiedri vilka ārā tādus pat labo īpašību sarakstus. Viņi tos diendienā nēsāja līdzi savos makos, glabāja ģimenes albumos.

Vai tad ko tādu var aizmirst un pazaudēt?
Avots:http://pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements