Ieraudzīt un sadzirdēt sevi

Cilvēki izdomā viens otru. Tādus, kādus tie vēlas, lai tie būtu. Neievērojot to, kādi tie patiesībā ir.
Tie, kuri blakus.
Neredz sevi, neredz citus. Redz idejas par sevi citos.
Nedzird savus patiesos dzīvos “gribu”, nedzird un nejautā, ko vēlas citi. Patiesībā.
Vecāki izdomā bērnus. Tādus, kādus tos vēlas redzēt. Un visu, kas neatbilst izdomātajam tēlam nenovērtē, salauž un nogriež.
Bērni sāk ticēt tam, ka viņi ir tādi. Izaug. Un dzīvo šajā izdomātajā tēlā. Neatceroties, kas viņi patiesībā ir, nedzirdot savas patiesās vēlmes.
Un tādi izauguši, bet ne pieauguši bērni satiek tādus pašus. Un izdomā viņus. Tādus, kādiem pēc viņu domām tiem vajadzētu būt.
Veido ģimenes. Un neredz viens otru. Nedzird viens otra vēlmes un vajadzības.
Un no šejienes, sieva, kura cenšas, vāra boršču, nesaņemot pateicību no vīra. Un vīrs, kurš šo boršču ēd, lai neapvainotu sievu. Sieva ir pārliecināta, ka tas ir viņa mīļākais ēdiens. Bet viņš to nevar ciest.
Vienkārši viņi viens otru nav ieraudzījuši. Nav sadzirdējuši. Nav aprunājušies. Par to, kas ir patiesībā. Ne to, ko viens par otru ir izdomājuši, bet par to, kas ir patiesībā.
Bet sākumā ir jāsadzird sevi. Jāatrod sevī dzīva savu patieso vēlmju balss, savi gribu. Jāizrok, jāatklāj. Jāatļauj sev. Jāatļauj sev gribēt pa īstam. Jāatļauj sev runāt par saviem gribu un negribu. Jārunā par to, kas patiesībā ir.
Un tikai pēc tam ir iespējams ieraudzīt otru un dzirdēt viņa “gribu”.
Un satikties pa īstam.

Paldies, Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s