Kad mēs asociējam sevi ar kādu – jebkuru (piemēram: es – ekstrasenss/ ukrainis / māte/ tēvs/ biznesmenis/ mākslinieks/ kristietis vai arī – man ir tādas un tādas zināšanas vai tāda un tāda automašīna u.t.t.), mēs sevi pasniedzam caur to.
Reiz, kad es tikos ar kādu ļoti pazīstamu cilvēku, kuram ir milzīgs potenciāls, iepazīšanās brīdī pirmais, par ko viņš runāja, bija tas, cik daudz grāmatu viņš uzrakstījis, kāda ir viņa zinātniskā bagāža, kādi ir viņa nopelni un apbalvojumi un kādas slavenības viņš pazīst. Un es sapratu, ka viņš man sevi pārdod ar savu nopelnu un zināšanu palīdzību, taču viņam trūkst sava mugurkaula
Īsts MEISTARS vienkārši nosauc savu vārdu un VISS!
Viņš nekad nedižosies ar savām regālijām. Tāpēc brīdī, kad cilvēks savā mājas lapā raksta “Es esmu sporta meistars/ man ir… / esmu trenējies pie …/ man ir tādas spējas / man ir… reiki pakāpe u.t.t., tas patiesībā nozīmē to, ka “Manis NAV, ir sporta meistars, ir reiki meistars u.t.t., es cenšos aiz tiem paslēpties tā kā neesmu īsti pārliecināts par sevi.”
Tāpēc, kad tu tici sev, tu vienkārši raksti “Sergejs / Maša / Aleksandrs / Olga ” Viss! Tev nevajag nevienam neko pierādīt.
Cits piemērs. Bieži vien cilvēki domā, ka nokļūt kādā ballītē, festivālā, kur būs slavenības, ir ļoti “kruti”. Man tev jautājums: “Nu, labi, esi nokļuvis tur, kur savākušās slavenības, saucamais sabiedrības krējums, un kas tev no tā?” Mans viedoklis ir tāds: labāk aiziet tur, kur atbraukuši daudzi dziednieki vai zinātnieki, kuri saprot, ko nozīmē veselība, kuri ir eksperti tādās svarīgās jomās kā veselība vai bagātība…
Kad nokļūsti sabiedrībā, kur toni uzdod visdažādākie it kā pazīstamie cilvēki, viss, ko tur vari ieraudzīt ir vieni vienīgi kompleksi, kas nobloķējuši šos cilvēkus, lai tiem būtu tas, kas viņiem ir. Daudzas jaunas meitenes vēlas būt kā Andželīna Džolija. Piedodiet, bet viņai ir anoreksija, pastāvīgas depresijas, izoperēta onkoloģija, milzīgs bērnu skaits, ar kuru tā vēlas piesegties un parādīt sevi kā lielisku māti, bet patiesībā slēpj savu iekšējo tukšumu. Slaveni ļaudis vai arī tie, kuri vēlas tādi kļūt, pirmkārt norāda uz saviem kompleksiem un nepārliecību par sevi.
Kā tikko tu sāc uzskatīt sevi par kaut ko, vai asociēt sevi ar savām spējām, sasniegumiem, vai stāvokli sabiedrībā, tajā pat brīdī tu noslēdz sevi – tātad TAS kļūst par Tevi! TAS sāk atņemt tev tavu dzīves enerģiju un tu kļūsti par izejmateriālu – beidz kļūt par sevi un sāc būt par šo spēju – savukārt tai glužī vienkārši nospļauties uz tevi.
Tiek atņemta tava dzīves enerģija, līdz ar to arī veselība un viss dzīvē sāk brukt. Un tas viss tikai tāpēc, lai TAS varētu eksistēt! Un brīdī, kad tev vairs nav ar ko TO barot, TAS sāk grimt. Tajā brīdī enerģijas plūsma, zināšanas, informācija un notikumi, kam būtu jānotiek ar tevi, turpina notikt, bet tu vairs neesi ne sieviete, ne vīrietis, tu esi KAUT KAS. Un šī plūsma atskārst, ka šeit nav ne vīrieša ne sievietes un sāk iznīcināt visu, kas tam traucē realizēt to, dēļ kā TAS šeit atnācis. Un šeit sākas problēmas ar tavām spējām t.i. dzeju / gleznām / bet tu turpini rakstīt un gleznot. Tad sākas pasliktinājumi psihiskajā veselībā, vispār veselībā, problēmas sociumā, tu sāc “vampirēt” apkārtējos cilvēkus un rīkot histērijas tāpēc, ka trūkst enerģijas.
Un, lai tā nenotiktu, ESI TU PATS – TAS, KAS ESI!
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 