Kad biju maziņa, mamma mani par katru pārkāpumu sodīja. Vienalga, vai biju izbērusi miltus, sasitusi šķīvi, nosmērējusi kleitu – vienmēr saņēmu sodu. Turklāt es biju no tiem bērniem, ar kuriem tas notiek pastāvīgi, bez jebkāda ļauna nolūka.
Reiz kolēģi mammu deleģēja apsveikt dzimšanas dienā kādu bijušo ceha kolēģi, kura jau sen bija devusies pensijā. Mani nebija kam atstāt, tāpēc nācās iet kopā ar mammu.
Kolēģei bija apmēram 75 gadi. Viņas viesistabā plauktā stāvēja skaista porcelāna servīze apgleznota ar atraitnītēm. Kā jau tas pienākas – servīze viesiem. Saimniece vēlējās mūs uzcienāt ar tēju un es viņai palīdzēju. Kamēr grozījos, viena no tasītēm nokrita un sašķīda sīkos gabaliņos.
Mamma man iecirta pļauku un sāka uz mani kliegt. Es, protams, sāku raudāt. Bet vecā sieviete apņēma manus plecus, paveda malā no mammas, bet viņai pateica:
– Pārstāj kliegt uz bērnu. Nekas traks nav noticis. Un, ja nu tā būtu tu, kas saplēsa tasīti, man būtu jākliedz uz tevi?
Mamma nokaunējās un apklusa. Bet sieviete turpināja:
– Izkrāsots stikla gabals nav ne bērna asaru, ne tavu nervu vērts. Bija servīze sešiem cilvēkiem, tagad – pieciem. Pie manis dzīvē vairāk par trim vienlaicīgi neatnāks. Un, pat tad, ja atnāks, vai tad tēju nevar dzert no ikdienas krūzītēm?
Pēc tam viņa paņēma jaunu tasīti un tā, it kā nekas nebūtu noticis, piepildīja to ar tēju.
Kad mēs posāmies mājup, viņa ietina avīzē apakštasīti, kas bija palikusi bez pāra, un pasniedza to man.
Es vairs neatceros, kāds bija viņas vārds, taču šo mācību es un mana mamma ielāgojām uz visu atlikušo mūžu. Kaut gan, protams, mamma man tajā neatzinās.
Mammas vairs nav, bet apakštasīte vēl joprojām glabājas manās mājās redzamā vietā. Un tad, kad mani bērni palaidņojas, es vienmēr paskatos uz šīm skaistajām atraitnītēm un man negribas ne kliegt, ne ņemt rokās siksnu.
Avots: https://fit4brain.com/
tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 