No dabas skatu punkta nav sliktu vai labu cilvēku. Ir tikai tie, kuri pakļaujas dabas likumiem vai tie, kuri šausminās par notikušo status quo.Pēdējos vienmēr pie vietas noliek spēki, kas cenšas atgriezt izjaukto līdzsvaru dabā.
Protams, ļoti bieži rodas situācijas, kad cilvēks ir pelnījis nosodījumu. Bet vai tieši tavējo? Tas nav vienkāršs jautājums. Ja cilvēks tieši tev nodarījis kaitējumu, tad, pirmkārt, viņš ir izjaucis līdzsvaru un tu esi nevis neveselā potenciāla avots, bet ierocis to spēku rokās, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Tad miera traucētājs saņems pēc nopelniem, ja tu pateiksi visu, ko par viņu domā un veiksi nepieciešamās pretdarbības saprāta robežās. Taču, ja tava nosodījuma objekts tev personīgi neko sliktu nav nodarījis, tātad – ne tev viņu sodīt.
Paskatīsimies uz šo jautajumu tīri merkantili. Piekrīti, ir absolūti bezjēdzīgi just naidu pret vilku, kurš saplosījis aitu, un tu šo skatu vēro televizorā. Taisnīguma izjūta pastāvīgi liek mums nosodīt dažādus cilvēkus. Taču tas ļoti ātri pārvēršas par ieradumu un daudzi cilvēki, gadiem ejot, pārvēršas profesionālos vainotājos. Tas ir ļoti kaitīgs ieradums, nosodīt citus par domām un darbībām, kas nav vērstas pret tevi personīgi. Vairums gadījumos tev pat nav ne mazākās nojausmas par to, kas cilvēkam lika tieši tā rīkoties. Iespējams, viņa vietā tev sanāktu vēl sliktāk?
Un tā, tava nosodījuma rezultātā, tu ap savu personu radi pārmērīgi lielu potenciālu. Un kā tad tā, sanāk, ka, cik ļoti slikts ir tas, kuru tu nosodi, tieši tik proporcionāli labam jābūt tev pašam. Ja reiz viņam uzradušies ragi un āža kāja, tev jābūt eņģelim. Bet, ņemot verā to, ka spārni tev neaug, pie darba ķeras spēki, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Šo spēku metodes būs dažādas katrā konkrētajā situacijā. Bet rezultāts savā būtībā būs viens: tu saņemsi knipi pa degunu. Un atkarībā no tavas nosodījuma formas un spēka, šis knipis var būt tev pavisam nemanāms, bet var būt arī tik spēcīgs, ka tu attapsies uz vienas no sliktākajām dzīves līnijām.
Tu pats vari sastādīt garum garo nosodījumu un to seku sarakstu, bet es skaidrībai parādīšu dažus piemērus.
Pacenties nekad neienīst cilvēkus, lai kāds būtu viņu nodarījums. Tas ir visbriesmīgākais nosodījuma veids un līdzsvarojošo spēku darbības rezultātā tu pats vari attapties šī ienīstā cilvēka vietā. Šiem spēkiem tas ir visvienkāršakais līdzvara atgriešanas veids.
Tu ienīsti ubagus un bomžus? Lieliski! Tu pats vari pazaudēt darbu, naudu un mājas, un līdzvsars būs atjaunots.
Tu ienīsti cilvēkus ar fiziskiem trūkumiem? Nav nekādu problēmu, arī Tev atradīsies kāds nelaimes gadījums.
Ienīsti alkoholiķus un narkomānus? Pavisam mierīgi vari izrādīties viņu vietā. Par alkoholiķi taču nepiedzimst, vai ne? Par tādu kļūst noteiktu apstākļu sakritības rezultātā, tad kāpēc šādi apstākļi lai nepiemeklētu tevi?
Nekad nenosodi savus darba kolēģus, lai kas tas arī būtu. Jo labākajā gadījumā tu pieļausi tās pašas kļūdas. Sliktākajā var rasties konflikts, kas neko labu tev neatnesīs.
Ja tu nosodi cilvēku tikai par to, ka tev nepatīk, kā viņš ir apģērbies, tu pats nostāsies uz trepēm “labais un sliktais” pakāpienu zemāk par viņu, tāpēc, ka izstaro negatīvo enerģiju.
Ja cilvēks lepojas ar saviem panākumiem un mīl sevi, nekā slikta tajā nav. Sevis mīlēšana ir pašpietiekama, tāpēc, ka tā nevienam netraucē. Līdzsvars tiek zaudēts tad, ja šī sevis mīlēšana un pārāk augstais pašvērtējums iet roku rokā ar nicinošu attieksmi pret citu vājībām un trūkumiem vai vienkarši pieticīgakiem sasniegumiem. Tad mīlestība pret sevi pārvēršas patmīlā un lepnums pārvēršas iedomībā, un rezultātā līdzvars atkal tiek izjaukts, un knipis pa degunu, neizbēgams. Dzīvnieki nepazīst ne nicinājumu ne iedomību – tie ir cilvēku netikumi
Nosodījums tev atņem enerģiju.
Tikai pasakās zvēri tiek attēloti ar visām cilvēku īpašībām. Piemēram vientuļais un lepnais vilks izraisa cieņu no cilvēka skatu punkta, bet apaļais grauzējs, kurš mīl piebāzt sev vēderu, izraisa citas sajūtas. Ja vilks ienīstu grauzēju, tas būtu diezgan stulbi un nedabiski, vai ne?
Ja paskatāmies uz šo no otras puses. Tādu vilku varētu uzskatīt par niecību, salīdzinājumā ar šo mazo grauzēju, kas jautri kasās un priecajas par katru dzīves mirkli, neskatoties uz to, ka jau nākamajā var tikt saplosīts.
Viss ir relatīvs, bet šo relativitāti rada pats cilvēks savā iztēlē. Lauvam patiesībā nav nekādas varenības vai cienīguma. Šīs īpašības viņam piedēvējuši cilvēki. Savukārt suslikam nav ne par matu mazāk cienīguma, kā lauvam.
Sauvaļas daba ir daudz ideālāka par saprātīgo cilvēku. Vilks tāpat kā ikviens plēsējs neizjūt ne naidu, ne nicinājumu pret savu medījumu. Pamēģini pats izjust naidu vai nicinājumu pret kotleti. Bet cilvēki veido savas arttiecības ar citiem cilvēkiem uz vieniem vienīgiem pārmērīgi lieliem potenciāliem.
Dzīvnieku un augu varenība slēpjas tajā, ka viņi to neapzinās. Savukārt cilvēkam apziņa nesusi gan labvēlīgas priekšrocības, gan kaitīgas īpašības kā iedomību, nicinājumu, vainas apziņu un mazvērtības kompleksus.
Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 