Kā mēs katrs varam palīdzēt

Libānas-Izraēlas kara laikā vairāki pētnieki veica eksperimentu, kura laikā veselai cilvēku grupai mācīja atklāt spēju sajust mieru sevī.

Noteiktā laikā šos cilvēkus iesūtīja kara plosītajās Tuvo Austrumu teritorijās. Kad viņi visa šī vājprāta vidū piepildīja sevi ar miera sajūtu, karadarbība izbeidzās, samazinājās noziegumu skaits pret mierīgajiem iedzīvotājiem, cietušo un hospitāļos nogādājamo skaits, un ceļa negadījumu skaits.

Kolīdz šie cilvēki pārstāja koncentrēties uz mieru sevī, viss atgriezās vecajās sliedēs.

Šie pētījumi apstiprināja jau agrāk veiktos atklājumus: tad, kad pat neliels iedzīvotāju skaits ir iekšēja miera un pieņemšanas stāvoklī, tas atspoguļojas ārējā pasaulē.

Pētnieki izskaitļoja cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai šis stāvoklis atspoguļotos apkārtējā pasaulē.
Piemēram, pilsētai, kurā dzīvo miljons iedzīvotāju būtu nepieciešami apmēram 100 šādu cilvēku, bet reģionam ar 6 miljardiem cilvēku, šis skaits būtu mazāks kā 8000 cilvēku.

Šī formula ņem verā tikai to minimumu cilvēku, kas nepieciešams, lai uzsāktu pasaules atveseļošanās procesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri jebkurā situācijā ir miera sajūtas piepildīti, jo ātrāk notiek šī atveseļošanās. Šo pētījumu nosauca “Starptautiskais miera projekts Tuvajos Austrumos” un tā rezultātus publicēja “Konfliktu atrisināšanas žurnāls” (1988.gadā).

Pasaule balstās uz cilvēku iekšējo stāvokli. Tie cilvēki, kuriem dvēselē ir mīlestība, ir pasaules mugurkauls, civilizācijas organisma pamats. Viņi nesūdzās, viņi nenosoda pasaules nepilnību, nevienu neplosa, cenšoties pasargāt savas iedomātās robežas, viņi neienīst “matricas-sistēmu”. Neaicina no tās iziet. Viņi vienkarši dara savu darbu, padarot skaistāku savu dzīvi, dažkārt pat neaizdomājoties par to, ka viņu labklājīgā dzīve var paglābt šo pasauli no iznīcības

Tatjana Teterina
FOTO: Artem Podrez
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāpēc es izvēlos nevienu nenosodīt, vairot gaismu un mīlestību savā sirdī un līdz ar to visā pasaulē. Izvēle ir mums katram.

Cilvēks atkal nogāja no ceļa

Divi eņģeļi – viens – jauns, otrs – nedaudz vecāks, no Septītajām Debesīm raudzījās uz Zemi un vēroja, kā dzīvo cilvēki. Vecākajam eņģelim bija uzdevums jaunāko vadīt un skolot.

– Kāpēc Dievs radīja cilvēku? – jautāja jaunākais eņģelis savam skolotājam.
– Lai viņš domātu, – atbildēja skolotājs.
– Kāpēc cilvēkam jādomā?
– Lai viņš varētu radīt Kultūru.
– Kas ir Kultūra?
– Kultūra ir ceļš pie Dieva.
– Kāpēc cilvēkam vajadzīgs ceļš pie Dieva?
– Lai pilnveidotos un kļūtu par eņģeli.

Jaunais eņģelis bija ļoti zinātkārs.
– Parādi man Kultūru!

Vecākais norādīja viņam uz kādu no lielajām Zemes pilsētām.
– Skaties, tā ir valsts galvaspilsēta. Tur ir muzeji, teātri, koncertzāles, mākslas saloni… Viss, kas tajos glabājas un notiek, tiek dēvēts par Mākslu.
– Māksla, – atkārtoja jaunais eņģelis, lai atcerētos.
– Redzi, traucas mašīnas un vilcieni, lido lidmašīnas un kosmosa kuģi, cilvēki ir izgudrojuši televizorus, datorus, informācijas tīklu… To visu dara Zinātne…
– Zinātne, Māksla…. – atkārtoja jaunais eņģelis.
– Tajās ēkās, kurās ieiet un, no kurām iznāk bērni, notiek viņu Izglītība…
– Izglītība, Zinātne, Māksla…
– Bet tās skaistās celtnes ar zeltītajiem kupoliem ir Dievnami. Tajās cilvēki lūdz Dievu. Tā ir Reliģija…
– Reliģija, Izglītība, Zinātne, Māksla… Tā visa ir Kultūra?
– Jā, Kultūra ir Ceļš pie Dieva, – atbildēja eņģelis-skolotājs.
Viņš lepojās ar cilvēku sasniegumiem un gribēja pastāstīt vēl kaut ko.
Bet tajā brīdī notika kaut kas dīvains.
Burtiski no nekurienes virs pilsētas atskanēja apdullinoša rūkoņa un debesīs parādījās raķetes un lidmašīnas, un milzīgā pilsēta iegrima elles ugunīs un uguns liesmas pacēlās līdz pat Septītajām Debesīm.

Jaunais eņģelis šausmās sastinga.
– Kāpēc cilvēks uzspridzināja savu Kultūru?

Bet eņģelis skolotājs sāka raudāt: “Cilvēks atkal nogāja no ceļa!”

Šalvas Amonašvilli viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis