Ko tu esi iemācījies šī gada laikā?

Ir rīts. Šķīvī dziest putra, krūzē – tēja. Gatavojamies jaunai skolas dienai. Mēs virtuvē esam trīs: mans dēls, kaķis un es. Kā saka, nekas nevēstīja par… Un pēkšņi atskan jautājums:
– Mammu, un ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es esmu šokā. No kurienes tāds jautajums? Domāju, lai sākumā pats uz to atbild, savādāk “piepūtīsies”, dzirdot manu garo sarakstu. Tāpēc fiksiņām novirzu jautājumu atpakaļ jautātājam.

– Un ko tu iemācījies?

– Es iemācījos pats izpildīt mājasdarbus, rāpties kokos, pamazām esmu iemācījies paciesties, normāli izturēties pret to, ka tu raksti rakstus, esmu iemācījies sasmīdināt, esmu iemīlējis tomātus, skaisti izgrebt koku, konstruēt, superīgi vizināties ar velosipēdu, esmu iemācījies visādas lietas telefonā izdarīt, pagatavot biezpienu ar krējumu, palīdzēt tev, ātri skriet, atspiesties uz vienas kājas, visu darīt ātri.
Bet, ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es apstulbu.
– Nūū, es… tā sacīt…. Mazāk dusmojos uz tēti. Un vēl dažām tantēm iemācīju darīt to, ko daru es. Vēl dziedāt iemācījos.

Un vairāk man neko uzreiz neizdevās atcerēties.

Pēc tam, apdomājot mūsu rīta sarunu ar dēlu, es aizdomājos, lūk, par ko.
Bērni pastāvīgi kaut ko mācās. Šī opcija viņos ir burtiski “iebūvēta”. Bet kaut kādā savas dzīves brīdī viņi šo spēju zaudē un pārvēršas pieaugušajos, kuri tāpat jau visu zina un prot. Un tad viņi pārstāj mācīties. Un tajā mirklī sākas vecums. Jā, vecs tu vari būt arī 30 gados, pat 20..

Vēl pirms diviem gadiem es atrados lēni vīstošo cilvēku sarakstā. Es ļoti daudz ko zināju, taču pielietot šīs zināšanas dzīvē sanāca kaut kā ļoti reti. Biju gudra, garlaicīga pieaugusi tante. Bet pēc tam es sāku mācīties “pa īstam”. Tas ir tad, kad zināšanas ātri pārtop par jaunām iemaņām un prasmēm. Un šodien tu dari to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji.

Man jau šķita, ka es diezgan labi tieku galā ar savu skolnieces lomu. Taču rīta saruna ar dēlu man parādīja manu izaugsmes zonu. Bērniem šis apmācību režīms vispār nekad neizslēdzas. Viņi ir pastāvīgos meklējumos. Esmu pārliecināta, ja viņam šo jautājumu uzdošu pēc mēneša, tas būs vēl viens tikpat garš saraksts.

Ir ļoti svarīgi šo “bērnišķīgo” pieeju apmācībām no jauna sevī atdzīvināt. Tad gan pieaugušais gan bērns būs nodarbināti ar vienu kopīgu lietu – šīs lielās pasaules izzināšanu. Protams, katrs savā līmenī. Un tad šī bērnišķīgā ziņkārība vairs netracinās. Tā vietā parādīsies interese. Tas ir motīvs, kas mums liek pastāvīgi attīstīties. Un tur, kur ir attīstība, tur ir dzīve.

Un ko tu iemācījies pa šo gadu?

© Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par intelektu un mentālo lepnību

Ļoti bieži cilvēki ar attīstītu intelektu uzskata to par savas sirds čakras atvērtību. Taču tie ir maldi. Un tādā veidā attīstās tā sauktā mentālā lepnība attiecībā pret tiem, kuriem intelekts nav tik augsti attīstīts un kuri pat netiecas to attīstīt. Un tas nav pareizi.

Evolūcijai svarīgi ir visi aspekti. Gan sirdij, gan pašam intelektam. Tomēr svarīgākie ir tieši sirds aspekti.

Mentālā lepnība ļoti bieži attīstās tieši tiem, kuriem, kā pašiem šķiet, ir apjomīgas zināšanas. 
Pirmkārt, šīs zināšanas ir pagātne.
Prāts un intelekts ir labi attīstījušies vecajos apstākļos, aizvērtā planetārajā režģī. Tur tam bija plašs darbības lauks. Taču tas nekādā veidā nepalīdzēja tiem cilvēkiem, kuriem bija šīs zināšanas, būt sirsnīgiem un dvēseliskiem attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Gluži otrādi, cik pazīstu šādus cilvēkus, viņus no saviem tuvajiem šķir bieza akmens siena. Un šajās ģimenēs nav bijis nekā cita kā vien nesaskaņas un aizkaitinājums.

Mentālā lepnība ļoti stingri sargā savas pozīcijas.

Kā no tās atbrīvoties?
Vērsties pie Augstākajiem spēkiem, pie sava Augstākā ES, pie jaunajām enerģijām, lai tās palīdz transmutēties šai enerģijai (jo arī lepnība ir enerģija). Šī enerģija pakāpeniski pārvēršas, tā nekur nepazūd un atgriežas pie jums. Un sirdī paliek viegli.

No Valentīnas Mironovas lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zināšanas, kas nepieciešamas Meistaram

1

“Mācīties nozīmē atsaukt atmiņā to, ko Tu jau zini.

Darīt nozīmē parādīt, ka Tu to zini.

Mācīt un atgādināt citiem, ka viņi to zina tikpat labi kā Tu.

Ikviens cilvēks mācās, dara, māca pats.

Tavs vienīgais pienākums katra sava mūža laikā ir būt patiesam pret sevi.

Būt patiesam pret kādu citu vai kaut ko citu ir ne tikai neiespējami, bet gan tā arī ir viltus mesijas pazīme.

Visvienkāršākie jautājumi ir arī visdziļākie.

Kur Tu esi dzimis? Kur ir Tavas mājas? Kurp Tu dodies? Ko Tu dari?

Padomā par to ik pa brīdim un pavēro, kā mainās Tavas atbildes.

Vislabāk māci citiem to, ko Tev pašam visvairāk vajadzētu iemācīties.”

@ Ričards Bahs
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zināšana un apzināšanās

logs6

Ļoti bieži uz treniņiem un terapiju nāk cilvēki, kuri saka apmēram sekojošo: “Es esmu izlasījis ļoti daudz grāmatu, es visu zinu, es visu apzinos, bet neko nevaru izdarīt”. Un vēl ļoti bieži cilvēki zin viena vai otra stāvokļa iemeslu, taču arī tas viņiem diez kāpēc nepalīdz. Un ko gan dod iemeslu zināšana? To ierobežotais daudzums galu galā tiek apzīmēts kā “sarežģījumi dažādos attīstības posmos”.

Zināšana un apzināšanās ļoti atšķiras viena no otras. Zināšanas un izpratni nav nemaz tik grūti iegūt. To māca skolā. Piebāž pilnu galvu ar tonnām informācijas, tajā pat laikā, ķermenis nekustīgi sēž, nesaņemot nekādu pieredzi. Un tas viss notiek daudzu gadu garumā, palielinot attālumu starp zināšanām un pieredzi. Un gala rezultātā mums ir ļoti daudz gudru cilvēku ar smagiem, neprasmīgiem ķermeņiem un nelaimīgām dzīvēm. Viņi visu zin, bet tik maz ko ir pamēģinājuši un izdzīvojuši.

Apzināšanās no zināšana atšķiras ar to, ka tajā ir ķermeniskā un sajūtu pieredze. Tāda pieredze, kas ierakstās pavisam citās smadzeņu daļās un vairs neļauj rīkoties pa vecam.

Piemēram, bērniem var daudzas reizes teikt, ka karsts var apdedzināt un viņi to labi zin. Taču vienreiz apdedzinājušies un saņēmuši šo ķermenisko un sajūtu pieredzi, viņi to apzināsies un sāks sevi sargāt. Bet, lai iemācītos teikt “nē”, sākumā nākas ļoti ilgi sist oponentam ar liekšķeri pa galvu, kamēr prasme aizsargāt savas robežas nekļūs par apzinātu un vārdos izteiktu.

Viedie runā, ka laulāto neuzticība var ļoti slikti ietekmēt attiecības. Bet vai tad  šī zināšana kādu aptur? Bet, lūk, laulāto neuzticības pieredze un tās sekas…. Pieredze par to, ar ko beidzas meli, var apstādināt. Kaut gan dažiem šo pieredzi vajag iegūt daudzkārt. Ļoti daudzās biznesa mācību grāmatās ir rakstīts, ka ir jānošķir biznesa un privātās attiecības. Bet tikai tie, kuri šādā veidā ir pazaudējuši savus draugus, tiešām apzinās, kā un kāpec tas notiek.

Stāsti par bīstamām situācijām uz ceļa ir zināmi it visiem, taču ceļu satiksmes negadījums ar tavu paša piedalīšanos ļoti daudz ko iemāca.

Par mīlestību ir tik daudz uzrakstīts un izdziedāts, taču tikai tad, kad tā atnāk ar pieredzi, rodas apzināšanās. Tāpat arī ar bērniem. Tu vari būt tūkstoškārt teorētiski gatavs, bet pieredze…

Lūk, kāpēc par vienu sisto dod divus nesistos. Viņš jau apzinās!
Nav jau svarīgi, kāds ir problēmas iemesls. Ir svarīgi, kā tu to šobrīd radi. Kā tu to radi šajā pašā brīdī. Nav svarīgi, cik daudz tu zini, bet svarīgi ir tas, cik no tā tu esi apzinājies un izdarījis savā pieredzē. Cik izdzīvojis. Un, ja šķiet, ka “it kā izdzīvojis”, tas nozīmē, ka ne līdz galam. Tāpēc, ka tad, kad līdz galam, tad šaubu nav. Psihe neatgriežas pie apgūtajām mācību stundām. Tās aiziet dziļi zem smadzeņu garozas un kļūst par tikpat parastām, kā elpošana un staigāšana.

Tāpēc, lai apzinātos ir tik vērtīgi kustēties, sajust, rādīt ar pirkstu, zīmēt un visdažādākajos veidos rīkoties. Aiztikt ar šīm pašām rociņām un sajust uz paša ādas. Un vēl izjust spēcīgas jūtas, raudāt, skatīties sejā nepatīkamai realitātei vai gluži otrādi, smieties, atlaist, gūt baudu un priecāties.

Lūk, kāpēc jebkuras mācības bez pieredzes paliek vien mentālas konstrukcijas. Modelis bez dzīves. Mēs zinām bez apzināšanās, kam vajadzīga drosme, lai spertu nākamo soli.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kāpēc?

saule

Kāpēc saules gaisma dara mūs laimīgus?
Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo gaismu. Bezgalīgās debesis liek ietrīsēties mūsu sirdij, jo mēs atceramies par savu bezgalību. Mēs sajūtam drošību, dzirdot viedus vārdus, tāpēc, ka tie mums atgādina to patiesību, kuru mēs jau zinām.
Kāpēc mēs raudam tad, kad sastopamies ar labiem darbiem? Tāpēc, ka tie mums atgādina par mūsu mīlestību uz visu, kas ir.
Mēs nesavtīgi meklējam Dievu, tāpēc, ka tas mums atgādina par mūsu patieso “Es”. Mēs esam brīnišķīgi.
Tikai kāpēc mēs meklējam ārpusē to, kas ir mūsos?

Autors: Elias Nadžemi
Ilustrācija: Jūlija Gukova
Tulkoja: Ginta FS