Ziemassvētkos

Tu esi ierobežots laikā, bet tevī plešas mūžība.
Tu esi ierobežots telpā, bet visa bezgalība mierpilni iemājo tavā sirdī.
Tu ej pa atšķirību lauku un katrs tevi redz savā pusē, saucot pie sevis, noliedzot citus, taču kaut kur dziļi sevī tu kā Dievu sevī nes nedalāmo.
Un tevi pašu no viņa atdalīt nav iespējams.
Tūkstošiem cilvēku balsu troksnī, pat paša kliedzienā par savu taisnību un tiesībām kliegt skaļāk par visiem, tu nes klusuma klusumu.
Starp vētrām tu esi miers, tu esi nekustīgs savā kustībā, kā jūras ieskauta klints.
Kādam taču ir jāklusē un jāienes šajā pasaulē bezgalība, dziļums un miers, sava klusuma nedalāmība, miera spēks un bezgalīgās Mīlestības gaisma, kas izdzenā tumsu pa kaktiem. Kādam taču tas ir jadara. Un kuram gan citam, ja ne tev?
Lūk, kāpēc ir Ziemassvētku Gaisma. Netverams Ziemassvētku Miers. Klusuma svētki, kuros tu dzirdi kā sniegā krīt sniegpārsliņas…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Burak Kebapci
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAS laiks

Diena, kad mūsu mājās ierodas eglīte ir Pārpasaulīgā Prieka Čempione…

Tajā ir tik daudz mīļāko bērnības svētku pirmsgaršas. Ne tik daudz tradicionālo rituālu ievērošanas, cik dzīvīga visu apvienojoša siltuma…

Mums eglīte ir stāsts par maigumu… vēlmi iepriecināt… ģimeni, kurā neviens nesalst…

Stāsts par nenovērtejamo laiku, kurā smejas, klausās mūziku un skatās brīnišķīgas, labestīgas filmas….

Ziemā to visu mēs sajūtam daudz asāk…

Es sienu pie perlamutra eglīšu bumbām sudrabainus diegus un domāju par to, ka tieši tagad, kad zeme zem kājām tik ļoti šūpojas, ir svarīgi saglabāt to, kas nedara naidīgu, kas nepiepilda ar ilgām bailēm, kas aizdziedina zaudējumu brūces, kas ievainojušas katru no mums…

Stiprāk kā nekad agrāk, es esmu pārliecināta par to, cik ļoti mums katram vajadzīgas MĀJAS…

Ne spokainas, ne tikai ar sienām un jumtu…

Mājas, kas dod mums cerību…

Mājas, kurās tuvākie nekļūst par vienaldzīgiem kaimiņiem….

Mājas, kurās viss ir godīgi… un, kur nevienam nav vajadzīgas zagtas laimes injekcijas…

Mājas, kurp tiecies pēc jebkurām lielās dzīves vētrām…

Lūk, tas ir galvenais…

Pārējais nav tik svarīgi…

Var arī bez eglītēm, svētkiem, svētku salūtiem… bet ar ticību, cerību un mīlestību…

Mīļie, es jums visiem novēlu spēju nesalūzt…

Līdzsvaru…

Spēju smieties… dabiskus, nesamocītus smieklus…

Un, kā vienmēr, vēlmi turpināt…

Decembrī saule ir īpaša…

Šodien tā ir…

Pacentieties sadzirdēt sevi – īstos, un pacentieties vienkarši dzīvot… kā sanāks…

Lai mierpilns šis laiks…

© Ļiļa Grad
Foto: Olenka Sergijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētki

ziemassvētki2

Dievs ir visur un visā. Viss ir Dievs. Viņa būtība ir līdzīga hologrammai. Viss ir nedalāms.

Ilgu laiku Viņa dzīvā klātbūtne manā galvā bija iemainīta pret visdažādākajām koncepcijām.

Dieva klātbūtne manā dzīvē nav ne zināšana un ne ticība, tā ir KLĀTBŪTNE.

Kā piemēram, tavi bērni ir klātesoši tavā dzīvē, tu vari apliecināt, ka viņi vienkārši ir.

Kāpēc es to saku?

Ir Ziemassvētku laiks.

Kas ir Ziemassvētki. Tā ir Dieva piedzimšana mūsu sirdīs. Un es no sirds novēlu tev to sevī atklāt.

Šī atklāšana nav saistīta ar reliģiju. Tas nozīmē atklāt to, kas vienmēr ir bijis un ir ar mums.

Kā gaiss, kuru elpojam. Kā debesis, kuras vienmēr ir virs galvas.
No bērnības es atceros teicienu: smiekli bez iemesla ir muļķības pazīme. Agrāk es baidījos nosodījuma un baidījos izskatīties muļķīgs.

Tagad vairs nē. Tāpēc, ka laime bez iemesla arī ir patiesa un nepārejoša Laime. Tai nav nekādu nosacījumu. Tā vienkārši ir. Un tai nevajag dzenāties pakaļ un kaut ko darīt, lai tā būtu. Jā, es zinu, cik ļoti grūti ir izrauties no koncepcijām un bailēm no Mīlestības pie dzīvas Dieva klātbūtnes.

Un pat tagad, kad rakstu šos vārdus, es arī dzirdu klusu iekšējo balstiņu, kas čukst: Kāpēc tu visu šo raksti? Par Dievu nav pieņemts rakstīt! Ko par tevi padomās? Sāks domāt, ka tu esi kaut kāds muļķis.

Jā, tas viss ir. Taču ir arī pats vienkāršākais veids, kā satikties ar Dievu – uzaicināt Viņu savā dzīvē.

Šodien ir Ziemassvētki. Un nav svarīgi, pēc kāda kalendāra. Ziemassvētki mūsu dzīvē var notikt jebkurā dienā.

Tā ir burvestība.

Un es no sirds novēlu ikkatram, kurš vēlas vēl šajā gadā, negaidot nākošo, sajust šo dzīvo Mīlestības klātbūtni, rūpes, aizsargātību, atvērtību, mieru, skaidru spēku, tīru apziņu, bezgalīgu Mīlestību un neparejošu Laimi.

Man gribas teikt jums: gaišus Ziemassvētkus!

Ne kā dienas dežūrfrāzi.
Bet ar šo frāzi paust savu patieso prieku, ka ar jums tas ir noticis. Ar tiem Ziemassvētkiem, kas notikuši jūsu sirdīs.
Bet kalendāra svētki ir tikai atgādinājums par to, ka tas ir iespējams.

Jeburā dienā.

Staņislavs Grinbergs
Ilustrācija: Virpi Pekkala
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaut sev pabūt…

ziemassvetku depresija7

Svētki pagājuši, bet jautājumi paliek…

Ir lieliski, kad personīgais laiks sakrīt ar sociālo.
Apkārt – laiks priecāties – un arī iekšēji tas ir tāds pats. Vai laiks domāt. Vai skriet. Skumt. Svinēt. Uz kopējā viļņa savā ziņā ir vieglāk: caur citiem cilvēkiem atveras piekļuve pārdzīvojumiem, bet paša jūtas atspoguļojas un kļūst spēcīgākas, dziļākas, košākas.

Ja tagad tavs personīgais laiks – svētki, un tas brīnišķīgi sakrīt ar kalendāru, ir ok un ir iemesls priecāties. Bet, ja tavs laiks šobrīd ir cits, arī tas ir ok.

Normāli ir dzīvot savā ritmā. Normāli ir nejust kādu noteiktu garastāvokli, tikai tāpēc, ka kalendārs tā vēsta. Normāli ir izdzīvot pašam savus procesus – un tajā nav ne vainas ne arī kādas neparezības.

Un ir pilnīgi normāli decembrī atdot sevi tām vajadzībām, kas nekādā veidā nav saistītas ar dāvanām, eglītēm, mandarīniem un visu svētku fa-la-la-la-la.

Decembris ir tumšs laiks. Burtiskā nozīmē: pašas garākas naktis un īsākas dienas, maz saules. D vitamīna līmenis krītas un kopā ar to arī organisma spēja izstrādāt melatonīnu un, protams, D vitamīna trūkums provocē nogurumu un nospiestu garastāvokli.

Un šis ir laiks, kad apgriezieni kļūst lēnāki un aktivitāte pazeminās. Mūsu senči – ne tie, alu laikmetā, bet divas trīs paaudzes pirms mums, dzīvoja saskaņā ar šo sezonu maiņu. Un ziemā izdzīvot varēja, pateicoties rudenī iekrātajam. Ja krājumu nebija, tad ziema bija grūta.

21. gadsimtā, kad supermārkets ir blakus mājā, mēs vienalga sevī nesam šo ģenētisko atmiņu, kas  atgādina par to, ka resursus (kā materiālos, tā arī emocionālos) vajag ekonomēt.
Tas ir sociālā spiediena laiks. Svētki, kurus vajag atzīmēt noteiktā veidā: kā gan bez dāvanām, eglītes un ar ēdienu pārpildītiem galdiem? Un atkal: labi, ja tas sakrīt ar tavu personīgo dāvanu vēlmju laiku, ja tev ļoti gribās eglīti un milzīgus, bagatīgi klātus galdus.
Bet, ko tad, ja negribās? Bet visi apkārt priecājas!?
Pilsēta izpušķota, TV pārraida ideālo svētku bildītes. Un vēl piedevām sociālās salīdzināšanas faktors: instagramā un facebook profilos laimīgi cilvēki, fonā eglītes, svētku pidžamas ar kūpošām karstvīna krūzītēm – nu, protams! – tīru un izrotātu māju, harmonisku ģimeni un enerģijas strūklaku.
Iespējams, ka patiesības tur maz, taču mūsu smadzenes apmānīt ir viegli un ātri. Un tas viss palaiž simptomu ķēdīti, kas patiešām var novest pie īstas depresijas: neapmierinātības un domas, ka “ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā”.

Protams, gada rezultāti – kur tad bez tiem. Decembris ir ļoti jūtīgs laiks, kurā tāpat kā dzimšanas dienā pienākas summēt pagājušo un plānot nākotni. Tikai dzimšanas dienā šo procesu neuzkarsē masas.
Un ir cilvēki, kuri ir īpaši jūtīgi pret šiem rezultātiem un plāniem: tajā skaitā tie, kuri apmeklē psihologu. Jo tu taču strādā ar sevi un ieliec sevi šajā procesā, lai dzīve kļūtu laimīgāka. Kāpēc gan nav svētku noskaņojuma? “Kas ar mani nav kārtībā?”

Taču viss ir kārtībā. Tev VISS drīkst atšķirties no priekšrakstiem.

Jutīgums un rūpes par sevi – lūk, kas man šķiet ļoti svarīgs lielo svētku atribūts. Sadzirdēt, ko man šobrīd vajag ( nevis ierastajā nozīmē “vajag”, bet “ir pareizi tieši man un tieši šobrīd”.)

Svinēt, ja gribās un svinās. Saudzēt sevi un taupīt resursus, ja to ir maz. Zināt (ne ar galvu, bet Dvēseli – kaut vai tikai ticēt) savai spējai rīkoties savas interesēs. Un sajust savas tiesības tā rīkoties, bez vainas sajūtas un vēlmes un vajadzības atvainoties.

Vai arī var savādāk uz to paskatīties. Likt sevi mierā – lūk, kas man šķiet lielo svētku ļoti svarīgs atribūts. Paldies par šo formulējumu Pirmā kanāla raidījuma «А оно мне надо?» vadītājai Jeļenai Truskovai, kura teica: likt sevi mierā ar gaidām, kas neatbilst tavām personīgajām vēlmēm, ar paššaustīšanu un atbildēm uz mūžīgo jautājumu “Kas ar mani nav kārtībā?” vai “Kā sevi salabot?”
Un ļaut sev vienkārši pabūt.

You are OK. You are enough.
Autors: Elizaveta Musatova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Ziemassvētkos

ziemassvetki7

Reiz dzīvoja kurpnieks. Sieva tam bija nomirusi, un palika viņi divi vien ar dēlu – mazu, jauku puisēnu. Pienāca Ziemassvētki un dēls saka tēvam:

— Tēti, šodien pie mums atnāks Kristus – Glābējs.

— Ko, tu, dēls! — kurpnieks neticīgi atrauca.

— Tad redzēsi, atnāks. Viņš pats man to sapnī pateica.

Puisēns gaidīja, gaidīja dārgo ciemiņu, ik pa brīdim paskatījās pa logu, neviena nav. Un te, pēkšņi, ieraudzīja, ka sētā divi puikas iekausta trešo. Tas, nabadziņš pat nepretojas. Kurpnieka dēls izskrēja pagalmā, izdzenāja puikas, bet piekauto zēnu atveda mājas. Pabaroja, nomazgāja, apģērba. Te pēkšņi dēls tēvam saka:

— Tēti, tēti, man ir divi pāri zābaku, bet šim puisītim pirksti lien ārā no kurpēm. Vai es drīkstu viņam savus velteņus atdot, ārā tik auksts un šodien taču svētki!

— Nu, ko, ja tu tā vēlies, atdod, — piekrita tēvs.

Atdeva puikam zābakus un tas priecīgs un laimīgs devās mājup.

Pagāja laiciņš, bet kurpnieka dēls pie loga vēl joprojām gaida Glābēju. Garām mājai gāja nabags un, ieraudzījis puiku pie loga, palūdza:

— Labie ļaudis! Rīt Ziemassvētki, bet es trīs dienas neko neesmu ēdis. Lūdzu, esiet tik laipni, un iedodiet kaut gabaliņu maizes!

— Nāc, vectetiņ iekšā! — pasauca zēns. — Dod, Dievs tev veselību. Pabaroja ar svētku pīrāgu, padzirdīja, nomazgāja un večuks laimīgs devās projām.

Bet puika visu laiku Glābēju gaida, jau nervozēt sāka. Iestājās nakts, uz ielas iedegās lampas, sākās putenis. Un pēkšņi puika iesaucas:

— Oi, tēti! Tur uz ielas stāv kāda sieviete ar mazu bērniņu uz rokām! Paskaties, viņa dreb, viņai auksti. Abi izskrēja uz ielas un ieveda sievieti mājā. Pabaroja, padzirdīja. Un dēls tēvam saka:

— Tēti, kur gan viņi tādā putenī ies. Labāk lai paliek pie mums – pārnakšņos, sasildīsies un rīt no rīta turpinās savu ceļu.

— Kur gan pie mums nakšņot? — vaicāja tēvs.

— Tepat vien saspiedīsimies – tu uz dīvāna, es uz lielā čemodāna, bet viņi lai guļ lielajā gultā.

— Nu, ko, labi, lai paliek.

Visi devās pie miera. Un sapnī zēnam rādās, it kā beidzot pie viņa atnāk Glābējs un maigi saka:

— Mans mīļais bērns! Esi svētīts uz visu tavu mūžu.

— Dievs, es tevi dienā gaidīju, –  brīnījās zēns.

Bet Dievs saka:

— Es trīs reizes pie tevis nācu, mans mīļais. Un trīs reizes tu mani pieņēmi. Un pieņēmi tā, ka labāk pat iedomāties nevar.

— Dievs, es nezināju! Kad tas bija? Kāpēc es nepamanīju?

— Nezināji, bet vienalga pieņēmi. Pirmo reizi tu mazo puiku izglābi no kaušļiem. Pateicos tev.

— Dievs, bet kad tad tu otro reizi atnāci? Es acis izskatīju, bet tevi neredzēju!

— Otro reizi es atnācu nabaga izskatā – jūs paši ar tēvu garoziņas grauzāt, bet man atdevāt svētku pīrāgu.

— Un trešo reizi? Varbūt trešajā reizē es tevi būtu atpazinis?

— Bet trešo reizi es kopā ar savu māti pie tevis nakšņoju. Esi laimīgs mans dēls, lai tev Dieva svētība!

No rīta puisēns pamodās un jautāja tēvam:

— Tēti, kur palika sieviete ar bērniņu? Skatās – neviena nav. Veltenīši, kurus mazajam puikam uzdāvināja, glīti stūrī stāv, uz galda svētku pīrāgs – gluži neskarts. Bet sirdī tāds neizsakāms prieks un laimes sajūta, kāds nekad dzīvē nav bijis.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja; Ginta FS

Vēstule Ziemassvētku vecītim

ziemassvetki2
Ziemassvētki! Lai dzīvo Ziemassvētki! Kā bērnam atkal un atkal gribas iesaukties, šiem svētkiem atnākot.
Cik vien sevi atceros, manā bērnībā mūsu mājās bija tradīcija atstāt rūķītim vēstuli, kurš to nodod Ziemassvētku vecītim. Vēstule bija jāraksta noteiktā datumā, laikus, lai Ziemassvētku vecītis spētu sagādāt dāvanas. Kamēr rakstīt nepratu, manas vēstules bija zīmējums. Neveikls, kuru piepalīdzēja uzzīmēt mīļā mamma. Tiklīdz iemācījos pirmo burtus rakstīt, zīmējumiem pievienoju vārdus. Mamma mīļi un skaisti pielaboja šķībos un nepareizos burtus.

 

Vēstuli Ziemassvētku vecītim rakstījām abas. Mamma mācīja, kā tas darāms. Ne vien jāizsaka savas vēlmes, bet arī jāpateicas par iepriekšējā gada dāvanām. Arī Ziemassvētku vecītim jāuzraksta laba vēlējumi. Vēstulē Ziemassvētku vecītim lūdzu apciemot savus draugus un pat uzrakstīju, ko viņiem dāvināt, ja to zināju. Arī vecmammas un vectēvi apciemojami, un kādas dāvanas dodamas, atgādināju.
Gulēt ejot, manu vēstuli likām zem mana spilvena. Vispirms zem mammas spilvena ielikām viņas vēstuli. Nākamajā rītā manas vēstules zem spilvena nebija. Tāpat kā mammas vēstules.
Un līdz ar manas vēstules aizceļošanu sākās gaidīšanas laiks…
Mamma šo laiku īsināja, stāstot par Ziemassvētku vecīti, jo mans nemiers bija nerimstoša jautājumu upe. Viņa stāstīja skaistākās pasakas pasaulē! Tādas dzird vienīgi bērnībā.
Dāvanām, kuras saņēmu, klāt bija Ziemassvētku vecīša vēstule. Katru gadu. Mamma to nolasīja, pirms atvēru dāvanas. Šī vēstule bija īpaša dāvana!

 

Gadi gāja, es izaugu, un Ziemassvētku noslēpums izgaisa. Vairs nerakstīju vēstules un neliku zem spilvena. Dāvanas negaidīju un Ziemassvētkus svinēju kā jebkurus gada svētkus. Biju jauna, un dzīve bija interesanta ar citiem notikumiem.

 

Taču vienu gadu notika nelabojama kļūda. Sastrīdējos ar savu labāko draugu, ar kuru kopā uzaugām. Kopā pavadījām daudz laika un zinājām viens par otru vairāk nekā mūsu mammas. Par tādām draudzībām raksta grāmatās – teicām viens otram un atkal un atkal lasījām “Ronju, laupītāja meitu”.
Sapņu un noslēpumu arī mums bija tik, cik zvaigžņu debesīs.
Dažus uzticēju savai jaukajai mammai, bet visus zināja tikai viņš, mans bērnības draugs.
Taču, kā tas dzīvē notiek, pieaugot tā atklājas arvien plašāk un cilvēks no cilvēka aizklīst arvien tālāk. Man parādījās jaunas intereses un viņam savukārt citas. Vēl jau satikāmies, bet biežāk runājām par dažādām lietām, kuras bijām piedzīvojuši katrs atsevišķi. Un vienu dienu vēl radās šīs strīds, kas kā zemestrīces radīta plaisa sadalīja mūsu kopīgo pasauli divās daļās. Strīds man izrādījās nāvējošs. Pēc tā nekas, ko darīju, īsti vairs nevedās. Pasaule, kurai bija krāsas, izskatījās kā salnas nokosts puķu dārzs. Draugi un paziņas izzuda viens pēc otra. Paliku viena. Skumji…

 

Mamma mēģināja sākt sarunu, bet allaž to aprāvu jau pašā sākumā. Bija sāpīgi par to runāt. Nespēju aptvert, kā var sastrīdēties ar cilvēku, kuru pazinu labāk nekā sevi.
Kā gan taisnības meklējums var izšķirt divus nešķiramus draugus, kādi mēs bijām.
Dienām ejot, izmisums auga. Jutos kā lielu ledus kalnu sevī nēsājam.

 

Tā pagāja seši mēneši.
Tuvojās Ziemassvētki. Kādu vakaru meklēju plauktā vecu žurnālu, un, velkot to ārā no žurnālu kaudzes, izslīdēja lapa. Tas bija mans sens zīmējums. Ziemassvētku egle un mēs ar draugu. Abi sēdējām starp dāvanu kaudzēm. Smaidījām. Ilgi skatījos zīmējumu un atcerējos visus kopā pavadītos svētkus. Cik skaists laiks tas bija! Toreiz tik viegli bija ticēt brīnumam. Nodomāju: “Kaut varētu atgriezt šo iespēju!” Sirds atkal iesmeldzās. Jutos kā Sniega karalienes pilī ar ledus kristālu sirdī iesprostotais Kajs.
Bet tad sīka zvaigznīte, cerība, sīks stariņš iemirdzējās un no bērnības atgriezās pie manis. Vēstule!

 

Ziemassvētku vecītim jāraksta vēstule! Notici!
Lai arī skeptiska balss manī vienlaikus piekrita un apstrīdēja, ka tā ir bērniem domāta pasaka, tomēr šī pati balss atzina, ka citas izejas jau tāpat man neesot. Kopš reizes, kad sastrīdējāmies, mans draugs bija aizbraucis kā brīvprātīgais uz Āfriku, un neviens nezināja, kad viņš atkal atgriezīsies.
Ar skumju rūgto cerību garšu vēstuli uzrakstīju. Pat zem spilvena noliku. Rītā, man par pārsteigumu, tās tur nebija. Tomēr brīnumam joprojām neticēju.

 

Dienas gāja savu gaitu. Biju pārņemta ar savām skumjām. Kopā ar mammu gatavojām svētku mielastu, cepām cepumus, rakstījām apsveikumus. Mamma šo tradīciju saglabāja – sūtīt radiem atklātnes ar novēlējumiem.

 

Ziemassvētku vakarā sēdējām pie galda. Es, mana jaukā mamma, māsa un brālis. Tēvs atkorķēja šampanieša pudeli. Visi staroja svētku noskaņā, vien es rūgti nodomāju, ka laikam Ziemassvētku brīnumi iespējami vien bērnībā un pieaugušie izskatās muļķīgi, priecādamies kā bērni par šiem svētkiem.

 

Manas īgnās pārdomas pārtrauca zvans pie durvīm. Vai vēl kāds ciemiņš gaidāms? – nodomāju. Laikam kaimiņiene atnākusi apsveikt. Brālis aizgāja atvērt durvis. Pēc mirkļa viņš atskrēja atpakaļ starodams kā svētku salūts. Ej, viņš uzsauca man – tas pie tevis! Ej, ātri, – un atkrita savā vietā uz krēsla.
Nobijusies devos uz durvju pusi. “Oho! Hoooo!” puskrēslā, pavērto ārdurvju ailē atskanēja priecīga balss. “Ohohoooo! Priecīgus svētkus!” Pavīdēja sarkana cepure, balta bārda un liels, resns vēders, pārkāpa pāri durvju slieksnim. “Vai mani gaidīji? Vai vieta pie svētku galda jūsmājās man atradīsies?” Stāvēju samulsusi un nezināju, ko darīt. Balsī saklausīju ko pazīstamu. Mana drauga balsi.
“Priecīgus Ziemassvētkus!” viņš uzsauca vēlreiz, atpogādams Ziemassvētku vecīša sarkano mēteli un atbrīvodamies no vēdera – dāvanu maisa. Tā tiešām bija drauga balss! Tas patiešam bija viņš! No prieka raudāju un, apķērusi viņu cieši, cieši, šņukstēju baltajā sintētikas bārdā. Šķita, ka prieku, ko jutu, sirds neizturēs. Ledus kalns beidza saldēt. Gada aukstākajā un tumšākajā laikā sirdī atgriezās dzīvība.
Tā pie manis atgriezās ticība Ziemassvētku brīnumam. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka arī pēc tam, kad izaugām un Ziemassvētku vecītim vēstules vairs nerakstījām, mamma tomēr katru gadu palūkojās zem mūsu spilveniem. Viņa atrada manu Ziemassvētku vecītim izmisumā rakstīto vēstuli.
Mammas vairs nav, bet tagad es zinu, ka viņa bija tas rūķītis, kurš vēlreiz man iemācīja ticēt Ziemassvētku brīnumam!

 

Gaišus, siltus, Brīnumu un Mīlestības pilnus Jums visiem Ziemassvētkus.
Brīnumi notiek tiem, kas brīnumiem tic:)
Ginta

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta

Ziemassvētku pasaka

55

Viņš šodien tur sēdēja un skatījās pa logu. Aizkari bija tie paši. Jau pa gabalu bija redzams, ka ūdeni tie sen nav jutuši.

Mājas logus rotāja Ziemsvētkiem par godu pielikti aizkari ar zvaigznēm un rūķiem, radot svētku noskaņu arī garāmgājējiem. Vienīgi tā vecā vīrieša logā nebija ne miņas no Ziemassvētku noskaņas.

Gaidot autobusu, Grēta tur stāvēja un lūkojās logos, un šis pelēkais logs sāka traucēt viņas svētku noskaņojumu. Viņa centās sev iestāstīt, ka tā bija tikai skaistuma izjūta, kas tika traucēta, raugoties uz netīrajiem aizkariem, jo Ziemsvētku laikā visam vajadzēja tīrībā mirdzēt un laistīties.

Taisnību sakot, tas Grētu kaitināja jau sen, kad viņa bija skatījusies uz logu, gaidot autobusu.

Vienmēr viņš tur bija sēdējis! Un vienmēr izskatījās tik vientuļš. Daudzreiz viņa bija mēģinājusi neskatīties uz logu. Un tomēr viņa skatījās. It kā viņai kāds liktu pārbaudīt, vai viņš tur sēž.

Sniga lielām pārslām. Bija auksts, un viņa mīņājās no vienas kājas uz otru.

Vai autobuss nevarētu nākt ātrāk? Ziemassvētku puķe, ko viņa bija nopirkusi, kaut gan iesaiņota vairākos papīros, nepanesa aukstumu. Viņa bija izvēlējusies visskaistāko. Viņa taču to dāvinās draudzes mācītājam.

Šovakar bija Ziemsvētku sarikojums. “Tas būs lieliski — satikt baznīcā savus draugus un nogaršot to, ko katrs būs pagatavojis svētku galdam. Beidzot nāca autobuss. Kāpjot iekšā, viņa uzmeta negribīgu skatu vecā vīra logam. Viņš joprojām tur sēdēja.

Baznīcā Grētai pietrūka īstas svētku noskaņas līdz brīdim, kad viņa kopā ar draugiem dziedāja senās, labi pazīstamās Ziemsvētku dziesmas.

Pie galda visi daudz runāja un skanēja smiekli. Grēta kļuva domīga un reizēm pat nedzirdēja, ko citi viņai teica. Tas nebija viņai raksturīgi.

Kad pienāca brīdis lūgšanai, visi lūdza, lai Dievs ir klāt un svētī tos cilvēkus, kas šajos svētkos jūtas vientuļi.

Grēta nelūdza kopā ar visiem. Viņa juta, ka Dievs uzrunā viņu, bet negribēja klausīties. Viņa negribēja iet pie vecā vīra. Ir taču citi veidi, kā Dievs varēja viņu stiprināt — bez Grētas piedalīšanās.

Pienāca laiks kafijai un piparkūkām. Grēta tā īsti nemaz nepagaršoja sanestos gardumus. Viņa joprojām cīnījās pati ar sevi un Dievu.

Kāpēc tieši man būtu jāiet pie vecā vīra? Varbūt viņš domās, ka gribu kaut ko nozagt? Pēdējā laikā cilvēki bija kļuvuši bailīgāki, jo avīzes daudz rakstīja par dažādiem noziegumiem.

Kad izskanēja pēdējais Ziemsvētku korālis, Grēta bija pieņēmusi lēmumu. Lai kā, bet ar Dieva palīdzību viņa apmeklēs šo veco vīru logā. Tas notiks tieši Ziemsvētku vakarā.

Ziemsvētku puķi viņa gluži vienkārši bija aizmirsusi atdot mācītājam. Varbūt tāpēc, ka bija kāds, kam tā bija vairāk vajadzīga. Mācītājs tik un tā bija saņēmis vairākas.

Pienāca Ziemsvētku vakars. Grēta devās uz autobusa pieturu tāpat kā neskaitāmas reizes pirms tam. Šoreiz tomēr sirds sitās priecīgākā, bet tajā pašā laikā nemierīgākā ritmā. Maisiņā viņa nesa kafiju un pašceptas piparkūkas.

Ar skatienu viņa meklēja vecā vīra logu. Pie loga karājās aizkari, kā tie droši vien bija karājušies pēdējos gadus, un nekas nebija mainījies, izņemot pašu svarīgāko. Vecā vīra tur nebija.

“Varbūt viņam ir kaut kas īpašs darāms Ziemsvētku vakarā,” domāja Grēta. “Droši vien viņš sev gatavo kādu gardu svētku maltīti. Varbūt viņš aizbraucis pie draugiem svinēt svētkus?”

Mazliet bailīgi, bet tomēr noteiktiem soļiem iegāja mājā. Grēta piezvanīja pie durvīm, kur pēc viņas aprēķina vajadzēja būt vecā vīra dzīvoklim.

Iekšā valdīja klusums. Viņa zvanīja otro un trešo reizi. Joprojām nekādas dzīvības pazīmes.

Varbūt viņa bija tikai iestāstījusi sev, ka Dievs cēlas, lai viņa apciemo šo cilvēku?

Kāds aiz durvīm klepoja. Acīmredzot viņš bija mājās. Ar jaunu drosmi viņa zvanīja vēlreiz. Kad tik un tā neviens neatvēra, viņa nospieda rokturi un pārsteigta konstatēja, ka durvis nav aizslēgtas.

Viņa iegāja iekšā un sauca: Vai kāds ir mājās?

Nekādas atbildes. Ja Grēta nebūtu pārliecināta, ka Dievs viņu atsūtījis šeit, viņa būtu pagriezusies un skrējusi prom.

“Ta jau ir citu mājas miera traucēšana,” viņa nodomāja, ejot dziļāk pa gaiteni.

Vai te ir kāds mājās? — viņa sauca vēlreiz.

Grēta izdzirda, ka blakusistabā kāds sakustas.

Viņa devās turp un ieraudzīja veco vīru guļam gultā.

Viņi raudzījās viens otra. Vecais vīrs ar pārsteigumu sejā un Grēta, kura vairs nezināja, ko sacīt.

Beidzot vecais vīrs pasmaidīja. Bezzobainu, kautrīgu smaidu.

Es jūs pazīstu, — viņš teica. – Jūs bieži braucat ar autobusu no šejienes.

Grēta smaidīdama izpakoja Ziemsvētku puķi, ko bija atnesusi. Ta izskatījās kā no citas pasaules šajā pieticīgajā istabā. Pēc maza brīža virtuvē jau vārījās ūdens kafijai. Tas likās tik dabiski — pasniegt vecajam vīram kafiju un piparkūkas uz mazā galdiņa pie gultas.

Pēc divām kafijas tasēm un pāris piparkūkām viņš teica: Ziniet, tagad es ticu, ka Dievs rūpējas arī par mani. Es vienmēr esmu ticējis, ka Dievs rūpējas par cilvēkiem, bet, ka arī par mani – to man bija grūti aptvert. Esmu vecs un nabadzīgs. Bet tagad es tam ticu, — viņš teica, un plats smaids pārklāja viņa seju.

Kad jūs zvanījāt pie durvīm, es neuzdrošinājos cerēt, ka Dievs uzklausījis manu lūgšanu. Pat tad, kad jūs saucāt koridorā, es vēl neticēju, ka kāds nāk apciemot tieši mani. Es lūdzu Dievam, lai vismaz viens cilvēks atceras mani šajos Ziemsvētkos. Viens vienīgs cilvēks, kas pierādītu, ka Dievs nav mani aizmirsis. Tagad esmu par to pārliecināts. Paldies, ka atnācāt.

– Ceļā Grēta jutās apmulsusi. Viņa bija domājusi, ka uzmundrinās veco vīru, bet patiesībā viņš bija uzmundrinājis Grētu pašu.

Vecais vīrs bija stāstījis par Ziemsvētkiem savos labākajos gados. Tad viņam esot bijis tik daudz darāmā, ka domāt par Jēzu nav atlicis laika, turpretī tagad esot bezgala daudz laika, lai domātu. Un šajos Ziemsvētkos vientuļais vīrs bija saņēmis lielu dāvanu. Dievs bija atbildējis uz lūgšanu un pierādījis, ka Viņš mīl un rūpējas arī par tādu vecu “sakārni” kā viņš.

Dievs mīlēja veco vīru, lai gan viņš ne vienmēr bija spējis tam noticēt. Pa mākoņa malu spraucās jauns cerības stars — Dieva mīlestība. Tā sildīja arī viņu. Tagad viņš to zināja.

Gaišus, siltus un mīlestības piepildītus Ziemassvētkus!

 

Foto: Natālija Doroš

Tulkoja: Ginta FS