Dzīvot, lai redzētu sauli

Ziemā ir nedaudz vairāk klusuma, nedaudz vairāk iespēju pabūt vienatnē, nedaudz vairāk iespēju dzīvot lēnāk.
Un, lūk, šis palēninājums kļūst par gandrīz vienīgajām zālēm šobrīd.

Labprātīgi samazini ātrumu, dod iespēju atbrīvot savu nogurumu, novienkāršo savu “mazo” dzīvi līdz viedumam atbrīvoties no savām vēlmēm, kas tevi dzen…
Un līdz viedumam pārāk stipri neapgrūtināt ne sevi ne citus…
Līdz tam jau pavisam neikdienišķajam maigumam, kurā neviens nelec virsū otram, lai censtos kaut ko no ārpuses izmainīt, bet turpina mīlēt, turpina mierināt, turpina sildīt.

Negribēt pārāk daudz, nešūpoties līdzi steigai, kas tāpat neko nedod, nemētāties ar to, kas ir, dēļ tā, kā nav – lūk, vēl vienas zāles.
Zāles pret cinisko iekšējo aukstumu, pret nežēlību, pret bezspēcīgajām dusmām.

Palēnināties, lai nepazustu.

Un dzīvot, lai redzētu sauli… brīvo sauli.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav vērts censties pārspēt dabu

Kā ir dabā?
Tas, kas ilgu laiku ir sasalis, bezcerīgi auksts un šķietami nedzīvs, īstajā laikā pamostas, lai sāktu visu no jauna: atdzimtu, atjaunotos, piepildītos ar spēku, atvērtos saulei un uzplauktu…
Mēs arī esam daba, tikai mums sliktāk veicas ar prasmi neuzskatīt savus aukstos miera periodus par sodu, neuztraukties par tiem un neapglabāt sevi tajos dzīvus.
Kāds mums ir iegalvojis to, ka visu laiku jābūt smaidīgiem, pastāvīgi visiem pieejamiem, vienmēr gataviem jebkuriem strīdiem, vienmēr darbīgiem, apbrīnotiem, ideju pārpilniem, šaubas neiepazinušiem un ikvienas grūtības pārvarošiem – gluži kā lēkājošām kalnu kaziņām.
Tas ir biedējoši…

Pareizāk sakot: nav grūti sevi nedzirdēt un censties apklusināt jebkurus godīgus noguruma saucienus vai visparastāko vajadzību samazināt ātrumu, bet ir ļoti bailīgi “izkrist no trendiem”, atzīties sev tajā, ka netiec ar kaut ko galā un tev ļoti ir vajadzīgs apstāties un atpūsties.

Bet ne jau par bailēm ir stāsts, mani mīļie.
Un arī ne par to, ka mēs kādu pievilsim vai pārstāsim patikt sev pašiem tādi – parasti.
Stāsts ir par to, ka vēl neviens, pat vislabāk motivētais un pārliecinātākais par to, ka atradis veidu kā apmānīt dabu, nav to izdarījis.
Neviens!
Lai ko arī teiktu.
Nav vērts censties pārspēt dabu. Ir vērts sevī to atzīt un iemīlēt it visus savus dabiskos stāvokļus.
Un dabisks ir viss, ko tu no sevis neizspied ar zvērīgu motivāciju, ko tu neimitē un nemoci sevi, lai tas beidzot uzrastos.

Un arī tad, ja šobrīd tev dvēselē ir stindzinoša ziema, tātad, līdz pavasarim vairs nav tālu…

Ļiļa Grad
Foto: Evie Shaffer
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ZIEMAS MĀCĪBSTUNDAS

Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazak vēlos šķirot cilvēkus, piekarot tiem neveiklas subjektīvas birkas, spēlējot muļķīgas spēles ienaidniekos, un piedēvējot visas pasaulē šķebinošākās lietas tiem, kuri man neatsaucās.
Kam tas vajadzīgs?
Cik gan daudz dzīves laika izkūp iedomības ugunskuros, naida krematorijās un apsēstību atbalstošās krāsnīs…
Bet patiesība ir viena: uzvelc cepuri, ērtus apavus, ietinies ērtā mētelītī un ej. Viss tavējais tev atsauksies, ne tavējais signalizēs ar aukstumu, bet pavisam svešais paslēpsies aiz aizslēgtām durvīm, kurās lauzties nav vērts.
Kaut ko apej ar līkumu, kaut ko atrodi – mans princips, kurš ne reizi mani nav pievīlis.
Un nav vajadzīgas nekādas dzīvas trofejas, nekādas uzvaras, kuras parasti vajadzīgas vien tādēļ, lai kaut ko pierādītu cilvēkiem, kuriem tu neesi vajadzīgs ne ar uzvarām, ne arī bez tām.
Pasaulē viss ir abpusējs…
Arī savu otru pusi pasaule parāda abpusējības režīmā: uz paaugstinātām pretenzijām atbildot ar paaugstinātu rēķinu… bezmaksas kūciņu nav.
Bet ziema ir laba.
Tik daudz tajā klusējošas pašcieņas, tik daudz brīnumskaistas tiesības pašai uz sevi un uz saviem skarbajiem laikapstākļiem, tik daudz, ka es laikam atkal iešu mācīties…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mierpilni pieņemot

Ziemai jābūt piepildītai ar spelgoni, sniegu un brīnumskaistu puteni…
Kas gan tur anormāls, kā mums cenšas iestāstīt sinoptiķi…

Janvāris…
Ledainie dzirkstošie kristāliņi spirgtajā gaisā apbur…
Austošā saule verdoša aukstuma krāsā, ja tā vispār var teikt…
Man patīk…
Mīļie, pati daba mums māca vārda “pazemība” jēgu….

Tas nozīmē – mierpilni pieņemt…
Mierpilni pieņemt visu, pār ko tev nav varas…
Tu vari būt nikns par nelūgtajiem laika apstākļiem…. bet tu nevari tos atcelt…

Un, ja esi tos mierpilni pieņēmis, tad vairs par tiem nebēdā – sameklē siltas drēbes, ietin tajās savu salstošo, neaizsargāto cilvēcisko ķermeni, sagaidi, kad uzvārīsies karsts ūdens, pagatavo smaržīgu tēju un dodies dzīvot savu ierasto dzīvi….

Un tā ir ne tikai ar laika apstākļiem…

Mainīt to, ko var mainīt, tas ir viedums…

Nevēlēšanās samierināties ar to, ko mainīt nevar, lauž mūs, sanikno un neļauj radīt iespējamo…

Mierpilni pieņemt…

Pat sāpīgus faktus… pat to, kas redzams, bet vēl sitas pret iekšējo pretestību… pat to, ko līdz neprātam gribas pavērst uz savu pusi…
Kaut ko, kas nekad neatgriezīsies…
Kaut ko, kā vairs nekad nebūs…
Ar ko mēs nekad neiegūsim to, ko vēlamies….

Absolūti katrai dzīvei ir savs melnais saraksts no šiem NEKAD, un ir vajadzīga liela drosme, lai cienīgi samierinātos un pieņemtu tos, nevis žēlabaini censties izlūgties neiespējamo….

Mierpini pieņemt…

Kā pēkšņi uznākušo salu, kurš sāpīgi kniebj vaigos…
Pieņemt un izdzīvot… nepāršķirt un netēlot, ka nekas nav bijis…
Bija…
Un, kas?!…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…

Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis