Mierpilni pieņemot

Ziemai jābūt piepildītai ar spelgoni, sniegu un brīnumskaistu puteni…
Kas gan tur anormāls, kā mums cenšas iestāstīt sinoptiķi…

Janvāris…
Ledainie dzirkstošie kristāliņi spirgtajā gaisā apbur…
Austošā saule verdoša aukstuma krāsā, ja tā vispār var teikt…
Man patīk…
Mīļie, pati daba mums māca vārda “pazemība” jēgu….

Tas nozīmē – mierpilni pieņemt…
Mierpilni pieņemt visu, pār ko tev nav varas…
Tu vari būt nikns par nelūgtajiem laika apstākļiem…. bet tu nevari tos atcelt…

Un, ja esi tos mierpilni pieņēmis, tad vairs par tiem nebēdā – sameklē siltas drēbes, ietin tajās savu salstošo, neaizsargāto cilvēcisko ķermeni, sagaidi, kad uzvārīsies karsts ūdens, pagatavo smaržīgu tēju un dodies dzīvot savu ierasto dzīvi….

Un tā ir ne tikai ar laika apstākļiem…

Mainīt to, ko var mainīt, tas ir viedums…

Nevēlēšanās samierināties ar to, ko mainīt nevar, lauž mūs, sanikno un neļauj radīt iespējamo…

Mierpilni pieņemt…

Pat sāpīgus faktus… pat to, kas redzams, bet vēl sitas pret iekšējo pretestību… pat to, ko līdz neprātam gribas pavērst uz savu pusi…
Kaut ko, kas nekad neatgriezīsies…
Kaut ko, kā vairs nekad nebūs…
Ar ko mēs nekad neiegūsim to, ko vēlamies….

Absolūti katrai dzīvei ir savs melnais saraksts no šiem NEKAD, un ir vajadzīga liela drosme, lai cienīgi samierinātos un pieņemtu tos, nevis žēlabaini censties izlūgties neiespējamo….

Mierpini pieņemt…

Kā pēkšņi uznākušo salu, kurš sāpīgi kniebj vaigos…
Pieņemt un izdzīvot… nepāršķirt un netēlot, ka nekas nav bijis…
Bija…
Un, kas?!…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis