Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Nepieļauj, ka tev nozog kaut vienu stundu tavas dzīves

nozagt dotol_l_21131

Viena sieviete žēlojās:
vīrs viņu absolūti nenovērtē. Neapsveica dzimšanas dienā, kā parasti aizvainoja, pazemoja. Pieaugušie bērni atsūtīja sms un viss. Un, lūk, viņa viena pati sēž mājās un raud. Viņai nupat palika piecdesmit gadu. Viņa saprot, ka žēloties nav labi. Vienkārši tā sanāca, piedodiet. Nav kam pastāstīt. Un šis stāsts būs tieši par to. Tāpēc arī uzrakstīju komentāru.

Bet kāda cita sieviete lietišķi pajautāja: kur Jūs dzīvojat? Ja gribat es atbraukšu, ja esat Maskavā. Pa ceļam nopirkšu garšīgus hamburgerus un picu, tādu treknu, ar sķiņķi, lai siers būtu tāds staipīgs un pa virsu smalki sagriezti pipariņi un sīpoliņi. Nopirkšu kādu dzirkstošo dzērienu. Un kraukšķīgos kartupelīšus. Un mēs to visu apēdīsim un pēc tam aiziesim uz kino. Vai arī, ja esat tālu vai nevēlaties manu vizīti, tad šo visu pati sev pasūtiet. Vai arī nopērciet sev kaut ko citu garšīgu. Bet pēc tam dodieties uz kino, skaisti saģērbieties, uzkrāsojieties. Un priecājieties! Priecājieties par dzīvi! Neļaujiet nozagt savu dzimšanas dienu
Katra diena ir dāvana, katra dzīves diena ir svētki. Es to zinu pēc savas darba pieredzes.
Un sieviete, kura bija pasūdzējusies jautāja: Jūs esat psihologs?
Otra atbildēja: nē, es esmu medmāsa reanimācijā.
Jā, tā ir pareiza rekomendācija no profesionāļa. Vienkārši lieliska. Praktiska un iedarbīga.
Es varu tikai pievienoties viņas vārdiem. Neļaujiet, lai jums nozog kaut vienu dienu, kaut vienu stundu!
Sliktam garastāvoklim, dusmīgiem, ļauniem cilvēkiem, vienaldzīgajiem un skandālistiem, – neļaujiet sevi apzagt. Nopērciet sev kaut ko labu, aizejiet uz kādu skaistu vietu, sapucējieties savā labākajā kleitā. Tā rekomendēja speciālists, kurš katru dienu redz to, cik trausla ir dzīvība un cik dārga tā ir….

Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis
Zīmējums: Doto

Mans iekšējais kritiķis

bailes5

Kas viņš ir?

Iekšējais kritiķis – tas ir TAS tevī, kurš kritizē, vērtē un virza uz ideāliem. Tieši viņa acīs tev jābūt ideālai sievai, mātei, draudzenei, speciālistei: tāpat tev jābūt ideālai ārienei, jāmāk pareizi sastādīt ideālas atskaites, jāprot sagatavot ideālas prezentācijas.

Viņš nedod tev iespēju un tiesības kļūdīties. Visam jābūt izdarītam ātri, pareizi un nekļūdīgi. Ja tas tā nebūs, viņš uzsāks savu mīļāko dziesmu, kas tevi satrieks pīšļos kā personību un sagraus visas tavas vēlmes un darbības. Viņš ir nežēlīgs un bieži vien arī cietsirdīgs.

Iekšējā kritiķa “darba” rezultāts ir neapmierinātība ar sevi, tiekšanās pēc nesasniedzamiem ideāliem, perfekcionisms, skrējieni konkursā “es esmu labākā”, kas prasa nenormālu enerģijas patēriņu. Un vēl skumjas, spēku zudums, gadījumā, ja esi kļūdījusies un neesi sasniegusi ideālu. Cilvēki, kuriem ir spēcīgs iekšējais kritiķis, noniecina sevi un savus sasniegumus, tajā pat laikā, ceļot uz pjedestāla tos, kurus uzskata par gudrākiem, pareizākiem un labākiem.

Kā atpazīt iekšējo kritiķi?

«Pati esi vainīga», «Varēji izdarīt labāk», «Es esmu slikta māte», «Kāda gan stulbene!», «Kam es tāda esmu vajadzīga», «Es neesmu pelnījusi…», «Man jātiecas…», «Par agru atpūsties, vēl daudz kas jāizdara…», «Nedrīkst kļūdīties», «Man jābūt veiksmīgai», «Man vienalga nesanāks», «Nelien ārā no alas» – tās visas ir viņa balsis.
Viņu atpazīt ir gan viegli, gan grūti.
Viegli atpazīt pēc kritizējošiem vārdiem, kas veltīti tev.
Grūti, tāpēc, ka šie vārdi dzīvē ir kļuvuši tik ierasti, ka patstāvīgi tos ir gandrīz neiespējami saklausīt. Tie ir kā ātri skrienoši titri parasto darāmo lietu fonā.

Kritiķis var klusēt un paslēpties zem sajūtām: ja tu bieži vaino sevi, jūties slikta, nevajadzīga, pamesta – visticamākais, tās ir viņa blēdības. Ja tu kaut ko vairāk uzzini par šīm sajūtām, kritiķis kļūst daudz runīgāks.

Vēl iekšējais kritiķis mīl salīdzināt. Protams, ne jau par labu tev. Piemēram, tu uzzini, ka draudzene ir nopirkusi māju Spānijā un brauc tur atpūsties uz visu vasaru. Bet tu, savukārt, brauc uz mammas vasarnīcu piepilsētā. Un dvēselē paliek tik pretīgi. Un iekšējā balss uzsāk savu ierasto dziesmiņu:

«Tātad draudzene ir labāka par tevi. Viņa ir gudrāka, drosmīgāka un vispār…. Bet tu vari tikai vien…».
Un kā tad realitāte, darbības novertējums, atpakaļsaite? Kritika dažkārt ir ļoti vertīga?

«Bez tās es iekritīšu dīvānā, aizvēršu acis un vispār pārtraukšu kustēties», – saka kliente. Jā, jā, tas atkal ir viņš. Kritiķis mīl maskēties ar labiem nodomiem un atgādināt par savu nozīmīgumu.
Protams, veselīga paškritika ir vajadzīga – lai nepazaudētu saikni ar realitāti un lai orientētos vidē. Veselīga tā ir tad, kad kritizē darbības, ne personību, pie kam – to dara laikus un dozēti. Jā, iekšējais kritiķis ir nozīmīgs, taču ne jau tādā daudzumā un iznīcinošā formā.

No kurienes tas rodas?

Mēs visi nākam no bērnības. Un arī kritiķis nāk no turienes. Vērtējošās un kritiskās piezīmes par mums, kuras skanēja bērnībā, tagad vienkārši ir iesēdušās galvā. Kritika bernībā varēja būt atvērta: «Tu esi nekāds», «Līkas rokas» vai arī nedaudz pietušēts «Bet, lūk, Nataša no pirmā stāva iet mūzikas skolā, zīmē, dzied un dejo».
Interesanti, ka klienti mūsu sesijās spēj izrunāt un atpazīt dažādas frāzes ar visām intonācijām, ko un kā teikuši mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi, tantes. Un pat atcerēties situācijas, kurās šīs frāzes ir izskanējušas.

Ko darīt?

1. Ievērot iekšējo kritiķi.
Tas nemaz nav tik viegli. Īpaši tad, ja kopā ar to nodzīvota visa dzīve. Labāk to darīt kopā ar speciālistu. Caur palēnināšanos, apstāšanos, sajūtām. Un, kā tikko izdzirdēsi viņa balsi, sasveicinies: «Sveiks, es tevi jau zinu!».

2. Iepazīties ar viņu.
Paņem zīmuli un papīru. Uzzīmē savu iekšējo kritiķi. Kāds viņš izskatās? Kā runā? Kādā balsī? Iedod viņam vārdu.
Tu vari dzirdēt mammas balsi, atcerēties situāciju un saprast, kā tas bija tad – bērnībā. Bet tagad tam nav nekādas nozīmes. Šeit un tagad tu esi pieaudzis cilvēks. Dažkārt ar to arī pietiek, lai šī balss kļūtu klusāka un tās ietekme mazinātos.

3. Noskaidrot tā svarīgumu.
Kam viņš tev vajadzīgs? No kā viņš tevi sargā? Vai varbūt tadā veidā viņš rūpējas par tevi? Kāds labums tev no viņa? Pieraksti savas atbildes.

4. Apzināties, ka iekšējais kritiķis ir tikai daļa tevis.
Tur, iekšā, ir vieta arī kam citam: atbalstošam, līdzcietīgam, siltam. Iespējams, tam citam balstiņa ir vārgāka un klusāka. Protams, blakus tādam stipram un visu varošam kritiķim. Tavs uzdevums ir atbalstīt savas vājākās puses, nomierināt satrakoto kritiķi. Regulēt tā aktivitāti un ļaut labajam augt, lai tā tie viens otru papildinātu.
Kā to izdarīt? Paskatīties uz savām “kļūdām” no cita skatu punkta, atrast plusus. Piemēram, nokavēji darbu – toties izgulējies. Laikā nenodevi atskaiti – toties satikies ar mīļoto un lieliski pavadīji laiku.

5. Tehnika «Bet ko es teiktu draudzenei?»
Gadījās situācija, kad tu ne tā izskatījies, ne to izdarīji, kļūdījies u.t.t. Iekšējais kritiķis uznāk uz skatuves, paņem mikrofonu un no saviem augstumiem satriec tevi. Stop! To jau tu esi dzirdējusi daudzas reizes. Pamēģini savādāk. Iedomājies, ka šī pati situācija notiek tavai labākajai draudzenei un viņa atnāk pie tevis par to pastāstīt. Ko tu viņai atbildēsi? Pieraksti! Tu viņu tāpat kritizēsi vai atbalstīsi? Un sevi?Brīnumaini, cik ļoti saudzīgi un atbalstoši mēs esam pret citiem un cik noraidoši un stingri pret sevi!!!!!!

6. Strādāt ar savām bailēm.
Kas notiks, ja tu nepaklausīsi savam iekšējam kritiķim un izdarīsi savādāk? Nāksies sastapties ar savām bailēm. No kā tu baidies? Apbēdināt sevi, vecākus, vēl kādu? Tu baidies kļūt slikta sieva, māte, saimniece, nekompetenta speciāliste? Vai vēl kaut kas? Piemēram, tu nenomazgāsi traukus vai nesakārtosi māju. Kas gan tik briesmīgs notiks? Izņemot kritiķa uzstāšanos? Nekas nenotiks! Pasaule nesagriezīsies kājām gaisā. Zeme neizies no savas orbītas, visi paliks dzīvi, neskatoties uz nemazgātajiem traukiem un neizmazgātajām grīdām.

7. Apzināmies un nostiprinām savas stiprās puses, mācamies uzticēties sev, ne kritiķim (atceramies, ka kritiķis ir tikai daļa no mums).

Šajā ziņā mums palīdz SASNIEGUMU DIENASGRĀMATA. Iekārto sev grāmatu, kurā ik vakaru ierakstīsi savus dienas sasniegumus. Tajā rakstām visu, par ko varam sevi paslavēt. «No rīta piecēlos reizē ar modinātāja zvanu – es esmu malacis!». «Divreiz piepumpējos – lepojos ar sevi!». Sāc ar mazumiņu, ievēro nianses!

8. Negaidi ātrus rezultātus.
Iekšējais kritiķis ir tas, ar ko kopā tu dzīvo visu savu dzīvi. Lai novājinātu viņa pozīcijas un pieaudzētu savas labās īpašības, ir vajadzīgs laiks. Ievēro savu kritiķi, novērtē viņa konstruktīvismu (ja tā tas ir), un dari “pa savam”. Ne tā, kā diktē viņš, bet tā, kā gribi tu.
Un tici, tā piepūle, kuru tu pieliksi darbam ar savu iekšējo kritiķi, atgriezīsies tev kā labs garastāvoklis, vieglums, pārliecinātība par sevi un savām darbībām. Savādāk nevar būt, jo tad tu varēsi uzticēties sev, savām sajūtām, savām domām un pieredzei, būt sev lielisks atbalsts. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi un vērtīgi.
Arī darbā ar savu iekšējo kritiķi tev palīdzēs Mīlestība. Dari šo darbu ar mīlestību audzē to sevī un tev viss izdosies!

Autors: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Vislielākais kārdinājums

dvesele sap3

Pats lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav veiksme, popularitāte, vai vara, bet gan sevis nepieņemšana. Veiksme, popularitāte un vara patiešām var būt lieli pārbaudījumi, taču to vilinājums ļoti bieži ir tikai daļa no viena liela kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad mēs esam ar mieru ticēt balsīm, kas mums iedveš to, ka esam nekam nederīgi, necienīgi cilvēki, veiksme, popularitāte un vara ļoti viegli tiek uztverta kā ļoti veiksmīgas metodes šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir visīstākās lamatas, jo problēma ir tajā, ka cilvēks nevar pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Es nebeidzu vien brīnīties par to, cik ātri es pats pakļaujos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, atstumj, nodod vai pamet, es sev saku: «Nu, re, tagad atkal ir skaidrs, ka esmu nekas».

Tā vietā, lai kritiski izvērtētu visus apstākļus, vai tiktu skaidrībā ar savām spējām, un citu spējām, es sliecos sevi vainot ne tikai par to, ko esmu izdarījis, bet arī par to, ka es esmu tāds, kāds esmu.

Mana tumšā puse čukst: «Es esmu bezvērtīgs cilvēks… Es esmu pelnījis tikai to, ka mani atstumj, aizmirst un pamet».

Iespējams, jums šķitīs, ka jūs tomēr vairāk esat tendēti būt augstprātīgi nevis sevi nepieņemoši. Taču padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse?

Vai tad nav tā, ka augstpratīgs cilvēks sevi ceļ uz pjedestāla tāpēc, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir savās paša acīs?
Iespējams, galu galā, ka augstprātība ir tikai vēl viens veids, kā atbrīvoties no savas niecības sajūtas?

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā izrauj mūs no reālās dzīves un padara diezgan sarezģītu mierīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu. Man lieliski ir zināms tas, ka zem manas augstprātības slēpjas krietna deva šaubu, tāpat kā aiz manas nevēlēšanās pieņemt sevi, slēpjas lepnība. Vienalga, vai es piepūšos no lepnības, vai saraujos no zema pašvertējuma, es zaudēju kontaktu ar to, kas es patiesībā esmu un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Es ļoti ceru, ka tu spēsi kaut kā atpazīt savu kārdinājumu nepieņemt sevi, lai kā tas arī izpaustos – kā augstprātība vai zems pašvērtējums.

Ļoti bieži uzskata, ka sevis nepieņemšana ir par sevi nepārliecināta cilvēka neirotiska izpausme. Bet neirozēs caur psihi par sevi dod ziņu dziļi cilvēkā paslēptā viņa Dvēseles tumšā daļa: sāpīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem.

Sevis nepieņemšana ir pats lielākais cilvēka garīgās dzīves ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar balsi no Debesīm, kas mūs dēvē par “MĪLĒTAJIEM”

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlētā cilvēka dzīve”
Tulkoja: Ginta FS