No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Nazis mugurā

nazis mugurā1

Pasīvais agresors — nazis mugurā vai mierīga līdzāspastāvēšana?

Ir cilvēki, uz kuriem nekad nevar paļauties grūtā situācijā — tad viņi pēkšņi saslimst, tad ģimenē forsmažors, tad darbā problēmas. Un absolūti nav skaidrs, vai tā ir cilvēka daba vai arī banāla neveikšanās.

Ir tāds termins — «pasīvi-agresīva personība», ko Otrā Pasaules Kara laikā noformulēja amerikāņu psihiatrs, pulvedis Meningers. Kara laikā bija zaldāti, kuri īpaši nesteidzās izpildīt kaujas uzdevumus, kaut arī šķita, ka pavēles tie izpilda bez ierunām. Ne no šā, ne tā, pēkšņi salūza tehnika, sabojājās ieroči, kara vienības ieradās noteiktajā vietā ar kavēšanos, un kara operācijas izgāzās, pat nesākušās.

Bija skaidrs, ka pie vainas ir cilvēciskais faktors, taču nebija iemesla karavīrus nodot tribunālam. Tas pats notika arī padomju armijā. Tādus gadījumus uzskatīja par sabotāžu (slēptu pretdarbību) un līdz 1958. gadam par to sodīja pēc Krievijas Federācijas Krimināllikuma 58. panta.

Ļaunais atriebējs aiz skumjās maskas

Arī pēc tam, kad karš bija beidzies, problēma nekur nepazuda, un palika aktuāla: daudzas ražošanas sfēras cieta zaudējumus. Amerikāņu psihiatri ieinteresējās par šo īpatnējo parādību un sāka to nopietni pētīt. Parasti situācijas noritēja pēc līdzīga scenārija: strādnieks no priekšnieka saņem uzdevumu, apsolās noteiktā laikā to paveikt, bet, te pēkšņi, vai nu nepietiek vajadzīgo materiālu, salūzt ierīce vai strādnieks gūst traumu.

Izrādās: 70% cilvēku piemīt līdzīgi psihiskie raksturojumi: tie pastavīgi žēlojas par dzīvi. Taču nevajag steigties viņus žēlot. Aiz skumās maskas slēpjas ļauns monstrs, kas vienkārši neieredz veiksmīgus cilvēkus un ir gatavs uz visu, lai tos sodītu par viņu veiksmi. Tādus cilvēkus sauc par Pasīvajiem Agresoriem.

Kā atpazīt pasīvo agresoru?

Katrs no mums tādu cilvēku savā dzīvē ir sastapis. Pat mazi bērni mēdz sev izvēlēties šādu uzvedības modeli – klusējošo pretestību. Nesaprotot, kas notiek, reti kurš spējīgs tos atpazīt. Kaut gan viņu paņēmieni attiecībās ar pazīstamiem cilvēkiem ir apmēram vienādi:

  • Visu aizmirst. Pasīvais agresors jums apsolīja pielīmēt tapetes, taču noteiktajā laikā viņš neierodas. Vēlāk viņš taisnojas, ka vienkārši par jums ir aizmirsis.
  • Notiek neparedzēts notikums, kas prasa ātru rīcību. Pasīvais agresors saņem svarīgu projektu. Bet tikko kā pienāk projekta nodošanas diena, izrādās, ka viņam nomirusi vecmāmiņa citā pilsētā un viņam steiidzīgi jādodas turp.
  • Viņi izvairās no konfliktiem. Nekad pasīvais agresors jums godīgi un tieši nepateiks, ka nevēlas ar jums sadarboties. Viņš noteikti vienosies ar jums par sadarbību, taču šī vienošanas jums maksās gan naudu, gan laiku, gan nervus, jo šis cilvēks līdz pēdējam cerēs, ka uzdevums kļūs neaktuāls un problēmas atrisināsies pašas no sevis. Taču no dalības viņš neatteiksies.
  • Viņu uzvedība izsit jūs no līdzsvara vai rada bezpalīdzības sajūtu. It kā neko īpašu nepateica, neko neizdarīja, vienkārši “pajokoja”, izteica savu viedokli, samīdot tavu pašlepnumu.
  • Viņi atriebsies par katru cenu. Ja tāds cilvēks uz jums ir apvainojies, jūs par to uzzināsiet tikai tad, kad nazis būs jau jūsu mugurā. Un jūs ilgi lauzīsiet galvu — kad un par ko viņš uz jums ir apvainojies, jo nekas taču nevēstīja par to, ka tas ir noticis.
  • «Veiksme nemēdz būt godīga» — tā uzskata visi pasīvie agresori. Priekšnieks? Tātad iedeva kukuli. Bagāts? Tātad sazadzies! Paaugstinājums amatā – tātad pārgulējis ar priekšniecību!

Kā mijiedarboties ar pasīvo agresoru?

Ko darīt, ja jūsu darba kolektīvā vai ģimenē ir šāds cilvēks? Ir divas metodes, kā atbruņot pasīvo agresoru:

  • Stingrā metode. Kontrolēt visas pasīvā agresora darbības. No viņa tiek pieprasīts precīzs darba grafiks un uzdevumu izpildīšana noteiktā laikā. Un netiek pieņemti nekādi pēkšņi iemesli, lai pamestu darbu. Pretējā gadījumā draud atlaišana, vai šķiršanās.
  • Maigā metode. Ir svarīgi zināt, ka visi pasīvie agresori sevi uzskata par pietiekami nenovērtētiem un nesaprastiem. Viņi nemīl sevi. Atkarības sajūta no kolēģiem un tuviniekiem ir pretrunā ar viņu centieniem būt patstāvīgiem.

Tāpēc pasīvo agresoru vajag izsaukt uz sarunu divatā, un pateikt viņam par viņa svarīgumu ģimenē vai darbā. Parasta uzslava te nederēs, ir vajadzīgs piemērs, konkrēti gadījumi, kad viņš sevi ir parādījis no labākās puses. Atrodiet šos faktus, pretējā gadījumā viņš jūs pieķers melos.

Nav vērts pasīvajam agresoram censties pierādīt, ka viņa pasaules uzskati nav pareizi. Parādiet viņam to, ka viņa mijiedarbības ar pasauli metodes nestrādā un neatnes viņam nekādu labumu. Vien tik daudz, kā iespēju papriecāties par otra neveiksmi, kuras vaininieks pats arī bijis. Taču no priecāšanās par citu kļūdām alga nepaaugstināsies un iespēja tikt atlaistam vien palielināsies. Ja jums izdosies ar maigās metodes palīdzību ietekmēt pasīvo agresoru, jūs saņemsiet godīgu un kartīgu darbinieku. Ir svarīgi šajās situācijās vienlaicīgi neizmantot gan stingro gan maigo metodi, pretējā gadījumā cilvēkam būs skaidrs, ka jūs ar viņu manipulējat, un viņš pagriezīs situāciju pret jums.

Tiek uzskatīts, ka pasīvie agresori ir nekvalitatīvas audzināšanas vai vadīšanas rezultāts. Taču pat Mahatma Gandijs savā darbībā izmantoja pasīvas agresijas metodi. Tiesa, viņš to darīja savas tautas laimīgās nākotnes vārdā, nevis tāpēc, lai kādam ieriebtu.

Autors: Marija Kudrjavceva
Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Pārstāj domāt par to, ko citi domā par tevi

cilveks puli

Par ko tu raizējies? Kādu iespaidu atstāj uz citiem cilvēkiem? Bet kāpēc tevi tik ļoti uztrauc citi cilvēki, ka tu vairs vispār nespēj dzīvot? Katru cilvēku interesē, ko par viņu domā apkārtējie.

Vienus uztrauc tu, citi uztrauc tevi…

Reiz Mulla Nasreddins kājām atgriezās mājās. Ceļš bija tukšs, neviena cilvēka, saule norietēja un iestājās tumsa. Un Mulla nobijās – viņam pretī nāca vairāki cilvēki

Viņs padomāja: “Droši vien tie ir laupītāji… Izņemot mani, te neviena cita nav”. Bailēs viņš pārlēca pāri sētai, kas atradās blakus, un nokļuva kapsētā. Tur viņš atrada svaigi izraktu kapu un paslēpās tajā. Viņš trīcēja un bailēs gaidīja, kad svešie paies garām.

Tomēr cilveki pamanīja, ka uz ceļa nupat kāds bija, un ieraudzīja, kā kāds pārlec pāri sētai. Arī viņi nobijās: “Kas tas bija? Kas slēpjas un uzglūn viņiem?” Un arī viņi pārlēca pāri sētai.

Tagad Mulla bija pārliecināts: “Man bija taisnība, šie cilvēki ir bīstami. Tagad vairs nav kur tverties, vienkārši jāguļ un jāizliekas par beigtu. Viņi taču neaplaupīs mirušu cilvēku”. Viņš aizturēja elpu, kaut sirds bailēs dauzījās kā traka.

Cilvēki atrada atrakto kapu un ieskatījās tajā: “Ko viņš tur dara?” Viņi noraizējušies jautāja: “Ko tas viss nozīmē? Kāpēc tu esi šeit?”

Mulla atvēra acis, paskatījās uz cilvēkiem, un saprata, ka nekādas briesmas nedraud. Viņš iesmējās un teica: “Jā, šis ir diezgan filosofisks jautājums! Jūs man jautājat, kāpēc es esmu šeit, bet es gribētu uzzināt, kāpēc jūs esat šeit? Es šeit esmu jūsu dēļ, bet jūs – manis dēļ.”

Tas ir apburtais loks: jūs baidāties no citiem cilvēkiem, viņi baidās no jums un visa jūsu dzīve bailēs kļūst haotiska.

Pārstāj piedalīties šajā bezjēdzīgajā spēlē, izej no šī apburtā loka un neuztraucies par apkārtējiem. Tavas dzīves būs tev pietiekami, neraizējies par citiem.

Es varu tev apsolīt, ka, ja tu dzīvosi neraizējoties, tava dzīve uzziedēs un tu varēsi tajā dalīties ar citiem cilvēkiem. Tu gribi dalīties un tu vari dot citiem ļoti daudz ko, taču iesākumā tev jāpārstaj domāt par to, ko viņi domā par tevi.

Autors: Ošo “Kad kurpes nespiež”
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS