Ja nav sunim nekā ko dot

Ja nav sunim nekā ko dot, nevajag viņu pievilināt. Un pastiept tukšu roku. Bet pēc tam noglaudīt un doties tālāk; it kā jau labi, laipni. Taču nav patīkami to redzēt. Un arī ar cilvēkiem tā nevajag rīkoties – nevajag cilvēku pievilināt, ja tev nav ko viņam dot.

Ievilkt tukšās attiecībās, pastiepjot tukšu roku, sakot “ņem, ņem!”… Tās ir tukšas un cietsirdīgas izklaides un spēles ar svešām jūtām. Otrs cilvēks var būt vientuļš un izsalcis. Emocionālais bads ir tikpat mokošs kā fiziskais. Cilvēks gaida mīlestību, uzmanību, maigumu. Un ir gatavs iet blakus tāpat kā suns. Bet viņam paglauda galvu un dodas tālāk savās darīšanās… Ir ļoti skumji to vērot. Viens paēdis un apmierināts. Viņš vienkārši izklaidējas. Bet otrs – vientuļš un nelaimīgs. Un klusībā uz kaut ko cer, kaut ko gaida. Tāds cilvēks. Mīlestību. Un pēc tam gaida, kad viņam piezvanīs, uzrakstīs, atcerēsies par viņu. Kaut kur uzaicinās. Teiks: esmu noilgojies. Bet nezvana un neraksta. Ja arī atcerās – tad tikai tā, iegribas pēc un, ja nu galīgi nav nekā cita ko darīt. Vai arī vajag pacelt pašvērtējumu…

Ja nav ko dot cilvēkam, tad labāk neuzsākt attiecības. Un nevajag spēlēties ar citu jūtām. Un nevajag pastiept tukšu roku – cilvēki tic. Īpaši tie, kuri vientuļi un ne īpaši laimīgi… 

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: Adina Voicu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lepnība

lepniba43

Lepnība paņem ļoti daudz cilvēka dzīvības enerģiju un spēkus, un ne velti to uzskata par vienu no smagākajiem grēkiem.

Lepnība ir daudzu graujošu emociju un domu pamats, bet negatīvās domas un emocijas noved pie slimībām un ciešanām.

Tam cilvēkam, kurš vēlas uzkrāt dzīvības spēku, tātad dzīvības enerģiju, kas vajadzīga lai dzīvotu, pārvarētu grūtības, realizētu savus nolūkus un strādātu ar sevi, noteikti vajadzētu atbrīvoties no lepnības.

Taču, lai to izdarītu, no sākuma tā ir jāatpazīst.

Apskatīsim pašas raksturīgākās lepnības pazīmes:

1. Lepnība izpaužas kā pārliecība par to, ka tev vienmēr ir taisnība, ka tu nekļūdies, bet kļūdās tikai citi un viņiem nav taisnība.

Tādi cilvēki vienmēr uzskata, ka viņim ir taisnība, viņi citus kritizē, apzspriež, tenko un vaino. “Pat tad, ja man nav taisnība, tad otrs ir vēl sliktāks. Bet, ja viņš ir sliktāks, tātad es esmu labāks.”

2. Žēlums pret sevi.

Paša svarīguma sajūta patiesībā ir slēpts žēlums pret sevi, cilvēks jūtas nelaimīgs, viņam ir bail no visas pasaules, un, lai sevi aizsargātu, viņš publiski izrāda savu svarīgumu, nozīmīgumu, pārticību. Tāds cilvēks koncentrējas tikai uz sevi un spēlē tirāna vai upura lomu, un no viņa dzīves pazūd savāktība, prāta skaidrība un līdzsvarotība.

Lai justos labāk un mierīgāk, viņs uzbūvē noteiktus aizsardzības vairogus – idejas par šo pasauli, kas palīdz viņam savu pasaulīti saglabāt nemainīgu. Tādas pasaules uzturēšanai tiek patērēts ļoti daudz enerģijas. Vēl vairāk, tāds cilvēks aizveras pret apkārtējo pasauli un tas nozīmē, ka arī pret dzīvības enerģiju, neļauj tai ienākt savā dzīvē. Zemapziņā viņš saprot, ka tādā veidā nāksies mainīt savu pasaules redzējumu, taču to tik ļoti negribās, jo šīs izmaiņas var būt kardinālas un tad nāksies atteikties no ļoti daudzām dzīves baudām.

Kad mēs esam koncentrējušies pārsvarā uz sevi, mēs nemanot audzējam savu ego un ciešanas.

3. Attieksme “no augšas”, augstprātība.

Cilvēks jūtas augstāks par citiem, attiecīgi citus uzskata par zemākiem. Savukārt augstprātība padara cilvēku mazu un niecīgu, kaut viņam pašam šķiet, ka ir liels un varens. Tā arī ir liktenīga kļūda, jo tā nedod mums iespēju darboties mums vajadzīgajā virzienā.

4. Aizbildnieciska attieksme pret kādu.

Tāda lepnības izpausme atrodas līdzās augstprātībai. Parasti tādi cilvēki, ja palīdz kādam, noteikti pieprasa pateicību un cieņu. Viņi saka: “Tev jābūt pateicīgam par to, ko es tavā labā izdarīju.”

5. Citu un sevis pazemošana.

Ir cilvēki, kuri sevi uzskata par neveiksminiekiem, kuri ne uz ko nav spējīgi, vāji garā un, ja ierauga kādu par sevi augstāku, gatavi tā priekšā rāpot uz ceļiem. Bet tajā pat laikā, ja viņi ierauga cilvēku zemāku par sevi, piespiež viņu rīkoties līdzīgi.

Tāds cilvēks ir ļoti bīstams, īpaši tad, ja viņš iegūst varu.

Cilvēks, kuram vairs nav lepnības, nepazemosies pats un neļaus to darīt citiem attiecībā pret sevi.

6. Uzskata, ka “pasaule bez manis nevar eksistēt”.

Tādi cilvēki domā, ka tikai uz viņiem viss turās un tikai pateicoties viņiem viss eksistē: pasaule, darbs, ģimene. Ir ļoti smalka robeža starp atbildības sajūtu un savu svarīgumu.

Rodas vēlme visu kontrolēt. Savukārt šī vēlme rada ļoti lielu spriedzi. Jā, protams, mēs ar savām domām un savu enerģiju radām savu pasauli. Taču mēs to darām kopā ar apkārtējo pasauli, sadarbojoties. Mēs un apkārtējā pasaule esam viens vesels. Dažkārt rodas uzmācīga vēlme glābt cilvēkus no viņu problēmām. Un cilvēks sajūtas kā supervaronis, kaut gan palīgā viņu neviens nav saucis.

7. Pārāk nopietna attieksme pret sevi.

Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir ļoti svarīga persona. Un šī sajūta dod viņam iemeslu uzvilkties. Un, kad viņa dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribās, viņš var piecelties un aiziet. Tādu situāciju ļoti bieži var redzēt ģimenēs šķiršanās laikā. Katrs no laulātajiem uzskata, ka tādā veidā pauž rakstura stingrību, taču tā tas nav. Tā izpaužas vājums.

Kad mūsos ir parak daudz egoisma, tas noved pie noguruma un rada ļoti daudzas problēmas. Paša svarīguma sajūta padara cilvēku smagu un neveiklu.

8. Savukārt pārāk liels svarīgums rada citu problēmu – cilvēks koncentrējas uz to, ko par viņu domā un runā citi.

Viņš ir ieciklējies savās problēmās, pastāvīgi par tām runā, kļūst narcistisks, patmīlīgs un mīl tīksmināties par sevi.

Viņš visdažādākajos veidos cenšas pievērst sev uzmanību un dižojas ar to, kas viņam pieder (apģērbs, mašīna, māja utt). Dažkārt mēdz izpausties arī otra galējība – nevērīga attieksme pret savu ārieni, savu ķermeni. Mērķis ir viens – pievērst sev uzmanību.

9. Lielība.

Sava pārākuma sajūta. Cilvēks slavina savas īpašības. Viņš to dara tāpēc, ka viņam ir mazvērtības kompleksi un viņam vienkārši ir vajadzīga citu cilveku atzinība, lai sajustu savu svarīgumu.

10. Atteikšanās no palīdzības.

“Es pati varu!” Lepns cilvēks neļauj citiem sev palīdzēt. Kapēc? Tāpēc, ka vēlas visus augļus sev un baidās, ka nāksies ar kādu dalīties.

Lepnība caur atteikšanos no palīdzības pievērš sev uzmanību un stingri tur tuvos cilvēkus saitītē, izsaucot viņiem vainas sajūtu un žēlumu.

11. Vēlme saņemt slavu, cieņu, godu un tādā veidā pacelties pāri citiem.

Cilvēks sev pieraksta citu nopelnus un viņam ir tieksme no citiem cilvēkiem radīt elkus.

12. Doma par to, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir svarīgāk par to, ar ko nodarbojas citi.

Tāda attieksme rada milzīgu spriedzi, jo tu taču nespēsi uzticēt kādam citam savu darāmo. Nākas visu darīt pašam.

13. Sāncensība.

Un vēlme nodarīt pāri sāncensim. Ikviena konkurence ved pie spriedzes, izsauc agresiju un neapzinātu vēlmi otru pazemot, kā rezultātā rodas problēmas un slimības.

14. Vēlme strīdēties un pierādīt savu taisnību.

Tieksme nosodīt cilvēkus par viņu kļūdām, rīcību un darbībām.

Tāds cilvēks apzināti cilvēkos meklē trūkumus, domās to soda, un tas viss tiek darīts ar naidu, dusmām un aizkaitinājumu. Dažkārt ir vēlēšanas otru pārmācīt.

Lepns cilvēks negrib pieņemt otra cilvēka viedokli, nav spējīgs iet uz kompromisu. Viņs bieži naidā un dusmās paaugstina balss toni. Viņam vienmēr ir vajadzīgs pēdējais vārds. Viņš nesaprot, ka strīdos nedzimst patiesība. Tur, kur ir patiesība, nav strīdu. Tāpēc, ka visiem tāpat ir skaidrs. Mēs taču nestrīdamies par to, ka saule uzlec rītos un noriet vakaros. Tas, kā zināms, ir fakts.

15. Tādu vārdu lietošana, kuru nozīme citiem nav saprotama.

Ļoti bieži ar šo slimo zinātnieki, juristi, ārsti.

16. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām.

Nav jēgas baidīties dalīties ar savām zināšanām un nesaņemt naudu. Ja dari to no sirds, atvērsies citi veidi, kā nopelnīt naudu. Visums ir dāsns un pārpilns labumu.

17. Nevēlēšanās pateikties un piedot. Viegla aizvainojamība.

Tas notiek tāpec, ka cilvēks nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un nesaprot to, ka apkārtējā pasaule par mums rūpējas. Un mums ir jāiemācās pieņemt to, kas notiek ar mums mūsu dzīvē.

18. Negodīgums pret sevi un citiem cilvēkiem.

Tāds cilvēks nepilda savus solījumus, speciāli maldina cilvēkus un melo. Var jau gadīties, ka tā viņš iegūst kādus materiālos labumus, taču agri vai vēlu viņš tos zaudē.

19. Sarkasms.

Tieksme iedzelt, pajokot par cilvēku, izteikt aizvainojošas piezīmes vai rupjības.

20. Vēlme būt soģim.

Nosodīt cilvēkus par viņu rīcību un kļūdām. Tāds cilvēks citos meklē trūkumus un domās soda tos.

Parasti to dara pazemojošā tonī. Spriedumos bieži ir naids, aizkaitinātība un dusmas. Ir vēlme atriebties un pārmācīt otru. Parasti tas notiek attiecībā pret kalpotājiem, politiķiem, citām nacionalitātēm, kaimiņiem. Kā saka – būtu vien vēlme, vainīgie atradīsies.

21. Nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un trūkumus – garīgas problēmas un lepnību.

Ja atpazini šajā sevi un tas tevi neapmierina, nāksies ar to strādāt.

Kā atbrīvoties no lepnības?

Ir divi ceļi.

Pirmais – pastrādāt ar katru punktu atsevišķi.

Otrais – strādāt ar visiem uzreiz, nevērtējoši pieņemt sevi un apkārtējo pasauli. Un galvenais ir tavs nelokāmais nolūks.

Valērijs Siņeļņikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šis viltīgais upura stāvoklis

6810560-R3L8T8D-1000-5967268701_d5ae26ee1e_o

Upura stāvoklis ir hronisks aizvainojuma variants. Kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņam visu laiku dara pāri. Mājās, darbā, veikalā. Gadās, ka šis stāvoklis seko it visur, bet gadās, ka uznāk epizodiski.
Visbiežāk tas saistīts ar noteiktiem cilvēkiem mūsu dzīvē. Ne reizi vien tu esi redzējis “sava vīra upuri” vai “savu vecāku upuri”. Gadās pat “savu bērnu upuri”. Var būt jebkā upuris. Un nest šo stāvokli kā augstu paceltu karogu cauri visai dzīvei.
Ir cilvēki, kurus satiekot, uzreiz sajūti smagumu Dvēselē. Vēl pat muti neesi atvēris, bet jau esi vainīgs vai kaut ko parādā. Gadās arī tie, kurus visi “tā apbižo”, ka tie uzreiz izsauc līdzcietības vilni. Pie kam, uzmanību sev pievēršot ar manipulāciju palīdzību, nevis reāliem sasniegumiem. Un kā vieni tā otri nekad nekļūs pa īstam laimīgi – vien izlūgsies ātri bojājošos uzmanību no saviem tuvajiem, draugiem un paziņām.
Taču, ņemot verā to, ka tāda komunikācija atņem spēku abām pusēm, “upura”” draugi sāk no viņa vairīties, bet pats “upuris”, nesaņemot ne enerģiju ne produktīvu rīcību, iekļūst savas čīkstēšanas un prasību apburtajā lokā, jo tikai tam spēka šobrīd pietiek.
Ir dažas situācijas, kurās vairums no mums nokļūst šajā upura stāvoklī. Kaut arī “apstākļu upura” statuss var likties dramatisks un noslēpumains, patiesībā tas ir ubaga ceļš.
Kad saujās krīt skanoša enerģētiskā “sīknauda”, kad mēs esam varoņi – mocekļi, vienīgie, kuriem ir taisnība, mēs nemaz neaizdomājamies par šādas “vieglas naudas” sekām.⠀

Ar ko var būt IZDEVĪGA upura loma:⠀
🌿 Cilvēks saņem “ātru” uzmanību, kļūst par “zvaigzni” visu notikumu centrā – atliek vien pažēloties.
🌿 Daudzi cilvēki mīlestību un žēlumu uztver kā vienu un to pašu, kaut gan žēlums ir vien ilūzija par to, ka mūs mīl.⠀
🌿 Nevajag pielikt nekādu piepūli, lai mainītu savu dzīvi.⠀
🌿 Vienmēr un visur vainīgs ir kāds cits.⠀
🌿 Upuris vienmēr ir “labs”, bet pretējā puse – “slikta”.⠀
🌿 Ir iespējami materiālie bonusi – dāvanas, nauda, lietas.

Taču šī  ubaga dāvanu straume reiz izsīkst un no mums novēršas. Un, ja mēs nevēlamies nokļūt depresijā, nākas atkal sākt “pelnīt” savu enerģiju godīgā ceļā, bet šoreiz – no nulles.

Tomēr pats galvenais, ka šajā upura stāvoklī mēs zaudējam pat ne enerģiju, bet izvēles iespēju. Prasmi patstāvīgi pieņemt lēmumus, noteikt savas prioritātes, mainīties un augt. Upura stāvoklī mēs esam putni, kas iestiguši purvā. Un šis purvs mums nekad nedos iespēju pacelties gaisā. Pat tad, ja mums ir lieli un vareni spārni.⠀

Tā var nodzīvot visu dzīvi, neko nemainot. Palikt nelaimīgai un nerealizētai. Velti izšķiest to, kas bija Dieva dota iespēja, mūsu pašu bezgalīgi vērtīgā dāvana. Bāzt visiem degunā savu bezpalīdzību un lepoties ar to – tāpēc, ka nav vairs nekā cita ar ko lepoties…
Katrs no mums kādreiz ir bijis pilnīgā bezpalīdzības stāvoklī – pirmajā savas dzīves gadā. No dzimšanas brīža līdz saviem pirmajiem soļiem bērns ir absolūti bezpalīdzīgs radījums. Kā viņš rīkojas, lai izdzīvotu? Pareizi, viņs pievērš sev uzmanību, raudot un kliedzot. Daba ir radījusi bērnus ļoti mīlīgus, lai pieaugušajiem būtu vieglāk pārciest šo periodu. Skaties uz viņu un domā: “Tu esi tāds mīļš un maziņš! Bet, nu, jā, bļauj caurām dienām… Nu, ja, visu laiku kaut ko grib…. bet viņš taču ir tik mīļš, tik lielisks”…. un atkal paņem viņu rokās.
Pakāpeniski bērns mācās pats par sevi parūpēties. Viņam kļūst neērti gulēt uz muguras un kliegt, kad var doties brīnumainā ceļojumā pie kalna ar nosaukumu “Ledusskapis” un paņemt no tā kādu garšīgu dārgumu. Skaidrs, ka ar laiku  šie ceļojumi kļūst aizvien sarežģītāki un bīstamāki, bet dzīves balvas – grūtāk sasniedzamas. Un tad zemapziņa mums pabāž zem deguna ļoti veiksmīgi uz vecākiem atstrādātu ceļu: gulēt uz muguras un bļaut, kamēr tev nepalīdzēs.

Ja mēs iesprūstam upura stāvoklī, mēs līdzināmies četrdesmitgadīgiem mazuļiem. Kuri spēj staigāt, runāt un paši sevi apkalpot. Var, bet negrib. Tāpēc, ka ir ērtāk: gan ēdienu tev pienesīs, gan materiāli palīdzēs un arī nodrošinās ar uzmanību. Tiesa, četrdesmitgadīgi mazuļi nav vairs tik mīlīgi. Un apkārtējiem dzīvot tiem blakus galīgi negribas.

Lai izplestu savus spārnus un parstātu tērēt savu enerģiju ciešanām (vai ciešanu imitācijai), sākumā ir jāizrāpjas no purva. Taču tas ir tik silts, ērts un ierasts. Izdevīgs. Iespējams, te ir nedaudz par šauru, tumšu un drusciņ smird, taču viss ir tik zināms un tuvs. Jā un arī veids, kā mijiedarboties ar pasauli ir izveidots. Priekš kam debesis? No turienes var nokrist. Bet varbūt mēs nemaz neprotam lidot? Droši viens Dievs mūs ar talantu ir apdalījis….
Ticiet man, ir cita pasaule. Ir vistīrākie mīlestības ezeri un augsti sasniegumu kalni. Ir bagātas ar ūdeni prieka un sajūsmas upes un ziedošas romantisku jūtu pļavas. Taču visu to tu ieraudzīsi tikai no sevis cienīgiem augstumiem. Jā, laiku pa laikam nāksies lidot cauri kaislību mākoņiem, asaru lietiem un vilšanās zibeņiem. Taču laime no paša spārnu vēzienu sajūtas un pasaules skaistuma apjausmas, kuru daļa esi arī tu – debesīs planējošs putns, ir tā vērta.

Katrs pats izdara savu izvēli – lidojuma vai upura stāvoklis, taču ir pilnīgi skaidrs, kurš no tiem dod brīvību un enerģiju, bet kurš bloķē un nogalina.

Ja pēkšņi tu apjaut, ka esi aizspēlējies šo upura lomu, atceries, tev vienmēr ir iespēja izrāpties no šī bezpalīdzības purva, pieķerties pie atbildības; atbildības par kaut kādu lietu – lai arī iesākumā pavisam maziņu; atbildību par savas idejas attīstīšanu; atbildību par sava bērna likteni. Bet, pirmkārt, atbildību par sevi.

Tu iepazīsi patieso dzīves skaistumu, ja ar pilnu atbildību izturēsies pret pašu lielāko dāvanu – savu paša dzīvi.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības ceļš un Baiļu ceļš

divi-celi7

Emocijām ir divi galvenie avoti: bailes (un visas baiļu radītās sajūtas), un mīlestība (visas jūtas, kas balstās uz mīlestības). Mēs izjūtam gan vienu, gan otru, taču ikdienas dzīvē vairumam cilvēku dominē bailes.

Var teikt, ka mūsdienu pasaulē ierastās attiecības starp cilvēkiem 95% sastāv no bailēm un tikai 5% – no mīlestības. Protams, dažādos gadījumos šis procents var būt dažāds, taču pat tad, ja 60% baiļu pret 40% mīlestības, vienalga bailes dominē.
Lai saprastu šīs sajūtas, ir svarīgi noskaidrot dažus mīlestības un baiļu raksturlielumus, kurus es nosaucu “Mīlestības ceļš” un “Baiļu ceļš”. Šie divi ceļi ir tikai atskaites punkti, kas palīdz saprast, uz kā balstās mūsu dzīve.Tāds sadalījums ir tāpēc, lai veselajam saprātam būtu vieglāk saprast notiekošo un savā ziņā kontrolēt dažus mūsu pieņemtos lēmumus.
Parunāsim par šiem raksturlielumiem.
1. Mīlestība neuzliek nekādas saistības. Bailes – tās ir vienas vienīgas saistības.
Ejot pa Baiļu ceļu, mēs darām vienu vai citu lietu tāpēc, ka mums tas Jādara, un arī no citiem mēs sagaidām, ka viņi rīkosies tāpat, jo tas ir viņu pienākums. Mums ir pienākumi, bet kā tikko parādās kaut kas, kas mums obligāti IR jāizdara, mēs sākam pretoties. Un, jo spēcīgāk pretojamies, jo vairāk ciešam. Agri vai vēlu mums rodas vēlme izvairīties no šiem pienākumiem. Turpretī mīlestība nepretojas nekam. Lai kas arī notiktu, mēs darām to vienkārši tāpēc, ka vēlamies. Viss pārvēršas labsajūtā – tā ir savdabīga spēle, kas nes prieku.

2. Mīlestība neko negaida. Bailes ir pilnas gaidu.
Bailēs mēs darām to vai citu tāpēc, ka domājam, ka mūsu pienākums ir to darīt, un no citiem atkal gaidām to pašu. Lūk, kāpēc bailes rada sāpes, bet mīlestība – nekad. Mēs uz kaut ko ceram, ja tas nenotiek, mums ir sāpīgi – mēs uzskatām, ka tas ir netaisnīgi. Mēs apvainojam citus par to, ka tie neatbilst mūsu gaidām.

Savukārt tad, kad mīli, tu neko negaidi. Mēs mīlam tāpēc, ka tā vēlamies.

Un, ja citi cilvēki kaut ko dara vai nedara, tad arī tikai tāpēc, ka vai nu vēlas, vai – nevēlas – un tajā nav nekā personīga. Ja tu ne uz ko neceri un tas nenotiek, tad kur ir bēda? Mums nav nekādu nepatīkamu sajūtu, lai kas arī notiktu, tas derēs. Lūk, kāpēc iemīlējušos nekas neaizskar: viņi vienkārši neko nepieprasa no mīļotā, un nesasien viens otru ar pienākumiem.

3. Mīlestība ir balstīta uz cieņu. Bailes neciena neko, tajā skaitā neciena pat pašas bailes.
Ja es kādu žēloju, es viņu necienu. Viņš neprot pieņemt lēmumus? Taču, ja man kāda cita vietā jāpieņem lēmumi, tas nozīmē, ka es viņu necienu. Bet, ja es kādu necienu, tad cenšos ar šo cilvēku manipulēt.

Vairums gadījumu, kad mēs saviem bērniem cenšamies pamācīt kā dzīvot, mēs izrādam necieņu pret viņiem. Mēs viņus žēlojam, cenšamies kaut ko darīt viņu vietā, to, ko viņiem pašiem vajadzētu izdarīt.

 Un, ja es necienu pats sevi, tad sāku sevi žēlot. Man šķiet, ka es neesmu gana labs, lai dzīvotu šajā pasaulē.

Kā noteikt, ka tu sevi necieni? Pēc domas: “Ak, es nabadziņš! Man trūkst dotību, es esmu pārāk dumjš, pārāk neglīts, lai man kaut kas izdotos…” Žēlums pret sevi ir necieņas pret sevi sekas.
4. Mīlestība nav žēlabaina: tā ne pret vienu neizjūt žēlumu, taču tā ir līdzcietīga. Bailes ir pilnas žēluma, tās žēlo visus.

Mēs žēlojam tos, kurus necienām, jo neticam, ka šie cilvēki ir pietiekami spēcīgi, lai ar kaut ko tiktu galā. Bet mīlestība citus ciena.

Ja mēs mīlam cilvēku, mēs ticam, ka viņš ir gana spēcīgs, gudrs un labs, lai dzīvē piepildītu savas vēlmes.

Mums nekas nav jālemj viņa vietā. Viņš pats tiks galā. Ja netiks, mēs pasniegsim viņam roku, palīdzēsim uzslieties kājās un teiksim: “Tu vari! Pamēģini vēlreiz!” Tā ir līdzcietība, ne žēlums. Līdzcietība ir cieņas un mīlestības sekas, žēlums -necieņas izrādīšana un baiļu sekas.

5. Mīlestība bez minstināšanās uzņemas atbildību. Bailes izvairās no atbildības – taču tas nenozīmē, ka tās ne par ko neatbild.

Centieni izvairīties no atbildības – tā ir viena no lielākajām mūsu kļūdām, jo ikvienam solim ir sekas. Visam, ko mēs darām un par ko domājam, ir sekas. Kad mēs izdarām izvēli, mūs gaida atbilstošs rezultāts, noteikta reakcija. Bet rezultāts un sekas noteikti iestājas arī tajā gadījumā, ja mēs neizdarām izvēli.

Kā darbībai tā bezdarībai ir sekas. Lūk, kāpēc ikviens cilvēks pilnībā ir atbildīgs par savu rīcību.

Pat tad, ja negrib atbildēt. Jā, bieži vien mūsu kļūdas cenšas izlabot citi cilvēki, taču mēs vienalga maksājam par savām pieļautajām kļūdām – un rezultātā maksājam dubultā. Kad kāds cits cenšas uzņemties atbildību par mūsu sastrādāto, tas noved pie vēl nopietnākām nepatikšanām.

6. Mīlestība vienmēr ir labestīga. Bailēm labestība nav raksturīga.

Baiļu ceļā mums ir ļoti daudz pienākumu un gaidu. Šajā ceļā mēs necienam, izvairāmies no atbildības un izjūtam žēlumu. Bet vai tad var labestīgas jūtas rasties tam, kurš cieš no neizbēgamām bailēm? Mēs jūtamies kā visa apkārtējā upuri, mēs pastavīgi esam nikni vai skumji, mēs esam greizsirdīgi un uzskatām, ka mūs nodod.

Dusmas nav nekas cits kā baiļu maska. Skumjas – tās ir slēptas bailes. Greizsirdība – tās ir maskējušās bailes. Ja mēs izjūtam šādas jūtas, kas balstās uz bailēm un rada vienas vienīgas ciešanas, mēs tikai varam tēlot labestīgos. Patiesībā mēs neesam labestīgi, jo jūtamies slikti un neizjūtam laimes sajūtu.

Bet, kad ej pa mīlestības ceļu, tev nav ne pienākumu ne gaidu. Tu nežēlo ne sevi, ne savu dzīvesbiedru. Viss ir labi kā ir – un tāpēc tava seja staro laimē. Tu esi apmierināts ar sevi un šī laime dara tevi labestīgu.

Mīlestība vienmēr ir labestīga, bet labestība dara mūs augstsirdīgus un atver mums visas durvis. Mīlestība ir dāsna. Bailes ir skopas, tās visu grib tikai sev un egoisms aizslēdz jebkuras durvis.

7. Mīlestība ir bez nosacījumiem. Bailes vienmēr izvirza nosacījumus.

Baiļu ceļā mēs mīlam cilvēku, ja viņš ļauj ar sevi manipulēt, ja viņš ir labs pret mums, ja viņš atbilst tam tēlam, kurš radies mūsu iztēlē. Mēs izdomājam, kādiem jābūt apkartējiem, bet apkārtējie nav tādi un nekad nebūs – un mēs viņus par to nosodām, spriežam tiesu. Mēs kaunāmies par cilvēku, ja viņš nav tāds, kādu mēs viņu vēlētos redzēt. kad viņš neierakstās mūsu izdomātajā tēlā, tas mūs tracina, mulsina un izved. Taču tā ir tikai neīsta mīlestība.

Mīlestības ceļā nemēdz būt “ja”, tur nav nekādu nosacījumu.

Mēs mīlam cilvēku tādu, kāds viņš ir un mēs paši varam būt tādi, kādi esam. Un, ja mums nepatīk viņš tāds, kāds viņš ir, labāk vienkārši atrast kādu citu – tādu, kurš patīk vairāk.

Mums nav tiesību nevienu mainīt un nevienam nav tiesību censties izmainīt mūs. Ja mums ir lemts mainīties, tad tikai tādā gadījumā, ja mēs paši to vēlamies – piemēram tad, kad esam nolēmuši pārtraukt savas ciešanas.

Vairums cilvēku visa sava mūža garumā iet pa baiļu ceļu. Viņi uztur attiecības, tāpēc, ka uzskata, ka tas ir viņu pienākums.

Šo attiecību ietvaros viņi šo otru cilvēku sasaista ar visdažādākajām gaidām.

Visas drāmas un ciešanas rodas vien tāpēc, ka mēs izmantojam tos komunikācijas kanālus, kas radušies sen – vēl pirms mūsu piedzimšanas. Cilvēki nosoda viens otru, paši kļūst par upuriem, tenko ar draugiem par draugiem, mājās un bāros. Viņi kūda savus ģimenes locekļus vienu pret otru. Viņi uzkrāj emocionālo indi un nodod to tālāk mantojumā saviem bērniem.

“Paskaties uz savu papucīti! Paskaties, ko viņš sadarījis! Ceru, ka tu izaugsi ne tāds kā viņš! Visi vīrieši ir cūkas! Visas sievietes ir maitas!” Lūk, ko mēs daram ar cilvēkiem, kurus sakāmies mīlam – ar saviem bērniem, vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem..

Baiļu ceļā mēs izdomājam tik daudz apstākļu, cerību un pienākumu, ka gala rezultātā radām nosacījumus – tikai tāpēc, lai aizsargātos no emocionālajām ciešanām.

Patiesībā nekadiem nosacījumiem nav jābūt. Taču šie noteikumi ietekmē mūsu komunikācijas kanālu skaitu mūsu attiecībās, jo tad, kad cilvēki baidās, viņi melo.

Ja mēs ceram, ka cilvēkam jābūt tādam, viņš jūt, ka viņa pienākums ir būt tieši tādam. Lielā bēda ir tajā, ka viņš galīgi nav tāds, kādu viņu grib redzēt.

Kad viņš pret mums ir godīgs un paliek tāds kāds ir, tas mūs aizskar un satracina. Un tāpēc viņš melo, jo baidās tikt nosodīts. Viņš baidās, ka mēs sāksim viņu apvainot kādos nodarījumos, spriedīsim tiesu un nosodīsim – daudzas reizes par vienu un to pašu kļūdu.

Mīlestības ceļā valda taisnīgums. Ja cilvēks ir pieļāvis kļūdu, viņš maksā vienu vienīgu reizi par vienu kļūdu. Un, ja viņš no tiesas sevi mīl, tad gūs no šīs vienas reizes mācību.

Baiļu ceļā taisnīguma nav. Mēs uzvedamies tā, ka maksājam par vienu un to pašu kļūdu tūkstošiem reižu.

Un saviem dzīvesbiedriem un draugiem mēs liekam maksāt par viņu kļūdām tūkstoškārt. Rodas netaisnības sajūta un tā cērt arvien jaunas emocionālas brūces. Protams, ka rezultātā mēs vienkārši zaudējam, jo esam tam noskaņojušies.

Cilvēki pamanās dramatizēt it visu, pat nenozīmīgākos notikumus. Un mēs redzam, ka visas šīs drāmas ir pilnīgi dabiskas ellei līdzīgas un tas notiek ar lielāko daļu ģimenes pāru, jo tie iet pa baiļu ceļu.

© Dons Migels Rīzs  “Mīlestības meistarība”

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS