Kā pareizi (ne)palīdzēt

glābsanas riņķis4.jpg

Es tev to nelūdzu… O, šī neērtā situācija, kad tu kaut ko dari cilvēka labā, bet viņš tev atbild: “Es tev to nelūdzu”. Vai arī, kad tu centies palīdzēt, bet, jo vairāk tu dari, jo ātrāk saruna (vai komunikācija vispār) izsīkst. Vai arī, kad tu palīdzi, palīdzi, bet vezums nekustas ne no vietas.

Tas aizvaino: jo tu taču tik ļoti iesaistījies, centies! Un tas izsit no sliedēm: sanāk, ka otram šī palīdzība vispār nav vajadzīga? Tu visu esi sapratis nepareizi? Vai arī tevi uzskata par muļķi? Viņš taču stāstīja, cik viņam ir slikti. Tu, kā jau draugs, atsaucies lūgumam pēc palīdzības. Kas vispār notiek?!
Taču fakts ir tāds, ka IR žēlošanās un IR lūgums pēc palīdzības. Žēlošanās nav lūgums. Cilvēks, aprakstot savas neveiksmes, var vienkārši žēloties, sūdzēties, nevēloties, ka kāds tajā kaut ko labotu. Tāpēc tad, kad tu pēkšņi sāc viņam dot padomus, ko darīt, viņš nesaprašanā var izvalbīt acis.
Cilvēks, kurš stāsta par savām problēmām, var negribēt neko mainīt savā situācijā, jo:

1. Tajā ir kādas viņam ļoti svarīgas lietas.
Tam, lai situācija paliktu tāda, kāda tā ir, var būt noteikts, un ne vienmēr acīmredzams iemesls.
Piemēram, no savas bērnības pieredzes cilvēks zin, ka var saņemt sociālos glāstus tad, kad viņam viss ir slikti. Pieņemsim, ka viņu žēloja un mīlēja tikai tad, kad viņš slimoja vai bija vēl kādi citi zaudējumi. Tad viņam nav vajadzīgs, lai viss būtu labi, jo tādā gadījumā viņš zaudēs tiesības uz apkārtējo uzmanību.
Viņam vajag, lai viss paliktu, kā ir (kaut gan tas nebūt nenozīmē, ka vinš necieš).
Vai arī klasiskais variants ar alkoholiķu ģimeņu iziršanu uzreiz pēc tam, kad  alkoholiķis atmet dzeršanu. Kā tikko situācija ir mainījusies, tas vairs nav vajadzīgs līdzatkarīgajam, jo tad viņš zaudētu savu “labā” statusu, salīdzinājumā ar “slikto” alkoholiķi.

2. Cilvēks nav gatavs kaut ko mainīt.
Tā notiek. Lai pieņemtu palīdzību, attiecīgi, lai izmainītu kaut ko, ir jānobriest. Un tas ne vienmēr notiek uzreiz. Dažkārt jāpaiet zināmam laikam, pirms cilvēks pats vēlēsies pielikt punktu, vai arī tikai komatu.

3. Nākotne izskatās vēl sliktāka kā tagadne.
Lai kaut ko mainītu, jābūt kaut kam, pēc kā tiekties. Priekšā jābūt kaut kam, kas vilina, kā dēļ cilvēks kaut ko mainīs. Ja priekšā nekas labs neradās, tad kamdēļ gan kaut ko mainīt? Dažkārt cilvēkam pietrūkst plašāka situācijas redzējuma, lai kaut ko mainītu.

4. Nav resursu.
Lai mašīna brauktu, ir nepieciešama degviela. Ar cilvēku ir līdzīgi. Viņam vajadzīgs ir kaut kas, kas viņu uzturētu, palīdzētu viņam kaut ko darīt. Dažkārt tas ir citu cilvēku viedoklis, kas apstiprina viņa taisnību. Noteikts daudzums šo viedokļu. Vai arī viņam ir vajadzīga atelpa, lai sakopotu un atjaunotu spēkus.

5. Gaida, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Dažkārt cilvēkam vajag, lai situācija atrisinātos pati no sevis, bez viņa aktīvas līdzdalības. Piemēram, lai mīļotais cilvēks pārstātu uzvesties negodīgi. Un kamēr vien cilvēkam ir ticība partnerim, tam, ka tas labosies, viņš pats neko nedarīs. Pretējā gadījumā, tas varētu nozīmēt, ka ir zudusi viņa ticība un cerības. Kamēr situācija nemainās, vēl joprojām paliek ticamība tam, ka viņš/viņa atgriezīsies, ka viss būs pa vecam u.t.t.

6. Grib, lai viss mainās, bet nav gatavs pats tā labā kaut ko darīt. 
Tā var būt infantilas personības, kas izaugusi siltumnīcas apstākļos, situācija, kad viņa pūles un centieni tika apslāpēti, sakot: “tu pats/pati to nespēsi”. Gadās, ka cilvēki savās ģimenēs gadiem ilgi spēlē spēles tikai tāpēc, lai pirmajiem nebūtu jasper pirmais solis, jo tas varētu nozīmēt, ka tad partnerim būtu iespēja kaut ko pārmest

7. Saprot, ka tas ir slikti, taču nezin, ka tas ir nedabiski un to var mainīt.
Tam piemēŗs ir cilvēki, kuri dzīvo vardarbības apstākļos. Nereti viņi saprot, ka tā ir vardarbība vai, ka tas ir netaisnīgi. Ja vecāku ģimenē viens otru nemitīgi mocīja, tad tas var šķist netaisnīgi, sāpīgi, un tomēr to var uzskatīt par normu.

8. Cilvēks tāpat zin, kas vinam jādara.
Un tas nav jautājums par to, kā viņam rīkoties. Viņam vienkārši gribās izrunāties, būt sadzirdētam. Lai viņu nemācītu dzīvot, bet vienkārši paskatītos acīs, paņemtu aiz rokas, apskautu, vienkārši pasēdētu blakus un uzklausītu, pateiktu, ka saprot viņu.

Nav mūsu darīšana, kas ir cilvēks, ja viņš kādu iemeslu dēļ izvēlās savas nelaimes lielisku perspektīvu vietā. Mūsu, kā potenciālo glābēju darīšana, nelīst tur, kur mūs nelūdz. Bet, ja mēs paši esam stāstītāji un sūdzībnieki, tad jārunā skaidra valoda: ko mēs vēlamies no citiem cilvēkiem.
Piemēram, pateikt: “es vēlos, lai tu mani vienkārši uzklausītu”, vai arī “pažēlo mani”, vai arī “man vajadzīga palīdzība”.
Saprast, vai šobrīd cilvēks žēlojas, vai lūdz mūsu palīdzību, var, uzdodot pareizos jautājumus. Piemēram: “vai tev vajadzīga palīdzība, vai arī tu vēlies vienkārši izrunāties?”
Ir svarīga arī atpakaļsaite. Var kaut ko piedāvāt un paskatīties uz viņa reakciju. Ja cilvēks nereaģē, turpinot stāstīt par savām nelaimēm, vai arī runā kaut ko nesakarīgu, vai arī spēlē spēli “jā, bet”, tas nozīmē, ka palīdzība viņam nav vajadzīga. Vai arī ir vajadzīga, taču tikai tad, kad viņš atradīsies nākamajā stadijā – gatavībā sākt kaut ko uzsākt darīt.

Tāpat arī ir svarīgi pārbaudīt, vai cilvēks ir gatavs kaut ko darīt pats, no kaut kā atteikties. Ja cilvēks nav gatavs kaut ko darīt, lai situāciju mainītu, tad tā ir tieši tā situācija, kuru atrisinot, tev neviens galvu neglaudīs. Ja cilvēks nav gatavs pats kaut ko darīt, tātad viņš nenes atbildību par savu izvēli. Tātad ir liela iespēja, ka arī par palīdzību viņš nepateiks paldies, un, iespējams, ka pat novels vainu uz savu glābēju, ja kaut kas noies greizi. Labākā gadījumā, cilvēks vienkārši nenovērtēs to, ko tu viņa labā esi darījis.
Autors: Jeļena Sultanova
Avots: https://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tu esi tur, kur vēlies būt

upuris2

Parasti tad, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš ir sašutis: “Vai jūs vispar ziniet, cik man par to maksā?!” Zinu, un nesaprotu, ko tu tur dari!? Man šķiet, ka viss ir vienkārši: nepatīk – nedari.
Un tā ir it visā.
Tev slikti dzīvot kopā ar cilvēku – nedzīvo! Tavi biznesa partneri pret tevi izturās slikti – maini. Kostīms izskatās slikti – atdod tam, kuram tas izskatīsies labi. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Tu jūties slikti, dzīvojot šajā zemē – brauc prom. Dari, nevis čīksti.
Bet, ja tu neko nedari, nemaini, tātad tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstet. Labi žēloties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi saņemt līdzjūtības vārdus. Labi, ja tavā vietā visu nolemj un palīdz. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Prognozējami. Tā ir tava komforta zona.
Būt mēslos ir tava komforta zona.
Te nu arī ir visa jēga. Pati lielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad – kas vēl? Ja tu nežēlosies, tad, ko citu tu darīsi? Jo nāksies taču darīt.
Ja atņemt šo jēgu “Man ir neiespējami grūti nest savu krustu”, tad kas atliek? Kur tu iesi bez krusta? Kā tu vispār bez tā dzīvosi?

Nelemt – arī tas ir lēmums. Nemainīt – arī tā ir izvēle. Ja tu izdari tādu izvēli, esi ar to mierā, atzīsti to, saņem savus bonusus, baudi tos. Taču “nezāģē” citiem smadzenes. Nevienam nav jāspēlē tavas spēles.
Atzīsti, ka tu atrodies tur, kur vēlies būt. Un tā arī ir visa patiesība.
Autors: Lilija Ahremčuka
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

10 šķēršļi ceļā uz laimīgu dzīvi

laiks1

1. Nepabeigtas lietas

Atbrīvojies no pagātnes, noskaidrojot un sakārtojot nepabeigtās lietas. Pabeidz visu, ko esi iesācis (projektu, diētu, saistības, ko esi uzņēmies u.c.) – izdari to pats, vai uztici to izdarīt kādam citam, vai arī vienkārši atlaid.

2. Tagadnes ignorēšana

Šodien – tas ir to “šodien” rezultāts, kuras bija līdz šim. Labi nodzīvota šodiena gluži dabiski turpinās lielisku nākotni. Ietaupi dolāru šodien, un tev būs vairāk naudas rītdien. Apēd par 500 kalorijām mazāk šodien, un tu zaudēsi svaru jau rīt. Tikai tas, ko tu dari šodien ietekmē tavu nākotni.

3. Prioritāšu neesamība

Nekad nenodarbojies ar to, ko tu gribi tajā momentā, kad gribi to vairāk par visu. Ja tu vienkārši reaģē uz tuvāko lietu, kas nonākusi tavā redzeslokā, tev nekad nebūs pietiekami daudz laika tam, kas patiešām ir svarīgi. Nesadali savu laiku pēc prioritātēm, bet sadali savas prioritātes pēc sava laika.

4. Pašapmāns

Meli pašam sev ir visrupjākā necieņas forma pret sevi. Padomā par tiem gadījumiem, kad biji nelaimīgs ar sevi, un par to, kā to labot. “Es nekad vairāk neizlikšos, ka man nav svarīgi, ko es lieku savā mutē!”, “Es nekad vairs neizlikšos, ka budžeta pārtēriņš ir normāla lieta.”

5. Izpatikšana citiem cilvēkiem

Ja tu vienmēr saki “jā”, pat tad, kad vēlies pateikt “nē”, tu būsi nelaimīgs, jo zaudēsi kontroli pār savu laiku un enerģiju, Mīļotā cilvēka dēļ, kurš kaut ko tev palūdzis. Atbrīvo sevi, iemācoties aiizsargāt savas robežas.

6. Enerģijas noplūde

Problēmas un krīzes tavā dzīvē nedrīkst novest tevi pie enerģijas zaudējumiem. Lai tava dzīve rit pēc tava plāna. Izdari apzinātu izvēli novienkāršot savus uzdevumus, organizēt savu vidi un savu dzīvi tā, lai tu varētu dzīvot to dzīvesveidu, kuru pats vēlies.

7. Žēlošanās jautājumu vietā

Tu saņem tik, cik prasi. Žēlošanās ir pasīva pozīcija – ne aktīva. Nolem apzināti likt cilvekiem saprast, ko tu vēlies, paprasot, nevis žēlojoties.

8. Nepietiekamas rezerves

Bez pietiekamām savām rezervēm, tu vienmēr pieņemsi tos lēmumus, kas balstās uz naudas trūkumu, laika un enerģijas trūkumu. Un tas novedīs tevi pie kļūdām un labvēlīgu iespēju zaudējuma. Sistemātiski izslēdz no savas dzīves visdažādākās lietas, līdz brīdim, kamēr tev būs pietiekamas laika, naudas un enerģijas rezerves, un pēc tam sāc no šī atskaites punkta.

9. Trūkumu slēpšana

Lai tavi trūkumi liek būt tev pēc iespējas godīgākam. Informē cilvēkus: “es esmu nepacietīgs, lūdzu atgādiniet man, ja es palaidīšu garām kaut ko svarīgu”, “es ne parāk labi glabāju noslēpumus, tāpēc nestāstiet man, lūdzu, to, ko es varētu pastastīt citiem”.
Sāc! Dari kaut ko! Ja tu vienkārši sēdēsi un vēlēsies, tā vietā, lai sāktu darīt, nekas tavā dzīvē nemainīsies.

Autors: Aleksandrs Morozovs

Tulkoja: Ginta FS

Katru reizi, kad nolaižas rokas

dieva-milestiba2

Kas notiek?

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku baidīties un celt paniku

Aizrāvies ar nemieru, kas valda sabiedrībā es kopā ar visiem kliedzu: “Šausmas, cenas ceļas, ekonomika brūk, valdībai nospļauties uz saviem pilsoņiem, kas ar mums notiks!…”

Piespiežu sevi atcerēties par vēstures cikliskumu un nedaudz nomierinos. Kā glābējs man atmiņā nāk daudzas reizes dzirdēta fraze: “Tev pat visi mati uz galvas ir saskaitīti!”

Izelpoju un apzinos, ka nav jēgas uztraukties, viss ir jau nolemts. Dvēsele ir mūžīga un tai nav svarīgi ārējie apstākļi, tikai tie laicīgie notikumi, kas dotajā brīdī ar to notiek – šeit un tagad.

Pārtrauc uztraukties, mums jārūpējas par to, kas Dieva dots, bet Dievs pats parūpēsies par mums.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad nolaižu rokas

Ja tavas kvēlākās vēlmes nav piepildījušās, turpini cītīgi darboties. Dievs ir uzticīgs saviem priekšrakstiem – Dievišķais Gars ir ar mums vienmēr.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad žēloju sevi

Sevi žēlojot, tu aizmirsti, ka jādzīvo pilnu krūti. Žēlums, protams, pašsaglabāšanās labā ir attaisnojams. Bet citos gadījumos tas ir graujošs. Žēlojot sevi, mēs atrodam attaisnojumus savām kļūdām un grēkiem. Un, galvenais, necenšamies mainīties. Gaidam, ka pasaule mums apkārt izmainīsies, cilvēki, apstākļi, tikai ne mēs. “Es neesmu vainīgs, viņi visi ir vainīgi!” – tie ir galvenie “sevis žēlotāja” vārdi. “Es tik daudz ko labu viņiem izdarīju, bet viņi!!!…”

Pakāpeniski tādas frāzes, attieksme un attaisnojumi noved pie tā, ka cilvēks sāk uzskatīt sevi par vienīgo patiesības nesēju un tāpēc sašaurina savu paziņu loku līdz minimumam. Bēgot no īstenības, cilvēki nonāk strupceļā. Ne jau par žēlumu pret sevi runā Glābējs, bet par mīlestību. Bet tur, kur ir žēlums, nav mīlestības un nevar būt. Tikai mīlestība ir spējīga attīstīt personību, žēlums to ved pretī degradācijai.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad pārstāju priecāties

Mani vienmēr izbrīnīja fakts, ka ir cilvēki, kuri spēj priecāties brīžos, kad tos piemeklējušas slimības, grūti laiki, kad tuviniekiem ir problēmas. Kaut kāda liekulība!?

Bet ar laiku es sapratu, ka prieks, tā ir sajūta, kas nav atkarīga ne no kādiem ārējiem apstākļiem. Tāpat kā bagātība un veiksme nevar garantēt prieku, tāpat arī nabadzība un slimības nevar atņemt cilvēkam šo dāvanu.

Jo vienīgais patiesa prieka avots ir cilvēka savienība ar Visu Augstāko. Kad Dievs piedzimst dvēselē vēlreiz un vēlreiz. Prieka trūkums nozīmē tikai to, ka kaut kas nav kārtībā ar šo savienību. Iespējams, esi parāk koncentrējies uz sevi, savām sajūtām, prātu un problēmām, un sirdī Dievam nav vietas.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku salīdzināt un vērtēt

Svētajos rakstos runā par to, ka ikviens cilvēks ir unikāls un vienīgais tads uz pasaules. Un Dieva griba priekš katra no mums ir sava.

Jau no agras bērnības mēs esam raduši, ka mūs salīdzina un mēs salīdzinām: “Paskaties, kāda gudra meitene ir Katja – labi mācās, spēlē vijoli, bet tu visu laiku skraidi ar puikām pa pagalmu!!…” Šāda salīdzināšana ir ne tikai sāpīga, bet ļoti kaitīga cilvēkam jebkurā vecumā. Bērniem jābūt dažādiem.

Atceros vienu zīmīgu gadījumu..

Mēs ar vīru ciemojāmies pie labiem draugiem. Es sāku runāties ar kādu jaunu sievieti. Viņa sāka man stāstīt par sevi un savu ģimeni. Izrādījās, ka viņa ir ļoti iejūtīgs, ārkārtīgi laipns un stiprs cilvēks. Un, salīdzinājumā ar viņu, es sajutos neveiksminiece. Jo vairāk es sajūsminājos par viņu, jo mazāk patiku sev. Centos to neizrādīt un turpināju sarunu. Jo vairāk viņa stastīja, jo skaidrāk es sapratu, ka esmu tūkstošiem reižu sliktāka par viņu – gan kā sieva, gan – māte, gan – kristiete. Man palika tik neciešami slikti, ka atvainojos un devos projām, tā atņemot sev patīkamu vakaru.
Jā, salīdzināšana dzīvi padara drūmu. Tas, kas vienam ir vienkārši un pats par sevi saprotams, tas citam šķiet kas neiespējams. Taču vienam cilvēkam ir vieni uzdevumi, ne sliktāki vai labāki, bet vienkārši – savi, un otram tie ir pavisam citi. Visi mēs esam dažādi un katrs unikāls un, zinot šo patiesību, mums vieglāk ir cienīt sevi un citus. Katram ir tiesības uz mīlestību un savu ceļu.

 

Autors: Nataļja Goroškova

Tulkoja: Ginta FS