Katrā nelaimē ir laime

vetra

Reiz kādā agrā rītā kāds norvēģu zvejnieks ar diviem saviem dēliem devās zvejā. Loms bija lielisks un jau ap pusdienas laiku vīri bija gatavi atgriezties krastā. Taču tikko tie sāka vilkt laivā tīklus, pēkšņi sākās vētra un pēc mirkļa krasts vairs nebija redzams. Tajā pašā laikā krastā aizdegās viņu māja – nodega līdz pašiem pamatiem ar visu iedzīvi.

Kad zvejnieks ar dēliem nokļuva krastā, viņu gaidīja asarās mirkstoša sieva un paziņoja, ka māju viņiem vairs nav. Zvejnieka sejā nepakustējas ne vaibsts. Sieva bija šokā: “Vīrs, mēs tikko zaudējām visu, kas mums bija, bet tu vispār izliecies, ka nekas nav noticis!”
Un zvejnieks atbildēja: “Tā uguns, kas iznīcināja mūsu māju, kalpoja par to gaismu, pateicoties kurai mēs nokļuvām krastā…”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Cilvēki ar plaisu

plaisa

Ja no pirmā trieciena krūzīte paliek vesela, otrais, pat ne tik ļoti spēcīgs, to sasitīs sīkās lauskās.
Krūzīte ir ieplaisājusi, kaut arī plaisas nav redzamas. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Gadās, ka vienu triecienu cilvēks var izturēt un pārciest. Un it kā nekā briesmīga.
Taču vajag vēl tikai vienu, pat ne tik spēcīgu un sirds var salūzt.
Ieplaisājušu cilvēku ir tik daudz.
Un apkārtējie brīnās: ko tu tik ļoti baidies? Ko tu drebi, bālē un šausminies? Ko tu turies pie tā cilvēka!? Pameta un pameta. Tas taču pat labi!
Bet šo cilvēku reiz pameta māte. Atdeva vecmāmiņai vai internātā.
Viņu jau vienreiz nodeva tuvākais un viņš ļoti cieta.
Pat tad, ja mamma atgriezās. Pieredze palika. Atmiņas par ciešanām.

Un, lūk, cilvēks uztraucas par naudu, baidās zaudēt darbu, pat to, kas nav īpaši labs.
Jo reiz viņš pārcieta nabadzību. Tādu nabadzību, kuru bail pat atcerēties.

Un tā pieredze liek viņam trīcēt un baidīties – viņš ļoti labi atceras, kā tas bija, kad nebija ko ēst bērnībā vai jaunībā. Un, cik ļoti bija kauns nēsāt novalkātas drēbes.

Vai arī uztraucas par tuviniekiem. Par bērniem ļoti uztraucas. Tas ir nenormāli! Tā nevajag!
Bet reiz viņš zaudēja savu bērnu – lūk, arī trīc un dreb, un baidās vēlreiz ko tādu pārdzīvot.

Tie, kuri pārcietuši zaudējumu un ciešanas, lieliski zin, ko tas nozīmē.
Viņi zin par plaisu.
Bet apkārtējie nezin.

Un ir neapdomīgi tādam cilvēkam dot “psiholoģiskus” padomus: pamet viņu! Izdzen viņu!

Pamet darbu, var izdzīvot arī bez naudas!
Labāk badoties, nevis vergot!

Ļauj bērnam izslimoties, kļūs stiprāks! Ko tu visu laiku baidies!

Nebaidies, ka tevi pametīs, labāk būt vienam nekā ar to, kas pagadās!

Tā runā tie, kuri nepazaudēja, nebadojās, nedzīvoja trūkumā, neraudāja vientulībā, kuri nezin, ko nozīmē sāpes, skumjas, zaudējums. Un negrib zināt.

Bet uzzinās, diemžēl, jo dzīve ir traumatiska. Un plaisas ar laiku rodas ikvienam.
Tāpēc ir svarīgi saudzīgi izturēties pret cilvēkiem, lai nesalauztu sirdi….
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vadims Zēlands: iet uz savu mērķi, kā uz kiosku pēc avīzes

visums1

«Daudz gribi, maz dabūsi». Šim bērnu skaitāmpantiņam ir sava dziļāka jēga. Tikai to vajadzētu pārfrāzēt nedaudz savādāk: «Jo stiprāk gribi, jo mazāk dabūsi».

Kad tu pārāk stipri vēlies kaut ko dabūt, tik stipri, ka esi gatavs par to atdot it visu, tu radi milzīgu potenciāla pārpalikumu, kas izjauc līdzsvaru. Līdzsvarojošie spēki tevi iemet tajā dzīves līnijā, kurā tavu vēlmju priekšmeta vispār nav.

Ja mēs vēlētos uzzīmēt tēlainu bildīti tam, kā enerģētiskā līmenī izskatās cilvēks, kurš ir apmāts ar savu vēlmi, tas izskatītos apmēram šādi. Kuilis cenšas noķert zilo putnu. Viņš tik ļoti vēlas to noķert, ka skaļi rukšķot un siekalām šķīstot, viņš nepacietībā kārpa zemi. Protams, putns, to redzēdams, aizlido. Savukārt, ja ķērājs mierīgi, absolūtā vienaldzībā pastaigājas netālu no putna, viņam ir daudz lielākas iespējas to noķert.aiz astes.

Ir sekojošas vēlēšanās formas.

Pirmā forma – tas ir tad, kad spēcīga vēlēšanās pārvēršas stingrā lēmumā “Es daru un man ir”. Tad šī vēlme piepildās. Vēlmes potenciāls šajā gadījumā vienmērīgi izlīdzinās, jo tā enerģija tiek novirzīta darbībai..

Otrajā formā – tā ir pasīva, apgrūtinoša un nogurdinoša vēlme, kas izpaužas kā potenciāla pārpalikums tīrā veidā. Tas karājas enerģētiskajā laukā, labākajā gadījumā, nelietderīgi tērējot alkstošā cilvēka enerģiju, sliktākajā – pievelkot visdažādākās nepatikšanas.

Pati briesmīgākā ir trešā forma, kad spēcīga vēlme pārvēršas atkarībā no vēlmes priekšmeta.. Pārāk liels nozīmīgums automātiski rada atkarīgas attiecības. Savukārt šīs atkarības attiecības rada pārlieku lielu potenciāla pārpalikumu, kas izsauc tikpat spēcīgu līdzsvarojošo spēku pretdarbību. Parasti izveidojas apmēram šāda veida attiecības:

  • «Ja es to dabūšu, mans stāvoklis kļūs daudz labāks.».
  • «Ja es to nedabūšu, manai dzīvei vairs nebūs nekādas jēgas».
  • «Ja es to izdarīšu, tad gan es visiem parādīšu, ko esmu vērts!».
  • «Ja es to neizdarīšu, tad es neko neesmu vērts».
  • «Ja es to dabūšu, tas būs lieliski»..
  • «Ja es to nedabūšu, tad viss būs ļoti slikti».

Un tā tālāk – dažādās variācijās.

Iesaistoties šādās atkarīgās attiecībās no vēlamā priekšmeta, tu tiksi ierauts tadā mutuļojošā virpulī, kurā vienkārši, cīnoties par savu vēlmju objektu, zaudēsi visus spēkus un enerģiju. Gala rezultātā neko nesaņemsi un tāpat atteiksies no savas vēlmes. Līdzsvars tiks atjaunots, un līdzsvarojošiem spēkiem ir absolūti vienaldzīgi tas, ka esi cietis un ciet. Un tas notika tikai tāpēc, ka tu pārāk spēcīgi vēlējies, lai tava vēlme piepildās. Vēlme atradās vienā no svaru kausiem, un viss pārējais – otrā.

Piepildīties var tikai pirmā vēlmju forma, kad vēlme pārvēršas stingrā nolūkā, brīvā no potenciālu pārpalikuma. Mēs visi esam pieraduši pie domas, ka par visu šajā pasaulē ir jāmaksā un nekas netiek dots tāpat vien.

Patiesībā mēs maksājam tikai par potenciālu pārpalikumiem,
kurus paši arī radām.

Variantu plūsmā viss ir bez maksas. Ja reiz izsakāmies tādos terminos, samaksa par vēlmes piepildišanos ir pilnīga svarīguma un atkarības attiecībās neesamība. Lai pārietu uz tās dzīves līnijas, kur vēlamais pārvēršas īstenībā, pietiek tikai ar enerģiju un tīru nolūku. Par nolūku parunāsim vēlāk. Tagad vien atzīmēšu, ka tīrs nolūks – tās ir vēlmes un darbības bez jebkāda nozīmīguma.
Piemēram, brīvs nolūks, aiziet uz kiosku pēc avīzes, ir tīrs nolūks.

Jo nozīmīgāks priekš tevis ir notikums, jo ticamāka tā izgāšanās. Ja tev ir pārāk svarīgs tas, kas tev pieder, visticamākais, reiz tev tas tiks atņemts, un to izdarīs līdzsvarojošie spēki. Ja tas, ko tu vēlies dabūt, arī tev ir pārmēru nozīmīgs, visticamākais, tu to nedabūsi.

Ir ļoti svarīgi pazemināt nozīmīguma un svarīguma latiņu.

Piemēram, tu esi kā bez prāta no savas jaunās mašīnas. Tu notraus no tās katru puteklīti, saudzē, lolo un dievini. Rodas potenciāla pārpalikums, jo tu savai mašīnai esi piešķīris pārāk lielu svarīgumu. Bet patiesībā enerģētiskajā laukā tās svarīgums ir vienāds ar nulli. Rezultātā līdzsvarojošie spēki atkal atradīs veidu, kā sabojāt tavu jauno mašīnu. Pietiek tikai tev sākt attiekties pret to normāli, kā pret pavisam parastu lietu, kad bīstamība krasi samazināsies. Normāli tas nenozīmē – bezrūpīgi. Tu vari to cītīgi kopt, taču nepadarot to par savu elku.

Šai spēcīgajai vēlmei – dabūt ir vēl viens aspekts.
Eksistē viedoklis, ka pietiek tikai ļoti sagribēt, un tu visu dabūsi. Tātad, it kā var pieņemt, ka ļoti spēcīga vēlme aiznesīs mūs tajā dzīves līnijā, kur šī vēlme piepildīsies. Nekā nebija! Ja Tava vēlme ir parvērtusies atkarībā, sava veida psihozē, tātad dvēselē tu netici tam, ka tā var piepildīties un tātad translē pasaulē stipri traucētus viļņus. Ja nav ticības, tu centies sevi no visa spēka pārliecināt, tā vēl vairāk palielinot potenciāla pārpalikumu.

Uz “visas dzīves lielo lietu” var tikt bezjēdzīgi paterēta visa dzīve. Vienīgais, ko te var darīt, ir samazināt šī mērķa nozīmīgumu.
Iet uz savu mērķi, kā uz kiosku pēc avīzes.

Spēcīga vēlme izvairīties no kaut kā, ir loģisks turpinājums neapmierinātībai ar apkārtējo pasauli vai sevi. Jo lielāka tava vēlme izvairīties, jo spēcīgāks potenciāla parpalikums. 

Jo vairāk tu to negribi, jo lielāka ticamība, ka tieši to tu arī dabūsi.

Līdzsvarojošiem spēkiem ir pilnīgi vienalga, kādā veidā panākt līdzsvarošanos. Bet sasniegt to var tikai divos veidos – vai nu novirzīt tevi no sadursmes, vai arī likt notikt sadursmei. Labāk gan apzināti atteikties no nepieņemšanas. Taču tas vēl nav viss!

Kad tu domā par to, ko negribi, tu izstaro enerģiju tās dzīves līnijas frekvencē, uz kuras tas noteikti notiks.
Tu vienmēr saņem to, ko AKTĪVI NEgribi.

Notiek burtiski, lūk kas. Cilvēks atrodas svinīgā pieņemšanā vēstniecībā – viss apkārt ir ļoti smalki, līdzsvaroti un grezni. Un pēkšņi viņš sāk lēkāt, vicināties rokām un kliegt, ka viņš ļoti nevēlas tikt no šejienes padzīts. Protams, parādās apsardze un dīvaino cilvēku, kas aktīvi pretojas, izved ārā. Protams, tas ir pārāk pārspīlēts piemērs, tālu no realitātes, taču enerģētiskajā līmenī viss notiek tieši tā, un ar tieši tādu spēku.

Vēl viens piemērs. Pieņemsim, ka nakts vidū tu pamosties no trokšņa, kas nāk no kaimiņu dzīvokļa. Tu gribi gulēt, jo no rīta agri jāceļas, taču svinības kaimiņos uzņem apgriezienus. Jo spēcīgāk tu vēlies, lai viņi apklustu, jo lielāka iespējamība, ka tas turpināsies vēl ilgi. Jo vairāk tu dusmosies, jo skaļāks būs troksnis. Ja tu savus kaimiņus sāksi ienīst arvien vairāk un vairāk, šādas viesības atkārtosies arvien biežāk.

Lai atrisinātu šo problēmu, var izmantot izgāšanās vai svārsta dzēšanas metodes. Dzēšana būs tajā brīdī, kad tu situāciju uztversi ar ironiju. vai vienkārši ignorēsi, nepievēršot uzmanību, un neizrādot interesi par šiem trokšņiem. Svārsts izgāzīsies un nekāds potenciāls neradīsies.

Lai mieru atnes apziņa, ka tev vienmēr ir izvēle un tu zini, kā ar to rīkoties.

Drīz kaimiņi nomierināsies. Lūk, tā tas stradā, netici, vari parbaudīt!

Tagad vari izanalizēt, kas ir tas, kā nozīmīgumu esi paaugstinājis un kādas problēmas rezultātā esi saņēmis. Ja viss ir pavisam slikti, nospļaujies uz nozīmīgumu, nomet no sevis visas atkarīgās attiecības un stūrgalvīgi translē pozitīvo enerģiju.

Jo sliktāk ir tagad, jo labāk. Tā lieliski var izvērtēt situāciju, ja uzskati, ka esi cietis neveiksmi. Priecājies! Šajā gadījumā līdzsvarojošie spēki ir tavā pusē, jo to uzdevums ir slikto kompensēt ar labo. Nevar visu laiku būt slikti, tāpat kā nevar visu laiku būt tikai labi.

Enerģētiskajā līmenī tas izskatās apmēram šādi. Tev uzbruka, tevi piekāva, tev atņēma visu, bet pēc tam iespieda rokās naudas maisu. Jo lielāka bija skāde, jo vairāk naudas maisā:)

© Vadims Zēlands

Tulkoja: Ginta FS