Zaļie mati

meitene

Pirms diviem gadiem es biju Džeka Kenfīlda treniņseminārā (tas ir viens no filmas “The Secret” autoriem). Tad, lūk, Džeks ar skarba piemēra palīdzību parādīja kā un kāpēc mēs reaģējam uz kritiku.
Viņš piegāja pie vienas no dalībniecēm un teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir kāds, tik ļoti dumjš cilvēks”.
Protams, ka šie vārdi meiteni ļoti aizskāra. Taču Džeks viņu nomierināja, teikdams, ka tas ir tikai vingrinājums un, ka tam ir turpinājums.
Viņš vēlreiz paskatījās uz meiteni un šoreiz teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir cilvēks ar zaļiem matiem”. Šoreiz meitene iesmējās.
– Kāpēc tu smejies? – Džeks viņai jautāja.
– Tāpēc, ka man nav nekādu zaļu matu!
– Tad kāpēc tu uz mani sadusmojies pirmajā reizē?
– ….

Kritika mūs aizskar tikai tad, ja mēs paši par sevi domājam to, uz ko norāda kritizētājs. Ja mēs esam par sevi pārliecināti un zinām, ka esam gudri, skaisti, stalti, dāsni, tad, lai ko arī citi neteiktu, mēs zināsim, ka tā nav taisnība.

Cilvēki atrod kritiku gan ierakstos sociālajos tīklos, gan dziesmās, skatienos, jokos un citur. Atrod to tur, kur visbiežāk tās vispār nav.

Tāpēc, katru reizi, kad tu jūties aizvainots par to, ko par tevi teica kāds cits, vienkārši uzdod sev jautājumu: vai gadījumā tie nav mani “zaļie mati”? Un, ja gadījumā tajā ir sava daļa patiesības, paskaties uz to, kā uz iespēju, pateicoties kurai tu vari izaugt.
Alla Kļimenko
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements