Kādu personāžu Tev iedalīja?

datorspele5

Es esmu ļaunatminīgs. Ja mani aizvainosi, es to atcerēšos uz mūžu.
Vai es varu pārstāt būt ļaunatminīgs? Nē, nevaru. Tāpēc, ka, lai to izdarītu, ir jāiemācas piedot. Bet es piedot neprotu. Protu tikai tēlot, ka esmu piedevis.
Vēl es esmu viegli aizkaitināms. Un egoistisks – vairāk domāju par sevi, nevis par citiem.

Man ir bagāta iekšējā pasaule, bet ierobežota – ārējā. Lielāko daļu sava laika es pavadu savā galvā.
Es neprotu draudzēties. Es baidos lidot ar lidmašīnām. Es desmit reizes dienā mainu savu viedokli. Es ļoti labi protu izdomāt, bet ļoti slikti realizēju savas idejas.
Tas ir milzīgs ierobežojums.
Katram no mums ir savs personāžs tīkla datorspēlē ar nosaukumu DZĪVE. Daudzās videospēlēs personāžu var izvēlēties pirms spēles, bet datorspēlē ar nosaukumu Dzīve, tādas iespējas nav.

Droši vien tas ir tāpēc, ka tā ir ļoti sena spēle.
Un jāspēlē ir ar to personāžu, kurš tev ir iedalīts.
Tikai es tā negribēju.
Man pagadījās labs, sarežģīts un interesants personāžs, taču es vienalga nebiju ar to apmierināts. Es apskaudu tos personāžus, kuri tika maniem draugiem un paziņām,  kuriem bija tādas brīnišķīgas funkcijas kā, piemēram, augstsirdība, pacietība, neatlaidība vai sabiedriskums.
Manam personāžam tādu funkciju nebija. Un tāpēc es ļoti daudzus gadus centos savu personāžu pārtaisīt, pāraudzināt, izmainīt tās īpašības, ko uzskatīju par sliktām uz tām, kuras man šķita labas.

Es mācījos turēt sevi rokās un centos nereaģēt emocionāli. Es mācījos piedot vai tēloju, ka piedodu. Es apmeklēju seminārus un treniņus, kur māca draudzēties un komunicēt.
Un, lūk, kas ir dīvaini – jo vairāk man izdevās sevis pārtaisīšana, jo sarežgītāk man kļuva dzīvot un sasniegt savus nospraustos mērķus.
Jo vairāk es centos pārtaisīt savu personāžu, jo zemāka bija ta efektivitāte dzīvē.
Mums ļoti bieži šķiet, ka tās īpašības, ko saucam par “sliktām” – ir audzināšanas kļūda, pedagoģiskie trūkumi, kuri noteikti jādiagnosticē un jālikvidē. Bet vai tā patiešām ir?
Nosacīti “sliktās” īpašības formē mūsu individualitāti ne mazākā mērā, bet iespējams pat lielākā, kā nosacīti “labās”. Un dzīvē ļoti bieži tieši “sliktās” īpašības izrādās krietni vien efektīvākas.
Pēc daudziem gadiem neauglīgu centienu pāraudzināt sevi, es to sapratu. Datorspēles ar nosaukumu Dzīve galvenā jēga NAV izmainīt to personāžu, kuru esi saņēmis, bet gan izpētīt to, saprast tā galvenos raksturlielumus un iemācīties tos izmantot maksimāli efektīvi.

Un nepastāv jautājums par to, kā atbrīvoties no tām rakstura īpašībām, kuras uzskatu par sliktām, bet gan jautājums par to, kā atrast tām pareizo pielietojumu.
Mans ļaunatminīgums izrādījās lieliska īpašība, kad es to sāku izmantot kā personīgo drošības sistēmu – desmit reizes padomāšu, pirms atsākšu komunicēt ar cilvēku, kurš mani jau reiz ir pievīlis. Un daudzas reizes esmu pārliecinājies par to, ka tas ir pareizi.

Mans egoisms izrādījās lielisks instruments palīdzībā citiem cilvēkiem. Es palīdzu citiem, jo man ļoti patīk tas, ka redzu, ka mana palīdzība kādam ir palīdzējusi.
Mana vieglā aizkaitināmība ir kļuvusi par atklātību un sirsnību.
Un pat manas bailes no lidojuma ir noderējušas. Kā izrādījās, es daudz labāk domāju un rakstu tad, kad necenšos pastāvīgi lēkāt no vienas pasaules malas uz otru. Un daudz labāk komunicēju ar cilvēkiem pa gabalu, nevis aci pret aci.
Ja jums šis raksts noder, es par to ļoti priecājos, jo man tieši šī komunikācijas forma ir pieejama un komfortabla. Un bija nepieciešami daudzi gadi, lai es saprastu pavisam acīmredzamu lietu – tam personāžam, kurš ir gadījies manā dzīvē, nav sliktu īpašību, ir tikai funkcijas, kuras es vēl neesmu iemācījies pareizi izmantot.
Personāžam, kurš gadījies katram no mums ir unikāls interfeiss, karnevāla kostīms, īpašību sistēma, kas nodrošina individuālu un unikālu formu mijiedarbībai ar apkārtējo pasauli, pateicoties kurai mēs izjūtam gan prieku un bēdas, gan veiksmi un vilšanos, tā, kuras dēļ ir vērts piedalīties šajā datorspēlē ar nosaukumu Dzīve.

Labestīgs, bet ļaunatminīgs. Spējīgs, bet nepraktisks. Viegli aizkaitināms, bet bailīgs. Tādu personāžu es esmu saņēmis savā dzīvē. Un jau daudzus gadus mācos ar to pareizi spēlēt.
Un kāds personāžs ir iedalīts jums?
Autors: Vladimirs Jakovļevs facebook
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Advertisements

Galvenais ilgdzīves iemesls

greisa kuka1

Visi oficiāli apstiprinātie ilgdzīves rekordi pieder cilvēkiem, kuri ļoti minimāli rūpējās par savu veselību.

Absolūtais rekords pieder francūzietei Žannai Luīzei Kelmenai (Jeanne Louise Calment), kura nodzīvoja 122 gadus, 5 mēnešus un 14 dienas. Smēķēšanu viņa atmeta 117 gados. Tāpēc, ka sāka slikti redzēt un nevarēja vairs piesmēķēt.

Žanna nedēļā apēda kilogramu šokolādes un mīlēja iedzert. Jāteic, ka izsmēķēja viņa divas cigaretes dienā, nodarbojās ar sportu (tenisu, brauca ar velosipēdu, paukoja) un daudz staigāja. Tomēr viņa pati apgalvo, ka galvenais viņas veselības iemesls bija nevis sports vai pastaigas, bet attieksme pret dzīvi:

“Ja tu kaut ko nevari izmainīt, nav vērts par to uztraukties”.

Ilgdzīves iemesls ir tava attieksme pret dzīvi

Otrajā vietā ir amerikāniete Sāra Knauss (Sarah Knauss), kura nodzīvoja 119 gadus, 3 mēnešus un 4 dienas. Sāra nekad nebija ievērojusi nekādas diētas un vairāk par visu pasaulē mīlēja šokolādi un riekstus. Gadu pirms savas nāves (viņa neslimoja un nomira miegā), Sāra kādā intervijā paziņoja savu ilgdzīves recepti:

“Visu laiku esiet nodarbināti, strādājiet un neuztraucieties par savu vecumu”.

Par trešās vietas ieguvēju Lūsiju Hannu (Lucy Hannah) ir ļoti maz informācijas. Toties ceturtās vietas ieguvēja, kanādiete Marija Luīza Meiere (Marie-Louise Fébronie Meilleur) nodzīvoja 117 gadus un 230 dienas, ļoti mīlēja portvīnu, šokolādi un tabakas smēķēšanu atmeta tikai 90 gadu vecumā.

Sestās vietas ieguvēja Itāliete Emma Morano ēda ļoti maz dārzeņu un augļu, toties dzēra brendiju un ļoti mīlēja cepumus. Savu veselību viņa izskaidroja ar to, ka pēc šķirsanās 1939. gadā, vairs neskraidīja pakaļ vīriešiem un mierīgi dzīvoja viena.

Bet amerikāniete Sūzana Mušatta Džonsa (Susannah Mushatt Jones), kurai bija 116 gadi un kura šajā reitingā ieņēma 10 vietu, ir pazīstama ar to, ka ik dienu līdz pat savai nāvei ar baudu ēda bekonu. Daudz bekona.

Vai ievērojāt kopīgo? Nē, es nerunāju par šokolādi un “kaitīgajiem” ēdieniem.

Jā, jā, visas pirmās vietas ilgdzīvošanā pieder sievietēm, kuras neatteicās no baudām un prieka.

Tas pats attiecas arī uz tiem čempioniem, kuri šobrīd vēl dzīvo.

Šodien līderpozīcijās atrodas Violeta Brauna (Violet Brown) no Jamaikas, kurai ir 118 gadi un kura ļoti mīl aitas gaļu. Un japāniete Nabi Tadžima – arī 118 gadi, kura apgalvo, ka garšīgs ēdiens un labs miegs ir ilgdzīves galvenie iemesli.

Oficiālajā ilgdzīvotāju sarakstā ir tikai 6 vīrieši

Šie rekordi diez vai ilgi noturēsies, jo konkurence ir parāk liela.

Pēdējos 40 gados simtgadnieku skaits uz Zemes ir pieaudzis 20 reizes. Piemēram Dānijā 1870. gadā dzīvoja tikai trīs simtgadnieki, 1950. gadā viņu bija jau 20, bet šodien – vairāk kā 500.

Pēc ANO datiem, 2015. gadā cilvēku, kuri bija nodzīvojuši 100 gadus, bija jau vairāk kā pusmiljons. Bet 2050. gadā viņu būs, kā minimums 3,7 miljoni.

Zinātnieki ir centušies atrast kādu kopīgu šiem ļaudīm faktoru, algoritmu, kas tos visus apvieno. Un atrada divus:
1. Praktiski visas rekordistes ir sievietes.
2. Visām ilgdzīvotājām nav liekā svara.

Pagaidām nekas cits nav atklāts.
Autors: Vladimirs Jakovļevs (Projekta “Возраст счастья” autors)
Foto: Greisa Kuka, kura 83 gados kļuva par rokenrola zvaigzni

Tulkoja: Ginta FS

 

Kā izturēties pret vecākiem gados: 10 vienkārši noteikumi

jakovlevs666

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.

1. Negaidīt labsajūtu no komunikācijas

Ja tu negaidīsi labsajūtu no mijiedarbošanās ar gados vecākiem radiniekiem, iespējams, ka tu tomēr to saņemsi. Labsajūtu var gūt  no sevis. Piemēram: ja mani sagaida smaga saruna ar vecākiem, man jāspēj atturēties no sava paša dusmām. Vienu sekundi man būs grūti, taču visu pārējo sarunas laiku es jutīšos labi tādēļ, ka esmu atturējies paust šīs dusmas.
Ar veciem cilvēkiem es strādāju pēdējos 15 gadus.

Kad viņi sāk mani “grauzt”, es cenšos noturēties, bet pēc tam saprotu, ka nav jau uz ko apvainoties: tie nav vienkārši mūsu vecāki, tie esam mēs paši pēc 20, 30, 40 gadiem.

2. Pārvaldīt situāciju

Mēs esam pieraduši pie situācijas, kad vecāki mūs vada. Viņi ir stipri un gudrī cilvēki – gan padomu iedos, gan palīdzēs. Taču pēkšņi iestajās tāds brīdis, kad vadība jāņem savās rokās: tagad tu esi stiprs un tev jāpārvalda situācija.
Viņi vēlas, lai mēs būtu veiksmīgi. Ja es atnāku pie vecākiem un sāku sūdzēties, viņi man nespēj palīdzēt. Tāpēc es esmu nodalījis divas patiesības: ir labā patiesība un ir patiesība, kuru viņiem labāk nekad nezināt. Mūsu labklājība ir viņu veiksmes ķīla, un tas mums visu laiku jāatcerās.

3. Necensties viņus mainīt

Kad mēs bijām maziņi, vecāki mums labi “sakompostrēja” smadzenes ar saviem stāstiem par kaimiņu puiku, kurš labāk mācās un klausa vecākus. Kad viņi kļūst veci, mēs sākam viņiem atbildēt ar to pašu: “Skaties, kaimiņiene katru dienu iet staigāt, bet tu caurām dienām sēdi mājās”. Mēs cenšamies viņus izlabot, kaut gan vajadzētu pieņemt  tādus, kādi viņi ir.
Nevajag censties viņiem kaut ko iestāstīt, viņus modernākus vairs nepārtaisīsi. Mēs varam viņus tikai pieņemt. Ja cilvēks ir smēķējis līdz pat 80 gadiem, visticamākais, vinš neatmetīs šo ieradumu. Kā joko kāds mans audzināmais: “Es veicu elpošanas vingrinājumus, kamēr vien cigaretes nebūs beigušās”.

4. Zināt viņu “tehniskās specifikācijas”

Ir skaidri jāsaprot, ar ko mums ir darīšana. Ir jāsaprot, ko nozīmē akls, nedzirdīgs un nespējīgs piecelties cilvēks. Lai saprastu, ko nozīmē akls cilvēks, pamēģini, kā ir būt viņa vietā: kaut vai pamēģini zīmēt tumsā.
Mūsu vecākie radinieki katru dienu redz to, kā samazinās viņu iespējas. Uz manām nodarbībām nāk superveiksmīgs cilvēks, viņam ir nedaudz vairak par 80 gadiem – savulaik viņš ir bijis veiksmīgs biznesmenis, izveidojis lielveikalu tīklu Izraēlā. Viņš atnāk pie manis ar asarām acīs un jautā: “Vai tu man palīdzēsi?” Viņš cieš no pastāvīgas savu spēku samazināšanās.

Viņi cīnās ar stresu. Viens no maniem audzēkņiem nēsā uz muguras kaut ko līdzīgu metāla saliekamajai gultiņai – tā balsta viņa mugurkaulu. Uz nakti viņš šo ierīci noņem, taču tad vairs nedrīkst grozīties. Kāds cits reiz man jautāja, vai viņš drīkst sēdēt nevis pa labi, bet pa kreisi no sava kaimiņa. Izradījās, ka viņam nepatīk, kā kaimiņš dzied. Kad es pajautāju, kāda gan starpība, kurā pusē sēdēt, viņš atbildēja: “Ar labo ausi es nedzirdu”. Mums jācenšas saprast un jāievēro visas šīs lietas.

Iedomājies, ka tavi vecāki pamazām pārkārtojas no autopilota uz rokas vadību. Viņi ik pa stundai sāk dzert tabletes. Vidējais dzīves ilgums šobrīd ir 80 gadi, parasti piecus no tiem cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, jo viņš ir slims. Tas vienkārši ir jāpieņem un jāsaprot: tas ir normāls stāsts, samaksa par ilgu dzīvi.

5. Neiesaistīties konfliktā

Es pats to ļoti ilgi mācījos. Ir bruņas caursitošs šāviņš, kurš ievainos pat vislabāk apbruņoto: “Es tavā vecumā esmu bijis, tu manējā – vēl neesi”. Un tā tas tiešām arī ir!
Vecu cilvēku agresija rodas dēļ neapmierinātības ar sevi. Kad tu pieņem agresijas iemeslu, kad tu uzsmaidi savam vecajam radiniekam un neatbildi uz viņa izlēcieniem, agresija rimstās. Ja atbildi, tātad esi iekritis slazdā. Protams, ir jāiemācās mainīt sarunas tēmu, mainīt vektoru. Pamēģini, piemēŗam, mierīgā situācijā, sarunā ar vecākiem, nomainīt tēmu. Tas palīdzēs tev konflikta situācijā.

6. Just līdzi, bet – ne žēlot

Līdzjūtība ir ļoti svarīga lieta. Taču ir jāatšķir līdzjūtība no žēluma – tās ir atšķirīgas kā zeme un debess. Žēlums mūs atbruņo: žēlojot cilvēku, mēs, kā likums, ne ar ko viņam nevaram palīdzēt. Bet līdzjūtība var būt dažāda: gan ciniska gan noderīga un izpalīdzīga.

7. Nestrīdēties

Ir ļoti daudz tādu momentu, kad gribās atbildēt. Viena no manām audzēknēm lika man nopirkt smagu dēli un mēs divus gadus no tā centāmies izzāģēt skulptūru. Pēc tam viņa visiem par mani žēlojās: skatieties, cik smagu darbu viņš man liek darīt. Es to dzirdēju, taču neatbildēju. Es taču nevaru viņai teikt: “Tu pati man to pieprasīji”, – viņa to vienkārši neatcerās. Kad tu saproti, ar ko tev ir darīšana, viss kļust daudz vienkāršāks. Tu saņem negatīvo enerģiju, sevī to pārstrādā un atdod pozitīvo.

8. Pārvaldīt iespaidus

Kad mēs esam jauni, mums ir ļoti daudz iespaidu, bet tuvojoties vecumam, to kļūst arvien mazāk. Ļoti svarīgs ir viss, kas atvelk vecu cilvēku uzmanību no drūmā dzīvesveida.

Viņi sēž mājas priekšā uz soliņa un apspriež kaimiņieni tikai tāpec, ka viņiem trūkst jaunu iespaidu.

Kad mēs aizskaram tēmu par to, kā pasargāt vecīšus no krāpniekiem, visi padomi ir saistīti ar aizsardzības nostiprināšanu: uzstadīt dzelzs durvis, uzlikt novērošanas kameras, aizliegt viņiem atvērt durvis svešiniekiem. Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša: vajag atrast, ar ko viņus nodarbināt.
Vajag pavērot cilvēku un tad viņam kaut ko iedot, lai darbojas. ja vēlies, lai cilvēks ātrāk aiziet, vienkārši nosēdini viņu krēslā un nekustini – ilgi tā nenosēdēs.
Piemēram, mana tante ļoti mīlēja pārrakstīt Puškina dzeju uz veca datora. vai arī cita mana paziņa – 80 gadīga vecmāmiņa – vairs jau neko nedzird, toties baseinā peld piecos stilos. Ļoti labi, kad ir iespēja komunicēt ar mazbēniem – svarīgi, lai mazbērniem tas nekaitētu.
Pie manis nāk audzēkņi un saka: cik ātri laiks paskrēja, es pat nepamanīju. Katru dienu nāk kādi 40 cilvēki. Kad sākas viņu savstarpējā mijiedarbība – arī tā ir dalīšanās ar iespaidiem. Viņi apspriež mani – un tas ir normāli. Viens no viņiem man teica: “Tu man esi kā divas šņabja glāzes”.

Iespaidi mēdz būt dažādi un ne vienmēr tie pozitīvākie. Reiz mani klienti uz balkona izvilka kreslus, sasēdās uz tiem un skatījās kā cilvēku makšķerē ārā no baseina, un pēc tam aizved ar ātro palīdzību – arī tie ir iespaidi. Mēs varam pacensties izdarīt tā, lai iespaidi būtu tie labākie, taču arī mēs neesam visu varoši.

9. Nevainot sevi

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.
Ir jāsaprot, ka cilvēks, kurš tuvojas dzīvības un nāves robežai, vispirms jau ir vērsts uz sevi un cenšas sakārtot savu pagātni. Es komunicēju ar daudziem padzīvojušiem cilvēkiem, kuri atceras to, kas bija pirms 40, 50 gadiem, cenšas visu salikt pa plauktiņiem. Atmiņa ir uzbūvēta līdzīgi kā pudele ar smiltīm. Kad tu to apgriez ar kakliņu uz leju, vakardienas notikumi aizlido uzreiz, bet pašā tās dibenā paliek mamma un tētis. Cilvēki noslēdzas sevī un mēs tajā sevi nevaram vainot, mums vienkārši jāsaprot, ka tā ir, ir jāsamierinās un jāpacenšas iedot viņiem pēc iespējas vairāk to, ko varam iedot.

Jebkurā gadījumā, sevi ir jāsaudzē. Ir jāiemācas atpūsties. Ja pastāvīgi dzīvosi vecā cilvēka dzīvi, gala rezultātā vienalga būsi vainīgs: tevi vainos par to, ka tev ne viss ir izdevies. Kāpēc tu neesi apprecējies? Kāpēc neesi dzemdējusi bērnus?

10. Piedot

Ir jāiemācās atstāt aizvainojumus pagātnē. Tas ir kā datorā – tu to pārstartē un sāc visu no gala. Ja šodien vēl neesi piedevis savam vectētiņam, iespējams rīt viņa jau vairs nebūs.
Es sakārtoju savas attiecības ar mammu, pēc tam, kad biju atstājis dažas tēmas neizrunātas. Kad man bija 20 gadu, es domāju, ka tūliņ es viņai paskaidrošu un viņa sapratīs. Viņa nesaprata. Tāpec es iemācījos nevis aizvērt tēmu, bet pārkāpt tai pāri.

Taču, lai piedotu, ir jābūt spēkam. Ir ļoti daudz atjaunošanas tehniku: var meditēt. Es sev izdomāju “5 minūšu” tehniku: vienkārši izeju ārā no telpām, sēžu 5 minūtes svaigā gaisā un ne par ko nedomāju. Pēc tam atgriežos ar jauniem spēkiem, lai varētu turpināt just līdzi.

Viens no maniem galvenajiem baušļiem ir – iemācies viņus sasmīdināt. jautrs večuks nav bīstams.

Šos noteikumus pierakstīja mūsu kolēgi no “Афиша Daily” pēc Aleksanda Gaļicka lekcijas. Vairāk noderīgas informācijas un praktiskos padomus pieaugušiem bērniem var izlasīt Aleksandra Gaļicka un Vladimira Jakovļeva grāmatā «Мама, не горюй». Elektroniskā versija ir šeit: https://payhip.com/b/2LPZ

Возраст счастья
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Jaunība saistīta ar to, kā tu dzīvo

jakovlev3

Raksta Vladimirs Jakovļevs:

Pēdējos 5 gados sava projekta «Возраст счастья» ietvaros, es esmu saticies ar desmitiem cilvēku no visas pasaules, katrs no kuriem ir atradis savu veidu, kā saglabāt savu jaunību un dzīvesprieku, neskatoties uz to, ka viņiem jau ir 50-60-70-90 un dažkārt pat 100 gadu.
Šie 6 likumi ir viņu kolektīvās pieredzes analīzes rezultāts.

1. Jaunība nav saistīta ar gadiem.

Jaunība ir saistīta ar to, kā tu dzīvo. Gribi palikt jauns – attīsties!

2. Jauns ir tas, kas aug.

Vecums sākas ar degradāciju. Sākas ar to, ka zaudējam elastību un spēju augt, tam seko degradācija. Ja ir tāda vēlēšanās, novecot var arī 20 gados.

3. Psihe ir svarīgāka par fizisko.

Fiziskais ir svarīgs. Bet psihe ir svarīgāka. Elastības trūkums, pirmkārt, ir psiholoģiskais inertums, nepēja pieņemt jaunas idejas un adaptēties jaunos apstākļos.
Nespēja augt, pirmkārt, ir psihiskā nespēja attīstīties, uzstādīt sev jaunus uzdevumus un risināt tos jaunos veidos.

Mēs nepārstājam būt jauni tāpēc, ka novecojam. Mēs novecojam tāpēc, ka pārstājam būt jauni.

4. Attīstība notiek katru dienu.

Lai kādu problēmu dzīve mums dotu, pacenties netērēt savus spēkus spriedelējumiem par to, cik tas ir netaisnīgi, vai arī cik ļoti tu to neesi pelnījis. Tā vietā labāk pacenties sevī atrast vīrišķību pajautāt sev pašam – kas man jāizmaina, kas sevī jāuzlabo, lai to atrisinātu.

Jaunība ir ATTĪSTĪBA..

5. Pieredze ir smadzeņu tauki.

Pieredze ir milzīga priekšrocība. Bet tikai tajā gadījumā, ja tā tiek pielietota vēl efektīvākai JAUNU uzdevumu risināšanai. No vecā, jau reizi bijušā, atkārtošanas notiek smadzeņu aptaukošanās.

6. Nav attīstības bez kļūdām.

Nebaidies kļūdīties. Kļūdas attīsta. Bet uzvaras un sasniegumi tikai apstiprina jau sasniegto līmeni. Atceries, teicienam “jaunības kļūdas” ir daudz lielāka nozīme, kā tas šķiet sākumā.

Vecums sākas tad, kad beidzas attīstība. Bet attīstība beidzas tad, kad mēs pārstājam kļūdīties!

Avots: http://sobiratelzvezd.ru/

Vladimira Jakovļeva projekts: http://vladimiryakovlev.ru/

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Fotogrāfijā angliete Nora Braiere, kura savos 100 gados ar lidmašīnu veic “nāves cilpu”.