Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

polunins5

Vjačeslavs Poluņins par to, kā sasniegt to stāvokli, kad gribas lidot (no lekciju cikla projektam “Возраст счастья“.)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut
– Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram? Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, ko nemīli darīt
– Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies…. Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti. Es mocījos, sāku staigāt pa dakteriem, sākās depresija…
Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas Teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”. Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man, aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto
– Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to, cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti
– Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu
– Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…
Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze. Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās. Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (savādāk draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava Dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam “savilkuši” simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vel ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot. Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…
Autors: Antons Pikus
Avots: econet.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis