Mēs SAŅEMAM VISU, kā cienīgi esam

dzives seklas

Mēs dzīvojam tā, kā esam to pelnījuši.
Kāpēc kadam blakus ir uzticams, mīlošs cilvēks, stipra ģimene un bērni, ar kuriem var lepoties, bet citi pavada savu dzīvi vientulībā?
Kāpēc vieniem ir stipra veselība, bet citi kā nopļauti krīt no slimībām?
Kāpēc vieniem ir lielisks darbs vai, iespējams, savs plaukstošs bizness, kas nes ne tikai labsajūtu, bet arī apskaužamu peļņu, bet citiem – nemīlama gadījuma profesija, kur katra kapeika jānopelna sūrā un grūta darbā?

Apstajieties uz mirkli un neuzdodiet liekus jautājumus kādam citam, bet pajautājiet sev, kāpēc jūs esat saskarušies tieši ar šiem dzīves apstākļiem. Paskatieties uz visu to no malas, un pacentieties izanalizēt, kā tā ir sanācis, ka jūsu dzīve dotajā brīdī rit tieši tā. Aizdomājieties, kāpēc tāda lietu kārtība izsauc jūsu neapmierinātību?

Atbilde ir samērā vienkārša: mēs dzīvojam tā, kā esam nopelnījuši.
Nav jēgas izteikt pretenzijas apkārtējiem, jo katrs pats vada savu likteni. Jums ir tieši tā ģimene un tas materiālais stāvoklis, kādu paši esat pelnījuši. Droši vien šobrīd, dzirdot šo frāzi, jūsos mutuļo protesta vētra? Tātad jūs atrodaties “savā taisnībā”, tāpat kā vairums ļaužu lielākā vai mazākā mērā. Un, ja ar šo neko nevar padarīt, nav iespējams sevi pārvarēt un pamēģināt izanalizēt savu dzīvi no objektīvās puses, tad nebūs iespējams runāt par kādām pozitīvām pārmaiņām dzīvē.

“Sava taisnība”

Visi cilvēki lielākā vai mazākā mērā atrodas “savā taisnībā”, neatkarīgi no sava attīstības līmeņa. Ko tas nozīmē? Tie ir personīgie uzskati, viedokļi, vērtības, kas ir iesīkstējušies tik lielā mērā, ka radījuši cilvēka priekšā aklu sienu, kas traucē ieraudzīt patieso lietu kartību vai kaut ko jaunu dzīvē. Tie ir domu un darbību šabloni, pie kuriem cilvēks akli turās, neatkarīgi no situācijas, un ļoti bieži nevēlās atzīt to, ka IR IESPĒJA IZIET NO ŠĪ RĀMJA.

Mēs saņemam visu, kā cienīgi esam.
Jūs jautāsiet, kas tie par abstraktiem vārdiem, un ar kādu mērauklu ir iespējams izmērīt cieņu?

Teiksim tā, cilvēka cienīgums ir pakāpeniska, visaptveroša attīstība, kas sevī vienlaicīgi ietver iekšēju briedumu, tīrību un viedumu. Mēs nenosakām sava cienīguma apmēru, to izdara mūsu vietā. Tāpēc dusmojas: es esmu pelnījis, kāpēc man to neiedeva? Vai arī cenšas iegūt vēlamo, domājot, ka nopelnīšana ir lieka spēku terēšana. Tas ir tas pats, kas paņemt kredītā dārgu automašīnu, un pēc laika to sasist. Mašīnas vairs nav, bet parāds – paliek.

Te nu rodas jautājums: kāpec tā ir noticis? Tāpēc, ka nebija pelnījis automašīnu.
Pēc tādiem pat parametriem dzīvē cilvēks knapi “aizvilcis” līdz trijniekam, kad vajadzētu vismaz četri ar plusu, lai šo mašīnu saņemtu. Vai arī, iedomājieties trauku, kuru esat iedevuši Visumam (vai Dievam, ja jūs tam ticat), lai tas to piepildītu ar tādiem vai citiem labumiem. Bet šim traukam divas sieniņas ir, bet trešās nav. Vai arī divas ir augstas, bet viena tikai 5 centimetrus virs dibena. Tā arī piepildīs šo trauku līdz 5 centimetriem. Ko darīt? Piestrādāt pie tām iekšējām īpašībām, kuras jums trūkst, lai saņemtu vēlamo. Kā uzzināt, kas tas par īpašībām? Te nu labāk ar savu problēmu vērsties pie Augstākā vai Meistara – pie tā, kuram jūs uzticaties.

Mēs esam atnākuši šajā pasaulē, lai attīstītos un mainītos. Ja tas nenotiek, tad Visums izvelk cilvēku dzīves “sētā” un atstāj tur vienkārši “atdzīvot” savu laiku. Lai saprastu savu attīstības līmeni, pietiek vien paskatīties apkārt. Sabiedrība, kurā mēs dzīvojam un situācijas, kuras norāda mums uz lietu kārtību mūsu dzīvē, tieši vai netieši, ir tās bākas, kas pastāvīgi mums signalizē par mūsu kļūdām, trūkumiem u.t.t.

Viss šajā pasaulē ir līdzsvarā

Šis jēdziens šķiet pārāk izplūdis un neskaidrs, tomēr mēs to varam salīdzināt ar svaru kausiem. Viens no tiem atrodas mūsos, bet otrs – ārpusē. Cik un ko mēs uzliekam uz tiem iekšpusē, tas arī ietekmē izmaiņas ārpusē. Tādi ir sistemoloģijas likumi.

Piemēram: meitenei tēvs pastāvīgi atkārtoja, ka ar zēniem ir bīstami saieties, ar vislabākajiem nodomiem centās viņu nosargāt. Bet rezultātā, jau pieaugusī meitene, baidās iepazīties ar vīriešiem, un pati nezin, kāpēc šajās attiecībās viņa jūtas tik nepārliecināta un tik ļoti ātri nonāk upura lomā. Visticamākais, viņa arī saņems vīrieti, kurš viņu izmantos. Jebkurā gadījumā dēļ uzstādījumiem, ar kuriem mūs bernībā apbruņoja, mums dzīvē nāksies izjust grūtības.

Vai arī cilvēks dzīvo pēc sekojošiem principiem: ļoti maz kam var ticēt, katrs meklē tikai savu labumu, pasaule ir cietsirdīga, ir jāizdzīvo. Tātad dzīvē viņam gadīsies tieši tie cilvēki, kuri viņu krāps, izmantos un apmelos. Tieši “savas taisnības” dēļ, viņš neieraudzīs to, ka ir arī citādāka dzīve, kur var vienoties, kur ir atbalsts un draudzība.

To var paskaidrot arī šadi:

Vai jums ir pazīstama teorija par pasaule hologrāfiskumu? Vairums zinātnieku to uzskata par pamatlikumu.

Lai paskaidrotu šīs teorijas jēgu, var izmantot Hermesa Trismegista vārdus: “Tas, kas apakšā, atbilst tam, kas atrodas augšā”.

Neskatoties ne uz kādām pārliecībām, nāksies samierinaties ar faktu, ka, lai izmainītu pasauli, kas jums ir apkārt, nāksies sākt ar sevi. Nav jēgas mainīt profesiju, dusmoties uz savu ģimeni, šausmināties par nepieklājīgi zemo algu un daudz ko citu.

Pacentieties pieņemt tos apstākļus, kādos atrodaties. Tieši tie liecina par jūsu attīstības līmeni. Šī brīža dzīves apstākļus mēs varam nosacīti nosaukt par sākuma punktu ceļam, uz kura jūs atrodaties. Balstoties uz tiem, ir jāsaprot, kādā virzienā tālāk kustēties, lai sasniegtu savus mērķus, pie kā piestrādāt un kam pievērst savu uzmanību.

Cienīgs cilvēks vienmēr IR PATEICĪGS par to, kas viņam ir. Iemācoties pieņemt un novērtēt savu dzīvi tādu, kāda tā ir šobrīd, jūs kļūstiet gatavi saņemt ko vairāk. Un nekā savadāk!

Pieliekot pūles dažādās savās dzīves darbības sfērās, jūs vienmēr saņemsiet atbalsi no pasaules. Katrs solis tiks apbalvots ar rezultātu, kurš būs proporcionāls pieliktajām pūlēm un centieniem. Te nu arī ir Cienīguma Mērs. Periodiski var šķist, ka par tik smagu darbu jūs saņemat parāk maz, taču tas tā nav. Atcerieties, ka ne jau cilvēks nosaka mēru. Ja rezultāts neattaisno gaidas, tātad jūsu atdeves ir bijis par maz. Ceļā uz labāku dzīvi jūs iemācīsieties apzināties savas vēlmes un vajadzības, atrast pareizos problemu risināšanas veidus un pareizos savu mērķu sasniegšanas veidus. Ar laiku jūs sapratīsiet, ko esat pelnījuši patiesībā, un kas vēl ir jāizdara, lai saņemtu to, ko vēlaties, bet vēl neesat saņēmuši. Objektīva savu darbību analīze ir atslēga Visuma likumu izpratnei. Turpmāk jūs sajutīsiet  saistību starp pieliktajām pūlēm un tiem labumiem, kurus Visums jums dod.
Autors: Lija Šatuša
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Darbs, tā ir mīlestības apmaiņa

skudras stradā4

Kam domāts darbs? Apmaiņai. Tagad to vienkārši sauc par tirdzniecību. Bet patiesībā tā ir apmaiņa, pie kam, mīlestības apmaiņa. Tev ar mīlestību ir jādara savs darbs, lai citi varētu izmantot tavu mīlestību. Tā tu veido arī savas attiecības. Vai esi ievērojis vienu lietu? Ja kāds ar mīlestību dara savu darbu,viņš kļūst par augstākās klases meistaru. Cilvēki viņu vienkārši meklē. “izdari man to, un es tev samaksāšu jebkuru naudu” Ja tu esi vieds, tad “Dod man kādu padomu!” Un cilvēki tev paši kaut ko nes, un tu pat neko neprasi. Sākas vienkārši apmaiņa. Ja tu kaut ko dari nesavtīgi, ar mīlestību un kvalitatīvi, tu automātiski saņem apmaiņā visu, kas tev nepieciešams. Tā strādā Visums, Visuma likumi, daba.

Paskaties, kā visas dzīvās būtnes neapzināti izmanto šo principu. Katrs dod to, kas citiem nepieciešams un ņem no citiem to, kas viņiem trūkst. Visi augi, putni, kukaiņi, tā ir saikne. Cilvēkam šī saikne ir jāiemācās un ar sava saprāta palīdzību tā jāizmanto.

Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Hroniska neapmierinātība un tās iemesli

12038437_981085495297100_3654085361547408391_n

“… jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.​​​​​​​” Bībele

Ir cilvēki, kuri dzīvo Pārpilnības pasaulē un ir Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji.

Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji nevar no sirds pateikties par to, kas viņiem tiek dots, jo domā, ka “nav par ko” pateikties. Patiesībā viņi savas neuzmanības dēļ ļoti ātri palaiž garām jebkurus labumus, kurus pasaule un cilvēki tiem dāsni sūta.

Viņiem nepietiek uzmanības būt šajā momentā, jo traucē Nabadzīgajām pasaulēm raksturīgās bailes, ka “tālāk būs vēl sliktāk”. Daudziem traucē pārliecība, ka “labi nevar būt mūžīgi” un tāpēc viņi vēlas paņemt no cilvēkiem un apstākļiem maksimumu. Tā viņi paskrien garām esošā momenta skaistumam un pārpilnībai. Jo saņemt jebko cilvēks var tikai TAGAD, nekad – nākotnē. Tikai tad, kad nākotne kļūst par TAGAD, tā var kaut ko dot, bet, ja nav ieraduma būt Šeit un Tagad, tad nākotne nabadzīgai uztverei nekad arī nepienāk.

Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji ir savu baiļu, šaubu un gaidu gūstekņi. Viņi ir tie, kuri patiesi neatšķir Pieņemšanu un Pacietību.

Pacietība – lēmums ciest tiek apzināti pieņemts otršķirīgu labumu dēļ.

Pieņemšana – apmierinātības stāvoklis no tā, kas ir Šeit un Tagad (uzlabojumi ir iespējami, bet tas kas ir – jau ir labi). Tā ir vienkārša, neliekuļota baudīšana – bez liekām ceremonijām, aizvainojumiem, ambīcijām un gaidām.

Un kā tad vēlmes? Ja pieņem to, kas jau ir, kā tad tiekties uz kaut ko vairāk? – jūs vaicāsiet.

Vēlmes notiek no Pieņemšanas pozīcijām, tikai tas skan nedaudz savādāk: nevis “es gribu, lai viņš….”, bet gan “es gribu, lai es…” Reizē ar Pieņemšanu atnāk sapratne par to, ka ikviens cilvēks dara labāko, uz ko viņš ir spējīgs katrā savas dzīves brīdī. Bet, ja kaut ko arī nedara vai nedod, tad droši vien tāpēc, ka nevar, jo savādāk “dotu pietiekami”, “mīlētu pietiekami”, “samaksātu pietiekami”, “izauklētu pietiekami” (piemēram – vecāki).

Tuvākā cilvēka īpatnību “paciešana” notiek tad, kad mēs negribam vai nevaram saprast otra cilvēka patiesās vajadzības. Tāpēc, ka pašam jau no bērnības ir kāds deficīts.  Ir labi atskārst, ka tas, ko mums par maz iedeva bērnībā, vairs netiks iedots tagad, kad esam jau izauguši.

Tad, kad mēs jau esam izauguši, mēs paši varam sev iedot visu, ko vēlamies. Visu, ko mums pietiks drosmes SAGRIBĒT, ne domāt vai teikt, ka mēs to it kā vēlamies. Bet SAGRIBĒT!

Runāt un domāt var, bet to ir vērts DARĪT, atdodot visu sevi. Ir labi, ja varam atšķirt, ka runāt un gaidīt nav viens un tas pats, tie ir divi absolūti atsķirīgi procesi

Jūsu tuvākais cilvēks patiešām jums nav neko parādā, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, līdz tam brīdim, kad viņš pats pēc savas iniciatīvas vēlēsies kaut ko jūsu labā izdarīt.

Tāpēc – katra kustība mūsu virzienā patiesībā ir BRĪNUMS! Patiešām Brīnums, kurš varēja arī nenotikt.

Un tad Pacietības /gribas vardarbības pret sevi/ vietā atnāk vēlme atlaist otru un ļaut viņam būt brīvam. Te nu arī ir galvenais Pieņemšanas noslēpums un Pateicības pamats.

Jūs variet uzskatīt, ka kāds kaut ko jums ir parādā, tādā veidā attaisnojot savas gaidas. Variet sist sev pie krūtīm, pierādot, ka jūs kāds ir “pieradinājis” un tagad jūs esiet šīs pieķeršanās upuris. Un tāpēc šis Kāds (jūsu atkarības vaininieks) vēljoprojām ir jums kaut ko parādā. Tādā veidā jūs savu dvēseles nabadzību un nepietiekamību projicējiet uz nejaušu, nepiesardzīgu “labdari”. Jūs variet censties viņu ievilkt savā nebrīvajā ierobežotu resursu pasaulē. Ievilkt to, kurš nāk no cita – resursiem bagātāka visuma un ir padalījies ar jums savā parpilnībā – emocijās, sajūtās, idejās vai materiālajos labumos. Padalījies tāpēc, ka viņam patiešām ir šo labumu pārpilnība. Un tagad viņam jāatskās no savas ierastas brīvības, lai turpinātu jūs priecēt arī turpmāk? Diemžēl diez vai tas notiks. Vinš pats var gribēt tā rīkoties, jo jūt, ka Dvēselei tā vajag, un tad viņa brīvība nesamazināsies un enerģija palielināsies, tā ietekmējot arī jūu visumu. Tieši tās attiecības, kurās mēs jūtamies Brīvi un Vareni ir patiesi vertīgas.

Ir milzīga greznība ļaut saviem mīļajiem nekļūt par ķīlniekiem tam, ka reiz viņi izdarījuši ko labu mūsu dēļ. Un tas pārsvarā ir raksturīgi Pārpilnības pasauļu iedzīvotājiem.

Ir labi, ja atceramies, ka cilvēka dzīve rit satarp Labi un Ļoti Labi. Tā kā, ja cilvēks saka, ka viņam ir “slikti”, tad personīgi es domāju, ka viņam tajā tomēr ir labi, tikai cilvēks nav uzmanīgs attiecībā pret savas dzīves esošo brīdi.

Autors: Natālija Vaļickaja

Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Gars. Dvēsele. Ķermenis.

dvesele-uzdevums1
Viss šajā pasaulē ir hierarhisks. Paldies Dievam, ka tā ir. Pateicoties šim principam ir vieglāk izprast veselības un laimes jautājumus. Šī principa neievērošana noved pie daudz un dažādām problēmām.

 

Tas, kas hierarhijā augstāks, ir svarīgākais. Viss dzīvē seko Galvenajam, pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam. Cilvēks pēc savas uzbūves ir trīsvienība – Gars-Dvēsele-Ķermenis. Un viņa dzīve arī pakļaujas Galvenajam. Viss sākas ar garīgo dabu, sekojot Galvenajam.

 

Cilvēks šajā dzīvē ir atnācis no nekurienes, no garīgās, kosmiskās, nemateriālās sfēras. Tur viņš arī aiziet. Savukārt dzīve Fiziskajā Visumā, ķermenī arī pakļaujas šiem pašiem garīgajiem, Dieva kosmiskajiem likumiem. Pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam, mēs dzīvojam saskaņā ar tiem.

 

Atcerieties uzrakstu, kas padomju laikos bija izvietots transportā: “Sīknaudas neesamība neatbrīvo no soda par braukšanu bez biļetes”. Mūs neviens nav atbrīvojis no atbildības, gadījumā, ja mēs kaut ko nesaprotam vai neievērojam savas neuzmanības dēļ.
Lai mēs neaizmirstu, kādiem likumiem esam pakļauti, mums tiek dots ķermenis un divi tā stāvokļi – veselība un slimība.

 

Mūsu ķermenis ir kareivis. Atnāk signāls no garīgās sfēras un ķermenis izpilda pavēli – dod mums signālus par mūsu dzīves neatbilstību tiem UZDEVUMIEM, kurus esam nākuši šajā dzīvē izpildīt, par nepareizo ceļu, kuru ejam, par mūsu garīgo degradāciju, par to, ka esam iztērējuši mums doto avansu, dzīvojot bezatbildīgi – ķermenis slimo, lai mums pateiktu priekšā.

 

Veselība mums tiek dota, lai palīdzētu izpildīt savu sūtību, savu dzīves uzdevumu. Mēs NEesam radīti tam, lai vienkārši nopirktu aifonu vai sēdētu un blenztu televizorā, sapņojot apceļot kārtējās siltās zemes, lai iepazītu pasauli, neiepazīstot sevi…

“Piedzimt par cilvēku ir ļoti reta iespēja. Tas ir kaut kas tāds, par ko jābūt ārkārtīgi pateicīgam. Taču piedzimšana par cilvēku ir bezjēdzīga, ja savu dzīvi pavadat trakonamā. Tā ir bezjēdzīga, ja visu laiku satraucaties par naudas trūkumu. Tā ir bezjēdzīga, ja kļūstat par neirotiķi dēļ tā, ka nevarat dabūt prestižu darbu. Tā ir bezjēdzīga, ja ilgstoši raudat par to, ka esat pazaudējis savu draudzeni.”
(Kodo Savaki Rosi – viens no pazīstamākajiem japāņu dzenbudisma meistariem)

Ne mēs esam izdomājuši šo pasauli un šos principus. Un, ne mums tos izmainīt. Taču mums būs tiem sekot un pakļuties galvenajam garīgajam, Dievišķīgajam principam, izpildot SAVU DZĪVES UZDEVUMU. Ko paredz cilvēkam viņa Gars? Kā minimums, dzīvot saskaņā ar garīgajiem, Dieva likumiem.

 

Ko par to zin cilvēks? Kad viņš par to aizdomājas?

 

Kā likums, tikai tad, kad ir sadarījis muļķibas, kad ķermenis vairs nespēj elpot no signālu pārbagātības. Kad veselības vairs nav. Bet ļoti gribas dzīvot “ar pilnu krūti”.
Lūk, tad iestājas “otrā maiņa” un “papildus nodarbības”, lai atgrieztu mūs pie veselā saprāta, pie saviem uzdevumiem. Pie Cilvēka, kurš palicis neattīstīts pašā cilvēkā. Pie Sapratnes, kas un kā ir saistīts, un kā it viss mūs ietekmē.
Kā vienmēr, ir Galvenais, kam seko mūsu dzīve.

 

Tulkoja: Ginta FS

3 ļoti svarīgi Visuma likumi

abola-divas-puses6

Lai saprastu, kas notiek tavā dzīvē, kāpēc atnāk un aiziet dažādi cilvēki, kā veidot attiecības ar tuviniekiem, kā palīdzēt saviem mīļajiem mainīties uz labo pusi, ir jāzin trīs ļoti svarīgi Visuma likumi. Tie dos atbildes uz ļoti daudziem taviem jautājumiem, un palīdzēs formēt gaišo nākotni.

Pirmais likums visiem ir zināms:

LĪDZĪGS PIEVELK LĪDZĪGU

Ar savu iekšējo stāvokli mēs savā dzīvē pievelkam dažādus cilvēkus un notikumus. Tāpēc ikvienai sievietei, kura savā dzīvē grib pievilkt ĪSTU vīrieti, ir jākļūst par ĪSTU sievieti ar pilnu komplektu sievišķīgo īpašību.

Ja vēlies, lai cilvēki respektētu tavas jūtas, pievērs uzmanību cilvēku jūtām. Tātad izturies pret citiem tā, kā vēlētos, lai citi izturās pret tevi.

Ja vēlies būt bagāts – pārstāj staigāt pa izpārdošanām un sociālajiem veikaliem, tie tikai pievilks nabadzību.

Ja blakus sev vēlies redzēt laimīgus un smaidīgus cilvēkus, tad izroc sevi no sava negatīva kaudzes un sāc domāt priecīgas domas.

Ļoti bieži sievietes saka: “Viņa ir tāda tīra, jauka un labestīga meitene, par ko viņai tāds briesmīgs vīrietis” Tās ir muļķības un meli! Tā nemēdz būt. Tātad šai labajai meitenei iekšā dzīvo briesmīgas, graujošas programmas, kas “palīdz” pievilkt tieši šādu vīrieti Kā saka viena no manām skolotājām Marina Targakova: “Tu esi pelnījusi tieši to vīru, kurš tev ir”.

Es satiku kādu meiteni, ļoti labestīgu, mīļu un skaistu, viņa pirka  visiem dāvanas un domāja par visiem, taču viņai allaž piesējās neadekvāti vīrieši, viņu mēģināja izvarot, viņas puiši ņirgājās par viņu, kā vien spēja! Terapijas gaitā uzpeldēja ļoti spēcīgas, graujošas programmas, kas arī pievilka visus šos nepatīkamos cilvēkus un notikumus.

Un gluži otrādi – kad mūsos ir prieka pārpilnība, pat visbriesmīgākie cilveki mums blakus sāk mainīties un kļūst daudz pozitīvāki. Noskaņojies pareizi un vajadzīgie cilvēki ienāks tavā dzīvē.

Otrais likums arī ir zināms, bet tas ir mazāk populārs:

LĪDZĪGS RADA LĪDZĪGU

Krievu valodā ir paruna «Яблоко от яблоньки далеко не падает» (“Ābols no ābeles tālu nekrīt”), un jebkura darbība rada līdzīgu darbību. Tā, piemēram, ja tu slikti izturies pret saviem vecākiem, tad negaidi, ka tavi bērni pret tevi izturēsies ar cieņu, pat tad, ja tu ļoti pareizi viņus audzināsi.

Tas, ko tu radi ir tava hologrāfiskā kopija un uzvedas tieši tāpat, kā tu.

Reiz mana skolotāja man ļoti konkrēti pateica:

“Māci tikai to, ko dari pati! Tāpēc, ka jebkurš bizness ir uzbūvēts tā, ka padotie pilnībā kopē savas vadības stilu. Ja vadītājs ir diletants, arī darbinieki būs tādi, ja sliņķis – arī viņi būs sliņķi, ja vadītājs būs godīgs, arī padotie būs tādi. Tāpēc svarīgākais ir tas, kas esi tu pati un ne tas, ko tu māci!”

Tāpēc paskaties uz to, kas tu esi un ko tu radi! Un ar kādu noskaņojumu tu to dari!

Ir lieliska ziņa saistībā ar šo likumu: ja attiecībās tu sāc uzvesties kā sieviete, patiesi un ar prieku veic savus pienākumus, tad tavs partneris, lai kāds viņš arī nebūtu, sāks uzvesties atbilstoši – vīrišķīgi un rūpēties par tevi. Tas ir tikai laika un tava godīguma pret sevi jautājums.

Trešais likums ir visretāk pieminētais, taču ne mazāk svarīgs par pirmajiem diviem:

TAS, KURŠ NEVAR KĻŪT LĪDZĪGS, TIEK ATSTUMTS

Ja mēs esam kļuvuši labi jo labi, uzvedamies pienācīgi, labi izturamies pret cilvēkiem, bet ir kāds, kurš blakus mums nevēlas tāds būt – mūsu attiecības izbeidzas, Visums šo cilvēku aizved no mums.

Ja tu kļūsti sievišķīga, mīloša, pieņemoša, bet tavs vīrs nemainās un nevēlas to darīt, negrib attīstīties, negrib pilnveidoties, neļauj dzemdēt bērnus, Visums noteikti izdarīs tā, ka viens no jums otru pametīs. Savukārt pēc tam abiem atkal pievilksies līdzīgi cilveki.

Ja esi sākusi pozitīvi mainīties, tiekties pēc dvēseliskās izaugsmes un labklājības, bet tavas draudzenes, tāpat kā iepriekš, tenko un nevēlas neko mainīt, nepārdzīvo, drīz Visums dos tev jaunas draudzenes!

Tāpēc, strādā ar sevi un tikai ar sevi. Tas ir vienīgais veids kā izmainīt savu dzīvi. Attīries no visas sliktā, vienu aiz otras dzēs ārā sliktas programmas un vietā radi labu omu un dvēseles stāvokli.

Autors; Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS

Spogulīt, spogulīt!

aladina-burvju-lampa-47167455

Tas, ko redzi citos, ir tas, ko tu nes sevī.

Kad tu ātri audz un mainies, tavas iekšējās šaubas un bailes ļoti bieži atspoguļo tie cilvēki, kas ir tev apkārt. Ja tavi draugi un tuvinieki nosoda tās pārmaiņas, kas tevī notiek, pacenties saprast, ka viņi tikai atspoguļo tavu baiļu un šaubu balsis, kas skan tevī pašā. Tas ir kas līdzīgs – “Un, ja nu es kaut ko daru nepareizi? Vai patiešām es varu uzticēties šim porocesam?”

Uz šādu atpakaļsaiti attiecībās ar citiem cilvēkiem, tu vari reaģēt dažādi – tā, kā jūti, ka to vajag darīt: pārliecini tos, ignorē, piekrīti – kā pats vēlies un jūti. Ir svarīgi apzināties, ka patiesībā tev ir darīšana ar savām iekšējām bailēm un šaubām. Visi konflikti ir tikai spogulis, kas parāda tevī notiekošos iekšējos konfliktus starp taviem “es”, kas vēlas augt un mainīties un “es”, kuri vēlas, lai viss paliktu pa vecam. Pamēģini rast apstiprinājumu tam, ka tu mācies uzticēties sev arvien vairāk un vairāk. Un tu būsi pārsteigts, ka citi cilvēki arvien biežāk sāk atspoguļot tavu pieaugošo uzticēšanos sev, tavu pārliecību, atbildot tev ar to pašu uzticēšanos un pārliecību.

Lūk, daži no paņēmieniem, ko izmanto dzīve, lai kalpotu mums kā atspulgs:

Ja tu nosodi un kritizē sevi – citi tevi nosodīs un kritizēs.
Ja tu nodari sev sāpes – citi darīs tev sāpes.
Ja tu sev melo – citi melos tev.
Ja tu esi bezatbildīgs pret sevi – citi būs bezatbildīgi pret tevi.
Ja tu vaino sevi – citi vainos tevi.
Ja tu pret sevi esi emocionāli vardarbīgs – tad citi būs tādi pret tevi, un, iespējams, pat fiziski vardarbīgi.
Ja tu neieklausies savā sirdī un jūtās – neviens neieklausīsies tavās jūtās.
Ja tu mīli sevi – citi mīlēs tevi.
Ja tu cieni sevi – citi cienīs tevi.
Ja tu uzticies sev – citi uzticēsies tev.
Ja tu esi godīgs pret sevi – citi būs godīgi pret tevi.
Ja tu pret sevi esi līdzcietīgs – citi būs līdzcietīgi pret tevi.
Ja tu sevi novērtēsi – citi novērtēs tevi.
Ja tu esi pateicīgs sev – citi būs pateicīgi tev.
Ja tu priecājies par sevi – citi priecāsies par tevi.

Un vēl…
Ir jāpierod pie domas: to visu, kas man šobrīd dzīvē ir un bija – visu to es pats esmu sev pievilcis. Tai skaitā arī viss, par ko žēlojies. To visu tu esi pievilcis gan apzināti, gan – neapzināti. Pat tad, ja tev šobrīd ne īpaši patīk to dzirdēt. Ne visiem tas ir viegli, taču tas ir jāpieņem kā fakts – mums šodien ir tas, ko paši esam radījuši. Tikai sākumā šķiet grūti kontrolēt savas domas. Tās, protams, skrien uz visām pusēm, taču tas tikai tāpēc, ka neesi radis tās kontrolēt. Taču vēlāk sāksies pats interesantākais!

Pamēģini dzīvot un priecāties. Ja ir slikts garastāvoklis – to var uzlabot pāris sekundēs. Ieslēdz skaistu, patīkamu mūziku, sāc dziedāt. Vai padomā par sev mīļu cilvēku. Atrodi taču kaut ko labu, par ko padomāt un tu redzēsi, kā mainās tava dzīve. Un tu ieraudzīsi saikni starp to, ko tu domā un to, kas atkal atgriežas tavā dzīvē. Un sajutīsies kā Radītājs. Un cilvēki, kuri tev apkārt, arī ieraudzīs šīs pārmaiņas tevī un to pasaku, par kādu tu vari pārvērst savu dzīvi. Tava dzīve var kļūt laimīga un tādai tai jābūt!

Mūsu vēlmes piepildās pēc Aladina lampas principa. Kad visums, kā labestīgais Džins atbild uz visām tavām vēlmēm ar tikai vienu frāzi: “Tavas vēlmes, cilvēk, man ir likums!” Un tavu vēlmju var būt bezgalīgi daudz, un Visums vienmēr uz tām atbildēs.

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Minimālās piepūles likums

13087602_1115355611819511_4285562321196222927_n

Dīpaka Čopras grāmatā “Septiņi garīgie veiksmes likumi” ir apkopoti septiņi vienkārši, bet ļoti iedarbīgi principi, kurus īstenojot, iespējams gūt panākumus visās dzīves jomās. Šodien par ceturto no tiem: Minimālās piepūles likumu.

Dabas gudrība izpaužas viegli un bez piepūles… tā ir bezrūpīga, harmoniska un mīlestības piepildīta.

Ļaujoties harmonijai, priekam un mīlestībai, mēs bez jebkādas piepūles varam gūt panākumus un veiksmi.

Piepildīts cilvēks zina nemeklējot, redz neskatoties un paveic nedarot.

(Laodzi)

Ceturtais garīgās veiksmes likums ir Minimālās piepūles likums.

Šis likums balstās uz to, ka dabas gudrība izpaužas viegli, bez piepūles un raizēm.

Šo principu var saukt par minimālās piepūles vai nepretošanās principu, Ja mēs iemācamies šo dabas gudrību, vēlmju piepildīšana nesagādā mums nekādas grūtības.

Pavērojot dabu tās izpausmēs, jūs pamanīsiet, ka tās piepūle ir minimāla. Zāle nepūlas augt, tā vienkārši aug. Zivis nepūlas peldēt, tās vienkārši peld. Puķes nepūlas uzziedēt, tās vienkārši uzzied. Putni necenšas lidot, tie vienkārši lido. Jo tāda ir viņu patiesā būtība. Zeme nepūlas griezties ap savu asi un brāzties cauri Visumam. Bērnu būtība ir dzīvot svētlaimē. Zvaigžņu būtība ir zaigot un mirdzēt. Un cilvēku būtība ir viegli un bez piepūles piepildīt savus sapņus.

Senajā Indijas filosofijā vēdismā šo principu pazīst kā enerģijas ekonomijas principu jeb “dari mazāk un paveic vairāk.”

Tu vari sasniegt līmeni, kad, lai kaut ko paveiktu, tev nekas nav jādara. Pietiek ar neskaidro domu, kura atrod savu izpausmi, neprasot no tevis ne mazāko piepūli.

Tas, ko mēs parasti saucam par BRĪNUMU, patiesībā nav nekas cits kā minimālās piepūles likuma izpausme.

Dabas gudrība izpaužas bez piepūles, bez pretrunām un spontāni. Tā nav lineāra, tā ir intuitīva, holistiska un svētīga. Un, ja tu dzīvo saskaņā ar dabu, ja tu esi izpratis savu patieso būtību, tu vari īstenot minimālās piepūles likumu.

Ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tā no tevis prasa ļoti maz piepūles, jo mīlestība ir dabas satvars. Ja tu tiecies pēc varas un kontroles pār citiem, tu izšķied ļoti daudz savas enerģijas. Ja tu, egoisma vadīts, tiecies pēc naudas vai varas, tā vietā, lai baudītu laimi šeit un tagad, tu izšķied enerģiju, mēģinot satvert laimes ilūziju.

Ja tu dzenies pēc naudas tikai un vienīgi sevis paša dēļ, tu aizsprosto pie tevis plūstošās enerģijas straumi un iejaucies dabas gudrības izpausmēs.

Savukārt, ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tava enerģija vairojas un krājas un uzkrātos enerģijas pārpalikumus tu vari izmantot, lai sasniegtu visu, ko vien vēlies, tostarp turību un bagātību, kas nezina robežu.

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir ierīce, ar kuru kontrolē enerģiju. Iedomājies, ka šī ierīce spēj gan radīt, gan uzglabāt, lietderīgi patērēt enerģiju, tad tev piemīt arī spēja iegūt jebkāda apmēra turību. Visvairāk enerģijas tu patērē, izdabājot savam ego. Ja tu meklē atskaites punktus savā ego, ja tu tiecies pēc varas un kontroles pār citiem cilvēkiem vai arī, ja tev vajadzīga citu cilvēku atzinība, tu savu enerģiju izšķied nelietderīgi.

Atbrīvo enerģiju un tu varēsi to izmantot, lai radītu visu, ko vien vēlies.

Tikai tad, ja tu meklē atskaites punktus savā garā, ja tu esi imūns pret kritiku un nebaidies no izaicinājumiem, tavā rīcībā ir mīlestības spēks un tu spēj radoši izmantot savu enerģiju, lai baudītu pārpilnību un evolūciju.

Grāmatā “Sapņošanas māksla” Dons Huans saka Karlosam Kastaņedam: “…mēs izšķiežam lielāko daļu savas enerģijas, lai nosargātu savu svarīgumu… Ja vien mēs spētu zaudēt daļiņu no sava svarīguma, mēs piedzīvotu divas neparastas lietas. Pirmkārt, mēs vairs nešķiestu enerģiju, lai uzturetu iluzoro mītu par savu lieliskumu. Un, otrkārt, mēs nodrošinātu sev pietiekami daudz enerģijas, lai… notvertu Visuma lieliskuma mirklīgo skaistumu.”

Minimālās piepūles likums sastāv no trim pantiem – trim lietām, ko tu vari darīt, lai īstenotu “dari mazāk un paveic vairāk” principu.

1. Pirmais pants saucas PIEŅEMŠANA.

Pieņemšana nozīmē, ka tu apņemies: “Šodien es pieņemšu cilvēkus, situācijas un notikumus tādus, kādi tie ir.”

Tas nozīmē apzināties, ka šis mirklis ir tāds, kādam tam jābūt, jo viss Visums ir tāds, kādam tam jābūt.

Mirklis, kuru tu pašreiz izdzīvo, ir visu pagātnē pieredzēto mirkļu kulminācija. Šis mirklis ir tāds, kāds tas ir, jo viss Visums ir tāds, kāds tas ir.

Ja tu cīnies ar pašreizējo mirkli, tu cīnies ar Visumu. Tāpēc tu vari pieņemt lēmumu, ka šodien tu necīnīsies ar Visumu tā izpausmē – šajā mirklī. Tas nozīmē, ka tu pilnībā pieņemsi lietas tādas, kādas tās ir, nevis tādas, kādas tu šajā mirklī tās gribētu. Šī apziņa ir ļoti svarīga. Tu vari vēlēties, lai nākotnē viss būtu savadāk, bet šis brīdis tev jāpieņem tāds, kāds tas ir.

Ja tevi samulsinājis vai sarūgtinājis kāds cilvēks vai kāda situācija, atceries, ka tu reaģē nevis uz cilvēkiem vai situācijām, bet gan uz to, ko jūti pret konkrētu cilvēku vai situāciju. Tās ir tavas jūtas, un citi pie tām nav vainīgi. Kad tu to esi sapratis un apzinājies, tu spēj uzņemties atbildību par savām jūtām un izjūtām un mainīt tās. Un, ja tu spēj lietas pieņemt tādas, kādas tās ir, tu spēj uzņemties atbildību par situāciju, kurā esi nokļuvis, un visiem notikumiem, kurus tu uztver kā problēmas.

2. Tādējādi esam nonākuši pie minimālās piepūles likuma otrā panta – ATBILDĪBAS.

Ko tad īsti nozīmē vārds ATBILDĪBA? Atbildība neuzskatīt, ka tu pats vai kāds cits, vainojams pie tā, ka izveidojusies noteikta situācija. Ja tu esi pieņēmis konkrētus apstākļus, notikumu un problēmu, tad atbildība nozīmē spēju radoši reaģēt uz situāciju tādu, kāda tā izveidojusies.

Katrā problēmā slēpjas iespēja.

Ja tu to apzinies, tu vari izmantot situāciju, lai vērstu to par labu vai gūtu no tās kādu labumu.

Ja tu to spēsi, katra, it kā nelabvēlīgā situācija kļūs par iespēju radīt kaut ko jaunu un skaistu un katrs spīdzinātājs vai tirāns kļūs par tavu skolotāju. Realitāte nav nekas cits kā interpretācija. Un, ja tu izdari izvēli interpretēt realitāti šādā veidā, tev būs daudz skolotāju un daudz iespēju.

Satiekoties ar tirānu, mocītāju, skolotāju, draugu vai ienaidnieku (kas patiesībā ir viens un tas pats), atceries, ka šis brīdis ir tāds, kādam tam jābūt. Lai kādas šobrīd nebūtu tavas attiecības, tās ir tieši tādas, kādas tev tieši šobrīd ir vajadzīgas.

Aiz visiem notikumiem slēpjas kāda vēsts, kas kalpo tavai izaugsmei.

3. Trešais minimālās piepūles likuma pants ir NEAIZSARGĀTĪBA.

Tas nozīmē, ka tavā apziņā nav vēlmes aizsargāties un tu neizjūti vajadzību pierunāt un pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Pavēro cilvēkus sev apkārt, un tu ieraudzīsi, ka deviņdesmit deviņus procentus sava laika viņi patērē, pierādot, ka viņiem ir taisnība.

Ja tu izskaudīsi sevī viedokli, tev būs milzīga enerģijas rezerve, kuru tu līdz šim izniekoji.

Aizstāvoties, vainojot citus un atsakoties pieņemt šo mirkli un ļauties tam, tu pakļauj savu dzīvi pretestībai.

Saskaroties ar pretestību, atceries, ka gadījumā, ja tu pretosies un cīnīsies, pretestība kļūs tikai lielāka un izteiktāka.

Tu taču negribi būt kā liels ozols, kas vētrā sašķeļas un sabrūk. Tu drīzāk gribi būt elastīgs kā niedre, kas liecas un pārcieš vētru.

Atturies no sava viedokļa aizstavēšanas. Ja tev nav nekas jāaizstāv, neļauj izcelties strīdam. Ja tu nekad necīnīsies un nepretosies, tu spēsi pilnībā izbaudīt tagadni, kas tev dāvāta.

Reiz kāds man teica: “Pagātne ir vēsture, nākotne – mistērija, bet tagadne – dāvana.”

Ja tu spēj pieņemt tagadni un saplūst ar to, tu sapratīsi, ka ikvienā dzīvā būtnē trīsuļo ekstāzes uguntiņa, liesmiņa, dzirkstelīte. Saskatījis šo gara triumfu ikvienā dzīvā būtnē un satuvinājies ar to, tu kļūsi līksms un nometīsi smagās aizstāvības, aizvainojuma un sarūgtinājuma bruņas. Tikai tā tu vari gūt sirdsmieru, kļūt bezrūpīgs, priecīgs un brīvs.

Šī līksmā un vienkāršā brīvība ļaus tev saprast, ka visu, ko vien tu vēlies, tu vari gūt, kad vien pats to vēlies, ja tu to gribēsi aiz laimes, nevis aiz bailēm vai rūpēm. tev nav jātaisnojas.

Dari savu nodomu zināmu sev pašam, un ikviens dzīves brīdis nesīs tev piepildījumu, baudu, prieku un brīvību.

Apņemies nostāties uz nepretošanas takas. Ejot pa šo ceļu, spontāni, bez piepūles, un bez pretrunām, atklājas dabas gudrība. Kad būsi panācis smalko pieņemšanas, atbildības un nepretošanās kombināciju, tu jutīsi, cik viegls ir dzīves plūdums.

Ja tu būsi atvērts visiem viedokļiem un stūrgalvīgi neturēsies pie viena noteikta uzskata, tavi sapņi un vēlmes saplūdīs ar dabas vēlmēm.

Un tad tu varēsi ļaut vaļu saviem nekam nepiesaistītajiem nodomiem, un tev tikai vajadzēs pagaidīt, līdz pienaks īstais brīdis, kad tavām vēlmēm pāraugt īstenībā. Esi mierīgs. Kad pienāks īstais laiks, tavas vēlmes pašas atradīs izpausmi, jo to paredz minimālās piepūles likums.

Dīpaks Čopra “Septiņi garīgie veiksmes likumi”

Ilzes Dikas tulkojums

P.S. Es šo grāmatu pirmo reizi izlasīju pirms 12 gadiem. Tad es to sapratu pavisam savādāk. Tagad, kad pagājis tik ilgs laiks, es saprotu, ka esmu pietuvojusies tam, par ko Čopra runā un attiecīgi, uztveru šo grāmatu pavisamn savadāk. Ļoti silti iesaku to izlasīt ikvienam – vienu, otru, trešo un arī desmito reizi.