Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu

mīlēt sevi10

Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu.

Vai mēs protam pateikties TAGAD, ne tā, ka teikt vienkārši “paldies”, kad mums dara kaut ko labu, kaut gan arī tas var būt solis uz priekšu, bet es runāju par to pateicību, visaptverošu iekšējo un ārējo būtību, kad viss cilvēkā atveras pretī vēlmei atdot kaut ko no sevis…. Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā un radītu sev apkārt harmonijas pilnu lauku.

Mūsu dzīve un esība notiek telpā, kur viss ir spēle un enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši spēlējoties, plūst daudzās straumēs un strautiņos un izpauž sevi dažādos veidolos un īpašībās.

Kad attiecībā pret mums no jebkura avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka pie mums no šī avota ir pārvirzīta Enerģijas “porcija”.

Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Jebkura dāvana, neapšaubāmi, ir Dieva Žēlastības akts. Un, ja mūsu iekšējā psihiskā būtne jau izpaužas pēc savas būtības, tad mēs saprotam, ka jebkura šāda rīcība-dāvana attiecībā pret mums ir jānovērtē. Novērtēta tiktāl, ka uzreiz no mūsu būtības dziļumiem rodas spēcīga vēlme pateikties, kas nozīmē kaut ko atdot. Un atdot ļoti bieži vairāk kā saņēmām.

Kosmosā ir tāds likums, kuru daudzi ir jau pārbaudījuši dzīvē. Jo vairāk tu atdod – pie kam, nesavtīgi, nedomājot par to, ko saņemsi pretī – jo vairāk dāvanu no visurienes pie tevis atnāks.

Visums ir bezgalīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss likuma, Atspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev. Ņemot vērā to, ka Visums ir daudz bagātāks par ikvienu no mums, tas apdāvina ne tikai dāsni, bet ar Dievišķu dāsnumu.

Iepriekš tika runāts par cilvēkiem ar ļoti attīstītu atdošanas-pateicības spēju. Kad cilvēks pateicas neapdomājoties. Taču uz mūsu planētas ir ļoti daudz ļaužu-jaunu dvēseļu, kuri savas dvēseles attīstībā sper tikai pirmos soļus. Un tādiem cilvēkiem vajag ļoti maigi palīdzēt. Kā parasti vienmēr labākais, efektīvākais un abpusēji izdevīgākais veids ir personīgais piemērs. Kāds teiks, ka šī ir metode, kas rezultātu nesīs tikai nākotnē. Tas nekas. Mums vispār nav jāuztraucas ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais – vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais cēlais un ļoti skaistais Skolotājs. Un pietiek vien tam parādīties mūsu dzīvē, kā tas gluži nemanāmi kļūst par mūsu pastāvīgo pavadoni. Jo pirmā realizētā vēlme pateikties pāraug nepieciešamībā.
Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību.

Kā tikko mēs iemācamies būt pateicīgi, gluži brīnumainā kārtā mainās visa mūsu dzīve.

Pirmkārt, mums atveras spēja redzēt un just to, par ko mums vajag būt pateicīgiem katru mīļu savas dzīves dienu.

Mēs no rīta pamostamies, atveram logu un ar pilnu krūti ieelpojam tīru gaisu. Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, mīļā Saule! Mēs dosimies mazgāties un atvērsim ūdens krānu. Pieņem manu pateicību, dāsnā ūdens stihija! Tu iziesi uz ielas un kāds tev uzsmaidīs. Pateicos Tev, Dievs, ka Tu visu laiku man atgādini par savu pastāvīgo Mīlestību! Tu ieslēgsi datoru, lai pārbaudītu e-pastu, un kāds no taviem draugiem tev jau ir atsūtījis kādu vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis “Labrīt, kā tu jūties?”

Un tu saproti, ka tie nav sīkumi, ka kāds tev atdevis ir gabaliņu sava laika, atsūtījis stariņu uzmanības, maiguma vilni – pārvirzījis Enerģijas plūsmu tavā virzienā. Un pēkšņi tavā sirdī atvērsies kāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Gadās, ka tu lūdz palīdzību vai padomu, atbalstu – un Visums tūlīt pat tev kādu atsūta, kāds nāk palīgā, kāds pasniedz roku, kāds atbalstam noliek savu plecu…. Un, neko neprasot pretī, atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību, pat nedomājot, ka dāvā tev kaut ko. Bet mums tas pašiem jāsaprot. Un jāvairās būt tikai šo dāvanu patērētājiem, bet noteikti – dāvātājiem. Lai saglabātos enerģiju līdzsvars, lai mēs nekļūtu par enerģētiskajiem parādniekiem.

Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr ir kāds neredzams suflieris, kurš zin, kā mums jarīkojas tajā vai citā brīdī. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās ieklausīties savā intuīcijā, jo tās balss dažkārt ir tik klusa…

Kad tu apgūsti spēju būt pateicīgam par katru sīkumu, tu ar izbrīnu apzinies, ka patiesībā jau sīkumu nav “nekā sīka šajā pasaulē  nav, viss ir piepildīts ar jēgu; soli pa solim, strīpiņu aiz strīpiņas top sižets un smalki pavedieni auž Esības audeklu…”

Izrādās, ka visi mūsu ikdienas sīkumi – ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai izveidotu pilnu tavas dzīves bildi. Lai tā kļūtu īsta, holistiska un smaržīga.

Un te nu līdz ar Pateicības plūsmas atvēršanos tavā sirdī, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies, ka Visums ir mūsu atspulgs. Un, kad mūsos pamostas pateicības pilns dāsnums, Visums-Dzīve sāk apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu vari pēkšņi sastingt no tā, ka pēkšņi no tavas sirds sāk plūst pateicības upe. Jo tu apzinies, cik ļoti dāsna pret tevi ir dzīve un cik ļoti tā tevi mīl…

Tu saproti, ka katru dienu tu peldies pārpilnības okeānā tāpēc, ka katru dienu tavā dzīvē ienāk kaut kas jauns, notiek kaut kas jauns, tev parādās jaunas iespējas, jauni sakari. Tavā dzīvē ienāk cilvēki-dārgakmeņi. Viņi tev vienkārši pievelkas – pēc Atbilstības likuma, pēc Dāvināšanas un Pateicības likuma.

Mācies pateikties un nekad nepiekūsti to darot. Ievēro katru sīkumu savā dienā, kas ir tava dāvana – kāds tevi samīļoja, kāds nomierināja, kāds uzmundrināja, kāds palīdzēja atrast vajadzīgo grāmatu, kāds vienkārši sasmīdināja (bet Humors vienmēr ir Dieva dāvana, jo Viņš ir pats lielākais humorists pasaulē), kāds tev atdeva kaut ko savu, ne mazāk vajadzīgu sev pašam, kāds uzrakstīja: “sūtu tev mīlestību un maigumu”…. Pateicies!

Pateicies dāvinātājam, pateicies par pašu iespēju pateikties, pateicies Visumam, Dievam, Dzīvei, jo tas viss ir VIENS. Un nav svarīgi, kam tu pateicies – galvenais, ka no tevis pastāvīgi plūst Pateicības Enerģija.

Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharaši reiz pateica frāzi, kurā ir visa filosofija un viedums: “Darot jebko kādam, tu dari to pats sev”. Apzinies to. Tā ir meditācijas cienīga frāze. Un šīs frāzes dziļā un visu tavu būtni pārņemošā meditācijā tu atvērsi gan pirmo, gan otro šīs visu laiku lielākās Gudrības dziļumu…

Un šīs rindas rakstošā ir pateicības pilna tev par to, ka, ka tu šobrī, šeit, mūsu kopīgajās un komfortablajās saskarsmes mājās meklē sevi tik pacietīgi, alkaini un nenogurstoši, par to, ka tu šobrīd lasi šīs rindas…. Un par to, ka tu vienkārši ESI

Rītausmā Dziedošā
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Visam, kas notiek, ir savi iemesli

greks5

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi, kuriem tavā dzīvē nevajadzētu notikt, dusmojies, apvainojies un vaino likteni, nekas nemainīsies.
Kamēr tu uzskati, ka tu to neesi pelnījis un ir notikusi kāda kļūda un netaisnība, tu iesprūsti šajā momentā.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka: visam, kas ir noticis ir kādi iemesli un tā, vai citadāk, bet tam bija jānotiek. Pat pašam briesmīgākajam notikumam bija jānotiek.
Un tad vari sev pajautāt: ko man ar to darīt?
Kā no tā es varu izdarīt to, kas man vajadzīgs?
Kā es no tā visa gala rezultātā varu izdarīt kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām neveiksmēm?
Kā no šī “mēsla” es varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu pielikt tādas pūles un nodzīvot tik skaisti un godīgi, ka dieviem kļūs neērti par to, ka tie man uzsūtījuši tādus pārbaudījumus?
Un tikai tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Pareizāk sakot, tu sāksi kaut ko mainīt ar savas brīvās gribas palīdzību un savu dzīves gudrību. Ar savu zināšanu par to, kāda ir Visuma kārtība palīdzību. Ar savas apzinātības, kas maina tavu personīgo dzīvi palīdzību.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Darot labu kādam, tu dari labu sev

pateiciba1

Vai mēs protam pateikties?
Tagad mēs nerunāsim par to, kā vienkārši pateikt “paldies”, kad mums izdara ko labu, kaut gan kādam arī tas var būt solis uz priekšu. Bet gan par to pateicību – visu aptverošo iekšējo un ārējo, kad viss cilvēkā atveras vēlmē atdot daļu no sevis… Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā ap sevi un radītu harmonijas lauku.

Mūsu dzīve, mūsu esība notiek laukā, kurā viss ir enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši, spēlējoties plūst daudzās straumēs un straumītēs, un izpaužas visdažādākajos veidos. Kad attiecībā pret mums no ikviena avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka mums no šī avota tiek pārsutīta Enerģijas “porcija”. Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Ikviena dāvana neapšaubāmi ir Labestības akts. Un, ja mūsu iekšējā būtne JAU dzīvo savā dabiskajā veidā, tad mēs saprotam, ka ikvienai tādai dāvanai jābūt novērtētai. Novērtētai tādā mēŗā, ka no mūsu dvēseles dziļumiem paceļas milzīga dedzīga vēlme pateikties: un tas nozīmē – kaut ko atdot. Un atdot bieži vien lielākā mēŗā, kā esam saņēmuši.

Ir tāds likums, kuru daudzi savā dzīvē ir jau pārbaudījuši:

Jo vairāk tu nesavtīgi atdod, nedomājot par to, ko saņemsi pretī, jo lielākas dāvanas  tavā dzīvē nāk atpakaļ.

Visums ir ārkārtīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss un A tspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev atpakaļ. Ņemot verā to, ka Visums ir daudz bagātāks par katru no mums, tas arī apdāvina ar dievišķu dāsnumu.

Mēs runājām par cilvēkiem ar attīstītu spēju dalīties un pateikties. Kad cilvēks pasakās un atdod, nedomājot. Tomēr mūsu vidū uz Zemes ir daudz Dvēseļu, kuras sper burtiski pirmos soļus savā garīgajā ceļā un tādiem cilvēkiem vajag maigi palīdzēt.
Kā? Vienmēr pats labākais un efektīvākais veids ir paša piemērs. Kāds teiks, ka šī metode ir domāta vēlāka rezultāta saņemšanai. Nekā briesmīga tajā nav! Mums vispār nevajadzētu uztraukties ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais ir vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais, cēlsirdīgais un skaistais Skolotājs. Un vajag tam kaut vienu reizi parādīties mūsu dzīvē, kā tas kļūst mums par pastāvīgu ceļa biedru.

Tāpēc, ka pirmā realizētā vēlme pateikties kļūst par nepieciešamību. Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību. Un atbilstoši tam, cik ātri mēs iemācāmies būt pateicīgi, brīnumainā veidā mainās visa mūsu dzīve.  Pirmkārt, mūsos atveras spēja redzēt un sajust to, par ko mums jābūt pateicīgiem katrā savā eksistences brīdī.

Mēs pamostamies no rīta, atveram logu un dziļi ieelpojam svaigo gaisu. Ak, Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, Mīļā Saule!

Mēs dosimies dušā mazgāties un atgriezīsim ūdens krānu. Pateicos Tev, dāsnā ūdens stihija! Tu izej uz ielas un kāds tev uzsmaida. Pateicos, Dievs, ka tu man atgādini par savu pastāvīgo mīlestību! Tu atver datoru, lai parbaudītu savus e-pastus un redzi, ka kāds no draugiem tev atsūtījis skaistu mūziku, vai vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis: “Labrīt! Kā Tu jūties?”

Un Tu saproti, ka tie visi NAV sīkumi, ka kāds ir atdevis gabaliņu sava laika, atsūtījis tev uzmanības stariņu, maiguma vilni – pārsūtījis tev Enerģijas straumi. Un tavā sirdī pēkšņi atveras tāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Mēdz gadīties, ka tu lūdz palīdzību, atbalstu, padomu – un tajā brīdī Visums tev to arī sūta: kāds tūliņ pat nāk palīgā, pastiepj savu roku, pieliek savu plecu… Un nesavtīgi atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību – pat nedomājot par to, ka viņš tev kaut ko atdod.

Taču tas mums pašiem ir jāsaprot. Un jābūt ne tikai dāvanu patērētajiem, bet noteikti arī dāvātājiem.  Lai saglabātos enerģijas līdzsvars telpā, lai mēs nekļūtu par enerģijas parādniekiem. Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr sēž kāds neredzamais suflieris, kurš zin, kā mums jārīkojas tajā vai citā situācijā. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās tajā ieklausīties un sadzirdēt to, jo bieži vien tās balss ir ļoti trausla un klusa…

Kad tu esi spējīgs pateikties par ikvienu sīkumu, tu brīnumainā kārtā apzinies, ka patiesībā sīkumu nav: «Sīkumu taču nav: visam šajā pasaulē ir jēga; soli pa solim zīmējas sižets un smalki pavedieni auž dzīves audeklu…»

Izrādās, ka visi mūsu ikdienišķie sīkumi ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai saliktu visu mūsu dzīves lielo bildi. Lai tā kļūtu pilnīga, lai tā kļūtu īsta, dzīva un smaržīga.

Un tad līdz ar tavā sirdī dzimušo dodošo Pateicības plūsmu, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies: Visums ir mūsu pašu atspulgs. Un kad mūsos atdzimst pateicības dāsnums, Visums-Dzīve  sāk bezgalīgi apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu, vari pēkšņi apstāties un apjaust, ka no tavas sirds plūst milzīga pateicības straume par to, ka dzīve pret tevi ir tik dāsna un tik ļoti tevi mīl…

Tu saproti, ka katra diena burtiski peldās pārpilnības okeānā:  tāpēc, ka ik dienas tavā dzīvē atplūst kaut kas jauns, jaunas iepazīšanās, jaunas iespējas, cilvēki-dārgakmeņi. Tie vienkārši tev pievelkas saskaņā ar Atbilstības likumu, ar Dāvāšanas un pateicības likumu.

Mācies pateikties un nekad nepagursti būt pateicīgs. Centies pamanīt ikvienu sīkumu katrā savā dienā, kas ir dāvana: kāds tevi mierina, kāds uzmundrina, kāds palīdz atrast kādu svarīgu grāmatu, kāds vienkārši sasmīdina (bet humors vienmēr ir Dieva dāvana un pats Dievs – vislielākais humorists, kādu vien zinām), kāds atdod kaut ko savu, kāds tev uzraksta “sūtu tev mīlestību”… Pateicies.

Pateicies dāvanu nesējiem, pasakies par pašu iespēju pateikties, pasakies Visumam, Dievam, Dzīvei – jo viss ir Viens. Un nav svarīgi, kam tu pasakies – galvenais, ka Pateicības Enerģija pastāvīgi staro no tevis.
Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharši reiz pateica frāzi, kurā ir viss viedums un dzīves filosofija:

«Darot jebko kādam, tu dari to sev».

Apzinies to. Šī frāze ir meditācijas cienīga.

©Rada-Natālija Šulgina-Bardina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums: ©Ginta Filia Solis

 

Kā iemācīties dzīvot saskaņā ar savu sūtību?

skolotajs

– Vai mēdz būt tā, ka cilvēks dara savu iemīļoto darbu, taču tas nedod viņam iespēju labi nopelnīt? Vai arī, ja tā ir viņa patiesā sūtība, tad diez vai viņš dzīvos nabadzībā?

– Viedie šo skaidro tā: ja cilvēks dzīvo saskaņā ar savu sūtību, par viņu rūpējas pats Visums. Caur viņu tiek realizēts kāds pasaulīgs uzdevums. To ceļu, ko Visums un Dzīve viņam dod, viņš arī realizē.
Tāpēc pati dzīve sāk rūpēties par tādu cilvēku. Piemēram šķīsta sieviete, kura ir ļoti uzticīga savam vīram, vēl viņam labu, veiksmi, rūpējas par viņu. Viņa ir laimīga attiecībās ar savu vīru. Ap šo pāri izveidojas it kā neredzama veiksmes aura un tas, ko viņi vēlas, viņiem izdodas. Nav skaidrs no kurienes, taču pie viņiem nāk viņu vēlmju realizācija.
Iespējams, ka šim pārim ne vienmēr būs pārmēru liela bagātība, taču viņu vēlmes piepildīsies. Arī par cilvēku, kurš nesavtīgi realizējas savā profesijā, dzīve rūpējas. Dažkārt sķiet, ka šie Visuma likumi ir neloģiski, bet arī dzīve ir neloģiska. Šodien cilvēki, kuri pēta veiksmes likumus no loģikas platformas māca: izdari tā, tā un tā un tu būsi veiksmīgs cilvēks. Taču dzīves likums nav loģikas likums, drīzāk – mistikas.
Mistika nozīmē brīnums, radošums, nav skaidrs, kā tas notiek. Nav skaidrs kā no mazmazītiņas koka sēkliņas var izaugt milzīgs koks, kas dzīvo simtiem gadu. Cilvēks, kurš saņem mistikas pieredzi, dzīves intuīcijas pieredzi, dzīves vienotības pieredzi, iegūst arī laimi, enerģiju, spēku un iespējas.

Universāls laimes likums:
– Ja cilvēks atrodas nospiestā stāvoklī, vispār neredz nekādas iespējas, ko viņam darīt, kad “dzīve nospiedusi uz ceļiem”?
– Viedie skaidro, ka vienmēr ir kāds universāls likums, kas maina cilvēka likteni: komunicēt ar kādu, kurš šajā dzīvē ir realizējies. No realizētas personības nāk pavisam cita enerģija. Es esmu depresijā, man neveicas, pašam ir ļoti grūti izrauties no šī stāvokļa, bet, ja blakus ir kāda personība, kurai ir cita dzīves pieredze, tad šī enerģija mani “izvilks”.
Tāpēc galvenā rekomendācija tiem, kuri vēlas izrāpties no savas bedres, meklēt to cilvēku sabiedrību, kuri ir veiksmīgi šajā dzīvē un no viņiem arī mācīties.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Mēs SAŅEMAM VISU, kā cienīgi esam

dzives seklas

Mēs dzīvojam tā, kā esam to pelnījuši.
Kāpēc kadam blakus ir uzticams, mīlošs cilvēks, stipra ģimene un bērni, ar kuriem var lepoties, bet citi pavada savu dzīvi vientulībā?
Kāpēc vieniem ir stipra veselība, bet citi kā nopļauti krīt no slimībām?
Kāpēc vieniem ir lielisks darbs vai, iespējams, savs plaukstošs bizness, kas nes ne tikai labsajūtu, bet arī apskaužamu peļņu, bet citiem – nemīlama gadījuma profesija, kur katra kapeika jānopelna sūrā un grūta darbā?

Apstajieties uz mirkli un neuzdodiet liekus jautājumus kādam citam, bet pajautājiet sev, kāpēc jūs esat saskarušies tieši ar šiem dzīves apstākļiem. Paskatieties uz visu to no malas, un pacentieties izanalizēt, kā tā ir sanācis, ka jūsu dzīve dotajā brīdī rit tieši tā. Aizdomājieties, kāpēc tāda lietu kārtība izsauc jūsu neapmierinātību?

Atbilde ir samērā vienkārša: mēs dzīvojam tā, kā esam nopelnījuši.
Nav jēgas izteikt pretenzijas apkārtējiem, jo katrs pats vada savu likteni. Jums ir tieši tā ģimene un tas materiālais stāvoklis, kādu paši esat pelnījuši. Droši vien šobrīd, dzirdot šo frāzi, jūsos mutuļo protesta vētra? Tātad jūs atrodaties “savā taisnībā”, tāpat kā vairums ļaužu lielākā vai mazākā mērā. Un, ja ar šo neko nevar padarīt, nav iespējams sevi pārvarēt un pamēģināt izanalizēt savu dzīvi no objektīvās puses, tad nebūs iespējams runāt par kādām pozitīvām pārmaiņām dzīvē.

“Sava taisnība”

Visi cilvēki lielākā vai mazākā mērā atrodas “savā taisnībā”, neatkarīgi no sava attīstības līmeņa. Ko tas nozīmē? Tie ir personīgie uzskati, viedokļi, vērtības, kas ir iesīkstējušies tik lielā mērā, ka radījuši cilvēka priekšā aklu sienu, kas traucē ieraudzīt patieso lietu kartību vai kaut ko jaunu dzīvē. Tie ir domu un darbību šabloni, pie kuriem cilvēks akli turās, neatkarīgi no situācijas, un ļoti bieži nevēlās atzīt to, ka IR IESPĒJA IZIET NO ŠĪ RĀMJA.

Mēs saņemam visu, kā cienīgi esam.
Jūs jautāsiet, kas tie par abstraktiem vārdiem, un ar kādu mērauklu ir iespējams izmērīt cieņu?

Teiksim tā, cilvēka cienīgums ir pakāpeniska, visaptveroša attīstība, kas sevī vienlaicīgi ietver iekšēju briedumu, tīrību un viedumu. Mēs nenosakām sava cienīguma apmēru, to izdara mūsu vietā. Tāpēc dusmojas: es esmu pelnījis, kāpēc man to neiedeva? Vai arī cenšas iegūt vēlamo, domājot, ka nopelnīšana ir lieka spēku terēšana. Tas ir tas pats, kas paņemt kredītā dārgu automašīnu, un pēc laika to sasist. Mašīnas vairs nav, bet parāds – paliek.

Te nu rodas jautājums: kāpec tā ir noticis? Tāpēc, ka nebija pelnījis automašīnu.
Pēc tādiem pat parametriem dzīvē cilvēks knapi “aizvilcis” līdz trijniekam, kad vajadzētu vismaz četri ar plusu, lai šo mašīnu saņemtu. Vai arī, iedomājieties trauku, kuru esat iedevuši Visumam (vai Dievam, ja jūs tam ticat), lai tas to piepildītu ar tādiem vai citiem labumiem. Bet šim traukam divas sieniņas ir, bet trešās nav. Vai arī divas ir augstas, bet viena tikai 5 centimetrus virs dibena. Tā arī piepildīs šo trauku līdz 5 centimetriem. Ko darīt? Piestrādāt pie tām iekšējām īpašībām, kuras jums trūkst, lai saņemtu vēlamo. Kā uzzināt, kas tas par īpašībām? Te nu labāk ar savu problēmu vērsties pie Augstākā vai Meistara – pie tā, kuram jūs uzticaties.

Mēs esam atnākuši šajā pasaulē, lai attīstītos un mainītos. Ja tas nenotiek, tad Visums izvelk cilvēku dzīves “sētā” un atstāj tur vienkārši “atdzīvot” savu laiku. Lai saprastu savu attīstības līmeni, pietiek vien paskatīties apkārt. Sabiedrība, kurā mēs dzīvojam un situācijas, kuras norāda mums uz lietu kārtību mūsu dzīvē, tieši vai netieši, ir tās bākas, kas pastāvīgi mums signalizē par mūsu kļūdām, trūkumiem u.t.t.

Viss šajā pasaulē ir līdzsvarā

Šis jēdziens šķiet pārāk izplūdis un neskaidrs, tomēr mēs to varam salīdzināt ar svaru kausiem. Viens no tiem atrodas mūsos, bet otrs – ārpusē. Cik un ko mēs uzliekam uz tiem iekšpusē, tas arī ietekmē izmaiņas ārpusē. Tādi ir sistemoloģijas likumi.

Piemēram: meitenei tēvs pastāvīgi atkārtoja, ka ar zēniem ir bīstami saieties, ar vislabākajiem nodomiem centās viņu nosargāt. Bet rezultātā, jau pieaugusī meitene, baidās iepazīties ar vīriešiem, un pati nezin, kāpēc šajās attiecībās viņa jūtas tik nepārliecināta un tik ļoti ātri nonāk upura lomā. Visticamākais, viņa arī saņems vīrieti, kurš viņu izmantos. Jebkurā gadījumā dēļ uzstādījumiem, ar kuriem mūs bernībā apbruņoja, mums dzīvē nāksies izjust grūtības.

Vai arī cilvēks dzīvo pēc sekojošiem principiem: ļoti maz kam var ticēt, katrs meklē tikai savu labumu, pasaule ir cietsirdīga, ir jāizdzīvo. Tātad dzīvē viņam gadīsies tieši tie cilvēki, kuri viņu krāps, izmantos un apmelos. Tieši “savas taisnības” dēļ, viņš neieraudzīs to, ka ir arī citādāka dzīve, kur var vienoties, kur ir atbalsts un draudzība.

To var paskaidrot arī šadi:

Vai jums ir pazīstama teorija par pasaule hologrāfiskumu? Vairums zinātnieku to uzskata par pamatlikumu.

Lai paskaidrotu šīs teorijas jēgu, var izmantot Hermesa Trismegista vārdus: “Tas, kas apakšā, atbilst tam, kas atrodas augšā”.

Neskatoties ne uz kādām pārliecībām, nāksies samierinaties ar faktu, ka, lai izmainītu pasauli, kas jums ir apkārt, nāksies sākt ar sevi. Nav jēgas mainīt profesiju, dusmoties uz savu ģimeni, šausmināties par nepieklājīgi zemo algu un daudz ko citu.

Pacentieties pieņemt tos apstākļus, kādos atrodaties. Tieši tie liecina par jūsu attīstības līmeni. Šī brīža dzīves apstākļus mēs varam nosacīti nosaukt par sākuma punktu ceļam, uz kura jūs atrodaties. Balstoties uz tiem, ir jāsaprot, kādā virzienā tālāk kustēties, lai sasniegtu savus mērķus, pie kā piestrādāt un kam pievērst savu uzmanību.

Cienīgs cilvēks vienmēr IR PATEICĪGS par to, kas viņam ir. Iemācoties pieņemt un novērtēt savu dzīvi tādu, kāda tā ir šobrīd, jūs kļūstiet gatavi saņemt ko vairāk. Un nekā savadāk!

Pieliekot pūles dažādās savās dzīves darbības sfērās, jūs vienmēr saņemsiet atbalsi no pasaules. Katrs solis tiks apbalvots ar rezultātu, kurš būs proporcionāls pieliktajām pūlēm un centieniem. Te nu arī ir Cienīguma Mērs. Periodiski var šķist, ka par tik smagu darbu jūs saņemat parāk maz, taču tas tā nav. Atcerieties, ka ne jau cilvēks nosaka mēru. Ja rezultāts neattaisno gaidas, tātad jūsu atdeves ir bijis par maz. Ceļā uz labāku dzīvi jūs iemācīsieties apzināties savas vēlmes un vajadzības, atrast pareizos problemu risināšanas veidus un pareizos savu mērķu sasniegšanas veidus. Ar laiku jūs sapratīsiet, ko esat pelnījuši patiesībā, un kas vēl ir jāizdara, lai saņemtu to, ko vēlaties, bet vēl neesat saņēmuši. Objektīva savu darbību analīze ir atslēga Visuma likumu izpratnei. Turpmāk jūs sajutīsiet  saistību starp pieliktajām pūlēm un tiem labumiem, kurus Visums jums dod.
Autors: Lija Šatuša
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Darbs, tā ir mīlestības apmaiņa

skudras stradā4

Kam domāts darbs? Apmaiņai. Tagad to vienkārši sauc par tirdzniecību. Bet patiesībā tā ir apmaiņa, pie kam, mīlestības apmaiņa. Tev ar mīlestību ir jādara savs darbs, lai citi varētu izmantot tavu mīlestību. Tā tu veido arī savas attiecības. Vai esi ievērojis vienu lietu? Ja kāds ar mīlestību dara savu darbu,viņš kļūst par augstākās klases meistaru. Cilvēki viņu vienkārši meklē. “izdari man to, un es tev samaksāšu jebkuru naudu” Ja tu esi vieds, tad “Dod man kādu padomu!” Un cilvēki tev paši kaut ko nes, un tu pat neko neprasi. Sākas vienkārši apmaiņa. Ja tu kaut ko dari nesavtīgi, ar mīlestību un kvalitatīvi, tu automātiski saņem apmaiņā visu, kas tev nepieciešams. Tā strādā Visums, Visuma likumi, daba.

Paskaties, kā visas dzīvās būtnes neapzināti izmanto šo principu. Katrs dod to, kas citiem nepieciešams un ņem no citiem to, kas viņiem trūkst. Visi augi, putni, kukaiņi, tā ir saikne. Cilvēkam šī saikne ir jāiemācās un ar sava saprāta palīdzību tā jāizmanto.

Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS

Hroniska neapmierinātība un tās iemesli

12038437_981085495297100_3654085361547408391_n

“… jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.​​​​​​​” Bībele

Ir cilvēki, kuri dzīvo Pārpilnības pasaulē un ir Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji.

Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji nevar no sirds pateikties par to, kas viņiem tiek dots, jo domā, ka “nav par ko” pateikties. Patiesībā viņi savas neuzmanības dēļ ļoti ātri palaiž garām jebkurus labumus, kurus pasaule un cilvēki tiem dāsni sūta.

Viņiem nepietiek uzmanības būt šajā momentā, jo traucē Nabadzīgajām pasaulēm raksturīgās bailes, ka “tālāk būs vēl sliktāk”. Daudziem traucē pārliecība, ka “labi nevar būt mūžīgi” un tāpēc viņi vēlas paņemt no cilvēkiem un apstākļiem maksimumu. Tā viņi paskrien garām esošā momenta skaistumam un pārpilnībai. Jo saņemt jebko cilvēks var tikai TAGAD, nekad – nākotnē. Tikai tad, kad nākotne kļūst par TAGAD, tā var kaut ko dot, bet, ja nav ieraduma būt Šeit un Tagad, tad nākotne nabadzīgai uztverei nekad arī nepienāk.

Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji ir savu baiļu, šaubu un gaidu gūstekņi. Viņi ir tie, kuri patiesi neatšķir Pieņemšanu un Pacietību.

Pacietība – lēmums ciest tiek apzināti pieņemts otršķirīgu labumu dēļ.

Pieņemšana – apmierinātības stāvoklis no tā, kas ir Šeit un Tagad (uzlabojumi ir iespējami, bet tas kas ir – jau ir labi). Tā ir vienkārša, neliekuļota baudīšana – bez liekām ceremonijām, aizvainojumiem, ambīcijām un gaidām.

Un kā tad vēlmes? Ja pieņem to, kas jau ir, kā tad tiekties uz kaut ko vairāk? – jūs vaicāsiet.

Vēlmes notiek no Pieņemšanas pozīcijām, tikai tas skan nedaudz savādāk: nevis “es gribu, lai viņš….”, bet gan “es gribu, lai es…” Reizē ar Pieņemšanu atnāk sapratne par to, ka ikviens cilvēks dara labāko, uz ko viņš ir spējīgs katrā savas dzīves brīdī. Bet, ja kaut ko arī nedara vai nedod, tad droši vien tāpēc, ka nevar, jo savādāk “dotu pietiekami”, “mīlētu pietiekami”, “samaksātu pietiekami”, “izauklētu pietiekami” (piemēram – vecāki).

Tuvākā cilvēka īpatnību “paciešana” notiek tad, kad mēs negribam vai nevaram saprast otra cilvēka patiesās vajadzības. Tāpēc, ka pašam jau no bērnības ir kāds deficīts.  Ir labi atskārst, ka tas, ko mums par maz iedeva bērnībā, vairs netiks iedots tagad, kad esam jau izauguši.

Tad, kad mēs jau esam izauguši, mēs paši varam sev iedot visu, ko vēlamies. Visu, ko mums pietiks drosmes SAGRIBĒT, ne domāt vai teikt, ka mēs to it kā vēlamies. Bet SAGRIBĒT!

Runāt un domāt var, bet to ir vērts DARĪT, atdodot visu sevi. Ir labi, ja varam atšķirt, ka runāt un gaidīt nav viens un tas pats, tie ir divi absolūti atsķirīgi procesi

Jūsu tuvākais cilvēks patiešām jums nav neko parādā, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, līdz tam brīdim, kad viņš pats pēc savas iniciatīvas vēlēsies kaut ko jūsu labā izdarīt.

Tāpēc – katra kustība mūsu virzienā patiesībā ir BRĪNUMS! Patiešām Brīnums, kurš varēja arī nenotikt.

Un tad Pacietības /gribas vardarbības pret sevi/ vietā atnāk vēlme atlaist otru un ļaut viņam būt brīvam. Te nu arī ir galvenais Pieņemšanas noslēpums un Pateicības pamats.

Jūs variet uzskatīt, ka kāds kaut ko jums ir parādā, tādā veidā attaisnojot savas gaidas. Variet sist sev pie krūtīm, pierādot, ka jūs kāds ir “pieradinājis” un tagad jūs esiet šīs pieķeršanās upuris. Un tāpēc šis Kāds (jūsu atkarības vaininieks) vēljoprojām ir jums kaut ko parādā. Tādā veidā jūs savu dvēseles nabadzību un nepietiekamību projicējiet uz nejaušu, nepiesardzīgu “labdari”. Jūs variet censties viņu ievilkt savā nebrīvajā ierobežotu resursu pasaulē. Ievilkt to, kurš nāk no cita – resursiem bagātāka visuma un ir padalījies ar jums savā parpilnībā – emocijās, sajūtās, idejās vai materiālajos labumos. Padalījies tāpēc, ka viņam patiešām ir šo labumu pārpilnība. Un tagad viņam jāatskās no savas ierastas brīvības, lai turpinātu jūs priecēt arī turpmāk? Diemžēl diez vai tas notiks. Vinš pats var gribēt tā rīkoties, jo jūt, ka Dvēselei tā vajag, un tad viņa brīvība nesamazināsies un enerģija palielināsies, tā ietekmējot arī jūu visumu. Tieši tās attiecības, kurās mēs jūtamies Brīvi un Vareni ir patiesi vertīgas.

Ir milzīga greznība ļaut saviem mīļajiem nekļūt par ķīlniekiem tam, ka reiz viņi izdarījuši ko labu mūsu dēļ. Un tas pārsvarā ir raksturīgi Pārpilnības pasauļu iedzīvotājiem.

Ir labi, ja atceramies, ka cilvēka dzīve rit satarp Labi un Ļoti Labi. Tā kā, ja cilvēks saka, ka viņam ir “slikti”, tad personīgi es domāju, ka viņam tajā tomēr ir labi, tikai cilvēks nav uzmanīgs attiecībā pret savas dzīves esošo brīdi.

Autors: Natālija Vaļickaja

Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS