Viss nāk no tevis

Attiecības ar cilvēku nav tas, kas nāk no viņa.
Tas ir tas, kas nāk no tevis.

Katrs tiecas pasaulē ieraudzīt savu atspulgu. Nogurušam cilvēkam visi šķiet noguruši. Slimam – slimi. Zaudētājam – zaudētāji.
Mēs redzam nevis pasauli, bet sava prāta saturu.
Tas, kurš kaitē citiem, kaitē sev. Tas, kurš palīdz citiem, palīdz sev.
Tu savu nelaimju un laimes iemeslus, paradīzi un elli nes sevī. Lai kas ar tevi notiktu, viss notiek dēļ tevis. Ārējie iemesli ir otršķirīgi, galvenie ir iekšējie. Un kamēr tu to nesaproti, iekšējas izmaiņas nav iespējamas. Ja iemesli ir kaut kur ārpusē, tad tu mūžam atradīsies verdzībā, tāpēc, ka arējos iemeslus tu izmainīt nevari. Taču, ja tu veiksi kaut vienu izmaiņu, tai sekos miljoniem citu. Iemesli ir iekšienē, ārpusē ir tikai attaisnojumi.
Tu vari nomainīt vidi, kas tev apkārt, bet nekas nemainīsies, ja iekšējā pasaule paliks nemainīga. Iekšējie uzstādījumi radīs vienus un tos pašus modeļus vēl un vēl, tāpēc, ka cilvēks dzīvo no iekšējā uz ārējo.

Tu vienmēr sevī nes savu paradīzi vai elli. Kā zirneklis nes sevī savu zirnekļa tīklu. Lai kur arī zirneklis neaizietu, viņš uzreiz sev apkārt rada savu tīklu. Bet, kad zirneklis grib doties tālāk, viņš savāc savu tīklu sevī. Lai kur arī tu atnāktu, tu momentā ap sevi radi savu atspulgu.
Viss atkarīgs no tevis. Saproti to, jo no tā atkarīga tava pārveide. Ja tevī ir elle, tad, lai kur tu ietu, tu vienmēr sev apkārt radīsi elli.

Avots: LiveJournal
Foto: Taryn Elliott
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa patiesība ir Tevī

gulbis

Es šonakt nosapņoju ierīci, kas mēra iekšējo līdzsvaru. Tā bija sēdoša Budas figūra, kurai pie katra sāna bija piestiprinātas šūpoles, kas pildīja svaru lomu un mērīja visu, kas cilvēkā ienāk no ārpuses un “iešūpo” to, un, dažkārt, pateicoties spējai samierināties, ļauj līdzsvaroties.
Taču pati galvenā detaļa bija pašā šo svaru – šūpoļu centrā. Tā bija Budas galva, kurai sejas vietā bija spogulis. Un patiesu līdzsvaru cilvēks sasniedz tad, kad sāk raudzīties šajā centrā – spogulī, tātad – sevī. Savās sajūtās, savos pārdzīvojumos, savos iekšējos stāvokļos un pašsajūtā. Un, lūk, kad viņš skatās uz sevi, tieši tur viņš atrod savu līdzsvara centru, un nav nekādu citu ticamu variantu. Tikai caur sevi. Tur atrodas visi orientieri.

Dažkārt tu piekūsti no tā, kas notiek tavā dzīvē. Notiek neatkarīgi no tavām spējām ietekmēt savu realitāti. Tāpēc, ka realitāšu ir daudz, bet tu esi tikai cilvēks, kaut arī apzināts un pat saproti kaut ko no Visuma likumiem.

Piekūsti tik ļoti, ka vairs neatliek spēka būt cilvēkam. nerunājot par to, ka būt psihologam un pilnvērtīgi strādāt. Starpība starp profesionālu psihologu un parastu cilvēku šajā situācijā ir tikai tā, ka psihologs skaidri saprot: “jāpasēž mežā” un jāatjauno savs lldzsvars, lai paša stāvoklis nekādā veidā nekaitētu pašam un cilvēkiem apkārt.

Parasts cilvēks šādas lietas sevī neprot ievērot, tāpēc visbiežāk neatšķir sevi šajos cilvēka un ne-cilvēka stāvokļos, un tāpēc bieži vien no tā cieš viņš pats un cieš citi – tie, kas pagadās “pa rokai”.
Tad, lūk, kad tu piekūsti tik ļoti, ka saproti – viss, tagad man vairs nav spēka būt cilvēkam, tu sāc ļoti labi sajust ko citu: smalkās komforta un diskomforta nokrāsas attiecībā uz visu dzīvē. Tu pamani to, kas atrodas ārpusē: apkārtējo vidi, cilvēkus, tuvus cilvekus, ēdienu, gaisu un vēl daudz ko citu, un saproti, kā tas atbalsojas tevī.

Tādās dienās negribas neko analizēt, negribas dziļi aizdomāties, tāpēc, ka tas vienkārši neprasās. Patiesība par tavām sajūtām un jūtām ir tevī.

Un tādas dienas man patīk ar to, ka es varu pārtraukt sazināties ar pasauli, varu klausīties lietū (ja tas līst), sevī un rakstīt.

Ir cilvēki, ar kuriem es varu laiku pa laikam satikties un būt pat ļoti tuvu, taču es skaidri zinu, ka nevarētu ar viņiem dzīvot, tāpēc, ka pie mūsu kopējās komunikācijas katrs no mums ļoti daudz piestrādā un cenšas.

Jā, esmu lasījusi, ka sakritības mēdz būt tikai pasakās (kaut arī manā dzīvē tās bieži vien nemaz nešķiet brīnums), ka pie attiecībām ir smagi jāstrādā. Es labi zinu, ka nav ideālu cilvēku, ka ikvienam no mums ir savas dažādās puses. Tāpēc arī turpinu komunicēt ar tiem, kuri ne it visā man patīk. Tomēr šajā komunikācijā es gūstu kaut ko sev ļoti svarīgu. Un arī atdodu kaut ko, kas vajadzīgs otrai pusei. Taču šajās attiecības nav dzirkstelītes, vai, kā es to saucu – kaisles. Es nerunāju šeit par fizisku vilkmi. Es runāju par tuvību, kas rodas tad, kad sakrīt momenti, kas priecē vienu pusi un nenogurdina otru.

Tas nozīmē, ka viens cilvēks dara kaut ko, kas viņam šķiet gluži dabisks un, izrādās, ka otram tieši tas arī ir vajadzīgs. Un tieši tāpēc, ka ir šī dabiskā sakritība, ir iespējams neņemt vērā visas pārējās nesaderības, nesakritības, jo ir šī viena – galvenā abiem, kas neprasa nekādu piepūli.

Un viss pārējais, kas attiecas uz darbu pie attiecībām… no vienas puses ir patiesība, jo ir dažādas interešu sfēras, vērtības, prasmes un vajadzības komunicēt u.t.t., bet no otras puses, nav patiesība, tāpec, ka pat tad, ja tu ļoti vēlies un proti spert visus vajadzīgos soļus, lai sasniegtu tuvību, pat tad, ja ir šīs līdzīgās vērtības, bet trūkst šī sakritība pašā galvenajā un gluži dabiskajā abiem, no šīm attiecībām nebūs prieka.
Iespējams, sanāks divu strādīgu cilvēku savienība, kuri varēs lepoties ar kopīgi izveidotu “uzņēmumu”, bet šai savienībai trūks dzīvības (tāds ir mans subjektīvais skatījums).
Bet DZĪVE – tas ir prieks un saskanīgu vibrāciju sajūta: ritmu saderība, balss tembru, katrs no kuriem glāsta partnera dzirdi, pieskārienu raksturs – viens pieskaras, bet otram tieši tāds pieskāriens ir vajadzīgs…. Un ļoti daudz citu sīkumu, kuri nemaz nav sīkumi…

Tas viss atveras pēc tiem izdzīvotajiem momentiem un dienām, kad nav spēka vairs būt cilvēkam, kad nezini, kas šobrīd ar tevi notiek un, kur tas viss tevi novedīs, kad ir milzīgs diskomforts un viss ir miglā tīts.
Bet izprast šādu periodu vērtību tu vari tikai pēc tam, kad viss agrāk piedzīvotais (uz pārjūtīguma un emocionāla noguruma robežas) saliekas kopā vienā vienotā rakstā tavā dzīves audeklā. Un izrādās, ka šis raksts esi tu pats. Un tu iepazīsti sevi ar katru dienu arvien labāk, un arvien ciešāka kļūst tava saikne ar dzīvi – arvien dziļāka un neizmērāmāka. Un tas ļauj tev neskumt pēc tā, kā tev nav, un baudīt to, ka tu visu to vari sajust un iepazīt. Kaut arī ne vienmēr vari aprakstīt šīs savas sajūtas un zināšanu.
Un patiesība atrodas tevī pašā tavās sajūtās un jūtās…

Autors: Marina Sergejeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Šķēršļi tavā ceļā

problema8

– Šķēršļi tavā ceļā kļūs par atspēriena punktu tavam nākamajam solim uz priekšu.
Šķēršļi, kurus tu pārvarēsi ar mīlestību, uzladēs tevi ar savu enerģiju un atdos tev savu spēku.
Ne tāda ir problēma. Tās risināšana tikai atņems tavu enerģiju, atņems tavu laiku. Un, galvenais, katra problēma radīs jaunas problēmas. Nav svarīgi, vai tu tās risināsi vai nerisināsi. Problēmu nekad nekļūst mazāk, kā bija. Gluži otrādi – šo alkatīgo vārnu pie tevis salidos arvien vairāk un vairāk, kamēr tu būsi gatavs barot to alkatību ar visu savu uzmanību.

– Vai iespējams atsķirt šķērsli no problēmas?
– Ārēji tie ne ar ko neatšķiras. Viss atkarīgs no tavas iekšējās attieksmes pret to, kas stāv tavā ceļā.

Tas, ko tu uztver ar prieku un mīlestību, noteikti padalīsies ar tevi savā spēkā un atbalstīs tevi arī turpmāk. Tas, ko tu nīsti, paliks par problēmu līdz brīdim, kamēr rimsies tava neiecietība pret to.

Un, ja tu saproti, par ko es runāju, tātad tev ir vara pār savu likteni. Meklē to sevī, šo varu, jo nav pasaulē citas vietas, kur tai vēl būt, ja ne tieši tur.
Un atceries: ikviens cits – tavs draugs un ikviens, kurš uzstajīgāk par citiem liek šķēršļus tava ceļā, tieši ar to ļauj drošāk, kā citi, uz sevi tev balstīties. Ej ar mieru. Esi pateicīgs visiem un par visu. Un plauksti tur, kur tu esi. Šeit un tagad. Jo nav tevis nekur citur!
Autors: Igors Ņemoffs “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS