Par PRIEKU: Jeļenas Rērihas vēstule jauniešiem

IMG_3054

Šo vēstuli slavenā krievu filosofe un rakstniece Jeļena Rēriha uzrakstīja pagājušā gadsimta sākumā, taču šī tēma šodien kļūst arvien aktuālāka.

Savā iztēlē es iedomājos daudz, daudz jaunu seju, daudz skaidru, mirdzošu jaunu acu un man ļoti sagribējās viņiem visiem pateikt kaut ko par Prieku.

Ne par to dzīvniecisko prieku, kas liek lēkāt un neapzināti dauzīt ar kājām pret zemi, bet par viedo Prieku – par savas Esības skaistuma apzināšanās Prieku.

Kāds teiks, kā gan var runāt par prieku tagad, kad tik daudz bēdu, šausmu, sāpju un asiņu visapkārt, un visā pasaulē ir tāda spriedze? Ne tikai var, bet arī jārunā, jo, kā senā ķīniešu parunā teikts: “Prieks – tā ir īpaša gudrība” un tas, kurš zin tā būtību, zin, ka nekad nav nekādu iemeslu bēdām un bezcerībai, jo viss ir pārejoši un tas, par ko mēs raudam šodien, rīt šķitīs smieklīgs. Pat katrs koks ar prieku ietērpjas ziedos, un neraud rudenī, kad nomet lapas, skumstot par pagājušo pavasari.

Prieks mums apkārt rada īpašu atmosfēru, kas pievelk sirdis un, attiecīgi, dod mums veiksmi, jo ir taču gluži dabiski, ka cilvēks uz smaidu atbild ar smaidu, un bēg no neapmierinātām un dusmīgām sejām.

Prieks no mums aizdzen jebkuru skumju ēnu, to skumju “pateicoties” kurām cilvēks zaudē to pašu mazumiņu prieka, kas tam pirms tam bija. Savukārt Prieks ir jauns ceļš, kas dod mums visas iespējas. Gaišs prieks ir kā lukturis miglā un izkliedē sirds šaubas un aptumsumus.

Ja varētu nofotografēt cilvēka dvēseles stāvokli bezcerībā un garlaicībā, un prieka pilna cilvēka dvēseles stāvokli, mēs ieraudzītu apkārt pirmajam pelēku plīvuru. Tajā pat laikā, otra prieks to apņemtu spilgtiem, mirdzošiem stariem. Un cik žēl, ka cilvēki tik bieži baidās priecāties, cenšas atradināt sevi no Prieka, tā ietinot savu domāšanu miglā, un jūtoties kā purvā.

Prieku var salīdzināt ar spēcīgu magnētu, jo tas tieši tāpat kā magnēts pievelk sirdis un dod tā īpašniekam dzīves impulsu, ar kā palīdzību atvairīt dzīves likstas un šķēršļus. Savukārt garlaicība un bezcerība rada slinkumu, vājina gribu, un iegrūž cilvēku bezdibenī.

Prieks rada uzticēšanos. Prieks palīdz savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Kad esi priecīgs, nav vietas sevis žēlošanai. Atcerēsimies, ka vairums, pat skaistāko un labāko iespēju, tiek zaudētas tieši tāpēc, ka ļaudis žēlojas un tam iemesls ir sevis žēlošana. Gara prieks dara stipru un vienmēr liek tiekties tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu (Vai gan mēs varam atcerēties kaut vienu varoni, kura sejā atspoguļotos panīkums un garlaicība?)

Ir svarīgi, lai jaunās sirdis aizdegtos priecīgās varoņdarba gaidās, kas mainītu visu viņu dzīvi, pašiem to pat nemanot. Un uz šī ceļa nevar nostāties cilvēks bēdās, šaubās, bezcerībā un aizdomās – tikai Priekā par skaisto nākotni, Priekā par visu iespēju apzināšanos un iespēju dalīties tajā ar citiem cilvēkiem.

Un, lūk, Prieks cilvēkam dod īpašus spēkus, kuru iemeslus zinātne vēl nav noskaidrojusi. Tas piepilda cilvēkus ar īpašu gaismu, kas apspīd arī cilvēkus, kas apkārt. Var pavērot, kas notiek tad, kad cilvēks, kura visa būtība pildīta ar Prieku, ieiet telpā, kurā valda drūma un smaga atmosfēra. Cilvēki it kā atmostas, un viņu apdzisušās un garlaikotās acis iemirdzas, un sejās parādās smaids.

Kur meklēt šādas metamorfozes iemeslu? Nākas pievērst uzmanību mūsu domu darbībai un mūsu emociju ietekmei uz apkārtējiem. Vai gan nav skaidrs, ka iemesls slēpjas cilvēka iekšējā Dvēseles līdzsvarā. Cilvēkam, kurš pilns savas esības Prieka, piemīt milzīgs dzīvības spēks un enerģija, kura nekavējoties tiek nodota citiem cilvēkiem.

Taču, kā tomēr saglabāt sevī pastavīgu Prieku, neskatoties uz to, ka mēdz būt arī skumji?

Sena austrumu gudrība vēsta:
“Uzturi sevī Prieku no paša agra rīta, un tas tevi baros līdz pat vēlam vakaram”.

Paskatīsimies uz to dziļāk. Patiesībā, tas viss, kas var mūs no rīta izsist no līdzsvara – laikā nepasniegtas brokastis, slikti izgludināta blūze, vai nepareizi sasieta kaklasaite, viss ir tik sīki un nebūtiski, ka nav vērts tādu nieku dēļ uzvilkties un ciest no tā visu atlikušo dienu. Un, ja vēl atcerēsimies to, ka aizkaitinājums organismā rada īpašu indi, kas sagrauj organismu uz visu atlikušo dzīvi, sapratīsim, ka šie sīkumi nav tādas ļoti dārgas cenas vērti, kā mūsu gara un ķermeņa veselība. Nevajag daudz, tikai nelielu gribas piepūli, vienu vienīgu domu par to, ka mums jāstāv pari ikdienas sīkumiem un apstākļiem, lai sevī saglabātu līdzsvaru. Pretējā gadījumā, vēlāk pašiem būs kauns un smieklīgi par to, ka tērējām tik daudz enerģijas tādiem niekiem. Tās enerģijas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga dzīvei. Mēs taču jūtam to, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, tuvina mūs kādiem svarīgiem notikumiem. Un mums jau tagad sevi ir jāsagatavo nākotnes darbam  jau pavisam citos apstākļos, un jāsagatavo sevi tam, lai kalpotu savam un visas cilvēces labumam.

Mūsu sirdij vienmēr jāskan priecīgi un jāatbalsojas visā, kas apkārt. Tai jāpildās ar apziņu, cik ļoti svarīgi ir nesavtīgi dot, dalīties mīlestībā, tā palīdzot Gaišajiem Spēkiem, kas stāv visas cilvēces miera sardzē. Un tad, kad mūsu sirds ir pilna gaiša starojuma, tad arī atnāks pie mums Prieks, jo Prieka avots ir katra gaiša sirds.

Šobrīd visa cilvēce stāv uz Jaunas Pasaules sliekšņa. Vecie pamati brūk. Izzūd savu laiku nokalpojušie jēdzieni. Aug kaut kas jauns, ko daudzi apzinās vēl tikai sajūtu līmenī. Tagad tikai miers un pacietība var dot vajadzīgo līdzsvaru, un tikai prieka sajūta par tuvojošos kaut ko jaunu, gaišu un svarīgu. Tādā laikā ir neizbēgamas grūtas dienas, jo ir spriedze, un notiek vienu enerģiju nomaiņa ar citām – jaunām un gaišām. Tumsu nomaina gara triumfs.

Tagad brūk pasaules, krīt troņi, pazūd daudzas ietekmīgas personas. Pirmajā acumirklī savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir dziļas iekšējas saites. Pati cilvēce gadsimtiem ilgi bija to visu gatavojusi un tagad tas izpaužas mums redzamā veidā.

Visticamākais, jūs būsiet liecinieki vēl ļoti daudzām pārmaiņām un redzēsiet daudz brīnumaina un neparasta, jo Kosmiskais Līdzvars vēl ne tuvu nav atjaunojies. Un katrs, kurš var un grib palīdzēt šajā tumsas un gaismas cīņā, ir svarīgs. Protams, tam nav jāizpaužas primitīvos kliedzienos un cīniņos, ne arī netīrās izpriecās, bet gan centienos būt tuvāk Gaismai, tīriem savas domās un priecīgiem savā Priekā.

Jeļena Rēriha
Avots: http://schastie.by
Tulkoja: Ginta FS

Mazo, skaisto mirkļu brīnumi

pavasaris

Kad dzīve dod simtiem iemeslu, lai raudātu, parādi dzīvei, ka ir simtiem iemeslu, lai smaidītu.

Ir pagājušas divas brīnišķīgas dienas, pilnas mazu un lielāku skaisto mirkļu. Tās nostiprināja manī pārliecību par to, ka ir ļoti svarīgi dzīvē iemācīties priecāties par mazajām lietām, par mirkļiem, kas pilni prieka un sajūsmas par to, ka vari būt šeit un tagad.

Otra, man svarīga doma ir par to, ka mēs katrs varam kļūt par šo mirkļu autoru.
Nav jāgaida, kad kāds no malas kaut ko iedos. Ir jāatmodina sevī tā gaismiņa, kas iedvesmo tevi pašu un “pavelk” līdzi citus. Šajā gadījumā autortiesības nav svarīgas, jo dalies nesavtīgi, sev par prieku.

Agrāk man šķita, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, ir jābūt kādam lielam, cēlam mērķim, kuru sasniedzot BŪS LAIME. Es ilgi uz to gāju….gāju, gāju,un katru reizi vīlos, jo tā laime kaut kur tālu nākotnē ar katru dienu kļuva arvien tālāka un nesaprotamāka. Sākumā šķita, ka, ja sasniegšu to, ko esmu izlēmusi sasniegt, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē….. uz īsu brīdi tā tas arī bija, un tad tas izplēnēja, jo šķita, ka ir jāsteidzas izdomāt jauns mērķis, lai atkal būtu ko sasniegt. Un dzīve parvēršas skrējienā, kurā pazūd šīs skaistās sajūtas, ka tu baudi, izgaršo, priecājies. Neredzi, kā izaug Tavi bērni, nepamani, kā noveco tavi vecāki….tu skrien aizelsies.

Bet Dvēsele vēlas ko citu….

Patiesībā pagātnes nemaz nav, ir tikai atmiņas par to. Nomirkšķini acis, un pasaule ko tu tagad redzi neeksistēja, pirms tu tās aizvēri. Tamdēļ vienīgais atbilstošais prāta stāvoklis ir pārsteigums. Vienīgais atbilstošais sirds stāvoklis ir prieks. Debesis, ko tu tagad redzi, tu redzi pirmo reizi. Tieši tagad ir ideālais brīdis. Esi priecīgs par to.

Sestdien agri no rīta mūsu “mazais bariņš” devās sagādāt pārsteigumu ļoti svarīgam mums cilvēkam dzimšanas dienā. Lieki teikt, ka deviņos no rīta sagatavotais parsteigums izdevās – tas izvērtas par dzirksteļojošu jautrību, pilnu ar  milzīgu mīlestību un pateicību Dievam par to, ka mums ir šādi cilvēki un šādas sestdienas. Ka mēs gribam un protam pateikt cilvēkiem to, ka mēs viņus mīlam, ka viņi mums ir svarīgi.

4

Savukārt svētdienas rītā bijām sagādājušas sev vēl vienu prieku un četras stundas garu laimes mirkli Depkina muižā. Brokastis ar 100 dienu projektu un tā draugiem, precīzāk – draudzenēm. Mums, meitenēm taču ir tik ļoti svarīgi būt kopā ar tiem, kas mūs saprot, kas prot paslavēt, prot nomierināt, prot iedvesmot.

Mani iedvesmo tas, ka redzu, kā mainās cilvēki, kā mirdz viņiem acis – kā staro sieviete, kas atklājusi, ka atkal mīl savu vīru. Es zinu, kā jūtas sieviete, kura kļūst par iedvesmas avotu savam vīrietim un redzu, kā mainās vīrietis, kad sieviete viņu pārstāj “zāģēt” un sāk cienīt un mīlēt. Kā mainās attieksme un attiecības – ne tikai abu starpā, bet arī ģimenē, ar vecākiem, ar kolēģiem un draugiem. Un tas viss pateicoties tam, ka blakus ir cilvēki, kuri nav skopi sajūtās, kuriem patīk dalīties ne tikai ar savu pieredzi, bet arī sirds mīlestību, iedvesmu, prieku un labiem vārdiem.

Daudzi cilvēki saka: es to visu zinu, es esmu lasījis grāmatas, es esmu bijis kursos, es esmu gana gudrs. Taču man šķiet, ka bez mūsu pašu personīgās dalības šo mirkļu radīšanā, nekas nenotiek, nekas nemainās. Drīzāk otrādi: tu sasūcies zinības, tu krāj sevī bagāžu, bet uz āru to nelaid – un, ja nedalies, tad var gadīties, ka sakrātais pāraug smagā nastā, kuru vairs nav pa spēkam pašam stiept.

IMG_6638

Mēs gaidam pārmaiņas, mēs ceram, ka notiks kas tāds, kas mūs izvilks no vāveres riteņa – un tomēr, ja nav tajā mūsu pašu dalības, nekas nenotiks.

Reiz skolnieks vaicāja -vai ilgi man gaidīt labas pārmaiņas? Un Meistars atbildēja: ja gaidīt, tad ilgi….

Es esmu ļoti pateicīga pati sev par to, ka, esmu atvērta mirkļiem, esmu atvērta cilvēkiem, esmu gatava mainīties, mainos, kāpju uz saviem “grābekļiem” un tomēr pēc laika tos izmetu, ka esmu iemācījusies piedot sev, neko nenožēlot un palūgt piedošanu. Ka izjūtu pateicību un mācos pieņemt. Tas prasa laiku, tas nenotiek ātri, bet pa ceļam es arvien vairāk novērtēju šos mazos brīnumus, mazās lietiņas, mazos iekšējos sasniegumus sevī un citos. Es esmu bezgala pateicīga savai ģimenei – vīram, bērniem, vecākiem par pacietību, par atbalstu, par nesavtīgu mīlestību. Tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā – kolēģiem, draugiem, Visionam, mūsu mīļajam 100dienniekam,- meitenēm, kuras tālumā un tuvumā vienmēŗ atrod veidu kā pārsteigt, vārdus, kā iedvesmot un brīžam vienkārši, no sirds klusumā pabūt kopā.

Tā ir mana laime, tā es to šodien jūtu.

Mīlestībā, Ginta.