Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē…

Mani vienmēr nedaudz ir izbrīnījusi internetā lietojamā frāze, kas uzpeld ik reizi, kad saite ved kaut kur – ne tur: “Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē”…

Tāds bipolārs stāvoklis, kad centies saprast, ko tu redzēji, vai arī tev likās, ka redzēji.

Vai arī tev kaut ko parādīja, gandrīz skaidri zinot to, ka tu atsauksies, bet pēc tam ļauni pajokoja, tēlojot, it kā tas nebūtu bijis. 

Realitātes gazlaitings*.

Un arī ar cilvēkiem tā notiek… tu seko kārdinošajai draudzības, mīlestības vai domubiedru “saitei”… un atduries pret neko.

It kā bija.
It kā redzēji.
It kā noticēji.

Bet pēc tam serveris noliek tevi pie vietas, un tu apsolies sev vairs nekad neapmeklēt vīrusu skartas saites, lai saglabātu savu “cieto disku”, jo to nomainīt nebūs iespējams…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Gazlaitings (angļu: gaslighting — “apgaismošana ar gāzi”) ir psiholoģiskas manipulācijas veids, kurā cilvēks mēģina sēt šaubas konkrēta indivīda vai grupas locekļos, liekot viņiem apšaubīt viņu pašu atmiņu, uztveri un saprātu. Gazlaitinga mērķis ir destabilizēt upuri un deleģitimizēt upura uzskatus, izmantojot informācijas noliegšanu un sagrozīšanu, maldināšanu un melošanu, un pretrunu izvirzīšanu.

Dmitrijs Trockis: «Darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev»

zemapziņa88

Intervija avīzei Vegetarian, 2017. gada jūlijs

Kā kļūt par laimīgu cilvēku? Dmitrijs Trockis uzskata, ka laimīgi cilvēki sabiedrībai nav izdevīgi, bet, lai kļūtu par patiesi laimīgu cilvēku, ir jāiziet ārpus ierastās loģikas robežām.

— Dmitrij, kāds tad izdevīgums no nelaimīga cilvēka?

— Kāds ārstam izdevīgums no cilvēka slimībām? Tiešs. Pateicoties slimojošam cilvēkam viņam ir gan darbs gan peļņa. Ārstam ir savi bērni, kurus jābaro, kuriem jāpērk apģērbs, kuru izglītība un ceļojumi jāapmaksā.

Vai arī kam ir izdevīgi, ka tu būsi laimīgs savā laulībā? Nevienam. Ja tev ir sarežģītas attiecības ar vīru, tu dosies pie ģimenes psihologa un viņš pelnīs. Ja viss nonāks līdz laulības šķirsanai, tad nopelnīs gan advokāti, gan tiesneši, gan notari un pat valsts, jo tu maksāsi nodokli.

Pēc tam tu atkal dosies pie psihologa, lai izārstetos no depresijas, tiktu skaidrībā ar savām kļūdām iepriekšējās attiecībās. Bet tavās nākamajas kāzās atkal cilveki pelnīs, gan kāzu aģentūra, gan floristi, gan restorāns. Policijai ir izdevīgi zagļi, jo tos ir jāķer, zagļiem izdevīgi ir bagati cilvēki, jo viņiem ir ko nozagt. Bagātajiem izdevīgi nabagi un sliņķi, jo pateicoties tiem var kļūt bagātāki. bet nabagajiem ir izdevīgi neko nedarīt vainot likteni, karmu un horoskopus, par to, ka vieniem lemts piedzimt bagātiem, bet citiem – nabagiem.

Es nekadā gadījumā nevēlos apvainot ārtsus, policistus un citu profesiju pārstāvjus par to, ka tie savtīgi vēlas tikai nopelnīt. Nē. Ir ekonomiskā, sociālā sistema, kurā katrs aizņem savu nišu – ārsti, skolotāji, sētnieki, atslēdznieki – visi. Viņi visi viens otru baro, kata darbība rada nākamo darbību, un tā tas turpinās pa apli, pa apli, pa apli.

Viens bez otra sistēma nedarbojas. Šī sistēma ir autonoma, pilnībā robotizēta, ieslēdz sevī slēptus savstarpējas mijiedarbības mehānismus un kaut kadā dziļā, zemapziņas līmenī mēs viens ar otru šajā sistēmā esam saistīti un salīmēti.
Savukārt patiesa, īsta laime atrodas ārpus sistēmas.

— Un tad man rodas loģisks jautājums – kā iziet no sistēmas, var pat teikt – no matricas?

— Mums sistēmai ir jāpierada, ka mums ir tiesības atrasties arpus tās. Tūliņ pastastīšu, ko ar to domāju.
Sistēma ir savdabīgs kontrolējošs ierobežotājs, dievišķs “ģipsis”, kas notur cilvēku noteiktā rāmī, kamēr viņa individuālā apziņa neizies pārbaudi. Kolektīvā apziņa kontrolē katru individuālo apziņu līdz brīdim, kamēr tā nepierādīs visai sistēmai, ka tā nav parazīts.

Cilvēku, kurš tikai ņem, sistēma uzskata par parazītu, kā ienaidnieku. Sociālā ķermeņa imūnsistēma tadu personību uztver kā vīrusu, atbilstoši, tā izstradā noteiktus antivīrusus, kas cenšas vīrusu nogalināt.

Kā tas izskatās sociālajā vidē? Tāda parazītiska individuāla apziņa savā dzīvē pievelk 33 nelaimes – bezdarbu, neizpratni par to, ar ko savā dzīvē nodarboties, slimības, konfliktus ar tuvajiem cilvēkiem utt.

Individuālajai apziņai ir jāpaceļas līdz līmenim, kur tā sāk redzēt nevis “es, man, mans”, bet “Mēs visi, katrs no mums bez otra neesam nekas”. Tas ir gluži tāpat kā kreisā roka sevi asociē ar visu ķermeni un nebuntojas, ka ir pati par sevi, atsevišķi no visiem citiem orgāniem. Gluži otrādi, roka saprot, ka jo veselāks un vienotāks ir viss organisms, jo veselīgāki un labāki apstākļi katrai ķermeņa daļai.

Pēkšņi ienāca prātā segas tēls. Gultā zem vienas segas guļ vairāki cilvēki.  Ja pēkšņi kāds no gulētājiem sāks vilkt visu segu uz savu pusi, tad visiem parējiem šāda viena indivīda pozīcija noteikti nebūs izdevīga un viņi sāks centīsies tam segu atņemt. Šādā cīņā par segu vairums cilveku pavada visu savu dzīvi.

Kā strādā apzinātība? Apzināts cilvēks saprot: “Jo siltāk būs pārējiem, jo siltāk būs man”. Un tad nav nekādas segas dalīšanas.

Ja iedomājamies, ka ar vienu segu ir apsegti septiņi miljardi cilvēku, tas arī saucas “sociums”, un katra segas vilkšana uz savu pusi rada antivīrusus visā sistemā un tieši šī indivīda virzienā sistēma pretojas. tas ir kā soda mērs. Ja cilvēks maina savas parazītiskās, patērētāja domas “es, man, mans” uz domām par kolektīvo, par kopējo labumu, par kolektīvo labklājību, viņam momentā sāk risināties individuālās apziņas uzdevumi.

Ir jāpierāda sistēmai, ka tu neesi vīruss, neesi parazīts, neesi onkoloģiska šūna, ka tu esi daļiņa no kopējā veselā, kas domā par visas sistēmas uzplaukumu.

— Tas ir tāpat kā cilvēka organismā…

— Jā, ir nieru šūnas, liesas šūnas, aknu, kaulu – tās visas ir dažadas, taču savā starpā kaut kā vienojušās.

— Vai vari ar piemeru paskaidrot, kā domāšanas izmaiņas ietekmē kopumā visu sistēmu?
— Iedomājies, ka mūsu sabiedrībā ir radīti tadi dzīves apstākļi, ka ārstam vairs nevajag domāt par to, kā nopelnīt savai ģimenei, ja viņa dzīves līmenis tieši nav atkarīgs no tā, cik viņš nopelna ārstējots avus pacientus, tad viņa patiesā vēlme palīdzēt slimiem cilvēkiem noved pie tā,  ka viņš patiesi atrod veidu kā nevis ārstet bet izdziedināt. Jo laimīgāka sabiedrība kopumā, jo augstāks dzīves līmenis, jo mazāk mēs katrs esam ieinteresēts meklēt savu izdevīgumu otrā.

Ir tada multfilma, to var noskatīties internetā: sēž vairāki cilvēki ap bedri, kurā atrodas katls ar ēdamo. katram rokās ir karote ar garu kātu. Šis kāts ir tik garš, ka nav iespējams pašam ar šo karoti paēst. Sakumā cilveki mokās, cenšoties visādos veidos sevi pabarot, bet pēc tam sāk barot viens otru un rezultātā visi ir paēduši. Lūk tā stradā visa sistēma.

— Dmitrij tu savas lekcijās un arī šobrīd runā par to, ka nav nekadas jēgas fokusēties uz savu problēmu risināšanu un vēlmju realizāciju, gluzi otrādi ir verts meklēt to, kā tu vari būt noderīgs citiem cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esi saistīts – sākot no tuviniekiem un beidzot ar visu cilvēci. Tev vajag vienu, bet tu dari ko citu. To ir ļoti grūti saprast, kā tas darbojas?

– Lai to pa īstam saprastu, ir vajadzīgs super intelekts, kāds dievišķs redzējums, ir jāizzin precīzās zinātnes, jāatceras visa informācija, jāatpazīst cēloņu-seku rindas. Tikai tad cilvēks var ieraudzīt visas savstarpējas saiknes vienotaja organismā, kura nosaukums ir sistēma, sociums. Bet šāds, augsts intelekts piemīt labi, ja dažiem cilvēkiem uz šīs planētas Zeme.

Pārējiem to saprast ar prātu vai loģiski ziskaidrot nav iespējams, to var tikai sajust. Tam radīti mūsu stāvokļi, kurus sauc par jūtām. Balstoties uz tām, var sajust savu vietu zem saules, slimību iemeslus un veidus kā dziedināties, kur dabūt dzīvokli īpašumā, vai tā ir vai nav mana otra pusīte un kurā gadā mums vislabāk apprecēties, kad man iet darbā, kad labāk mainīt darbu utt. Vēl to var nosaukt par intuīciju.

Intuīcijai nav nekada sakara ar ekstrasensorajām spējām. Ja ekstrasensam nav tadas intuīcijas, tad viņi tieši tāpat kā visi citi kļūdās, lauž rokas un kājas, nokļūst nabadzībā utt. Intuīcija ir absolūts, 100%tīga telpas un laika izjūta.

— Tad man jautājums – kā šo intuīciju attīstīt?

– Visas pasaules reliģijas runā par to, ka viss sākas bernībā, kad mēs mācamies cienīt savus vecākus, radiniekus, tuvos cilvēkus. Tad intuīcija attīstāš, darot to lietu, kuru varu darīt tieši tagad, tāpēc, ka vienmēr ir kaut kas, kas man izdodas labāk kā citiem. Kāds smaida, kas lasa dzeju, kāds ārstē lūzumus…. Tas nāk no iekšienes. Profesiju iegūst ne no ārpuses, tā attīsta sēklas, kuras bija iesētas iekšpusē.

Kristus teica: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?…  Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj… Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Tiecieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas tiks dotas. (Mateja Evaņģelijs 6. daļa)

Dieva Valstība zemes iemiesojumā izskatās, kā absolūts iekšējais klusums – tikai nevajag to jaukt ar vienaldzību, bezatbildību, slinkumu un nekā nedarīsanu. Iekšējais klusums ir stavoklis, kurā tu skaidri, bez izkropļojumiem redzi visas savas spējas uz jebko. Tas arī ir tas stāvoklis, kurā ieslēdzas absolūta telpas un laika izjūta. Vēl to var nosaukt par intuitīvo uztveri, kad mirklī atnāk atbilde uz jautājumu: “Kas tieši šobrīd man ir jādara?”

Lai pie tā nonāktu, sevī ir jāiesēj vienkāršas patiesības sēkliņa: es kā individuālā apziņa neeksistēju atsevišķi no kolektīvās apziņas. Mēs visi sākam ar individuālās apziņas stāvokli, pec tam seko pareja uz kolektīvas apziņas līmeni. bet daudzi iesprūst egoistiskā “es, man, mans” stāvoklī.

Audzēdami kolektīvo apziņu, izejot ārpus sistēmas, matricas, mēs izejam dievišķajā apziņas līmenī, kur  savienojamies ar noteiktu pasaules kārtības apziņu, ar zināšanām par universāli sakārtotu Visuma kustību.

Taču viss sākas ar sapratni par to, ka darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par šodienu

starki

Larisa Anistrat

19. marts plkst. 22:15

Vēstījums Pasaulei. Lūk, kas atnāca un lūdz, lai tiktu pārstāstīts.

Kad ir grūti, cilvēki to sauc par pārbaudījumu. Var mainīt attieksmi un nosaukt to par mācību, apmācību.

Ļoti žēl, ka par tādu cenu, taču tas bija neizbēgami. Cilvēki meklē ātrus risinājumus, tas ir cilvēciski, taču tā nebūs. Toties notiks ļoti spēcīga transformācija, bez kuras tālāk nekur netikt. Tālāk iet tie, kuri mīl sevi.

Imunitāte – tā ir mīlestība pret sevi. Tās ir rūpes par sevi. Tas ir tad, kad neindē sevi ar slikto – materiālajām un mentālajām indēm, kad attīri savas Dvēseles mājas – savu ķermeni. Ķermenim vajag atelpoties. Ir svarīgs sports, joga, vingrošana – ikviens kustību prieks. Tam nav vajadzīgas sporta zāles. Sveicienu saulei vai planku brīnišķīgi var veikt jebkur.

Šis ir tas laiks, kad galvenās vērtības iznāk virspusē un tās vairs nav iespējams nepamanīt.

Notiek varena enerģētiskā tīrīšanās. Kāds noturēsies šajās augstajās vibrācijās, bet kāds – ne. Viss ies caur falša detektoru, caur “metālmeklētāju” – ar ieroci (nemīlestība) un narkotikām (nosodījums). Tām ceļš nākotnē ir slēgts.

Ir pienācis laiks mīlēt sevi, nodarboties ar sevi nevis sekot citu “grēkiem”. Būtībā jau vienmēr ir tāds laiks. Taču tagad vairs nav kur atkāpties.

Rūpējoties par sevi, izolējot sevi no pasaules, mēs glābjam savu tuvo pasauli. Pasaule, protams, noturēsies. Un būs kā nekad agrāk skaista, bet vai mēs spēsim to krāšņot ar sevi, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Atgādinu, imunitāte ir mīlestības pret sevi izpausme.

Protams, sliktas, melnas un graujošas domas imunitātei ir kaitīgas – jo tā ir antimīlestība.

Visas jūtas un emocijas var izpausties no diviem stāvokļiem: mīlestības un bailēm. Cilvēks nevar vienlaicīgi atrasties divos stāvokļos. Tāpēc katru sekundi mēs izdarām izvēli. Apzināti vai neapzināti, tas atkarīgs no mūsu brieduma un enerģijas līmeņa – no iekšējā resursa.

Šobrīd esam ieslēgti mājās tāpēc, lai uzkrātu šo resursu. Tādi, lūk, spontāni retrīti. Un ir ļoti svarīgi visu laiku sevi uzturet mīlestības stāvoklī. Pret sevi, pret cilvēkiem un dabu. Nav spēka mīlestībai pret cilvēci – mīli kaķi vai suni, to, kurš blakus tev, šo rītu, šo ieelpu un izelpu, kas tev dāvāti. Galvenais, mīli!

Daudziem nāksies to mācīties. Tāpēc, ka daudz vieglāk ir glābt citus, nekā sevi. Taču nav jau kur likties. Mēs esam palikuši divatā ar galveno savas dzīves cilvēku – sevi.

Mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis – tāpēc mums ir tik labi to just. Mēs piepildāmies un atveramies ar to. Bailes nav mūsu dabā, tāpēc tās tik briesmīgi mūs iztukšo un nomoka. Par laimi mums katram ir iespēja izvēlēties savu stāvokli. Un šī iespēja mums tiek dota ik mirkli.

Cik gudri viss sakārtots – briesmas atnāca ne kara dēļ, ne stihijas. Tās apdraud visus.

Un mums nav ko vainot – ne citu tautu, ne dabu. Ļaudis pakāpeniski pārstāj lamāties par politiskām tēmām, reliģiju, par nacionālajām un valodas tēmām, par vakcīnām. Bet, ja vēl joprojām turpina to darīt, tad tas ir tikai inerces dēļ, aiz ieraduma. Drīz mums tas vairs nebūs interesanti. Tāpec, ka visas mākslīgās vertības, kā politiķi, nauda, skaistuma etaloni utt tiks sagrauti ar sīciņām vīrusa daļiņām, kas savā ceļā noslaucīs visu neīsto, falšo, mākslīgo. Tās salauzīs visus filtrus, caur kuriem mēs skatījāmies uz pasauli.

Vīruss ir mīlestības trūkums. Mīlestības pret sevi un sekojoši – mīlestības pret pasauli.

Kad es lūdzu, lai man parāda, kas šobrīd notiek, man rāda traukus. Mēs esam trauki: ir tukšie un tie ir jāpiepilda. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās pieņemt (nevis tikai ņemt). Ir pilnie – tos vajag iztukšot. Tas nozīmē, ka ir jāiemācās dalīties. Apmaiņa. Pasaule ir viena komanda, taču svarīgi ir sākt ar sevi.

Sākumā skābekļa masku sev un tad savam tuvākajam. No mums sākas ūdens apļi. Un no mums ir atkarīgs, vai tie būs atbalsta vai panikas apļi. Dalīties un pieņemt. Tie trauki, kuri paliks tukši vai pārpildīti, pārstās eksistēt Cilvēka formā.

Ir pienācis jaunu, augstu vibrāciju laiks. Ar smagām vibrācijām te neiekļūt. Ir svarīgs vieglums. Vecāki šobrīd ir spiesti kopā ar saviem bērniem palikt mājās. Zini, kāpec? Tāpēc, ka bērni ir mūsu skolotāji, mūsu pavadoņi uz mīlestību un gaismu. Viņi mūs māca spēlēt, viņi mums māca prieku, vieglumu, elastīgumu, patiesumu un uzticēšanos. Atgādina par pašvērtību. Cik daudz vecāki nākuši pie prāta, nevis izdzīvošanas instinkta dēļ, bet tāpēc, ka viņu bērniem ir vajadzīgi dzīvi un veseli vecāki.

Ja agrāk cilvekiem izdevās izvairīties no ilgas un ciešas saskarsmes ar saviem bērniem, tad šobrīd tas ir neizbēgami. Un ticiet man, šī saskarsme dziedinās. Tāpec, ka pieaugušie sajutīs, ka viņus mīl bez nosacījumiem. Un šie cilvēki, kuri prot tā mīlēt ir viņu bērni. Bet mīlestība dziedina, mīlestība transformē sāpes un bailes harmonijā.

Uzticēšanās. Mums ļoti svarīgi šajā laikā ir uzticēties Augstākajiem spēkiem, ticēt, ka viss notiek pēc plāna. Samierināšanās – skatīties uz situāciju ar mieru Dvēselē. Iespējams, mums “izsitīs korķus”, no uztraukuma “nonesīs jumtu”, taču ar gribasspēku vajag sevi aiz krāgas izvilkt no panikas, darīt to, kas jadara un būs, kas būs. Bet būs labi, bet, ne visiem (tas pirmajā acu uzmetienā).

Kas paaugstina mūsu vibrācijas: humora izjūta, labestīga humora izjūta. Sirsnība, pateicība, mīlestības pilni vārdi, atbalsta vārdi, pašvērtība, sevis attīstīšana. Ir svarīgi būt ieguldījumam sevī, tātad arī pasaulē. Palīdzība, īsta labdarība. Bez vēlmes uzpirkt pasauli vai pielabināties karmai. Bet mūsu sirsnība. Tās ir caurlaides dzīvē.

Neļaut sev būt drūmam, lepnam, sarkastiskam, nosodošam, kritizējošam, nedzīvot ar vainas apziņu, nemelot un neskaust. Peļņa uz cita bēdas un bailēm šobrīd ir Dvēseliskā pašnāvība.

Ja tev šķiet, ka es šo vēstu kaut kur no augšas, tad, tas tā nav. Viss, par ko runāju, ir arī par mani un attiecas arī uz mani.

Es palūdzu Augstākajiem spēkiem nodot vestījumu cilvēkiem. Lūk, tas ir:

Cilvēce uzsēdās uz raķetes uz vienas planētas, bet izlidos jau uz pavisam citas. Pārmaiņas notiek ļoti ātri. Uz šīs jaunās zemes uzkāps tie, kam ir ko dot šai Planētai. Laiks padomāt par savu misiju, bet, ja tā ir zināma, tad rīkoties saskaņā ar to. Laiks pieņemt sevi un savu Spēku.

Pasaule ir izdarījusi kvantu lēcienu. Mums jālec ar to kopā, lai piezemētos jaunā pasaulē. Nekādu strīdu un savas taisnības pierādīšanas. Nemaisamies citu cilvēku iekšējos procesos. Atbalsts. Tikai atbalsts. Ar vārdu, ar darbiem, lūgšanām. Katram pašam jānoiet savs ceļš. Mēs to nevarēsim izdarīt citu vietā.

Tā gribas mainīt pasauli, un tik ļoti negribas mainīt sevi. Bet pasaule mūs apspēlēja – tā izmainījās – un mums nekas cits neatliek, kā mainīties, mainīt savu apziņu, palašinat to, lai noturētos šajā pasaulē. Nekā savādāk. Starp citu, tā ir ļoti laba ziņa.

Šis vīruss ir atnacis atgādināt par mīlestību. Tas atklāj visu īsto un vairs nav iespējams tēlot, ka tu to neesi pamanījis, nezināji, tev nebija gar to nekādas daļas.

Šodien atgriezās stārķi. Viņi viss kāsis ilgi planēja debesīs un apsolīja mieru. Svētību visai cilvēcei.

Larisa Anistrat
Tulkoja: Ginta Filia Solis

APZINĀTĪBA – vienīgais ceļš

seit un tagad20

Ja visas garīgās prakses varētu noraksturot ar vienu vārdu, šis viens vārds būs APZINĀTĪBA. Apzinātība ir tas, dēļ kā radītas visas pasaules garīgās prakses, tehnikas, meditācijas. Apzinātība ir cilvēka iekšējais stāvoklis, kurā viņš ir daudz uzmanīgāks, dzīvāks, jutīgāks un mierpilnāks.

Lai labāk saprastu, kas ir apzinātība, ir jāsaprot, kas ir tās pretējais stavoklis. Un pretējais stāvoklis apzinātībai ir tas stāvoklis, kurā lielāko daļu sava dzīves laika pavada vairums mūsdienu cilvēku, un šo stāvokli var nosaukt par sapņošanu nomodā.

Vairums cilvēku ejot guļ, tas nenozīmē, ka guļ tiešā nozīmē un ir miegaini, bet gan tajā, ka tie lielāko tiesu neko neredz, nedzird, nejūt, ne apkārt sev, ne sevī. Viņi gandrīz pilnībā dzīvo autopilotā, kā dzīvi mirušie.
Jau bērnībā es ievēroju vienu lietu – ja tu neuzmanīgi klausies savu mīļāko dziesmu, domājot par kaut ko citu, tu negūsti nekādu baudījumu. Tu it kā šo mūziku palaid garām. Kad es to pirmo reizi ievēroju, man tas šķita dīvaini, jo mūsu ausis taču jebkurā gadījumā uztver skaņu, un pēc idejas, tai mūzikai, kas mums patīk, būtu jasniedz baudījums un jāuzlabo garastāvoklis, kaut vai tāpec, ka mūsu ausis taču to dzird.

Tagad es skaidri zinu, ka mēs varam baudīt mūziku tikai tad, ja lielāko daļu savas uzmanības fokusējam uz to. Un tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet arī visu mūsu dzīvi. Tāpat arī skaista glezna neatstās uz mums nekādu iespaidu, pat tad, ja tā ilgu laiku stāvēs mūsu acu priekšā, ja mēs to uzmanīgi neaplūkosim. Neskatoties uz to, ka mūsu acis to visu laiku būs skatījušas, iespaidu gūsim tikai tad, kad pieslēgsim savas sajūtas un uzmanīgi aplūkosim šo gleznu.

Es domāju, ka ikviens cilvēks ir saskāries ar šo efektu. Tā var, piemēram, aizbraukt pie dabas ļoti skaistā vietā, ar brīnišķīgām ainavām un praktiski neievērot nekādu skaistumu, ja tajā laikā būsi aizņemts ar savām domām.

Tā arī sanāk, ka cilvēkiem ir acis, ausis un viss parējais, taču dzīve paskrien garām tā, it kā viņi būtu akli, kurli un neko nejustu. Protams, tas ir pārspīlēti un katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā jūt kaut ko labu savā dzīvē, tomēr ir tāds jēdziens kā uztveres pakāpe. Un parasti cilvēkiem tā ir virspusēja, tie dzīvi neuztver dziļi, attiecīgi, dzīve arī paslīd garām garlaicīgi un neinteresanti.

Daudzi cilvēki ar nostaļģiju atceras savu bērnību, runā par to, ka tad gan viņiem bija labi. Un, ja pajautāsim šiem nostaļģējošiem cilvekiem, kas tieši bija tas labais bērnībā, kā nav šobrīd, tad tie cīlvēki, kuri nav parāk saprātīgi, teiks, ka bērnībā nebija tādas atbildības, praktiski nebija nekādu problēmu – visa tā, kas ir tagad. Tie, kuri ir nedaudz viedāki, teiks, ka bērnībā pasaule tiek uztverta kaut kā savādāk, daudz interesantāk. Un tā ir vienīgā pareiza atbilde. Būtība ir pašā uztverē, ne tajā, ka bērnībā nav nekādu problēmu un atbildības.

Bērnībā mēs bijām daudz apzinātāki. Būt apzinātam nozīmē ar savu apziņu piedalīties tajā, ko tu dari un ko tu uztver. Tas nozīmē būt klāt it visā, ko tu dari, redzi, jūti, dzirdi.

Cilvēks var padarīt tūkstošiem dažādu lietu dienas laikā, un piedalīties tajās ļoti minimāli. Viņš var atbildēt standartveida frazēm, veikt vienas un tās pašas darbības, ķermeņa kustības, un viss viņa dzīvē atkartosies katru dienu pēc rutinētas shēmas.- kā ārpusē, tā iekšpusē – viņā pašā.

Pats cilvēks šajā laikā atrodas viņam pašam nesaprotamās un pat nepamanāmās domās, bailēs, fantāzijās, vai vispār kādā pelēkā prostrācijā, kas atgādina dziļu aizmirstību.

Parasti cilvēki nepiekrīt šim faktam, viņi netic tam, ka gandrīz neko neredz, nedzird un nejūt reālo pasauli. Cilvēks visu sev apkārt uztver caur pelēku migliņu, kādu fonu, pretrunīgu domu troksni, emocijām, pārdzīvojumiem, garastāvokļiem. Viņš neredz realitāti tieši.

Parasta cilvēka apziņa ir tūkstošiem vīrusu piesārņota, kas kā tārpi lodā viņā. Un, kas ir interesanti, ka visu šo vīrusu un tārpu vēlmes un pamudinājumus, cilvēks uztver kā savējos. Un pārliecināt viņu par pretējo  ir gandrīz neiespējami, un pirmā doma, kas radīsies tāda cilvēka galvā, būs kaut kas līdzīgs: šis tipiņš nav pie pilna prāta, ar mani gan viss ir kārtībā.

“Es pats esmu sev saimnieks un vienmēr rīkojos atbilstoši savām vēlmēm”. Un šī doma ir rezultāts tam, kā nostrādā pirmā aizsargsistēma, kuru cilvēkā uzstādījuši šie parazīti, lai neviens pat necenstos nopietni uztvert domu par to, ka cilvēki paši sev nepieder, bet atrodas sāpju fabrikā, kurā katru dienu šīs sāpes izstrādā sev paši un palīdz tās izstrādāt arī citām būtnēm…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS