Pilnība laulībā

Pilnība laulībā ir vīrs un sieva. Bērni nav galvenais. Laulības pamats ir vīrs un sieva.

Kad cilvēki saka: “Mēs dzīvojam kopā bērnu dēļ”, “Es jau sen vairs to vistu nemīlu”, vai: “Es to āzi jau sen vairs nemīlu, mēs kopā dzīvojam tikai bērnu dēļ” – tas ir muļķības. Tā nemēdz būt.

Jā vīrs savu sievu vairs nemīlēs, viņš agri vai vēlu no viņas aizies un nekādi bērni viņu nenoturēs.

Pietiek sievietei pārstāt mīlēt savu vīru un viņa to pametīs, un nekādi bērni viņu neapturēs.

Ja starp vīru un sievu ir pārtrūkusi kāda ļoti svarīga saite, nekāds bērnu daudzums viņus kopā nesaturēs, tāpēc, ka bērnu jēga nav stiprināt vīra un sievas savienību. Bērni laulībā tiek doti kā Dieva svētība, taču ne tāpēc, lai stiprinātu šo savienību.

Šī saikne, vīrs un sieva, ir patstāvīga pati par sevi. Tā ir autonoma saikne, tā ir pati unikālākā un absolūti autonoma. Un nekas cits to nesaturēs: ne naudas jautājumi, ne vecums, ne veselība, ne bērni, ne skaistums, ne tiesvedības.

Nemīlēsi – pametīsi.

Tāpēc nevajag domāt, ka bērni ir laulību stiprinošs faktors. Vīrs un sieva – tā ir pilnība sevī, ja viņi mīl viens otru līdz sirmam vecumam un līdz pēdējam elpas vilcienam – tas ir tieši tas, ko Dievs laulībā bija iecerējis.


Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Foto: Zaher Ataba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klausies savā vīrietī

Vairums mūsdienu sieviešu neprot klausīties, jo ļoti mīl runāt, dot padomus un kritizēt.

Runāšana ir aktīva darbība, bet klausīšanās – pasīva, taču piepildīta ar iekšēju darbu un klātbūtni. Un tas ir sievišķīgi. Īstai sievietei visa viņas aktivitāte, viss darbs notiek iekšā, nevis ārpusē.

Kāpēc jāiemācās klausīties:

• Sieviete, kura prot klausīties ir ļoti pievilcīga vīrietim.

• Klausoties vīrietī, tu izrādi viņam savu cieņu pret viņu. To, ka viss, ko viņš saka, tev ir ļoti svarīgi. Pajautā sev, kā tu domā, vai tad, kad tu iemācīsies klausīties, tavas attiecības uzlabosies?

• Tu spēsi pa īstam iepazīt savu vīrieti: ar ko viņš dzīvo, kas viņam ir svarīgi, par ko viņš sapņo, uz ko tiecas. Taču, kā parasti notiek – līdz ko vīrietis sāk runāt, mēs sākam žāvāties, pārtraukt viņu pusvārdā, skrienam barot bērnus utt. Bet pēc tam brīnāmies, kāpēc attiecības pārvērtušās ieradumā. Mācies klausīties un tu vienmēr dzirdēsi kaut ko jaunu, un tas nozīmē, ka vīrietis katru reizi atvērsies no kādas citas puses.

• Prasme klausīties ļoti spēcīgi saasina sievietes intuīciju. Tu ne tikai klausies, bet pamani visas nianses vīrieša uzvedībā. Tā tu iemācīsies just savu vīrieti.

Kāda sieviete man uzrakstīja vēstuli par to, kā viņas vīrs viņu krāpa. To, ka viņš to darīja trīs gadus, bet viņa nezināja. Kā saproti, tādi stāsti nav retums. Bet mans vienīgais jautajums šai sievietei bija: “Kā to var nejust un neredzēt trīs gadus?”  Ja tu klausīsies savā vīrietī, pirmkārt: viņš nekad neies pie citas sievietes, bet otrkārt, ja pat aizies, tad to tu uzzināsi jau pirmajā dienā.

• Iemācījusies klausīties, tu spēsi ļoti viegli nolasīt, uzķert un saprast vīrieša noskaņojumu, un tātad konfliktu kļūs mazāk. Mājās atgriezīsies miers un harmonija.

Ko nozīmē klausīties?

Tas nenozīmē sēdēt un klusēt un domāt par savām problēmām, rūpēm un pārdzīvojumiem. Visbiežāk mēs viens otru klausāmies tieši tā, vai arī gaidām piemērotu brīdi, lai “iespraustu” savu sakāmo. Daudzām no mums ir ļoti slikts ieradums nosodīt un vērtēt, nenoklausoties līdz galam.

PRASME KLAUSĪTIES – tā ir ieinteresētība sarunu biedrā, interese par to, ko viņš domā, ko vēlas, tā ir vēlme sadzirdēt to, ko viņš vēlas pateikt. Tajā ir arī pazemība un tā ir ļoti vērtīga sievietes prasme.

Klausīšanās likumi:

• Nepārtrauc! Tas ir jāmācās. Viegli to pateikt, bet praksē ļoti grūti izpildīt. Vienmēr jau rodas vēlēšanas dot padomu, parādīt savu situācijas redzējumu. Tas runā tikai par vienu, ka tev ļoti vienaldzīgs ir cilvēks un tas, ko viņš jūt, domā un saka. Ja, nē, tad noklausies viņu līdz galam.

Sarunas ne vienmēr ir mierīgas un par patīkamām tēmām, vīrietis var runāt par lietām un problēmām, kas viņu nomāc un tev noteikti gribēsies pakritizēt un dot padomu. Taču atceries, ka dodot padomus, mēs aizskaram vīrieša pašcieņu. Vīrieša pašcieņa ļoti lielā mērā atšķiras no sievietes pašcieņas, un tā skan “Es PATS!”

Vīrietim ir svarīgi atrast problēmas risinājumu pašam un pašam iziet no sarežģītās situācijas. Ja tev nejautā padomu, bet tu to dod, tātad tu “ieslēdz mammīti”. Atceries to!

• Nenovērs uzmanību! Esmu ievērojusi, ka tad, kad es kaut ko nevēlos dzirdēt, tad vienmēr it kā nejauši atrodas objekts uzmanības novēršanai: tad uz plīts kaut kas vārās, tad veļas mašīna ir pabeigusi mazgāt un, ja veļu neizņemšu uzreiz , tad tā sasmirdēs utt. Tu pati labāk par mani zini, kā tiek novērsta mūsu uzmanība: bērni sauc, barot vajag utt. Bet vīrietis sēž un nesaprot, kādu vietu viņš tavā dzīvē ieņem pēc veļas un zupas. Viņš jūt tavu necieņu pret viņu un neieinteresētību un tas viņu ļoti dziļi ievaino. Mācies nenovērst savu uzmanību. Ja vīrietis runā, lai tas kļūst par pašu tev svarīgāko. Visas problēmas pagaidīs, kamēr runā vīrietis. Vēl jo vairāk, tāpēc, ka vīrieši parasti nav lieli runātāji, atšķirībā no sievietēm.

• Šajā brīdī esi labvēlīga. Biežāk skaties acīs, ja tu pa īstam klausīsies, tev nebūs speciāli jāmāj ar galvu un jāsaka kaut kas apstiprinošs un piekrītošs (tādus padomus dod praktiskā psiholoģija). Tavs partneris tāpat sapratīs, ka tu viņu dzirdi. Ja tevī briest pretestība un tu nepiekrīti tam, ko viņš saka, atceries par sievietes elastību un par to, ka sievietei nav obligāti jāpanāk sava taisnība. Jo kas tad mums vairak patīk – tas, ka mums vienmēr ir taisnība vai tomēr būt laimīgām?

• Smaidi tā, lai smaids nāk no sirds dziļumiem. Tu esi mierīga, labestīga, mīļa, vienalga, ko viņš tev stāsta. Vīrieši dievina pārliecinātas, mierīgas un cienīgas sievietes, kuras valda pār savām emocijām.

• Un paseko tam, lai tavi spriedumi un piezīmes nebūtu kategoriskas, kritiskas un asas. Un nekādas negatīvas piezīmes un ironijas. Pat tad, ja jūti, ka tev ir taisnība, necenties sarunās ar vīrieti pieradīt savu taisnību. Vīriešus tas ļoti aizskar. Pēc tam tu brīnies, kāpēc vīrietis ar tevi strīdās un bieži vien ir rupjš un “noliek tevi pie vietas”. Esi maiga un labestīga, neskatoties ne uz ko.

Kad sieviete piekāpjas un pakāpjas soli atpakaļ, vīrietis sper desmit soļus viņai pretī.

Ņemot vērā iepriekš teikto, tev droši vien ļoti sagribējās šo iemācīties? Vai tev acu priekšā parādās kāds tēls, kad runājam par klausīšanos? Piemēram geiša? Pirmā māksla, kuru lieliski prot geišas – tā ir prasme sajūsmināti un ieinteresēti klausīties vīrietī. Bet japāņu meitenes tā audzina jau no pašas bērnības – dziļā cieņā pret vīrieti. Bet mūs audzināja savādāk, tāpēc šo nāksies iemācīties no jauna.

Tatjana Dzuceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saraksts, kas izglāba manu laulību

33178122_1061254390678975_1318031094120972288_n

Kamēr varēju, es turējos pie savas laulības. Bet pienāca diena, kad man vairs nebija spēka un kā tikko mans vīrs aizbrauca uz darbu, es savācu savas mantas, paņēmu mūsu dēlu, kuram bija 14 mēneši un aizgāju no mājām.

Tas bija vienīgais gads, kad mēs dzīvojām vienā pilsētā ar maniem vecākiem. Acīmredzot, iespēja aizbēgt pie tēta un mammas manu lēmumu atstāt savu vīru padarīja vienkāršāku.

Ar saraudātām acīm un dusmīgu seju, es iegāju pie mammas virtuvē. Viņa turēja uz rokām bērnu, bet es, asarām šķīstot, centos attaisnot savu lēmumu. Mamma man ielēja krūzē kafiju un teica, ka viņi ar tēti man palīdzēs. Es atviegloti uzelpoju, jo sapratu, ka viņi ir manā pusē.
– Bet, pirms tu pametīsi Bilu pavisam, tev kaut kas būs jāizdara, – teica mamma.

Viņa nolika gultiņā jau gulošo mazdēlu, paņēma baltu papīra lapu un pildspalvu, un lapas vidū novilka taisnu līniju. Viņa man palūdza kreisajā stabiņā sarakstīt visu, ko Bils izdarījis, kā dēļ ar viņu dzīvot vairs nav iespējams.
Es paskatījos uz vertikālo līniju un padomāju, ka noteikti labajā pusē mamma liks man uzrakstīt visas labās Bila īpašības. Biju pārliecināta, ka viņa slikto īpašību saraksts vienalga būs daudz garāks, tāpēc ar entuziasmu sāku aizpildīt kreiso stabiņu. Es netaupīju papīru un tinti. Degu nepacietībā uz papīra uzrakstīt sava neciešamā vīra pretīgo portretu.
Kreisā lapas puse izskatījās sekojoši:

– Nekad aiz sevis nenovāc.
– Nerunīgs klusētājs. Par visiem viņa plāniem un lēmumiem es uzzinu pēdējā.
– Vienmēr aizmieg dievkalpojuma laikā.
– Šņaukājās un atraugājas tieši pie galda.
– Nekad man nepērk skaistas dāvanas.
– Ģērbjas nevīžīgi.
– Skops attiecībā uz naudu.
– Sliņķis (nepalīdz man mājas darbos) utt.
Saraksts piepildīja visu lapu. Man bija vairāk kā pietiekami pierādījumu tam, ka neviena sieviete nav spējīga dzīvot kopā ar tadu vīrieti-monstru.

Pašapmierināti un uzvarošu smaidot es jautāju mammai:

— Un tagad, kā es saprotu, tu palūgsi man labajā lapas pusē uzrakstīt Bila labās īpašības?
– Nē, – viņa teica, – Es arī bez tā zinu viņa labās īpašības. Es vienkārši gribu, lai tu iepretī katrai uzrakstītajai rindiņai uzrakstītu savu reakciju. To, kā tu rīkojies.
Tas izrādījās daudz cietsirdīgāks un grūtāks uzdevums, kā sameklēt Bila labās īpašības. Es atcerējos dažas labās viņa īpasības un pilnībā varēju tās aprakstīt. Bet es nekad nebiju domājusi par sevi pašu. Es zināju, ka mamma neatkāpsies, kamēr nebūšu to izdarījusi, tāpēc negribīgi sāku rakstīt:

– Es apvainojos, piepūtos, dusmojos, kliedzu.
– Man bija kauns stāvēt viņam blakus.
– Es tēloju mocekli, spēlēju uz jūtām un centos izsaukt žēlumu pret sevi.
– Es gribēju būt precējusies ar kādu citu, tikai – ne viņu.
– Es nerunāju ar viņu (sodīju viņu ar klusēšanu).
– Es uzskatīju, ka esmu viņam parāk laba (uzskatīju, ka Bils nav manis cienīgs).
Saraksts izrādījās bezgalīgs. Kad biju aizpildījusi visu stabiņu, mamma no manām rokām izņēma paīra lapu, paņēma šķēres un pārgrieza pa vertikālo līniju to uz pusēm.

Kreiso stabiņu viņa saburzīja un iemeta miskastē, bet labo pasniedza man.
– Bekija, – viņa man teica, – paņem šo sarakstu uz majām. Šodien padomā par to, kā tu rīkojies. Lai jūsu puika šodien paliek pie mums. Ja tu no sirds izdarīsi to, ko es tev lūdzu, un vēl joprojām vēlēsies Bilu pamest, tad mēs ar tēti izdarīsim visu, lai tev palīdzētu.

Es atstāju mantas un dēlu, un atgriezos mājās. Sēdēju uz kušetītes ar savu lapas daļu. Bija ļoti grūti noticēt tam, kā izskatījās mana rīcība bez balansējošā saraksta ar Bila negatīvajām īpašībām. Šis saraksts izskatījās drausmīgs. Es redzēju sīkumainību, pazemojošas metodes un graujošas reakcijas. Es pavadīju vairākas stundas sēžot un lūdzoties Bilam piedošanu. Es lūdzu Dievam spēku, vadību un viedumu tām izmaiņām, kas man noteikti būs jāveic. Es skaitīju lūgšanas, un to darot aptvēru, cik nožēlojami biju rīkojusies. Man bija ļoti smagi atcerēties to, kādus grēkus biju pierakstījusi savam vīram. Cik ļoti absurdi tas viss bija. Tur nebija nekā amorāla vai briesmīga.
Es biju kļuvusi tik cietsirdīga un akla, ka biju pārstājusi ievērot, ar cik ļoti labu vīru biju svētīta – ne ideālu, bet ļoti labu.

Es atcerējos, kā pirms pieciem gadiem es devu laulības zvērestu. Es apsolīju mīlēt viņu gan veselībā gan slimībā. Būt ar viņu priekos un bēdās. To visu es apsolīju Dieva priekšā, savas ģimenes un draugu klātbūtnē. Bet, neskatoties uz savu solījumu, šorīt es biju gatava viņu pamest dēļ šiem sīkumiem.

Es ielēcu mašīnā un devos atpakaļ pie saviem vecākiem. Es nevarēju noticēt tam, cik ļoti labi jutos, atšķirībā no pirmās reizes, kad bēgu no mājām. Tagad man sirdī bija miers un pateicība.

Kad paņēmu dēlu, ar šausmām iedomājos par to, ka vēl mirkli iepriekš būtu varējusi traģiski izmainīt viņa dzīvi. Dēļ savas sīkumainās vēlmes piekasīties un sava paaugstinātā jūtīguma, es gandrīz biju viņam atņēmusi iespēju katru dienu būt kopā ar viņa lielisko tēvu. Es ātri pateicos savai mammai un izspurdzu pa durvīm, lai paspētu mājās pirms vīra pārnākšanas….

Bekija Zerbe
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nenovērtējamā mācība

93265865_1419734341564060_3759551269811781632_n

Reiz mans vīrs pasniedza man lielisku mācībstundu. Sākumā es to nesapratu un uzmetu lūpu. Uzskatīju, ka viņš ir biezādains un spītīgs ēzelis, kurš neko nesaprot no ģimenes dzīves. Un tikai pēc ilgāka laika es sāku apzināties, ka viņam bija taisnība.

Mēs apprecējāmies, kad vairs nebijām pārāk jauni: viņam bija 42 gadi, man – 36. Abi realizējušies un katram savs viedoklis par visu. Pirmie laulības gadi pagāja eiforijā, bet pēc tam es, pārāk aizrāvusies ar jauno statusu un savas ligzdiņas labiekārtošanu, sāku pieļaut vienu kļūdu aiz otras.
Es pametu savu step-aerobiku un angļu valodas kursus, lai pilnībā nodotos aveņu kēksu cepšanai un paklāju tīrīšanai. Zvanīju viņam darba laikā un interesējos par segmenta lodveida vārstu sērijas Flow-Tek S-19 pārdošanu. Šuvu raibus gultas pārklājus pačvork stilā un gludināju palagus no abām pusēm.

Griezu filca zaķus un gatavoju lečo. Apguvu dekupāžu un skumbrijas sālīšanu. Notievēju, biju pārstresojusies, cenšoties kļūt par ideālu saimnieci, un iedzinu sevi upura stavoklī.
To dienu es atceros kā šodien.

Bija pirmā novembra sestdiena, līņāja pelēkzaļai tējai līdzīgs lietus, un virtuvē jau no paša rīta dega gaisma. Viņš dzēra pienu un aizkaitināts vēroja, kā es šķēlītēs griežu sieru, aukstu teļa gaļu un tomātus.
Trīs reizes viņš atkārtoja, ka dzers tikai pienu un neēdīs nekādus sendvičus. Es klukstēju kā vista un mazgāju gaļas griežamo dēlīti.
Beidzot viņš neizturēja:
– Paklausies, man nevajag lai tu kalpo, pasniedz man pusdienas no pieciem ēdieniem, sterilizē krūzītes un tualetes podu. Mēs viens otram neesam vergi un es neesmu visa tava dzīve, es esmu tikai daļa no tās. Laimīgas nejaušības dēļ mēs satikāmies, iemīlējāmies un atradām kopsaucēju. Saķeres punktu.

Vietu, kurā mums divatā ir labi. Viss pārējais ir personisks. Tā kā necenties manī ieaugt un neliec manas intereses pirmajā vietā. Nevajag būt labāk vai sliktāk, vienkārši esi tu pati. Tā, kuru iemīlēju. Viegla, pilna humora un draiva. Bet šobrīd tu izšķīsti un aizej ēnā.
Viņš iemeta krūzi izlietnē un devās uz sporta zāli. Es paliku viena virtuves vidū, cenšoties sagremot viņa teikto. Sakopojusi visu gribasspēku, es noriju acīs sariesušās asaras, izmetu kārtaino mīklu, liku mierā sautējumu un iebāzu čemodānā dekoratīvos spilvenus.
Nomazgājos, piezvanīju savai angļu valodas pasniedzējai un atvēru failu ar nepazīstamu tekstu.
No tā brīža es vairs neesmu saimniece, ne arī meistars mežģīņu darināšanā vai lodveida vārstu pārdošanas menedžeris. Es nekalpoju, necenšos izpatikt un neko vairs nepierādu. No tā brīža es vienkārši esmu es pati.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī attiecības ģimenē ir jākopj!

virietis sieviete6

Kāpēc mēs savās mājās nespējam saglabāt cieņpilnu atmosfēru?

Varbūt mēs vienkārši neprotam uzturēt savas attiecības kārtībā?
Domās atgriezīsimies savā bērnībā.

Es esmu pārliecināta, ka daudzus no mums mācīja, kā jāuzvedas sabiedrībā, kā uzkopt māju un rāja par nepaklausību. Bet vai daudzi vecāki saviem bērniem mācīja, kā jāveido attiecības laulībā? Kā laipni sarunāties, lai viens otru neaizskartu, kā paust mīlestību, maigumu, cieņu, delikātumu? Vai daudziem no mums tā bija daļa audzināšanas?

Vairums sieviešu piekritīs, ka no viņām prasīja būt labām skolniecēm, labticīgām izpildītājām, paklausīgām meitenēm, bet kā kļūt par labu sievu, kā pasargāt savu laulību no plaisām un nesaprašanās, kā nekaitēt pašām sev – to mācīja ļoti reti.

Kad jautājums skar attiecības ģimenē, mēs visi esam tie, kas šīs lietas apguvuši pašmācības ceļā.

Taktisku un cieņpilnu attieksmi ģimenē vīram pret sievu un sievai pret vīru nemāca ne ģimenē, ne skolā.

Mums māca risināt sarežģītus uzdevumus, lasīt biezas grāmatas literatūrā, nodarboties ar rokdarbiem un sasniegt panākumus sportā. Un atšķirībā no zinatniskajām macībām, attiecību tēmai netiek veltīts ne laiks ne uzmanība.

Ēdiens, apģērbs, mājas – ir cilvēka pamatvajadzības. Un loģiski būtu pieņemt, ka atmosfēra mājās arī ir daļa mūsu dzīves, mūsu nepieciešamība pasaulē, miers, komforts un harmonija.

Tomēr vairumam cilvēku darbs pie attiecībām, kas padara māju siltu un mīļu, nešķiet pievilcīgs un nepieciešams, jo nepareizā priekšstata dēļ, ka sarunvalodas prasmes, vienam otra autoritātes uzturēšana, cieņpilna komunikācija nāk tikai ar pieredzi, un tāpēc tai nav nepieciešama īpaša apmācība.

Vai tiešām cilvēki, kuri laulībā nodzīvojuši daudzus gadus, ar attiecībām tiek galā labāk, kā citi?

Diemžēl atbilde ir noliedzoša. Laimīgu attiecību skaits ir ļoti mazs. Daudzas sievietes, kuras nodzīvojušas 30 gadus laulībā, un kurām vajadzētu būt profesionālēm šajā jomā, tomēr nespēj izdarīt tā, lai attiecības ģimenē būtu uzticēšanās, harmonijas un mīlestības pilnas.
Vai var teikt, ka viņas ar attiecībām tiek galā labāk kā astoņpadsmitgadīgās? Dažkārt sanāk gluži otrādi. Vairums pieaugušo sieviešu tik daudzus gadus savās attiecībās ir pielietojušas sabiedrībā vispārpieņemtās pieejas, kas nestrādā, ka viņu attiecības ir piepildītas nevajadzīgiem vārdiem, darbībām, aizvainojumiem un pārmetumiem, nevajadzīgiem strīdiem un pretrunām. Viņas cenšas kontrolēt šo haosu ar līdztiesības, brālības, matriarhāta un diktatūras paņēmieniem. Un kā gan var cerēt, ka šie paņēmieni palīdzēs attiecībām kļūt mīļām un sirsnīgām?

Ja arī tev nav šo prasmju, nekrīti izmisumā! Ir tik daudz gan jaunas gan jau nobriedušas ģimenes, kuras spējušas tikt pāri stereotipiem un sākt būvēt uzticības un cieņpilnas attiecības, kurās valda mīlestība, cieņa un harmonija.

Ir svarīgi vispirms šīs attiecības sakārtot un pēc tam uzturēt tajās kārtību un tīrību, tāpat, kā to darām, uzkopjot māju. Arī tad, ja esat pieļāvuši daudz kļūdu un līdz šim nav sanācis saglabāt mieru mājās, nebēdā, mēs esam līdzīgi!  Sešus savas laulības gadus es kļūdījos un pieļāvu daudzas nepieļaujamas darbības, ar savām rokām ieraku zemē mīlestību, paslēpu mīlestību zem savām ambīcijām, bakstīju, dūru un griezu ar asiem vārdiem, aizstāvot savu “taisnību” (kā gan es tajā atpazīstu sevi GFS). Bet tagad jau trīs gadus es veicu šo kļūdu labojumu, cenšos attīrīt savu māju no tā haosa, kur pati radīju ar savu nezināšanu, neprasmi, lepno prātu, emancipācijas idejām.

Ja tu esi uz šī ceļa un gatava strādāt pie tā, lai radītu uzticēšanās un cieņpilnas, mīlestības piepildītas attiecības un meklē metodes mierīgam šo jautājumu risinājumam, tad mums ir pa ceļam.

Autors: Jūlija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pixabay

P.S. Fantastisks un ļoti vērtīgs nodarbību cikls mums – latvietēm partnerattiecību sakartošanai, ir Ineses Prisjolkovas “Viņš+Viņa” semināru cikls. Jau 30. oktobrī būs nākamā nodarbība. Pieteikties vari ŠEIT

Kā krīzes laikā palīdzēt savam vīram?

lūgsanas1

Dažkārt krīze skar mūs ne tikai personīgi, vai, ne tikai mūs. Daudzas sievietes raksta par to, ka viņu vīri ir tikuši atlaisti, ir sabrucis bizness u.t.t. Un katra sieva tādā brīdī grib savu vīru atbalstīt, palīdzēt viņam un iedvesmot.

Nevienam negribas zaudēt to, kas viņam jau ir – ierasto dzīves stilu, ierasto naudas daudzumu, izklaides. Tāpēc ļoti gribās vīram palīdzēt. Arī sev pašai. Lai atkal varētu darīt to, kas patīk, piemēram dažkart apmeklēt masieri, un, lai tajā pat laikā vīrs nejustos nospiests.

Kā tomēr tadā smagā brīdī vīram palīdzēt?
Sāksim ar to, kā vīram nevajag palīdzēt:

Nevajag iet viņa vietā strādāt

Pat tad, ja pati vari iekārtoties labā darbā. Es domāju, ka var iet piestrādāt uz nepilnu slodzi, uz laiku, ja situācija ir ļoti kritiska – piemēram, vīrs guļ slimnīcā. Pārējos gadījumos, ja iepriekš neesi strādājusi, un tas jums abiem bijis ērti, vajadzētu atturēties no vēlmes izvilkt no skapja darba grāmatiņu un mesties uz ambrazūras.

 

Tava enerģija ir vajadzīga mājās – vīram un bērniem. Šobrīd vīrs ir bezspēcīgs. Un, ja tu savus spēkus atdosi nevis viņam, bet priekšniekam, tad, kā gan šī situācija var atrisināties?

Nevajag vīru “iekārtot” darbā

Kad es stradāju personāldaļā, bija viena kategorija cilvēku, kurus mēs nekad neņēmām darbā. Jā, un visbiežāk, viņi pat neatnāca uz darba interviju. Tāpēc, ka viņus tur pierakstīja sievas.

Tādiem vīriešiem nebija nekādas pašmotivācijas strādāt. Viņi nāca tāpēc, ka viņus piespieda, bet viņiem pašiem tas nebija ne vajadzīgs, ne arī interesanti. Kāpēc gan lai kāds pieņemtu darbā tādus darbiniekus? Vīrietim ir pašam jāalkst sava darba, savas sievas, jācīnās par tiem. Pašam. Pretējā gadījumā ne darbam, ne sievai viņa acīs nebūs nekādas vertības un jēgas.

Nevajag vīra vietā maksāt parādus

Tas ir tabu. Ja vīrietis radījis parādus, viņam pašam tie jāatmaksā. Vienkārši nelien tajā! Vispār!

 

Nedod vīram naudu, tas iznīcina (pat tad, ja vārdos viņš tev būs pateicīgs). Tas grauj jūsu attiecības un izjauc līdzsvaru.

Nevajag skraidīt pa māju un celt paniku

Jo ātrāk tu skraidi, jo biežāk tu viņu redzēsi uz dīvāna ar alus pudeli rokās un apātijā. Enerģija darboties visbiežāk ģimenē rodas kādam vienam. Ja tu parāk daudz dari, viņam nekas cits neatliek. Kam tev tas vajadzīgs?

Nevajag viņam uzspiest pieņemt lēmumus un ātri visu atrisināt

Viņš zin, kad un cik jāmaksā par dzīvokli, pr kredītu. Viņam arī bez tā nav vienkārši. Bet ja tu pastavīgi atgādini viņam par problēmām, no kurienes gan ņemt spēkus?

Un kā tomēr palīdzēt? 

Atslābinies!

Ja tu iemācīsies atslābināties un pārtraukt skraidīt, pakāpeniski vīrietis sakopos visus savus spēkus un sāks rīkoties – savu iespēju robežās. To iespēju, kuras ir patreizējā brīdī. Problēma ir viena – trūkst pacietības. Mēs nevaram sagaidīt, kad tad beidzot viņš piecelsies no dīvāna un uzveiks visus savus drakonus, mums vajag visu tūlīt un tagad. Atslābinies! Visam savs laiks. Mācies atslābināties ķermeniski, mācies apgulties gultā, kad šķiet, ka darba ir pāri galvai, mācies ieiet vannā brīdī, kad gribas skriet panikā. Jo tu esi mierīgāka, jo labāk tavs vīrs var koncentrēties.

Optimizē izdevumus

Ievēro, es nesaku “ekonomē”, es saku “optimizē”. Ļoti bieži mēs tērējam savu naudu visādiem krāmiem, kurus pēc tam neizmantojam. Spontāni pērkam kaut kādus niekus, kuri nemaz mums nav vajadzīgi. Vienkārši, tā sanāk. Pamēģini saglabāt pašus svarīgākos izdevumus un “nogriezt” tos, bez kuriem var iztikt. Izanalizē un uzmanīgi apdomā.

Pati patstāvīgi dari sevi laimīgāku

 

Vīrietis nodarbojas ar ugunsgrēka dzēšanu. Viņam šobrīd nekas cits neinteresē. Vispār. Ja tagad novērsīsi viņa uzmanību, tad izdzirdēsi drakona rūkšanu. Labāk liec viņu mierā!

Bet kā tad dzīvot? Gribas taču būt laimīgai! Gribas, lai kāds mīlētu, rūpētos, priecētu. Ja vīru nedrīkst aiztikt, tad kur to visu ņemt? Lūk, reāls uzdevums, kas jārisina ikvienai sievietei. Lai attiecības ar vīru nebūtu vienīgais prieka avots, lai tas būtu deserts, bet ne vienīgais pieejamais ēdiens. Attiecības ar radiniekiem, draudzenēm, bērniem un paziņām ir lielisks darbības placdarms. Un vēl, saprast sevi, saprast, kā sajust laimes sajūtu, kas tai ir vajadzīgs – man pašai – ar sevi. Iemācīties klausīties sevī un dzirdēt sevi.

Radoši izpaudies

Tā, lai izdevumu optimizācija nezimainītu tavas ģimenes dzīves līmeni. Lai ģimene ēstu tikpat veselīgi un pilnvērtīgi kā agrāk. Lai viss būtu sakopts, visi būtu glīti apģērbti. Lai tāpat kā agrāk būtu kopīgie svētki un izbraukumi. Lai arī tie būtu savādāki, tomēr – būtu. Lai būtu kopīgi prieki. Lai tā būtu, ir vajadzīga radošā domāšana. Viena mana paziņa par vīra minimālo algu pamanījās tā pabarot visus kaimiņus, ka visi brīnījās, no kurienes viņai tik daudz naudas. Vēl bez visa tā, viņa pamanījās iekrāt naudu lielākiem pirkumiem un regulāri atjaunoja garderobi. Kā tā? Vienkārši viņai viss bija kartībā ar radošo enerģiju.

Tici, ka viņam viss izdosies

Ja tu netici, tad kurš cits gan ticēs? Ja viņš zin, ka pat tu – viņa pats tuvākais cilvēks viņu nosodi un viņam neuzticies, tad no kurienes gan viņam ņemt spēkus piecelties un sākt kaut ko darīt?

 

Sievietes domu spēks ir varens, viņas sievisķās vēlmes un ticības spēks dara brīnumus. Ja sieviete netic savam vīrietim, viņam nekas nesanāks. Pat tad, ja viņš ļoti centīsies. Diemžēl.

Negaidi ātrus rezultātus

Dažkārt grūtības var ieilgt. Katram cilvēkam dzīvē ir sarežģīti Saturna periodi, kas ilgst pat 7 gadus, kad var sabrukt vispār viss – un tur neko mainīt mēs nevaram.

Palīdzi viņa darbībā

Ja tev ļoti gribās kaut ko darīt, palīdzi savam vīram darbā. galvenais, lai viņš tam piekristu. Ja vinš kaut ko ražo, palīdzi vinam to pārdot, izdari kādus sekretāres darbiņus, izdari kaut ko, ko viņš lūdz. Kad mans vīrs nodarbojās ar interneta portāliem, es vairākus gadus palīdzēju viņam tajos izvietot informāciju, savukārt viņš nodarbojās ar klientiem. Tas ir kā piemērs.

 

Galvenais, necensties vadīt šo viņa biznesu (savādāk mēs jau protam klusiņām pielavīties un tad sākt komandēt).

Esi ar viņu vienā barikāžu pusē

Ļoti bieži sievietes savus vīriešus vaino krīzē, sakot: tu jau neko negribi darīt un nedari. Un vēl karo ar viņiem, uzskatot par visu nedienu cēloni. Taču labāk no tā nekļūst. Drīzāk – pretēji. Ja sieviete nostāda sevi pret savu vīru, uzskatot viņu par pretinieku, šādam stāstam labu beigu nevar būt. Taču, ja esi ar viņu vienā laivā, vienā komandā, kopā risiniet problēmas, jūs kļūstat saliedētāki, tuvāki un stiprāki. Kopā. Kas galu galā tev vajadzīgs – ātri atrisinat problēmu, vai risināt to tā, lai saglabātu ģimenē cieņu un mīlestību?

Lūdzies

Pati reālākā sievietes palīdzība vīram. Ņemot verā to, ka sieviete vispār ir visas dzimtas un ģimenes spēka avots, lūgšanas ir viņas galvenais PIENĀKUMS. Saprotot to, ka Dievs var gan palīdzēt gan virzīt, gan aizsargāt viņu pašu, vīru un bērnus, sieviete var izmainīt pasauli sev apkārt ar patiesu lūgšanu, kas nāk no sirds. Un tas ir lielisks veids, kā tikt skaidrība ar sevi un saviem pārdzīvojumiem.

 

Nevari gaidīt un paciesties – lūdzies. Paniko – lūdzies. Dusmojies – lūdzies. Tas patiešām palīdz. Pa īstam!

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Kādi mēs – dažādi!

sievietes skumst3

Viņas dienasgrāmata:

«Vakar vakarā mans vīrs uzvedās dīvaini. Mēs bijām sarunājuši pavakariņot mūsu iemīļotajā restorānā.

Es visu dienu ar draudzenēm biju pavadījusi, staigājot pa veikaliem, un nedaudz nokavēju vakariņas. Domāju, ka tieši tas viņu sarūgtināja. Sarunas nevedās un es piedāvāju apsēsties klusākā vietiņā, lai mēs mierīgi varētu aprunāties. Viņš piekrita, tomēr tas neko nemainīja un runīgāks viņš nekļuva. Es jautāju, kas noticis. Viņš atbildēja, ka nekas. Es pajautāju, vai esmu vainīga, ka viņš tāds noskumis. Viņš teica, ka nav noskumis un, ka es ne pie kā neesmu vainīga un, ka nav iemesla satraukties.

Ceļā uz mājām es viņam teicu, ka mīlu viņu. Viņš pasmaidīja un turpināja vadīt mašīnu. Es nekādīgi nevaru izskaidrot viņa uzvedību, nevaru saprast, kāpēc viņš neatbildēja, ka arī mani mīl.

Kad pārnācām mājās, es sajutu, ka zaudēju viņu, ka viņš nevēlas būt ar mani. Viņš vienkārši sēdēja uz dīvāna un skatījās TV. Man bija sajūta, ka viņš ir tik tālu un tik svešs. Es neizturēju un teicu, ka eju gulēt. Pēc 15 minūtēm viņš arī ienāca guļamistabā. Es jutu, ka viņu kaut kas nomāc un viņa domas lidinās kaut kur tālu. Viņš aizmiga. Es raudāju visu nakti. Es nezinu, kas tagad notiks. Kā man būt. Zinu, ka domās viņš ir kaut kur tālu – ne ar mani. Mana dzīve brūk!…”

Viņa dienasgrāmata:

«Motociklu nevar iedarbināt un es nevaru saprast, kāpēc!».

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS