Tā izskatās vīrišķība vīrieša acīm…

sieviete virietis10

Ir trīs vīrišķības galvenie raksturlielumi, kas nepieciešami, lai vīrietis justos apmierināts ar dzīvi: – vīrietis savā ģimenē ir līderis, apgādnieks un gadā par ģimenes drošību. Ja tā nav, tad vienmēr viņš jutīsies ne līdz galam relizējies, laimīgs un izpildījis savu misiju.

Meitenes pusaugu puišiem liek jukt prātā, tāpat kā ābeles pilnas ar āboliem pievelk bērnus.

Paiet garām ir neiespējami. Tā gribas noplūkt, iekosties, izbaudīt. Dēļ kā? Dēļ kā, ja auglis vēl nav nogatavojies? Ģimenes dzīve var sagadāt baudu. Var, ja abi laulātie ir nobrieduši. Taču dzīvē, visbiežāk, sanāk ne tā.

Ārēji it kā visi pieaugušā atribūti jau ir. Bet iekšēji – rakstura īpašības, kas tik ļoti nepieciešamas laimīgai laulības dzīvei, vēl nav nobriedušas. Auglis nav gatavs. Tā garša ir skāba un nepatīkama. Galu galā tas vispār nav ēdams.

Vecpuiša dzīve radikāli atšķiras no ģimenes galvas dzīves. Pusaudzis, kurš vēl nav nobriedis vīrietis, koncetrējas uz sevi. Viņš vēl nav spējīgs atdot. Nav spējīgs to darīt regulāri un nesavtīgi. Viņš vēl pagaidām nevar uzņemties atbildību par vēl kadu. Dievs dod uzņemties atbildību pašam par sevi. Nenobriedis vīrietis vēl nav spējīgs izturēt un saprast sievietes emocijas, neprot tas neitralizēt un pieņemt. Nevar piedot, rūpēties un izturēties cēlsirdīgi. Nav spējīgs kontrolēt savas jūtas un saglabāt dzelzsbetona mieru (jāpiebilst gan, ka ļoti daudzi pieauguši vīrieši to neprot 🙂 )

Taču baudīt gribās un trakojošie hormoni dara savu. Bioķīmija ieslēdz supervilkmi. 18 gadi jau klāt, un, nu jau drīkst! Drīkst, bet kālab gan? Cik ilgi tāda ģimene būs spējīga pastāvēt?

Ja attiecības sākās tieši ar intīmo tuvību, ja pievilka tikai ķermenis, tad tas nepavisam nav droši. Ir svarīgi, lai pievilktu arī iekšējā pasaule, dzīves filosofija, vērtības. Tuvība nāk pēc tam. Bet sākumā jābūt kopējam pasaules redzējumam, dzīves uzskatiem. Mīlestība nav tad, kad skatāmies viens uz otru, bet gan skatāmies vienā virzienā, vai ne?

Sokrāts teica: “Pasaki man kaut ko, es gribu tevi redzēt!”.

Jau pēc pāris sarunas minūtēm var sajust, vai ir vērts turpināt attīstīt šīs attiecības.

Radīt ģimeni vajadzētu nobriedušiem cilvēkiem. Ja vīrišķība, atbildība un iekšējā drošība vēl nav nobriedusi, tad ir bezjēdzīgi vēlēties izbaudīt ģimenes dzīvi. Mute no skābuma saviebsies un ātri sagribēsies atlikt malā jau iekosto augli. Bet gatavu augli ir vienmēr patīkami ēst. Tas ir dievīgs, salds kā medus, nektārs. Bet dzīvē tomēr reti kad gadās mango vai avokādo ar īstu nobrieduša augļa garšu. Visbiežāk aiz košās un pavedinošās ārienes slēpjas vilšanās.

Lai sastaptu savu īsto un vienīgo, ir ļoti svarīgi strādāt ar savām un tikai savām rakstura īpašībām Ja īstais vēl nav sastapts, tātad vēl neesi tā īsti nobriedis un pietiekami atvēries, tu vēl briesti. Nedrīkst attiecības padarīt par smagu pienākumu. Nedrīkst uzskaitīt, kurš kuram un cik ir parādā. Tā uzkrājas aizvainojumi, kuri beigu beigās ģimeni sagrauj.

Mīlēt nozīmē atdot, neprasot neko pretī. Tā ir nesavtība.

Laulībā es nebaudu sievu. Es viņu neuztveru kā baudas avotu un savu jūtu apmierinājumu. Es esmu viņai blakus, un pildot savus ģimenes cilvēka pienākumus, cenšos viņu vienmēr atbalstīt. Cenšos palīdzēt savam pašam tuvākajam cilvekam.

Un jautājumu “Mīļā mana, kā es varu darīt tavu dienu labāku un kā es varu tev šodien palīdzēt?” vajadzētu uzdot katram cienīgam vīrietim, kuram ir attiecības. Un tā arī ir patiesa mīlestība.

Tas ir patiess briedums. Iecietības un rūpju izpausme dēļ mīļotā cilvēka labklājības. Viss parējais ir muļķīgs egoisma šovs. Tā vai citādāk, vīrietis pats rada elli vai paradīzi savā ģimenē. Taču varētu kaut vai tikai savu sievu padarīt laimīgu. Tikai vienu cilvēku uz šīs Zemes. Lai kaut tikai vienam cilvēkam dzīvot būtu nedaudz vieglāk. Tas taču ir manos spēkos!

Protams, ka var, taču dezertieru ir arvien vairāk. Nav iespējams no kaujas lauka aizmukt, izvairoties no negoda un nicināšanas. Padodoties gūstā, grūti ir dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Akmens uz sirds agri vai vēlu novilks lejup.

Nobriestot puiši kļūst par vīriem. Tā dzimst cīnītāji. Tie, kuri gatavi upurēt visu, aizsargājot savus mīļos.

Apprecot sievieti viņš dos zvērestu aizsargāt un saudzēt savu ģimeni līdz galam. Un kaujas laukā nav vietas mazdūšībai un zēlumam pret sevi. Muļķīgi meklēt piekto stūri un taisnoties par savu vājumu.

Īsts vīrietis nemeklē atttaisnojumus un vainīgos. Un nobriedis vīrietis ir uzticīgs savam zvērestam. Briedums izpaužas tajā gadījumā, kad ir paškontrole un dzimst spēja atdot. Tad, kad rodas sajūta, ka tev pieder visa pasaule, kaut gan, iespējams, tev nekas nepieder. Kad vēlmju liesmas pārstāj dedzināt un mocīt. Kad nav nospiestu vēlmju pēc tā vai šitā, bet skats vērsts Debesīs. Tā ir īsta brīvība un tas ir karavīra ceļš, savas ģimenes aizstāvja ceļš.

Ģimene, kurā sieviete ir nelaimīga, agri vai vēlu sabruks, bet ģimene, kurā sieviete ir laimīga, plauks un zels.

Nav jāizgudro jauns velosipēds ģimenes laimes meklējumos. Vienkārši beidzot pieaudz un padari laimīgu savu sievieti. Izdari to, lai cik pūļu tas neprasītu. Tas ir īsta karavīra, savas ģimenes aizstāvja ceļš.
Volodars Ivanovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pixabay

Kāpēc tu “pievelc” vājus vīriešus

pretpoli pievelkas

Mēs visi kā viens vēlamies tikai vienu: mīlēt un būt mīlētiem. Taču tikai nedaudziem izdodas sajust patiesi gaišas jūtas. Mēs uzsākam attiecības ar cilvēku ne jau cilvēka dēļ, bet tās enerģijas un to stāvokļu dēļ, ko jūtam, esot blakus šim cilvēkam.

“Kāpēc es “pievelku” vājos?” Šo jautājumu ļoti bieži es dzirdu no savām klientēm, kuras nāk pie manis uz konsultācijām. Patiešām, daudzas sievietes savā dzīvē saskaras ar faktu, ka par viņām interesējas vīrieši, kuri absolūti neatbilst viņu priekšstatam par “cienīgu vīrieti”. Ne jau tāds viņai ir vajadzīgs!
Tam ir ļoti daudz iemeslu… Šajā rakstā es vēlos izskatīt vienu no tiem.

Galvenais nesaderības iemesls attiecībās

Par šādu iemeslu es uzskatu vīrišķās un sievišķās enerģijas līdzsvara trūkumu cilvēkā.
Cilvēks kā garīga būtne izpauž sevi savu divu “sākumu” apvienojumā – sievišķajā un vīrišķajā.

Ezotēriķi uzskata, ka harmoniska enerģija:
Sievietēm ir 70% sievišķās un 30% vīrišķās enerģijas.
Vīriešiem 70% vīrišķās un 30% sievišķās enerģijas.

Skaidrs, ka līdz tādam ideālam līdzsvaram vēl ir jāizaug, lai iegūtu visu nepieciešamo informāciju par vīrieša un sievietes sūtību.

Visas šīs lietas man nemācīja ne vecāki, ne skolotāji. Mēs visi bijām vienādi.
Taču patiesībā mēs ESAM ĻOTI ATŠĶIRĪGI.

Vīrietis un sieviete ir divas POLARITĀTES.

Ko tas nozīmē: būt sievietei NE harmoniskās enerģijās?

Ārēji izskatās gudra un skaista, tikai nejūtas kā sieviete. Visu var pati – nopelnīt naudu, parūpēties par saviem tuviniekiem, pieņemt visus lēmumus, arī aizsargāt sevi un arī “to puisi”.

Tikai žēlojas, ka īstu vīriešu vairs nav…. Un no visas sirds vēlas, lai viņu mīl, lai blakus būtu spēcīgs, vīrišķīgs vīrietis.

Tikai pēc fizikas likumiem “pretpoli pievelkas”, savukārt vienādi lādētās daļiņas atgrūžas. Tāpēc arī pievelk vīriešus ar pretējo potenciālu. Vaina vīriešos?

Kā labot šo situāciju? Ar ko sākt šo ne parāk ātro procesu?

Ir svarīgi pievērst uzmanību mirklim, kad satiekas vīrietis un sieviete. Tā labāk sapratīsim, kas patiesībā notiek.

Kas notiek tad, kad satiekas reālie Vīrietis un Sieviete? Šeit satiekas abu partneru iekšējie potenciāli.

Ja sievietei ir spēcīgs iekšējais vīrietis, tad tas, kā minimums, konkurēs ar reālo vīrišķīgo Vīrieti. Spēcīgā sievietes virišķā daļa centīsies sasniegt savu mērķi, rūpēsies nē kā Sieviete, bet, kā māte (mātes lomā vīrišķās funkcijas). Un ir skaidrs, ka kopā viņiem būt būs ļoti grūti.

Un, ja vīrietim sievišķais potenciāls ir attīstīts labāk kā vīrišķais, tad satiekoties ar reālu Sievieti, viņam būs grūti pieņemt lēmumus pārī, uzņemties atbildību un izpaust sevi kā Vīrieti.

Jā, un arī Sieviete, visticamākais, tādu nepielaidīs sev klāt. Dabā, ja mātīte redz, ka tēviņš nespēj par viņu parūpēties, viņa to nelaiž sev klāt. Un daba ir gudra.

Un tas nepavisam nenozīmē, ka sievietei JĀBŪT vājai un jāskatās vīrietim mutē.
Sievietes IR iekšēji spēcīgas.

Un tikai vieda un mīloša Sieviete var nodot šo savu spēku vīrietim, atdot viņa rokās atbildību par ģimenes nodrošināšanu, apgādāšanu un aizsardzību, svarīgu lēmumu pieņemšanu.

No savas pieredzes es zinu, ka varu daudz, arī nopelnīt lielu naudu, būt visiem vajadzīga un aizņemta, un pēc tam sabrukt bezspēkā un nogurumā…

Taču, vai es vēlos visu šo trauksmi, vai vēlos “gāzt kalnus” tik grūti un smagi? Tad cik spēka man paliks sev pašai, kā Sievietei un savai ģimenei? Ar ko es piepildīšu savu māju? Ar nogurumu un aizkaitinājumu?

Nē! Es izdarīju citu izvēli – par labu savam piepildītības ar laimi stavoklim, savai veselībai, savas ģimenes laimes labā.

Un tā ir mana atbildība. Un tas ir mans ieguldījums savas ģimenes harmonijā un labklājībā.

Un tādā veidā es dodu vīrietim iespēju paust sevi kā Vīrieti. Un viņš, rūpējoties par mani, savukārt, dod man iespēju izpaust sevi kā Sievieti, Tā ir savstarpēja enerģijas apmaiņa visdažādākajos līmeņos.

Lai pie tā nonāktu, man nācās iepazīt citu pieredzi, kas Sievietei nav pa spēkam. Taču, pateicoties šai pieredzei, es atradu CEĻU PIE SEVIS, kā Sievietes.

Man šķiet, ka nav taisnīgi runāt par vīrieša un sievietes pašpietiekamību.

Iepazīt sevi ka Sievieti, es varu tikai attiecības ar Vīrieti. Iepazīt sevi kā Vīrieti, vīrietis var tikai attiecībās ar Sievieti.

Mēs esam radīti kā vīrieši un sievietes, noteikts dzimums. Taču tas nebūt vēl nenozīmē to, ka jau sākotnēji vīrietis ir vīrišķīgs un sieviete – sievišķīga.

Sievišķība un vīrišķība ir sava sievišķā un vīrišķā potenciāla attīstīšana.

Un, lai tiktu ar to skaidrībā, es nedošu padomus, bet piedāvāju tev no dažādiem avotiem uzzināt par Sievietes un Vīrieša sūtību, ja tu to vēl nezini.

Es piedāvāju tev sākt ceļojumu savā iekšējā pasaulē, izpetīt to, lai labāk iepazītu savu iekšējo Vīrieti un Sievieti – šo lielisko laulāto pāri, ar kuru kopā būsiet līdz pašām savas Zemes dzīves beigām.

Un tikai tavā varā ir radīt tādu iekšējo harmoniju sevī, lai tev būtu viegli būt Sievietei vai Vīrietim.

Vēlies, lai blakus būtu Vīrietis, esi Sievišķīga!

Vēlies, lai blakus būtu Sieviete – esi Vīrišķīgs!

Pretpoli pievelkas!
Autors: geštaltterapeite Žanna Vološina
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pacietība

pacietība1

Pacietiba nav nekāds lopa, kurš visu pacieš, stāvoklis. Tā nav pazemojums cilvēkam – nebūt, nē. Tas nav kompromiss ar ļaunumu – nekādā gadījumā. Pacietība ir prasme jebkuros apstākļos saglabāt gara nesatricināmību. Pacietība ir spēja iet uz savu mērķi, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem. Pacietība ir prasme saglabāt priecīgu garu tad, kad ir pārāk daudz skumju. Pacietība ir uzvara un pārvarēšana, pacietība ir vīrišķības forma – lūk, kas ir īsta pacietība.

Virspriesteris Aleksandrs Meņs
Foto: jaumescar
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāpatur noslēpumā?

noslepums3

Lai arī šī pasaule balstās uz īstenību, taču prasa sabalansētību un tāpēc Gudrie brīdina mūs par to, ka ir dažas lietas, kuras labāk paturēt noslēpumā. Absolūtajā Patiesībā vienmēr ir noslēpums un arī mūsu materiālajā pasaulē ir vieta noslēpumainībai, kas ir daļa no mūsu kultūras. Nelaikā izpaust noslēpumus ir tikpat kaitīgi, cik nestāstīt par Absolūto Patiesību īstajā laikā. Savs laiks pilnīgai atklātībai un savs – noslēpumiem. Kulturāls cilvēks zin, kurā brīdī kā uzvesties un par ko runāt un par ko nerunāt. Noslēpums nav meli, tas ir viens no kulturālas uzvedības aspektiem.

1. lieta, kas jātur noslēpumā ir “Stipro zāļu recepte”, kas jums labi padodas – tā saka Gudrie.

Šķiet, ka par to vajadzētu runāt uz katra stūra, taču patiesībā, ja cilvēki to izmantos nepareizi, tas var nodarīt milzīgu kaitējumu un efekts var būt pilnīgi pretējs. Stipras zāles var pārvērsties par nāvējošu indi. Tā kā pasaule ir pilna cilvēkiem, kuri vēlas ātri kļūt bagāti, tad jebkura strādājoša tehnoloģija uzreiz tiek kopēta un var tikt izmantota jebkur. Īsto pielietojumu zin tikai speciālists.
Man ir pazīstams cilvēks, kurš prot pagatavot ļoti spēcīgas un iedarbīgas zāles, taču jūs varat pat necensties viņam jautāt recepti – to viņš nestāstīs. Vienkārši izstāstiet viņam savu problēmu un viņš pateiks, vai var palīdzēt, vai nevar. Ir bijuši cilvēki, kuri pašrocīgi centušies kopēt viņa receptes un tas beidzies ar smagu organisma saindēšanos.

2. lieta, kas jātur noslēpumā ir Labadrība, kuru jūs veicat.

Jā, protams, labi darbi ir retums šajā pasaulē, tāpēc tos jāsargā kā īstus dārgumus. Un nosargāt dārgumus var tikai paturot tos noslēpumā.

Ar saviem labajaiem darbiem nevajag lielīties.

Kā tad tā? It kā darbs jau ir padarīts un kādus rezultātus gan var pazaudēt, par to stāstot? Tāpēc, ka darbs skaitās tikai tad pabeigts, kad izpaudās pēdējās emocijas mūsu apziņā. Ja pēdējā emocija bija Lepnība un paštīksmināšanās, tas nozīmē, ka darbs nav padarīts līdz galam un rezultātu tam nebūs. Un kas, ja torte bija ļoti skaista, tai jābūt arī garšīgai.
Tā arī ar labajiem darbiem – pēc to padarīšanas vajadzētu būt saldai pazemības, pieticības un pateicības sajūtai par to, ka bija iespēja to darīt.
Ja tā vietā parādījās lepnības, lepnuma un lielības vai pārākuma sajūta, tātad garša ir sabojāta. Protams, ne viss sanāk uzreiz, taču pacietību un viss sanāks kā vajag.

3. lieta par ko nevajadzētu stāstīt – par savām ASKĒZĒM.

Gudrie saka: nevajag stāstīt par to, kā jūs ierobežojat sevi ēšanā, seksuālajās attiecībās un arī visur citur. Askēze nes labumu tikai tad, ja tā sasaucas ar emocionalitāti. Ja mēs esam askētiski tikai ārēji, daram to, lai palielītos un izskatītos pārāki, tā neko labu nedos. Ja es esmu askētisks tikai ārēji, bet iekšēji es sajūsminos par saviem sasniegumiem, tad tā nav askēze – vien plika muļķošanās.

Īsta askēze skar gan ārējo gan iekšējo pasauli. Nu un kas, ka neesat gulējis trīs naktis vai trīs dienas neesat ēdis. Kāpēc par to jāstāsta citiem? Dalīties vajag ne ar savu lepnumu, bet gan zināšanām. Tas, ka jums kaut kas ir sanācis, nenozīmē, ka no tā ir kāds labums. Laiks rādīs, vai tas bija to vērts.

Askētiski cilvēki tāpat kā visi citi var degradēt un savukārt neaskētiski var progresēt. Askētisma līmeni var salīdzināt ar gaumi, par kuru nestrīdās.

4. lieta, par ko labāk paklusēt, ir par Savu Vīrišķību, Varonību vai citām līdzīgām izpausmēm.

Jā – tā ir liela lieta, taču tā mums dota kā pārbaudījums no Dieva. Kādam doti ārējie pārbaudījumi, citiem – iekšējie. Ārējos mēs redzam, tāpēc par tiem cilvēki saņem apbalvojumus, slavu. Iekšējos pārbaudījumus neviens neredz un apbalvojumus par to nedod.

Tāpēc Gudrie rekomendē tiem, kuri bijuši varonīgi ārēji, cienīt tos, kuri izcīnījuši savas iekšējās cīņas un nelielās ar saviem sasniegumiem.

Un vēl jo vairāk – nevajadzētu no sabiedrības pieprasīt cieņu par paveiktajiem varoņdarbiem. Ne jau sabiedrība uzstādīja viņiem mērķi kļūt varoņiem – tā bija pašu cilvēku izvēle. Varonim jāatceras, ka balvu viņš saņem iekšēji – savā sirdī – kā attīrīšanos un to iznīcināt ir vienkārši – gaidot atzinību un uzslavas.
Īsts varoņdarbs tiek veikts savā sirdī.

5. lieta, par ko labāk paklusēt ir par Garīgajām Zināšanām.

Šķiet, kā tad tā!? Tā taču ir mūsu galvenā misija – nest cilvēkiem Absolūto Patiesību. Taču – nē. Garīgajām zināšanām ir dažādi līmeņi un tām jāatveras pēc noteiktas tīrības pakāpes sasniegšanas. Tāpēc kļūda ir dalīties ar pārāk augstām garīgajām zināšanām, kas labuma vietā cilvēkam var atnest gluži pretējo – un pārbiedēt viņu.

Garīgie skolotāji mums māca, ka garīgajām zināšanām jābūt praktiskām, kas nozīmē, ka tām jāatbilst katra konkrēta cilvēka individuālajai uztverei. Izdzirdot kaut ko par garīgo realitāti, cilvēkam ir skaidri jāsaprot, ko konkrēti tieši šodien un kādu rezultātu tās viņam atnesīs, kā tās palīdzēs attīrīt viņa sirdi un kā tās viņu tuvinās kaut soli tuvāk laimei. Tāpēc labāk nerunāt par to, ko cilvēks nevarēs izmantot, jo pretējā gadījumā viņš būs spiests vilties savā garīgumā.

6. lieta, par ko īpaši stāstīt nevajadzētu – ir Sava Tikumība.

Jā, protams, mēs varam būt lieli veģetārieši, mēs varam pētīt nevardarbību, mēs varam lepoties ar savu tīro dzīvi, taču šajā pasaulē mēs nevaram būt ideāli tikumīgi. Parasts cilvēks savā ikdienas dzīvē, pat nemanot, ir spiests veikt tādas vai citas formas vardarbību. Jā, mēs varam izvairīties no tādiem vai citiem grēkiem, taču ir neredzamais grēks, kuru mēs pat neapzināmies.

Pirmais grēks – dzīvbūtņu nogalināšana graudu vai garšaugu malšanas procesā. Otrais – dzīvu būtņu nogalināšana staigāšanas procesā. Trešais – tīrīšanas procesā. Ceturtais – uguns iekuršanas procesā. Piektais – ūdens vārīšanas vai dzeršanas procesā. Tāpēc tradicionālajā hinduismā tiek izmantota Pañcha Mahã Yagñas​ sistēma. Pieci galvenie vēdiskie upurēšanas rituāli no 40. Tos veic mājsaimieki.

Tāpēc īpaši lepoties ar savu tikumību nevajadzētu. Cilvēks kurš vairāk vai mazāk pārzin garīgās dzīves likumus, mirklī, kad sāksim lielīties ar savu tikumību, norādīs mums uz mūsu ādas apaviem, zīda apģērbu un elektroierīcēm, ko lietojam ikdienā. Iedomājieties, cik zivju iet bojā spēkstacijās un cik dzīvnieku ir jānogalina lai uzšūtu jums kažoku.

7. lieta, par ko nevajadzētu runāt, ir par savu Ģimenes Dzīvi un konfliktiem tajā.

Nepietiek ar to, ka jums ir stikla-pakešu logi, ir jāpievalda sava mēle, nenesot no mājām ārā to, kas tajās notiek. Jo mazāk runāsiet par savas ģimenes problēmām, jo stiprāka un saliedētāka tā būs. Jūs taču pat savus atkritumus neslaukat uz ielas, jūs to savācat maisā un tad izmetat! Strīds – tā ir atbrīvošanās no negatīvās enerģijas komunikācijas procesā. Ne vienmēr tas ir patīkami, taču dažkārt pat noderīgi, jo nes sevī lai arī agresīvu, bet tomēr – attīrīšanos.
Ja šo negatīvo enerģiju neizmetat, bet nododat citiem, tad tā jau nekur nepazūd un problēmas aug augumā.

8. lieta, par ko nevajadzētu runāt – par to, ka Ēdiens, ko gatavojat citam cilvēkam, ir pagatavots no lētiem produktiem.

Tas, kurš to ēdīs, novērtēs ēdiena garšu, ne cenu un arī pats lētākais ēdiens var būt ļoti garšīgi pagatavots. Taču, ja pavārs sāks stāstīt, ka nepietika naudas, lai nopirktu svaigu ingveru, safrānu vai olīveļļu, apetīte tiks sabojāta. Un sabojāts garastāvoklis ļoti ietekmē mūsu gremošanas sistēmas darbību. Tāpēc gatavojiet garšīgi un lai nevienam nebūtu nojausmas par to, cik šis ēdiens ir dārgs vai lēts.

9. lieta, par ko vajadzētu paklusēt – par tiem Necenzētajiem Lamu Vārdiem, ko no kāda dzirdējāt.

Piesārņota apziņa ne ar ko neatšķiras no netīriem apaviem. Cilvēks, kurš, atnācis mājās, saviem tuviniekiem pārstāsta, kādas rupjības dzirdējis pa ceļam uz mājām, ne ar ko neatšķiras no cilvēka, kurš staigā pa māju, nenovilcis ielas apavus.

10. lieta, par ko labāk nerunāt – par saviem Tālejošajiem Plāniem.

Gudrie iesaka paklusēt līdz brīdim, kad šie plāni ir piepildījušies. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nebūt negribās, ka jūsu plāni piepildītos un ikvienā no šiem plāniem var atrast vājās vietas, vai – vienkārši noskaust.

Noslēgumā gribu piebilst, ka gudrs cilvēks nelielās ar savu pazemību, tā kā dzīve laiku pa laikam mums liek pieņemt diezgan skarbus lēmumus un agresīvas darbības. Tāpēc jābūt pazemīgam iekšēji tāpat kā nepieciešams dažkārt pārvērsties par cīnītāju, lai risinātu kādus svarīgus jautājumus, kurus mums uzstāda dzīve.

Autors: Vjačeslavs Ruzovs
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

 

6 lietas,ko bērns var saņemt TIKAI no tēva

Jpeg

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš atvadījāmies no mana Tēta. Un tā jau saka: ļoti bieži mēs cilvēku novērtējam tikai tad, kad viņa vairs nav. Man bija lielisks Tētis un manās domās viņš vēl joprojām tāds ir. Viņa mīlestība pret saviem bērniem – mani un brāli nebija skaļa, nebija tajā nekā ārišķīga. Taču tikai tad, kad man jau pašai piedzima bērni, es sapratu, ka Tētis vienmēr ir bijis man blakus, ja arī neko nav teicis, tad uzmanīgi vērojis. Es bērnībā teicu mammai, ka, ja Tētis nebūtu “aizņemts”, es noteikti viņu precētu. Un tā ir taisnība. Manā “ceļā” ļoti bieži “pagadās” raksti par tēva nozīmi, un es zinu, kāpēc.
Ginta FS

Tēva mīlestība ir neaizvietojama. Un ir lietas, ko bērns var saņemt TIKAI no tēva.

Pastāv viedoklis, ka mamma bērnam ir svarīgāka kā tētis. Kaut gan psihoanalītiķi, kas vienkāršajiem mirstīgajiem uzdāvinājuši šo domu, paši no tās sen jau ir atteikušies. Un tomēr sabiedrībā šis viedoklis vēl joprojām stingri turās. Pie kam tik stingri, ka vīrieša loma bērna piedzimšanā un audzināšanā bieži vien tiek nonivelēta līdz tam, ka tas ir nozīmīgs un svarīgs tikai bērna ieņemšanā. Ja vēl pēc tam naudu nes mājās – vispār ideāli. Taču lielos vilcienos – kāds nu tur no viņa labums!?

Pats skumjākais ir tas, ka tā par sevi bieži vien domā arī paši vīrieši. Īpaši tie, kuri auguši bez tēva, vai arī kuriem tēvs ir bijis slikts piemērs (un tādu ir ļoti daudz).

Cilvēkam, kurš uzaudzis bez tēva, grūti būt labam tēvam. Ja arī tas izdodas, tad ar veselu lērumu prasību pret sevi («es būšu savādāks!»), un daudzas no šīm prasībām ir pārspīlētas. Un tas viss — atmiņas par bērnību, paša prasības, sajūta, ka neesi svarīgs šajā procesā — tas viss rada vīrietī trauksmi vienkārša jautājuma priekšā «vai es spēšu kļūt par normālu tēvu»?

Sliktākais (vai viens no sliktākajiem), ko var izdarīt — pieķerties populārajai domai par to, ka kļūstot par vecāku, tev jāsāk vairāk pelnīt, tātad vairāk strādāt un mazāk atrasties ģimenē. Ir svarīgi saprast, ka tas ir ekonomiskais faktors un tas var būt svarīgs tev personīgi, vai svarīgs tavām attiecībām ar sievu, bet bērnam tas ir absolūtu nenozīmīgs. Bērni ir pašas adaptīvākās radības un teorētiski tos var audzināt uz jebkuras materiālās bāzes. Protams, vienmēr gribās dot vairāk, taču te nu jums vienkārši ir sev jāpajautā: vai tu mainītu mīlļoto tēti pret mantu? Domāju, ka nē. Tad kāpēc mīļotajam bērnam iesmērēt kādu mantu sevis vietā?

Lūk, dažas lietas, kuras nevar nopirkt, bet kuras ļoti viegli ir spējīgs dot jebkurš vidēji statistiskais vīrietis. Uzreiz atzīmēšu, ka tās ir ĻOTI svarīgas lietas.

1. Tēvi nemīl “uķināties”. Kāds tajā ieraudzīs emocionālu aizvērtību un uzskatīs par mīnusu. Taču pētījumi liecina, ka bērniem, kuri dzirdējuši normālu runu, labāk attīstās verbālās prasmes un skaņu atdarināšana vienkāršāk pariet pilnvērtīgu vārdu izmantošanā savā runā.

2. Tēvi dod priekšroku nevis glāstiem un maiguma izpausmēm, bet aktīvām spēlēm. Un, lai arī mammas bieži vien ar klusām šausmām vēro šīs spēles, bērniem tās dod plaša spektra redzes, dzirdes un taktilās sajūtas, jaunu kustību pieredzi un spēju atrast savu vietu un orientēties telpā.

3. Tēvi ir orientēti uz prasmes formēšanu. Pie kam, tik ļoti spēcīgi orientēti, ka izteikumi «es esmu vīrietis» un «es protu» ļoti bieži ir sinonīmi.  Bērni to uztver ļoti agri, jo radība, kas prot tikai gulēt, ēst un bļaut, tēviem ir nesaprotama un nav interesanta. Tāpēc bērns, kurš nupat patstāvīgi iemācījies staigāt un sēdēt, ātri tiek aizūtīts jaunā cīnītāja skolā, kur viņu mudina staigāt veiklāk, skriet, lekt, mest un iemāca daudzas citas dzīvē nepieciešamas kompetences. Bez šīm trim vīriešu funkcijām ir kā minimums vēl trīs komplementāras, mātes lomu papildinošas funkcijas.

4. Tēvs palīdz bērnam kļūt neatkarīgākam. Lai tas notiktu, nekas īpašs nav jādara, vienkārši periodiski jābūt blakus savam bērnam, un jāuztur kontakts. Caur to bērns saprot, ka ir ne tikai mamma ar savām prasībām un gaidām, bet arī vēl viens liels cilvēks ar pavisam citu pieeju (un kur gan jūs esat redzējuši divus, pat vistuvākos cilvēkus, kuri uz visu raugās absolūti vienādi?). Jā, un, piekritīsiet, ka cilvēks var justies daudz drošāks un brīvāks, ja zin, ka nav no kāda viena absolūti atkarīgs, ka ir vēl kāds, pie kura vari vērsties, ja pirmais pēkšņi nevarēs palīdzēt.

5. Tēvs dod alternatīvu uzvedības modeli (kā arī ikviens cits nozīmīgs ģimenes loceklis). Protams, nav īpaši labi, ja mamma un tētis ir pretrunā viens otram. Un tomēr, ir daudz labāk, ja ir divi pretrunīgi redzes viedokļi uz izvēli, nevis nav izvēles vispār.Un atkal, pētījumi rāda, ka bērniem, kuri ir vērojuši plaša diapazona uzvedības modeļus un mijiedarbības veidus (te nu ir ļoti labi ja tētiem un mammām pievienojas brāļi-māsas, vectētiņi-vecmāmiņas) ir lielākas iespējas un perspektīvas adaptēties sociumā.

6. Tēvs palīdz veidot lomu modeli. Daudzi vīrieši domā, ka viņiem ir ietekme tikai uz dēliem, bet meita – tā jau ir sievas kompetence. Patiesībā tā nav. Ar dēlu viss ir skaidrs — tēvs ir etalons, piemēŗs, ko atdarināt un nav pat būtiski, pozitīvs («gribu būt kā tētis!») vai negatīvs (tas pats «es būšu savadāks!»). Ar meitu tas ir mazāk redzams, taču tēva ietekme ir ne mazāk spēcīga. Atcerieties, ka savai meitai jūs esat pirmais vīrietis, kuru viņa zin. Saskarsmei ar saviem nākotnes kavalieriem meitene izmantos tos modeļus, kurus jūs atzināt un kuri ļāva no jums iegūt kāroto. Un vēl, attiecībās ar pretējo dzimumu, kā minimums, sākumā, meitene jutīsies tieši tapat, kā jutās kopā ar jums. ja meita jums ir mazā princese, tad arī no sava nākotnes vīrieša vina prasīs tādu attieksmi. Bet, ja jums viņa bija «neizdevies puika» (gribēja dēlu, sanāca ne tas, ko vēlējās), tad tā arī paliks ar dzimumnepilnvertības sajūtu.

Neviens, izņemot, iespējams, sievu, neliegs jums uzņemties arī dažas mātes funkcijas. Ja domājat, ka mātes instinktu ar neko neaizvietosi, jūs maldāties. Kā jau pirms 100 gadiem taisnīgi atzīmēja etnogrāfs Leo Frobeniuss. «instinkti ir bezspēcīgi, satiekoties ar realitātes jēgu». Šodien gan vārdu «instinkts» cenšas neizmantot pat zinātnieku vidē, lai nebūtu jāizskaidro, kas tas tāds.

Tā kā, ja esi spējīgs finansiāli sevi nodrošināt un spējīgs pievērst uzmanību sev tuvajiem cilvēkiem, tu esi veiksmīgi nolicis testu un vari kļūt par tēvu. Varbūt ne uz teicami, taču teikšu godīgi, bērni vienalga tevi vērtēs pēc sev vien zināmiem kritērijiem, pēc kuriem pat šķietami vispriekšzīmīgākais un pareizākais vecāks, var izrādīties nesekmīgs. Vai arī gluži otrādi. Tikai tas jau ir pavisam cits stāsts.

Fotogrāfijā: Mans tētis (Ginta FS)
Autors: Aleksandrs Alovs (psihologs, Ekstremālas Psiholoģiskās Palīdzības Centrs)
Avots: http://www.vospitaj.com
Tulkoja: Ginta FS