Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā

Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.

Taču visam ir vajadzīgs lēmums…

Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…

Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.

Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!

Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.

Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.

Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.

Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.

Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu.
Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.

Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes un vīrieša egoisms

Dažkārt sieviete sajauc vīru ar Dievu. Piemēram, ja sievieti aizvaino, viņa sāk strādāt. Jo stiprāk viņu aizvaino, jo labāk viņa sāk strādāt – kaut ko darīt.

Ko dara vīrietis depresijā? Guļ un dzer.
Ko dara sieviete? Ēd un kaut ko dara.
Protams, sievietei ir jākalpo vīram, bet tikai tad, ja viņš ir tā cienīgs. Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi censties dot mazāk, kā pati saņem.
Sievietes ir tā veidotas, ka no dabas tām ir vēlme daudz atdot. Vīrietim tā nav. Taču vīrietim ir jācenšas atdot vairāk kā viņš saņem. Tikai tad viņš progresē. Tas paglābs vīrieti no skopuma.

Vīrieša egoisms nozīmē: “Es esmu cienīgs, visi man ir ko parādā un es to saņemšu”.

Sievietes egoisms nozīmē pārlieku kalpošanu tam, kuram viņa vēlas uzlikt par pienākumu to, kā rezultātā kaut ko saņems.
Tas nozīmē, ka sieviete kalpo vīrietim nevis tāpēc, ka viņš ir šīs kalpošanas cienīgs, bet tāpēc, lai viņam pateiktu: “Es tevis dēļ esmu iztērējusi labākos savas dzīves gadus”.
Neizglītota sieviete neprot palūgt, neprot runāt par savām vēlmēm, izrunāt tās. Tā vietā viņa sāk kalpot un dot to, ko pati vēlas saņemt. Tātad, tā vietā, lai palūgtu, viņa pati sāk kaut ko dot, tā norādot, ka vēlas kaut ko saņemt.
Vai viņa to saņem no vīrieša? Nē! Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir normāls egoists, viņš pat nenojauš par viņas vēlmēm. Lūk, piemēram, saduras divi egoismi – vīrieša un sievietes. Sieviete – egoiste dod, lai uzliktu vīrietim pienākumu, bet vīrietis – egoists domā: “Nu, ja jau reiz tu vēlies to darīt, dari!”.
Lūk, tā arī visa atšķirība.

Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nu, tā…

Mēs, vīrieši ne īpaši labi saprotam sievietes. Tāpēc, ka viņas ir ļoti dīvainas. Viņas visu dara savādāk ka mēs: dzīvo, domā, cieš, priecājas, piekūst, atpūšas. Tāpēc, ka viņas vienkārši ir savādākas. Un vīrietis bez sievietes nav pilnvērtīgs, – tā saka svētie raksti. Un es tam pilnībā piekrītu.

Ja vīrietim nav sievietes, tātad viņam trūkst atbildības sajūtas. Bet bez atbildības vīrietis degradējas, tāpēc, ka pats par sevi viņš neko nedarīs. Viņš nebūvēs pats sev 400m2 lielu māju. Precīzāk, es zinu vienu tādu tipu, viņš uzcēla milzīgu māju, bet vienalga darīja to, rēķinoties ar to, ka sieviete viņam būs. Tāpēc viņš dzīvo 6m2 istabiņā, kurā uz grīdas ir matracis un stūrī pakaramais ar krekliem – un viss. Un viņam ir ērti – viss pa rokai, viss blakus.

Vīrietis ir askētiskāks kā sieviete, – mums nemaz daudz nevajag. Un, stājoties attiecībās ar sievieti, mēs domājam, ka viņas ir tādas pašas, un, ka arī viņām neko nevajag. Bet viņām vajag. Un vajag daudz. Ne tāpēc, ka skopas vai alkatīgas, bet tāpēc, ka viņas ir sievietes – tā ir tāda īpaša dzīvības forma. Un to pastāvīgi vajag zināt un ņemt vērā.

Vīrietis un sieviete atšķiras it visā. Viņus vieno vien tas, ka viņi ietilpst vienā bioloģiskajā sugā. Viņi ir atšķirīgi it visā pat fizioloģijā. Bet no psihes viedokļa viņi ir kolosāli atšķirīgi.

Jau uzreiz pēc dzimšanas puisītis atšķiras no meitenītes psihiskajā ziņā – un tas ir galvenais. Sieviete piedzimst pašā augstākajā vērtības līmenī. Viņā jau sākotnēji ir ieliktas visas sievišķīgās īpašības un viņas uzdevums tās dzīves laikā nepazaudēt. Viņas dzīvei jāizskatās kā taisnai līnijai, bez stresiem un traumām, bez kritieniem viņas vērtību skalā.

Galvenais sievietes uzdevums, nodzīvot dzīvi tā, lai viņas vērtība atrastos šajā līmenī, nevis ar gadiem pazeminātos. Un meitenīti, meiteni, sievieti trijos viņas dzīves etapos ir jāaizsargā trim vīriešiem: sākumā tētim, pēc tam vīram un pēc tam dēlam. Viņa nekad nedrīkst palikt viena, bez vīrieša aizsardzības.

Savukārt vīrietis piedzimst nulles vērtību līmenī. Tas nenozīmē, ka vīrietis ir ar kaut ko sliktāks, – viņš vienkārši ir tāds. Viņš ir kā sagatave, konstruktors, kurš vēl tikai jāsaliek. Piedzimšaans brīdī vīrietim netiek dotas nekādas vīrišķās īpašības. Nevar, piemēram, piedzimt drosmīgs, tāpēc, ka drosmīgs ir tas, kurš pārvarējis bailes. Nevar piedzimt dāsns, jo dāsns ir tas, kurš pārvarējis skopumu. Tas pats attiecas arī uz izlēmību, mērķtiecību utt.

Sekojoši, vīrietis ir tas, kurš aug visu laiku, cenšoties šīs izaugsmes laikā sasniegt sievietes vērtību līmeni, kura atrodas vērtību skalas paša augšā. Var pat teikt, ka sieviete ir vīrieša izaugsmes motivators.

Ja vīrieša dzīvē nav sievietes, tad viņš, visticamāk, pārāk spēcīgi neattīstīsies, jo nav jēgas. Priekš kam? Tāpat viss ir labi.

Vīrietis ir tāda dzīvības forma, kura neko nemaina, kamēr esošais darbojas. Ja var kaut ko nedarīt, tad viņš nedarīs.

Gluži dabiski, vīrietis nepieaugs līdz sievietes līmenim. Viņa dzīve izskatās sekojoši: nokriti, celies augšā, atkal nokriti – atkal celies. Tāpēc stress vīrieša dzīvē vienmēr ir iemesls izaugsmei.

Stress, ja nenogalina vīrieti, noteikti to norūda, un vīrietis pateicoties tam progresē. Ja vīrietim dzīvē ir problēmas, – tātad viņš var augt. Aizvākt no vīrieša dzīves stresu, nozīmē novākt svaru zālē svarus. Visi nāk tajā nodarboties ar piepūšamajām hantelēm. Un it kā visi tādos smukos krekliņos, kaut ko dara, bet jēgas nekādas.

Tāpēc ir ļoti svarīgi zināt: vīrietis aug tikai pārvarot grūtības.

Vīrietis, kurš aug augšup, – tas ir adekvāts vīrietis, kurš vēlās komunicēt ar cienīgām sievietēm, kurām ir ļoti augsta pašapziņa. Visi normālie vīrieši aplido sievieti, lai sasniegtu viņas vērtību līmeni. Bet ir arī otra vīriešu kategorija, kuri visu mūžu atrodas tajā līmenī, kurā piedzimuši. Un tie nav vīrieši, bet tēviņi. Un šiem tēviņiem ir vajadzīgas mātītes.

Bet ar īstenām un cienīgām sievietēm tēviņu ceļi nekrustojas. Ko darīt, lai tie krustotos? Tēviņš pats nevēlas augt uz augšu un uz priekšu, viņš negrib sevi mainīt, tātad centīsies mainīt sievieti. Lai saņemtu kaut ko vērtīgu un par to nemaksātu, vajag pazemināt tā vērtību. Eksistē noteiktas tehnoloģijas, kā pazemināt vērtību tam, kas ir vērtīgs. Tādu tēviņu uzdevums ir izdarīt tā, lai sieviete kristu lejup. Vai viņa to var izdarīt pati? Nē. Nemēdz būt tādas situācijas, lai sieviete domātu: “Kaut kā es neesmu pietiekami tīra…. Gribētos tā ritīgi uzdzīvot, sapīpēties hašišu un kailai pastaigāties pa ielām”. Sievietei tāda doma prātā neienāktu. Taču kāds cits to var izdarīt viņas vietā. Starp citu, ja viņa ir pakritusi, tad pašai piecelties ir ārkartīgi grūti, viņu kāds var tikai pacelt.

Jēdziens “sieviete ar augstu pašvērtējumu” arī ir nedaudz pievilkts aiz ausīm. Tāpēc, ka sieviete pati nevar sevi novērtēt.

Vai vīrietis var sevi novērtēt? Viegli. Vīrietis var sevī būt kruts. Viņš var domāt: “Es kaut ko esmu sasniedzis, un man nospļauties uz citiem vīriešiem, ko viņi par mani domā”

Vai sieviete var pati sevī būt laimīga? Protams, ka nē. Protams, vīriešiem svarīgi, lai kāds viņus novērtētu. Novērtēja – lieliski. Bet, ja nenovērtēja, mēs paši sevi novērtēsim.

Sieviete pati to nevar. Ja ilgākā laika periodā ikvienai sievietei atkārtot, ka viņa ir līkkājaina aita, tad viņa sevi uzskatīs par līkkājainu aitu. Ja vīrietim visa pasaule centīsies iegalvot, ka viņš ir briesmonis, tad to viņš laidīs gar ausīm.

Autors: Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

  pirmajai daļai es pilnībā piekrītu, otrajai – ne gluži  Un tomēr, garastāvokli uzlaboja 

Trīs vīrieša atbildības līmeņi

Pastāv vīrišķā un sievišķā ķermeņa daba.

Vīrieša ķermenis ir atbildības ķermenis, tāpēc vīrietim savā dzīvē par kādu ir jāuzņemas atbildība. Ja viņš neuzņemas atbildību par kādu, viņš nekad nebūs laimīgs. Vīrieša ķermeņa daba – atbildība, vadība, dot patvērumu, aizsardzību, vest sev līdzi. Tā ir vīrišķā enerģija.

Tā izpaužas trijos līmeņos.
Pirmais līmenis – materiālā ģimenes aizsardzība.
Otrais līmenis – emocionālā atbildība.
Kas tas ir?
Vīrieša un sievietes prāts funkcionē atšķirīgi. Sievietes prāts ir ļoti ieslēgts un savienots ar ārējām emocijām. Tāpēc sievietes ir tik viegli iespaidojamas. Nepastāvīgas. Jūtas visu laiku mainās. “To ieraudzīju un gribu, šo ieraudzīju – gribu, bet tagad neko negribu”. Prāts ir ļoti saistīts ar jūtām. Tāpēc sievietei ir ļoti sarežģīti būt vienai. Un tam viņai ir vajadzīgs vīrietis. Tāpēc ļoti bieži, kad sieviete viņam kaut ko emocionāli stāsta, par to, kas noticis dienas laikā, viņš viņu nesaprot: “Bet kāda ir jēga tam, ko tu stāsti?” Vīrieša daba. Vīrieša – vairāk saprašana, sievietes – iespaidi. Vīrietis var aizsargāt sievietes prātu….
Ir viens veiksmīgas ģimenes dzīves noslēpums. Ņemsim ideālu situāciju: vīrietis visu dienu strādā, bet sieviete nestrādā. Vai arī strādā. Tas nav būtiski. Viņa vienalga dienas gaitā uzkrās emocijas un iespaidus… Tāpēc tad, kad vīrietis atnāk no darba mājās, pirmais, ko sieviete dara, metas pie viņa un stāsta. Tā ir tīri intuitīva reakcija – atbrīvoties. Tāpēc vīrietim vienkārši ir jāpacieš, jo, ja viņš nepacietīs tās 20 minūtes, viņš cietīs visu mūžu. Sieviete vienkārši izstāstīs un pēc tam kļūs mierīga, līdzsvarota un uzmanīgi un maigi izturēsies pret vīrieti. Tā ir vīrieša atbildība par sievietes prātu.
Un trešais līmenis – garīgā atbildība.
Autors: Oļegs Gadeckis no lekcijas “”Likteņa likumi” – “Vīrieša un sievietes attiecību kultūra”
Ilustrācija: Shelby McQuilkin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc ģimenē rodas strīdi?

Kāpēc ģimenē rodas strīdi?
Tāpēc, ka mēs vēlamies katrs savu personīgo laimi.
Piemēram, sieviete ir tā veidota, ka viņai ļoti gribās sajust maigumu no vīrieša. Bet vīrietim būt maigam ir smagi, viņam tas ir varoņdarbs, īpaši tad, kad no viņa to pieprasa. Ja sieviete pret viņu izturas maigi – viņš atbild ar to pašu. Taču, ja sieviete izvirza pretenzijas, vīrietis niknojas.

Kā pareizi saņemt maigu attieksmi pret sevi?
Sieviete lūdz Dievu, viņas sirdī ienāk miers attiecībā pret savu vēlmi, un viņas dabas dotais maigums – tas ir viņas sirdī – bez jebkādiem šķēršļiem parādās uz āru. Vīrietis nekad līdz galam nesapratīs sievietes dabu – cik smalka un jutīga viņa ir, jo tā ir dievišķā daba un tā ir bezgalīga. Kad tā pamostas, vīrietis vienkārši sāk to ekspluatēt, tā vietā, lai tai kalpotu.

Taču tad, kad sieviete lūgšanās vēršas pie Dieva, viņa pilnībā piepilda savu sievišķo enerģiju, jo Dievs nekad neekspluatē. Viņa piepilda sevi ar mīlestību, maigumu, rūpēm un pēc tam vienkārši kalpo vīram. Un tā kā viņa ir iekšēji piepildīta – viņa neko neprasa pretī. Un no tā brīža sākas laime. Jo tad, kad sieviete nesavtīgi atdod vīram mīlestību, neviens vīrietis nespēs tam pretoties. Un neviens vīrietis nespēs palikt nepateicīgs, ja sieviete šādi rīkojas.

​​​​​​​© Oļegs Torsunovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir nenormāli nodarboties ar reketu

Stāsts par to, ko mēs gaidām no attiecībām, un cik ļoti svarīgi ir jau sākotnēji noskaidrot savas kopīgās prioritātes.
Iedomājies, ka tu draudzējies ar Mašu. Mašai ir trīs zaļi āboli. Bet tev vajadzīgs kilograms sarkanu ābolu. Šajā gadījumā saprātīgāk būtu doties uz tirgu un nopirkt kilogramu sarkanu ābolu pie tā tirgotāja, kuram ir šie sarkanie āboli. Bet tirgus – tas ir tik abstrakti, tik tālu, un, ja nu pēkšņi tur vispār nekādu ābolu nav? Un, ja nu tirgū šodien vispar ir sanitārā diena? Bet Maša ir tepat, re, viņa mierīgi stāv, un viņa ir lieliska. Un tu izdari drosmīgu pieņēmumu, ka, iespējams, Mašai tomēr ir kilograms sarkanu ābolu. Dziļi dvēselē. Un, ja tu pieliksi nedaudz pūļu, viņa tev šo kilogramu arī iedos. Tas taču būtu lieliski.

Stāsts par attiecībām.
«Maša, vai gribi, es tevi aizvedīšu uz kino?» — tu laipni painteresējies. Maša ir pārsteigta, taču viņa droši vien to vēlas, vēl jo vairāk tāpēc, ka tu uzvedies tā, it kā tev tas būtu pavisam vienkārši.

Tu aizved Mašu uz kino. Taču pēc kino tev kilograms sarkanu ābolu neparādās. «Kas par stulbumu!?» — tu domā un ved viņu uz kafejnīcu. Izved pastaigāties viņas suni. Tu līmē tapetes viņas dzīvoklī. Tu remontē viņas mašīnu. Un nekas nenotiek. «Ak, Dievs, kas tas par stulbumu!?….» — tu šausminies un piedāvā viņai pārvākties dzīvot pie tevis.

Kilograma sarkano ābolu cena uzlec līdz debesīm. Kāds tur vairs tirgus – tagad tev principiāli ir vajadzīgs dabūt savus sarkanos ābolus tieši no Mašas. Un tu saki, ka tas ir liktenis. Un te nu ir skaidrs, ar ko tas viss beigsies: pienāks diena, kad tu kliegsi: «Es tevis dēļ visu savu dzīvi ziedoju, bet tev priekš manis savus sasodītos ābolus žēl!». Bet kāds pretī tev raudās: «Nav man nekādu sarkano ābolu! No kurienes tu to rāvi, ka ir?!»

Jā, no kurienes? Es apzināti neizskatu situāciju, kad viltīgā Maša cītīgi maldina tevi, jo viņai vienkārši patīk iet uz kino (kaut gan visbiežāk tā arī notiek). Taču bieži vien notiek tieši tā, ka mēs ne līdz galam esam godīgi savos nolūkos, bet apkārtējiem cilvēkiem vienkārši nav tas, kas mums vajadzīgs: kilograma sarkanu ābolu, vēlme dzemdēt mums piecus bērnus, vajadzības kopā atpūsties, spējas no sirds izrunāties, banāli – nav mīlestības pret mums un attiecīgi arī iespēju šo mīlestību mums demonstrēt. Un tas ir NORMĀLI. Tāpat kā normāli ir gribēt visas šīs lieliskās lietas.

Nenormāli ir nodarboties ar reketu, censties izpurinat no pirmā simpātiskā cilvēka, kas atrodas tuvumā, to, kā viņam nav – tikai tāpēc, ka “dziļi dvēselē” viņam tas, iespējams, var atrasties.
Neatradīsies! Ja kādam kaut kas priekš tevis ir, viņš noteikti ar to padalīsies pats. Nevis no dvēseles dziļumiem, bet no visiem tās plašumiem.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja ©Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Patiesība vai sirsnība?

Kad es lasu vai dzirdu frāzes: “Visas šīs viltības un padomi, kā iemācīties komunicēt ar vīriešiem, ir tikai manipulācijas, tas viss ir negodīgi un liekulīgi. Kāpēc to visu darīt, ja patiesībā tu neapbrīno neko no tā, ko viņš  ir izdarījis? Kāpēc man ir viņam jāsmaida un jāslavē viņš? Kāpec slikti ir teikt tieši acīs visu, ko domāju: ka man ir pilnīgi vienaldzīgas viņa aizraušanās? Kāpēc man jātēlo un jāsajūsminās? Tas taču nav godīgi, nav patiesība un ir liekulīgi.”

Pēc šīm frāzēm es patiešām saprotu, ka šī sieviete ir viena, ja arī nav, tad ir nelaimīga savās attiecībās un ļoti drīz viņu sagaida šķiršanās.

Es jau 20 gadus esmu psihoterapeits un šajās lietās ļoti reti kļūdos.

Un tagad uz minūti iedomāsimies, ka arī vīrieši sāks tā domāt un visu teikt tev tieši acīs: “Sveika. Tu man esi pilnīgi vienaldzīga, taču es vēlos ar tevi pārgulēt un jau rīt par tevi aizmirst”, “Tev ir līkas kājas un krunkaina seja, taču tu esi jautra un tāpec es plānoju ar tevi kādu nedēļu patusēt.”, “Es sēžu kafejnīcā blakus tev un salīdzinu tevi ar to blondīni un ar to bruneti, viņas starp citu ir tīri tā neko, bet tava cope galvas vidū padara tevi līdzīgu manai vecmāmiņai”, “Fui, gatavot gan tu neproti, viss pliekans, to pat sāls un pipari neglābs”, “Man tava iekšējā pasaule ir absolūti vienaldzīga, un viss, ko tu man te jau pusstundu stāsti, mani vispār neinteresē, labāk paklusē un vienkārši izliksimies, ka man no tevis vajag tieši to pašu, ko tev no manis” un tā tālāk…

Kā tev patika? Patīkami?

Un tagad iedomājies, ka jebkuru “patiesību” (bet tā katram ir sava) pār tevi izgāž nesaudzējot ne tavas jūtas, ne emocijas, ne Dvēseli…. Vai tu būi laimīga? Nedomāju. Tomēr tu uzskati, ka būsi pārpūlējusies, ja sāksi uzvesties civilizēti un taktiski attiecībā pret vīriešiem, taču viņiem noteikti ir pret tevi jāizturas ar cieņu. Tā ir spēle vienos vārtos!

Atceries senu patiesību – nevienam tava patiesība nav vajadzīga, vēl jo vairāk tā nav vajadzīga attiecībās. Tur ir vajadzīga sirsnība, kurai nav nekāda sakara ar tiešumu un patiesību.

Tu nicini tos, kuri pēc tavām domām liekuļo un izmanto viltības? Tātad tava sūtība ir būt vienai. Jo tā ir nenobriedusi domāšana, iesīkstējis jaunības maksimālisms. 14 gados  tā var darīties, bet tad, ja dāmai ir 25-35-45- tas nozīmē tikai to, ka viņa ir iestrēgusi savā agrajā pusaudža vecumā un skatās uz pasauli caur pusaudzes domāšanas prizmu, un tā arī vēl joprojām nav pārvērtusies par pieaugušu sievieti un nesaprot, ko nozīmē būt sievietei. Viņa ir sastingusi kūniņa – vairs ne kāpurs, bet vēl arī ne tauriņš.

Būt patiesai un sirsnīgai attiecībās nozīmē patiesi interesēties par sava izredzētā aizraušanos, tas nozīmē patiesi atbalstīt viņu, ievērot labo viņā, viņa labos darbus un neievērot un neatzīmēt viņa trūkumus.

Ir svarīgi ne tas, KO teikt, bet KĀ to teikt – lūk tā ir sirsnība un patiesums.
Patiesībā viss slēpjas motīvā un cieņā. ja motīvs ir labestīgs un gaišs – tad cilvēks nekad nerunās par trūkumiem un maigi pasniegs savu domu. Un šis motīvs darbosies, ja ir cieņa.

Ja cieņas nav, tad būs “taisna runa”, tāpēc, ka šai sievietei patiesībā šis vīrietis vispār ir vienaldzīgs un tur nav ne pilītes cieņas.

Ikviens uzbrukums VIENMĒR agri vai vēlu noved pie katastrofas attiecībās.
Būt sievietei nozīmē būt upei, kaut kur maigai un plastiskai, kaut kur mutuļojošai un spējīgai “nonest” visu savā ceļā, bet tajā pat laikā spēt remdēt slāpes un veldzēt, būt dzīvības devējai, viegli aptecēt asos stūrus un ar maigumu nogludināt smilšu šķēršļus. Viss dzīvais tiecas uz upi, tai blakus zaļo mežs, saulītē tā gaiši vizuļo un mēnesgaismā maigi mirdz. Upe nav statiska, viņa ir pati daba un ar vieglumu saprot visu apkārtejo pasauli, tāpēc, ka viņa arī ir daļa pasaules.

Man ir trīs meitas. Es vēroju, kā jau no bērnu dienām nobriest viņu sievišķība, es redzu to piepildītību, ar kādu viņas ir nākušas pasaulē, viņām sievišķību nevajag macīties, arī viedumu ne, viss viņām jau ir. Viņas skatās uz māti un arvien atklāj jaunas savas sievišķības iezīmes, visu sievietes dabas brīnumaino pasauli.

Sievišķība nav “jāuztrenē”, ir jābeidz vien sevī kultivēt vīrišķība un jāpārstāj apspiest sava sievišķā daba, jāatmet visas bailes un neizdzīvotās situācijas. Pietiek turēties pie senajiem bērnības scenārijiem. Jau sen ir laiks atmetot savu bērnu dienu maksimālismu un domāšanas šaurību, pārvērsties brīnumainā, skaistā gulbī, izplest spārnus un laimīgi planēt uz savu laimīgo dzīvi.

Ja mēs mēģinām ieliet tēju pilnā krūzē, tad tēja līs pāri krūzes malām un pēc tam arī uz grīdas. Tāpat arī dzīvē, kamēr esi pilna ar aizvainojumiem un pastāvīgi kožļā savu domu kožļājamo gumiju (“viņš izdarīja to”, ” vīrieši visi ir tādi”, “Bet lūk mana mamma”, “es taču tik daudz visu ko par vīriešiem zinu”, “kā viņi slikti uzvedas”…), un tik klausāties tādu pašu kā jūs – neapmierināto padomos, draudzeņu, kuras pašas nespēj izveidot normālas attiecības padomos – un tu jau esi pārpildīta un tevī vairs nevar ieliet gardu, smaržīgu tēju. Visa tava dzīve tad ir jau piepildīta ar sasmakušu škidrumu.

Radi sevī tīru, brīvu no sārņiem telpu, un piepildi sevi ar kaut ko vērtīgu, to, kas palīdzēs tev kļūt harmoniskai un laimīgai. Bez harmonijas laimes nebūs un tur patiešām “taisnai runai” nav vietas.
Džošua M. Petersons

Facebook Благостная женственность
Tulkojums Ginta Filia Solis

Vīrietis VIENMĒR dara to, KO sieviete jūt

Sievietēm piemīt dīvaina nosliece, vainot sevi par to, ka pasliktinās attiecības vai tās izbeidzas pavisam.

“Ai, laikam jau ar mani kaut kas ir ne tā, ja reiz viņš met acis uz to maitu Katju!”
Vīrietim tādas noslieces uz sevis šaustīšanu nav, bet sievietes ļoti bieži sevi par to spīdzina un noliedz.

Iespējams, tas nav tāpat vien un kaut kāds iemesls tam tomēr ir…

Iemesls ir tajā, ka dvēseles dziļumos katra sieviete zin visu par savu ietekmi, varenību un spēju radīt jebkuru realitāti.

Senās gudrības vēsta, ka sieviete atbild par smalko, vēl neradīto pasauli, kas pagaidām vēl tikai eksistē iztēlē, bet vīrieša uzdevums ir darbību līmenī realizēt sievietes sapņus.

Vīrietis vienmēr dara to, ko sieviete jūt, neatkarīgi no tā, vai viņa jūt ko labu vai – briesmīgu.

Šajā ziņā sieviete vienmēr ir līderis. Konfūcijs teica: “Līderis ir tas, kas atrodas aizmugurē”, ar to domājot, ka tam, kurš plāno kauju vai kādu notikumu, nav obligāti pašam jāizpilda savs nodoms un jāiet bojā kaujas pirmajās līnijās no nejaušas lodes.

Ģenerālis sēž štābā, bet ierindnieks izpilda pavēles. Un tas vai nu ies bojā, vai atnesīs ģenerālim trofejas.

Sieviete vīrietim savas pavēles atdod ne ar balsi, pat ne ar domām, bet savām sajūtām un emocijām, no kurām bieži vien pati baidās:

“Ak, Dievs, ja es viņu zaudēšu, es nepārdzīvošu tādas sāpes! Tad labāk tūliņ pat atbrīvošos no viņa. Pasāpēs, pāries, bet nebūs tik sāpīgi, kā tad, ja es pieradīšu un ielaidīšu viņu savā sirdī!”.

Tāda sieviete nomāks savas draudošā zaudējuma sāpes, un radīs vibrācijas, kas realizēs viņas nodomu, par ko viņas prāts pat neiedomājas.

Un vīrietim atliks vien izpildīt viņas pavēli un aiziet. Viņam nav skaidrs, kāpēc blakus šai sievietei viņam kļūst arvien grūtāk, kāpēc ir tāds diskomforts, ka vienīgā vēlēšanās ir aiziet un atvilkt elpu. Tā sieviete pati liek vīrietim bēgt.

Bet vainas sajūta viņai ir no tā, ka ar kādu prāta maliņu viņa tomēr saprot, ka pati ir līdzdalīga šādā notikumu pavērsienā.

Sievietei, kura vēlas atbrīvoties no vainas sajūtas par izjukušām attiecībām, ir jāapzinās savs IETEKMES SPĒKS uz notikumiem, kas notiek ap viņu.

Viņa nav vāja un nav atkarīga no vīrieša sliktajiem darbiem, viņa ir dieviete, kura tos nosapņo, piedod tiem nolūka spēku, un dod tiem sākotnējo impulsu.

Šī raksta nolūks nekādā gadījumā nav aizvainot sievieti visos pasaules grēkos, bet atvērt tai sapratni par pašas milzīgo ietekmi un par spēku, kuru Radītājs devis tieši viņai.

Jūs noteikti esat dzirdējuši frāzi: Ko vēlas sieviete, to vēlas Dievs.”

Apzinieties šīs frāzes dziļumu, tajā ir milzīga gudrība.

Atzīstiet sava spēka ietekmi ne tikai uz savu dzīvi, bet arī sava vīrieša dzīvi. Viņš ir tikai izpildītājs, bet īstais Līderis esat jūs!!

Un tad nebūs vainas sajūtas, sevis šaustīšanas un citu nosodīšanas. Citu, kuri tikai izpilda jūsu gribu. Skaidra saskaņotība pašai ar sevi, kas radīs sev apkārt apzinātu telpu.

© Marks Ifraimovs

Tulkoja: Ginta FS

Savienotie trauki

Ja ticam grāmatām, tantras meistariem, psihotreneriem u.t.t.u.t.j.p., kad satiekas vīrietis un sieviete, tie kļūst par savienotajiem (enerģētiski) traukiem. Un pēc savienoto trauku likuma, starp viņiem sāk notikt savstarpēja enerģētikas apmaiņa.

Daba lēmusi tā, ka vīrietis saņem savu enerģiju no augšas (ideju), bet sieviete – no apakšas (spēku). Lai realizētu savu ideju, vīrietim vajag spēku, bet enerģētiski to viņš var saņemt tikai no sievietes. Sieviete ir kā spēka banka, viņa pati nevar tērēt savu spēku darbībām, bet var to atdot, tāpēc, ka saņem tikai no atdošanas.

Starp vīrieti un sievieti enerģijas apmaiņa notiek praktiski vienmēr – tas arī no dabas dots.
No dzimšanas brīža katram zēnam ir māte, kura viņu iedvesmo, dāvinot mātes mīlestību, tālāk māsa, pirmā mīlestība, otrā, trešā… darbiniece, draudzene. Katrā sievietē vīrietis meklēs to avotu, kurš piepildīs viņu tā, lai viņam visas idejas izdotos realizēt viegli un ar iedvesmu.

Tālāk, kad mēs savienojamies mīlestībā, sieviete atdodas (ne tikai fiziski, bet arī rūpēs, morāli, intelektuāli), bet vīrietis šajā procesā gūst no viņas spēku, sāk darīt un radīt.

Lieliski, taču tā ir tikai pirmā daļa un tajā vēl nenotiek pārlīšana, jo nav pašas apmaiņas. Kad vīrietis saņēmis spēku savas idejas realizācijai, viņam tas jāatgriež sievietei (materiāli, ar dāvanām, rūpēm, drošību, fizisku palīdzību) atbilstoši viņas spēka ekvivalentam, lai iedvesmotu sievieti nākamajai atdošanai. Un tā tālāk – līdz bezgalībai.

Mīlestība. Ja sieviete ir piepildīta ar mīlestību, viņa var pilnīgi VISU. Visu, lai vīrietis realizētos, pie kam, tas viss notiks dabiski un nepiespiesti. Tā kā ļoti daudz kas atkarīgs no jums – mīļās, no mūsu atbildības spēka, tāpēc, ka tieši mūsu potenciāls pievelk un formē mūsu izredzēto. Tieši mēs esam atbildīgas par mūsu nodomu un emociju tīrību, par mūsu iekšējām vērtībām, harmoniju un iekšējo prieku, un, protams, par to, lai mēs būtu piepildītas ar mīlestību.

Autors: Jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS