Uz robežas…

Es šodien sapratu, ka pēdējā laikā es izdzīvoju klusu, bet ļoti skaidru vilšanās sajūtu…

Ne to, kur kāds konkrēts cilvēks nav attaisnojis manas personīgas cerības, bet to vilšanos, kas nāk no, kā izrādījās, to iluzorās stabilitātes dziļumiem.
Kad notiek kaut kas neiespējams, tad nav vienkārši samierināties ar šo faktu. Īpaši tad, ja kopš bērnības esi radināts domāt, nevis akli paklausīt jebkurai sabiedrības dienestu pavēlei.

Man nesanāk domāt globāli un ģeopolitiski – gan savas individualitātes gan profesionālas darbības dēļ: es katru dienu skatos acīs dzīviem konkrētiem cilvēkiem, starp kuriem nu jau ir arī tie, kuru dzīves sagrāvuši neatgriezeniski zaudējumi, un katra šī konkrētā sāpe, man ir daudz tuvāka par tūkstošiem apzīmogotu saukļu-argumentu, kuros cilvēki vienmēr izrādās otršķirīgi, un kur kāds vienkārši tiek norakstīts kā liela procesa neizbēgams upuris.

Taču es skaidri zinu, ka neviens nav gatavs būt upuris. Un neviens nav gatavs nozīmēt par upuriem savus tuviniekus.

Jebkurš sauklis un lozungs zaudēs šai acīmredzamajai patiesībai, ja tiks attiecināts uz sevi personīgi…

Man sveša ir daudzu iemīļotā frāze “nekā personīga”, tāpēc, ka tā ir melīga: jebkura informācija tiek izlaista caur personīgajiem filtriem, un tas ir tikai pašapmāns, ka viss sliktais notiek tikai ar citiem.

Jā, šobrīd es izdzīvoju vilšanos, taču tieši šī vilšanās, lai cik paradoksāli tas neskanētu, ir kļuvusi par manu jauno atbalsta punktu: absolūti neprognozējamās dzīves tiešais ēters ir uztverams daudz vieglāk, ja tu negaidi nekādus brīnumus…
Tā tas ir. Nav skaidrs, kā būs.

Ja tā padomā, forša informācija…
Tai piemīt pārdrošība dzīvot par spīti, ar pēdējo elpu, uz robežas.
Tajā ir drosme atzīt, ka rītdiena ir tikai iespēja, bet šodiena – lūk, viņa ir.
Tajā ir caururbjoša skaidrība, kurā tu atdod bez dozēšanas, ar prieku ņem un atjaunojies (kā mazs izdzīvojis gabaliņš no aknas – tikai šim gabaliņam ir jābūt pilnīgi veselam, ja atceries).

Un tāpēc vienīgais, ko es novēlu katram – atrast to sevis paša veselo gabaliņu, kuru nav skāris graujošais cinisms, bezjūtība, naids, vienaldzība….
Tas ir vienīgais veids, kā psiholoģiski izdzīvot.
Un tikai tā var turpināt dzīvot pēc pašiem briesmīgākajiem satricinājumiem.
Un tikai tā var nenodot tās vērtības, uz kurām balstās it viss.

Mīļie mani, Gaismu jums…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot savu dzīvi

Absolūti jebkuru cilvēku ir viegli satraumēt, augstprātīgi novērtējot viņa dzīvi kā nepareizu…Tieši tā rīkojas daudzi “guru”, pašpārliecināti un bez iespējām uz apelāciju uzstādot izdomātas un trauksmi un vainas apziņu vairojošas diagnozes viegli iespaidojamiem cilvēkiem, solot tiem pārdot mūžīgas laimes noslēpumu.
Bet noslēpums, ja arī tāds arī ir, slēpjas tikai tajā, ka nav nekādas pareizās vai nepareizās dzīves.

Ir cilvēka būtība, daļa no kuras gadiem ejot transformējas, pateicoties savai paša pieredzei, savu zināšanu kopumam un saviem subjektīvajiem secinājumiem…. bet daļa paliek nemainīga pat tad, ja tiek pieliktas milzīgas pūles, lai to mainītu.

Eksistē dažādi stāvokļi, katrs no kuriem var dot diametrāli pretēju rezultātu viena un tā paša notikuma sakarā.
Un eksistē ārējie apstākļi, no kuriem viens palīdz īstenot nolūku, citi – visdažādākajos veidos to bremzē, vēl citi – padara pilnībā neiespējamu, bet ir apstākļi, kas pilnībā liek mainīt savus plānus.

Dažkārt var skaidri saprast, ka notiekošais neatbilst tam, uz ko tu sevī balsties, bet tieši šobrīd nespēj nekādā veidā ietekmēt.

Dažkārt tu vari cīnīties, cik spēka, bet ne par kripatiņu nepavirzīsies uz priekšu, vai pat padarīsi situāciju daudz sāpīgāku.
Dažkārt tu vari nokļūt veiksmes vilnī, ātri sasniegt nebijušus augstumus, bet pašā virsotnē nesajust neko citu, kā vien izmisumu un pilnīgu nespēju priecāties par to, ka beidzot esi kaut ko sasniedzis.
Dažkārt tu skaidri zini, kas konkrēti ir jādara, bet sastopies ar pigu, ko tev nesaudzīgi parāda dzīve…

Un tas viss, mani mīļie, nebūs nepareizi…
Tas viss būs realitāte. Parasta realitāte.
Un šajā realitātē vislabāk cilvēku raksturo ne tas, ko viņš vēlas, bet tas, kā viņš tiek galā ar sev sāpīgo patiesību, un ko cenšas uzbūvēt tajā vietā, kur viss ir sabrucis.

Tikai maz pieredzējušie ideālisti mēra dzīvi ar skaļām uzvarām.

Viedums nemeklē uzvaras. Un nemeklē arī iluzoru pareizību.

Tas tikai cenšas noturēties uz mūžīgi dreifējošā dzīves ledus gabala un cenšas pēc iespējas labāk iepazīt sevi, neuzveļot šo atbildību kādam citam…

Ļiļa Grad
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?

Reiz pie manis uz konsultāciju atnāca izmocījusies sieviete. Viņa atkrita krēslā un gandrīz uzreiz sāka raudāt: – “Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?” – vēl un vēl viņa atkārtoja.
Šī saruna ar viņu bija iemesls dziļākām pārdomām.
Tikai retais tev teiks, ka laulība neglābj ne no problēmām, ne tukšuma, ne vientulības. Otrs cilvēks neapklusinās un nespēs kompensēt tavus paša defektus, drīzāk otrādi, viņš tos tikai pastiprinās un atkailinās, un tikai tev pašam nāksies ar to tikt galā.

Tev neviens godīgi nepateiks, ka pareizāk palikt vienam (vienai), nevis aiz bailēm no vientulības ķerties pie kaut kāda vienīgā “varianta”.

Bērni ne vienmēr ir laime. Bieži vien tās ir problēmas, nespēja normāli izgulēties, pilnīgs sava personīgā laika un dažkārt arī dzīves trūkums. Bet, ja tev ir ilūzijas par to, ka ar bērna piedzimšanu tava dzīve sāks smaržot kā rožu dārzs – padomā labi, vai tev šobrīd vispār ir vajadzīgi bērni.

Attiecības ir abpusēja atbildība, un, ja katrs atbildēs par sevi, nevis par partneri, tad visiem būs labāk un komfortablāk.

Ļoti daudzās ģimenēs cilvēki sastopas ar neuzticību. Un tikai tev lemt, vai arī tavējā tā būs.

Visās ģimenēs, kuras tu uzskati par ideālām, ir savas problēmas un savi “tumšie kakti”. Ideālu ģimeņu nav.

Visi “mīlu, mīlu, mīlu” ātri beidzas. Ja neesat iemācījušies sarunāties, cienīt viens otru, rūpēties viens par otru, tad nebija vērts veidot attiecības un jūs vēl neesat līdz tām izauguši (P.S. Kaut gan attiecības mācās, esot attiecībās)

Vairums pāru viens otram melo par kaisli. Daudzas sievietes imitē kaisli, daudzi vīrieši spazmas vēdera lejas daļā uzskata par tuvību. Abi staigā neapmierināti un nikni.

Par savām vēlmēm ir jāiemācās sarunāties godīgi — ir jāiemācās runāt par visu.
Mīlestība beidzas. Ja tās laikā neesat radījuši kaut ko lielāku, tad būsiet vienkārši istabas biedri.

Ja jau no paša attiecību sākuma tev ar tavu partneri nav nekā kopīga, tad, visticamākais, nekas tāds arī neradīsies.Tāpēc, kad paies kāds laiks, nevajag žēloties par to, ka neredzēji, ko izvēlies.

Jāiemācās atzīt savas kļūdas. Ja apzinies, ka esi kļūdījies savā izvēlē un blakus tev ir ne tavs cilvēks, nepūderē ne sev ne citiem smadzenes. Dodies projām.

Kodols nemainās un tādā ziņa cilvēki nemainās, tikai arvien vairāk atklāj savu patieso dabu. Ar savu mīlestību tu nevienu neizmainīsi. Ja cilvēks pats sapratīs, ka tu esi vērtība, dēļ kuras ir vērts mainīt sevi un savu dzīvi, – tā ir viņa izvēle. Bet, ja tu esi izvēlējies būt “labais burvis” – visticamāk, tu esi idiots.

Neviena garīgā prakse neglābj no reālām problemām. Tas, ka tu pārstāj tās redzēt, vēl nenozīmē ka tās ir pazudušas.

Nevajag dzīvot ar svešiem padomiem un ielaist savā pasaulē jebkuru. “Virtuves psiholoģija” noder, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, taču bieži tā noved pie tā, ka cilvēki tikai apmainās ar saviem “tarakāniem”.

Ar vīriešiem viss ir vienkārši: viņus vajag atbalstīt, uzklausīt, pabarot, dot  nevis atņemt viņiem vietu mājā. Ar sievietēm ir vienkārši: ar viņām vajag sarunāties, dot viņām drošības sajūtu un mīlestību. Ar visiem ir vienkarši, ja esat patiesi, godīgi, mīloši, pieņemoši un nevēlaties ar jebkuriem līdzekļiem salauzt partneri.

Radīt ģimeni, dzemdēt bērnus vajag tad, kad zini, kāpēc tie ir vajadzīgi tieši tev. Sveši viedokļi un sabiedrības standarti te nestrādā.

Ja esi kļūdījies, piedod sev un dodies tālāk. Dzīve ir parāk interesanta un brīnišķīga, lai ar savām rokām pārvērstu to ellē.

Katram cilvekam ir izvēle. Taču šajā izvēlē nevar orientēties uz kādu citu. Ir jāklausās savā dvēselē, savā sirdī. Ja ir kādas šaubas, tad nedari. Tā arī būvējas mūsu neatkārtojamā dzīve.

Oksana Cipina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Arī šis ir tikai viena speciālista viedoklis un neviens speciālists mūsu vietā neveidos mūsu attiecības. Ja baidīsimies kļūdīties, tad nesanāks dzīvot pilnu krūti. Ja baidīsimies vilties, tad diez vai spēsim novērtēt pilnīgu savstarpēju uzticēšanos… un mīlestību. Mācamies dzirdēt savu Sirdsbalsi.
Ginta

Dažkārt laiva nekur nepeld

Ir sarežģīti stāvokļi, kas nelūdz mūsu mīlestību… tiem vienkārši vajadzīgs, lai mēs tos atzītu.

Depresija nevēlas, lai tu to mīlētu. Taču tā vēlas, lai tu beigtu uzvesties tā, it kā tās nav, ja tomēr tā ir. Lai tu pārstātu bēgt, cerot, ka tā atpaliks.
Neatpaliks. Tā skries vēl ātrāk.
Tā sit daudz stiprāk, ja tu centies sekot populārajam, bet tik ļoti kļūdainajam padomam: jebkuros apstākļos izlikties, ka tev viss ir labi…
Daudzas nelaimes nenotiktu, ja mēs vairāk spēka ieguldītu savā realitātē, nevis cenšoties parādīt tikai to, kas ārpusē.
Depresija, nopietni emocionālie kritumi, bezspēka un totālas tukšuma sajūtas periodi ļoti bieži ir saistīti ar pārmērīgu vēlmi radīt veiksmīga cilvēka tēlu – tāda, kurš it kā nekad nav raudājis, ne reizi nav bijis piekusies, bet vienmēr savā ceļā sasniedzis visas virsotnes – un tas tik ļoti ir pretrunā ar paša iekšējo cilvēcisko dabu.

Ir kauns būt parastam.
Ir kauns, ja tev nav simts ambiciozu mērķu.
Ir kauns atzīties, ka tu netiec galā.

Mani mīļie, dažkārt laiva nekur nepeld… pat tad, ja ir airi un upe ir ātra.
Bet mēs esam dzīvi. Un nav tikai stipru vai tikai vāju cilvēku. Gan vieni gan otri periodiski mainās vietām. Un tas ir normāli, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc, ka tas atspoguļo to, ko daba iecerējusi cilvēkam.

Šo pasauli nav radījis izcils biznesa treneris, kuram, tikai stāvot uz skatuves dēļiem, izdodas visus pārliecināt par to, ka tie visu var, ir tikai nedaudz jāpaceļ savs dibens no izguletā dīvāna un jānotic sev.

Un tā daudzi ļaudis ir iegrimuši dziļā depresijā ne tikai tāpēc, ka kauns apsēsties un atpūsties, bet vaiga sviedros centušies uztrenēt savu sēžamvietu.

Pateikšu ko ķecerīgu: nepietiek ar ticību sev. Būtu labi, ja varētu sevi labāk saprast, kam tieši sevī tu grasies ticēt.
Ja tas ir tas, kā nav, tad tevi gaida ļoti liela vilšanās…

Atkārtošos: dažkārt laiva nekur nepeld.

Un tas nozīmē, ka tev vajadzīgs laiks, lai padomātu, kurp tu tik ļoti steidzies…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bilde tavā galvā…

Kad tevi nogurdinājušas tavu tuvo cilvēku mazās nejaucības un pat tad, kad tev šķiet, ka notikusi lielākā dzīves traģēdija, nesteidzies sisties ar galvu pret sienu, vai pat mēģināt izlēkt no balkona. Piebremzē un sev pasaki: BILDĪTE NESAKRITA! Nesakrita tavu gaidu un realitātē notiekošā bildīte.

Pajautā sev, kāpēc tev ir šādas gaidas, kas pasāavīgi liek tev vilties?
Piemēram, tavs mīļotais cilvēks jau kuro reizi ir aizmirsis tev piezvanīt (atnākt uz tikšanos, apsveikt dzimšanas dienā utt), un tev tas sagādā loti lielas dvēseles sāpes. Kāpēc?
Tāpēc, ka tu skaidri zini, kā viņam šajā situācijā bija jārīkojas. Bet viņš rīkojās kaut kā savādāk un tu viņu par to nosodīji. Jā, jā, nosodīji – un tieši tāpēc tu ciet, te arī galvenais iemesls.

Tu nevari pieņemt (tātad nosodi). Dzīvi tadā izpausmē, ka tavs mīļotais vienkārši aizmirst tev piezvanīt. Turklāt tajā brīdī tevi ne visai interesē iemesls, kāpēc tā notika. Svarīgākais ir tas, ka viņam tas bija  jāizdara (!), bet viņš neizdarīja (!!!). Kāds maita! Bet tu tātad esi upuris. Nelaimīgs, bet cēls.
Ja reiz tu nepieņem dzīvi tādā variantā, tātad tai nāksies tev iemācīt kārtējo savu mācību. Un kā savu “instrumentu” tā izmantos tavu mīļoto, kurš ik reizi tev pasniegs to, ko tu nosodi. Tātad, visticamākais, viņš arī turpmāk aizmirsīs tev piezvanīt, atnākt uz tikšanos utt.
Ja šī iemesla dēļ tu arvien vēl turpināsi nervozēt (kā gan savādāk?), tad vienu reizi viņš vispār var aizmirst, kā tevi sauc, – neskatoties uz jūsu kopējo pagātni. Maita, vai ne? Bet patiesībā nevis maita, bet tikai “instruments”, kuru Dzīve izmanto lai tevi garīgi audzinātu. Turklāt viņš pat nesapratīs, kāpēc tā atkal ir sanācis.

Tādā veidā, daudzas sievietes specializējas uz:
– alkoholiķiem (tai pat laikā ar visu savu dvēseli grib būt kopā ar atturībnieku);
– alfonsiem (lai arī viņām pašām vajadzīgas rūpes un atbalsts);
– donžuāniem (kaut gan sapņo par uzticamu vīrieti);
– precētiem vīriešiem, kuri baro ar bezgalīgiem tukšiem solījumiem;
– “karstajiem puišiem”, kuri emociju karstumā dažkārt var trāpīt pa aci.
Tās ir tikai tādas kopējās pazīmes. Kamēr mēs neiemācīsimies mierīgi izturēties pret savām trauslajām gaidām, kuras tika mums iedvestas sazin kad, mums nāksies ciest ilgas dvēseles mokas.
Ja tevi valdzina tāds scenārijs, tad tik uz priekšu, cīņā par saviem ideāliem! Bet, ja tu vēlies vienkārši priecāties un būt laimīga, tad iemācies filosofiski un ar humoru skatīties un uztvert to, ka pasaule un notikumi nesakrīt ar bildītēm tavā galvā. 

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Una Laurencic
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu šajā pasaulē

Acs 2020. janv

Tajā, ko tu uzskati par savu personību patiesībā nav nekā personīga.
Tava personība atnāca pie tevis no ārpuses.
Kā tikko tu piedzimi, tev no visām pusēm sāka paziņot: kas tu esi un kā tevi sauc.
Tevi uz visiem laikiem piesēja pie kopīgās koordināšu sistēmas, telpas un laika, tev pavēstīja tavu vēsturi un tavu reliģiju un visbeidzot tev paziņoja par to, ka sabiedrībai ir zināmas gaidas attiecībā uz tevi un tavu nākotni.
Un no tā brīža sākās tava ikdienišķā spēle atbilstoši visam tam, un tavi centieni, lai ko tas nemaksātu, attaisnot šīs cerības un gaidas un piedevām uztraukums par to, lai nevienam neliktu vilties.
Tu uzzināji noteikumus, saņēmi pirmos apbalvojumus un izbaudīji pirmos pārmetumus.
Pamazām tu aizrāvies ar savu spēli tā, ka tā kļuva par tavu Es.
Tad, lūk, zini: tevi iemainīja. Tu neesi īsts!
– Kur tad palika īstais Es? Kur man to meklēt?
– Viņš ir Tevī. Tieši viņš šobrīd to jautā. Viņam vēl joprojām nav vārda, nav biogrāfijas, nav pacēlumu un kritienu, ienākumu un zaudējumu.
Viņš nekad neko nav spēlējis. Viņš vienmēr ir bijis un paliek pats.
Viņš nekad nav juties atdalīts no pasaules, atkarīgs no citiem vai galvenais kādam.
Tos īsos brīžus, kad kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ tev izdevās aizmirst par savu spēli, tu kļuvi īsts. Tu juties laimīgs. Tu biji spējīgs patiesi mīlēt.
Tev nevajag sevi meklēt. Tev vienkārši jāpārstāj domāt par to, ka tava atbilstības spēle arī esi Tu.
Tev jāsaprot, ka šajā neprātīgajā spēlē nav un nevar būt uzvarētaju. Visi, kuri to spēlē vienmēr zaudē. Zaudē paši sevi.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē Elizabete, īsta💛

Viens vienīgs iemesls

gaidas6

Cik bieži tu esi neapmierināta un strīdies ar savu dzīvesbiedru? Varētu šķist, ka šiem strīdiem ir ļoti nopietni iemesli – viņš tev pievērš pārāk maz uzmanības, nedāvina dāvanas, pārāk maz pelna, nepalīdz mājas darbos, nesēž ar bērniem, nebrauc pie tavas mātes, nemīl tavas draudzenes, u.t.t. Taču jekuri konflikti ģimenē patiesībā rodas tikai viena vienīga iemesla dēļ. Pietiek vien to novērst un dzīvot kļūs daudz vieglāk un jautrāk!

«Kad mēs ar sievu bijām tikko apprecējušies, nejauši nokļuvām kādā seminārā, kura tēma bija psiholoģiskais atbalsts mūsdienu vergu tirdzniecības upuriem (īpaši seksuālajiem).
Semināra vadītājs auditorijai uzdeva jautājumu: kāds ir galvenais laulību šķiršanu iemesls.

Es tikko biju pabeidzis pirmslaulību konsultāciju ciklu un šajos jautājumos jutos kā eksperts.
Tāpēc pacēlu roku un drošā balsī skaļi teicu: “Sekss, nauda, sarunāšanās!” Paskatījos uz sievu un lepni pasmaidīju. Elementāri!
“Nepareiza atbilde! – iesaucās vadītājs – Tie ir tikai īstas problēmas simptomi!”
Ai, kāda izgāšanās!
Taču man tā bija ne tikai skola par to, kā iemācīties pieņemt situāciju – semināra vadītāja vārdi izmainīja manu dzīvi! Labāku padomu, es kā jaunlaulātais, nemaz nevarēju saņemt.

Viņš teica:

“Laulības sairst viena vienīga iemesla dēļ: un tās ir pārmērīgi lielas cerības.”

Es biju šokā.
Manas nepieredzējušās smadzenes vēl nespēja šo atklāsmi pieņemt. Es neatceros, par ko tika stāstīts tālāk. Es biju parāk dziļi ieslīdzis domās par visām tām pārmērīgi lielajām cerībām, ar kurām jau biju paspējis saskarties pirmajā savas jaunās dzīves mēnesī.

Ir pagājuši seši gadi, kopš biju šajā seminārā, un pa šo laiku esmu redzējis, cik daudz sāpju un ciešanu nes pārmērīgi lielas cerības – ne tikai laulībā, bet arī ikvienās citās attiecībās. Tā ir nāvējoša inde, kas nogalina jebkuras attiecības.
Šīs pārmērīgi lielās cerības ir problēma ne tikai laulībā. Tā ir visas mūsu dzīves problēma. Nav nozīmes tam, esi precēts vai neesi, strādā vai esi bezdarbnieks, esi jauns vai vecs…. Pārmērīgi lielas cerības ir briesmas ikvienam cilvēkam. No tām pasargāts nav neviens.

Risinājums
Es pēc savas dabas esmu matemātiķis un man ļoti patīk vienādojumi. Skolā mani mīļākie mācību priekšmeti bija algebra un augstākā matemātika. Tāpēc es sastādīju vienādojumu:

CERĪBAS – VĒROJUMS = VILŠANĀS

Ko tas nozīmē? To aprakstīšu ar divu vienkāršu situāciju palīdzību.

Cerības (gaidas)
Kad es atgriežos mājas pēc garas darba dienas, es CERU (gaidu), ka sieva būs pagatavojusi vakariņas, mēs apsēdīsimies pie galda un visi kopā pavakariņosim. Viņa būs tīrā priekšautā (viņa man ir ideāla) ar skaistu frizūru. Tajā pat laikā, mana pusotru gadu vecā meita sēdēs savā kresliņā un ar karotīti ēdīs savu ēdamo, nebāžot ēdienu garām mutei. Viss apkart būs tīrs un glīts. Pēc tam mēs visi draudzīgi dosimies nelielā vakara pastaigā.

Vērojums
Es atnāku mājās pusstundu vēlāk, bet vakariņu ne tikai nav, bet nav pat paredzamas. Meita bļauj tā, it kā viņu kāds sistu: “Ēst, ēst, dodiet ēst!” Es dodos meklēt sievu un atrodu viņu darbistabā, ieslīgušu savā dizaina projektā. Uz manu jautājumu: “Kas mums ir vakariņās?” viņa atbild ar pargurušas mātes, kura stradā mājās, iznīcinošo skatienu.
Es paņemu meitu uz rokām un dodos uz virtuvi, kur ieraugu TUKŠUMA pārpilnību. Kā jau īstam vīrietim, mans skats apstājas pie maizes un siera: “Karstmaizes! – es iekliedzos”.
Es iesēdinu meitu krēsliņā, kas noved viņu neaprakstāmās dusmās. Iedodu viņai rokās paciņu ābolu biezeņa un viņa uz brīdi nomierinās. Tikai uz brīdi.
Gatavoju karstmaizes. Visi ēd. Virtuvē valda haoss. Istaba piemētāta ar mantām, tā, ka nav kāju kur spert. Pārguruši abi ar sievu nokrītam dīvānā, vairoties saskatīties, un nevienam no mums nav ne mazākas vēlmes kaut ko uzkopt vai doties pastaigā.  Šo stāstu es varētu turpināt bezgalīgi.

VILŠANĀS = starpība starp pirmo un otro
Es zinu, diezgan piņķerīga situācija. Taču cenšos vienkāršā veidā parādīt, kā mūsu cerības var neatbilst reālajai dzīvei – tam, ko mēs vērojam.

Manuprāt vislabāk šo domu ir apzīmējis Antonio Banderas:

“Cerība ir vilšanās māte”

Dzīvē mums bieži vien mēdz būt pārmērīgi lielas cerības, kas rezultātā noved pie vilšanās. Taču tam tā nav jābūt obligāti!

Lūk, risinājums: pirms CERĪBĀM jābūt VĒROJUMAM. Punkts. Ļauj dzīvei plūst!

Dauzi teiks, ka no cerībām vispār ir jāatsakās. Es nebūtu tik kategorisks. Man šķiet, ka veselīgām, realistiskām, vārdos izteiktām cerībām ir jābūt. Ir uz ko tiekties.
Taču, ja jūs nokļūstat situācijā, kad jūsu cerības izradās pārlieku augstas, paļaujieties uz vērojumu. Atmetiet cerības un pieņemiet realitāti tādu, kāda tā ir. Esat noguruši no vilšanās? Atsaktieties no pārmērīgi lielām cerībām un pagriezieties ar skatu pret dzīvi. Un pēc tam aprunājieties ar cilvēku, kurš nav attaisnojis jūsu cerības, un paskaidrojiet viņam ko un kāpēc jūs no viņa gaidiet.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS

3 burvju sajūtas

skumjas835

Ir trīs burvju sajūtas: vilšanās, skumjas un bezspēcība.

Ja bēdās nav pieņemts just dzīves “lēkmes”, tad dzīvē nav pieņemts just šīs trīs sajūtas.

Vilšanās ir nepieciešams pakāpiens, lai cilvēks kļūtu vieds.

Vīlušies mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, bez idealizācijas un rozā brillēm. Tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Bet tas, vai mēs spējam mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir, ir tikai mūsu garīgā brieduma jautājums.
Vairums cilvēku viļas un vairs nemīl. Un, ļoti žēl! Jo mīlestība, pirmkārt, dziedē paša mīlošā dvēseli.

Taču te nu nav nekā par ko brīnīties, jo vilties un neiekrist visa noniecināšanā ir Gara darbs – diezgan grūts darbs, kad mēs nedodam iespēju Garam krist zemās kaislībās, bet turam to kā dziļu noti garā izelpā, neļaujot tai aizslīdēt. Vokālisti mani sapratīs.

Skumjas ir mīlestības un vieduma izejviela.
Attīrītas skumjas arī ir Mīlestība.

Kad runā par to, ka Dvēselei jāstradā dienu un nakti, tas ir par to, ka arī skumjas jāpieņem kā zelta rūda, no kā tiek izlieta Mīlestība.

Skumjas ir saistītas ar elpošanu un asarām. Kad mēs esam vīlušies, kaut ko zaudējot, tai skaitā arī ilūzijas, asaras ir dabiska reakcija, kā attīroša straume, kas atbrīvo no vecā atlūzām. Bet, ja raudāt ir aizliegts, mēs apturam savu elpošanu, sasprindzinot daudzus sīkos muskuļus sirds rajonā (sirdssāpes), kaklā (kamols kaklā), ap acīm (galvassāpes) un tā tālāk.

Kad pieaugam, un jau bērnībā esam iemācīti neraudāt, pirmais, ar ko sastopamies skumjās ir šīs spazmas un tāpēc nolemjam, ka skumt ir sāpīgi.

Taču skumt patiesībā nav sāpīgi. Ja elpojam dziļi un ļaujam asarām līt, viss atslābinās un sāpes aiziet.

Bezspēcība (lūdzu nejaukt ar apātiju) – tas ir stāvoklis, kad spēki nav mobilizēti ne uz kādu darbību, jo nekāda darbība nav vajadzīga.
Ja esi vīlies tajā, kas ir vecais, bet jaunais vēl nav radies, tad arī nav nekāda rīcības priekšmeta. Ir tikai tas, kas ir – vecā sabrukšana un jaunā neesamība: RADOŠAIS TUKŠUMS.

Un šī radošā tukšuma dēļ, ja nemēģināsim no tā aizbēgt, jaunais radīsies pats no sevis, tas saliksies no daudziem maziem puzles gabaliņiem.

Taču, ja ir aizliegts būt bezspēcīgam  mēs mākslīgi mobilizējam savus resursus un… nevaram radīt neko citu, kā tikai jaunu vecā versiju.

Būt bezspēcībā ir grūti ne jau tāpēc, ka “neko nevar mainīt un tas irtbriesmīgi”. Būt bezspēcībā ir grūti tāpēc, ka ir ļoti grūti nepadoties vilinājumam mobilizēties un sākt atjaunot vecās konstrukcijas, vai pacensties izgudrot kaut ko superjaunu. Atkal sanāks jauna vecā versija.

Lai nebūtu jāizjūt vilšanās, skumjas un bezspēcība, daudzi, saskārušies ar neveiksmēm,  pazemina sevi vai vidi sev apkārt, jo pozīcija “es augšā” vai “es apakšā” var izskaidrot neveiksmi, un it ka padara to noturīgu stingrajā pasaules bildītē.

Tomēr šī sevis pazemināšana cilvēku neatjauno, bet gan aizver, un it kā ieslēdz konservu kārbā. Bezspēcība, vilšanās un skumjas – ir viegli, nenoturīgi un mainīgi stāvokļi, kas plūst un mainās un nepadodas kontrolei.

Un, ja cilvēkā ir daudz baiļu, viņam ir grūti izturēt šo straumi, un tāpēc viņš cenšas ar sevis pazemināšanas palīdzību tās iekalt stingrās konstrukcijās, tādā veidā, apstādinot savu atjaunošanās procesu, un apstādinot savu radošās enerģijas plūsmu.

Visi stāvokļi ir cikliski: sajūsma, uzbudinājums, enerģijas realizācija, saskaršanās ar grūtībām, iepazīšana, vilšanās, skumjas, bespēcība, radošais tukšums. Katrs cikls atnes mums jaunu pieredzi, attīsta patiešām vērtīgās attiecības, vai arī sagrauj tās, kuras ir izsmēlušas savu potenciālu.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: GInta FS

 

Konstantīns Sarkisjans: Mana pasaule sākas ar mani!

sarkisjans

Konstantīns Sarkisjans ir radoša personība – psihologs, rakstnieks, scenārists, pasniedzējs. Viņa semināru un rakstu galvenās tēmas ir dzīve, veiksme, attiecības, pasaules uzbūve. Ne reizi vien vadījis meistarklases žurnālistikas fakultātēs. Izveidojis unikālu tehnoloģiju personības atpazīšanai un cilvēka sūtības atrašanai “Likteņa oktagramma”. Pastāvīgs viesis dažādos TV raidījumos kā eksperts. Uzrakstījis triloģiju «Конституция мира». Scenārija autors detektīvseriālam “Likteņa zīmes”

  • Mana pasaule sākas ar mani!
  • Ja tavā dzīvē kaut kā nav, tātad tu to negribi.

Atļaujot sev vēlēties, mēs atļaujam sev dzīvot.

  • Brīnumaini ir tas, ka mēs vēlamies, lai Dievs labotu mūsu kļūdas.
  • Ja esi greizsirdīgs, tātad esi apdalīts.
  • Mēs apvainojamies, kad nejūtamies pietiekami nozīmīgi.
  • Mēs kļūstam par tiem, no kā mēs baidāmies.
  • Dzīvo un izturies pret cilvēkiem tā, lai viņiem nerastos vēlme tevi apvainot.
  • Ja cilvēks pielieto spēku attiecībā pret kādu citu cilvēku, tātad viņš ir vājāks par to, kuru apbižo.
  • Mūsu pārliecības ir vienīgais iemesls, kāpēc mēs nevaram satikt savu mīlestību.
  • Izmaini attieksmi pret saviem vecākiem. Izmaini attieksmi pret dzīvi. Izmaini attieksmi pret sevi.

Ja tev ir slikti – tā ir tava izvēle. Ja tev ir labi – tā ir tava izvēle.

  • Sieviete bauda, vīrietis rada! Sieviete cieš, vīrietis sagrauj!
  • Izmaini sevi, nekrāpjot sevi.
  • Esi tas, kam tev jābūt un ne tas, kādu tevi grib redzēt pasaule.
  • Dvēsele grib mājās un viss, kas vajadzīgs, dzīvot ar atvērtu sirdi.
  • Īsta sieviete ir tā, kurai viss ir pa īstam.
  • Tas, ar ko mēs cīnamies, reiz mūs uzvarēs.

Izeja ir turpat kur ieeja

  • Dievs devis cilvēkiem dāvanu – iespēju darīt to, ko tie uzskata par vajadzīgu. Viņš pieņem to izvēli un dod laiku nonākt pie savas izvēles. Laiku un izvēli.
  • Ja tu slimo, tātad kaut kam pretojies. KAM?
  • Dievam nav vārda “piedod”, ir tikai apziņa, kāpēc to izdarīji. Tajā arī ir nožēla.

Vīrietis izvēlas to sievieti, kurai viņš visvairāk vajadzīgs

  • Aizvainojums ir vilšanās.
  • Patiesība cilvēku dara tikai stiprāku.
  • Dzīvo ar sirdi! Uzticies sajūtām!
  • Nikns kļūst tikai tad, kad nesaņem pateicību par savu labestību.
  • Jebkuru spēku var pieveikt tikai tad, kad pārstāj just vajadzību pēc tā.
  • Dievs ir vienkāršībā.

Avots: http://www.facebook.com

Vietne: http://konstantin-s.ru

Tulkoja: Ginta FS

Konstanīna video, skolas, raidījumus vari skatīties šeit:
https://www.youtube.com/user/filin06/videos

Iesaku: Mans ceļš: