Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības laiks

milestibas-kugis1

Reiz sensenos laikos uz Zemes bija sala, uz kuras dzīvoja visas cilvēciskās vērtības.

Reiz tās pamanīja, ka sala pamazām applūst, sauszemes kļūst arvien mazāk. Tās sēdās katra savā kuģī un devās jūrā. Uz salas palika vienīgi Mīlestība. Viņa gaidīja līdz pēdējam, bet, kad gaidīt vairs nebija iespējams, tā nolēma doties projām.

Viņa pasauca Bagatību, lai tā paņemtu viņu uz sava kuģa. Bet Bagātība atbildēja:

– Manā kuģī ir daudz dārgumu, zelta un tev te vieta neatradīsies.

Kad garām peldēja Skumju kuģis, Mīlestība palūdza, vai var pievienoties. Taču Skumjas atbildēja:

– Atvaino, Mīlestība, es esmu tik ļoti skumja, ka vienīgais, ko varu darīt, palikt skumstot vientulībā.

Tad Mīlestība ieraudzīja Lepnības skaisto kuģi un palūdza tai palīdzību, bet Lepnība teica:
– Es nevaru tevi uzņemt savā kuģī, jo tu izjauksi manu harmoniju.

Garām aizpeldēja Prieks, taču uz tā kuģa jautrība sita augstu vilni un neviens nedzirdēja Mīlestības palīgā saucienus. Mīlestība palika viena un izmisusi. Taču pēkšņi, kaut kur tālu aizmugurē viņa izdzirdēja kādu balsi:

– Nāc, Mīlestība, es ņemšu tevi sev līdzi!

Mīlestība pagriezās un ieraudzīja vecu vīru. Tas aizveda viņu līdz sauszemei, un, kad viņš jau bija prom, Mīlestība atcerējās, ka nebija pajautājusi vecajam vīram viņa vārdu. Tā vērsās pie Gudrības:

– Saki, Gudrība, kas mani izglāba? Kas bija šis vecais vīrs?

Gudrība paskatījās uz Mīlestību un teica:

– Tas bija Laiks.

– Laiks? — pārjautāja Mīlestība — Bet kāpēc tieši Laiks mani izglāba?

Gudrība vēlreiz paskatījās uz Mīlestību, pēc tam tālumā, kur aizpeldēja vecais vīrs:

– Tāpēc, ka tikai Laiks zina, cik svarīga dzīvē ir Mīlestība.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Nenobriedusi personība kritizē, nobriedusi – dara

spogulis6

Mihails Ļitvaks ir viens no šī laika atzītākajiem pasaules līmeņa psihologiem un ārstiem-psihoterapeitiem. Viņš izstrādāja un pirmais sāka pielietot praksē konfliktu risināšanas metodi “psiholoģiskais aikido”. Galvenais šīs koncepcijas mērķis ir iemācīties saprast sevi un cilvēkus. Šajā rakstā izlasīsiet 20 viņa padomus, kas ļaus atrisināt daudzus dzīves svarīgos jautājumus.

  1. Neviens nevienu nepamet, vienkārši kāds aiziet pa priekšu. Tas, kurš atpalika uzskata, ka viņu pameta.
  2. Grauz zinātnes granītu nevis sava tuvākā rīkli, ja jau tik ļoti gribas kaut ko grauzt.
  3. Depresija cilvēkam dota tāpēc, lai viņš beidzot padomātu par sevi.
  4. Ja cilvēks neko labu nevar pateikt par sevi, bet ļoti gribas kaut ko pateikt, viņš sāk sliktu runāt par citiem.
  5. Ja tu par sevi domā labu, tad kāpēc tev vajag, lai vēl kāds par tevi domātu labu?
  6. Dari, ko vēlies un neprasi atļauju. Ja nu pēkšņi tev atsaka.
  7. Labāk komunicēt ar labu grāmatu, nekā ar tukšu cilvēku.
  8. Spēja mīlēt un labi pārciest vientulību ir dvēseliskā brieduma pazīme. Vislabāko mēs izdarām tad, kad esam vieni.
  9. Es nezinu ceļu uz veiksmi. Bet zinu ceļu uz neveiksmi – tā ir vēlme patikt visiem.
  10. Nav vīriešu un sieviešu loģikas, ir prasme vai neprasme gudri domāt.
  11. Gribi zināt savu galveno ienaidnieku? Paskaties spogulī. Tiksi ar to galā – pārējie aizmuks.
  12. Ar draugiem runāt ir jauki, ar ienaidniekiem – vērtīgi.
  13. Ir viens vienīgais iemesls, lai pārtrauktu attiecības un aizietu no darba – personības izaugsmes neiespējamība šajos apstākļos.
  14. Nenobriedusi personība bieži zin, bet neprot. Nobriedusi, ne tikai zin, bet arī prot. Tāpēc nenobriedusi personība kritizē, bet nobriedusi – dara.
  15. Dalies ar saviem draugiem un ienaidniekiem tikai priekā. Draugs priecāsies, ienaidnieks – bēdāsies.
  16. Nedzenies pēc laimes, bet atrodi to vietu, kur tā dzīvo. Un laime pati tevi atradīs. Varu tev pateikt priekšā, kur tā dzīvo – tas esi tu pats. Bet ceļš pie tās – maksimāla visu savu spēju attīstīšana.
  17. Laime tas ir pareizi organizētas darbības “blakusprodukts”.
  18. Ja tu kādam gribi ko pierādīt – tātad dzīvo tā cilvēka dēļ, kuram vēlies to pierādīt. Ja tu dzīvo sevis dēļ, tad nav vajadzības nevienam neko pierādīt.
  19. Sapņi ir mūsu spēju balsis. Es, lūk, nesapņoju par to, lai dziedātu operā – man nav ne tādas balss, ne – dzirdes. Ja sapņotu par to, tad šo sapni sildītu manas spējas. Sekojoši, noteikti būtu centies nokļūt operā. Vienkārši ir jāpadomā, kā šo sapni piepildīt. Te galvenais ir nesteigties, tad tas sanāks diezgan ātri. Labi, ja cilvēks par sevi var pateikt sekojošo: “Es tikai ar to vien nodarbojos, kā cenšos realizēt savus sapņus.”
  20.  Esi veiksmīgs – pāries visi aizvainojumi.

    Avots: www.econet.ru/
    Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības ceļš

12391430_1018934011462605_8194488224392515166_n

Jau bērnībā es biju diezgan “jocīgs” bērns, katrā gadījumā mammai to bieži vien teica, ka es uzvedoties dīvaini. Pati es tā nedomāju, jo tas, ko darīju, man šķita normāli.

Es atceros, ka man ļoti gribējās pieiet un apskaut to, kurš bija sabēdājies, kuru bērnudārzā nosodīja, man gribējās dāvāt vairāk siltuma, pateikt: “viss būs labi”, es aizstāvēju visus, kuri paši to nevarēja. Bieži gāju pie vecākiem ar piedāvājumu – ja jums nepietiek mīlestības, ņemiet no manis, man tās ir daudz!

Es centos izdarīt tā, lai visiem būtu labi, lai neviens nedusmotos, nestrīdētos. Es centos ar mīlestību piepildīt visus savus tuvos – dot mīlestību visiem, kam vien var. Mammai par tēti, tētim par mammu, vecmāmiņai par vectētiņu. Es brīnījos par visu: par mammu, kura negrib mīlēt tēti, tēti, kurš visu laiku apvainojas uz mammu. Vectētiņu, kurš galīgi nemīl vecmāmiņu un vecmāmiņu, kura pilna aizvainojuma un dusmu mirst no tā visa.

Tas taču ir tik vienkārši – mīlēt – pavisam vienkārši! Bet neviens man nepievērsa uzmanību. Un man sāka šķist, ka šajā lielajā pasaulē mīlestība nevienam nav vajadzīga. Tu ej ar tādu lielu sirdi, un tā nevienam nav vajadzīga! Un tad tev sāk šķist, ka arī tu pats nevienam neesi vajadzīgs.

Domāju, daudziem no jums ir ļoti pazīstama šī situācija. Bērnībā jūs kaut ko skaidri redzējāt, zinājāt, jutāt, uzskatījāt to par tik ļoti dabisku, ka tā bija jūsu iekšējā būtība. Tieši tāpēc konsultācijās, kad mēs atceramies savu bērnību, to laiku notikumus un iekšējo stāvokli, mums kļūst skaidrs un saprotams, kādi mēs esam patiesībā, kas mums ir dabiski, harmoniski un aktuāli.

Kāda no jums “cieta” no pārbagātas iztēles un domās būvēja milzīgas pasaules, kāda visu saprata par seksualitāti un pieaugušai nevajadzēja neko daudz skaidrot, kāda bija saistīta ar eņģeļiem un juta to atbalstu, kāda – skaidri atcerējās visas savas iepriekšējās dzīves un saprata, kāpēc tā notiek.

Un pēc katras tādas konsultācijas es arvien vairāk pārliecinos, ka nav netalantīgu, parastu cilvēku, vienkārši pieaugot, dažādo audzināšanas šablonu dēļ, mēs aizmirstam sevi un kļūstam parasti cilvēki – tādi “kā visi”, kuri staigā pa ielām, meklē sevi un neatcerās un neredz to milzīgo potenciālu, kas paslēpies mūsos.

Tā arī es sapratu, ka visu, ko mēs, cilvēki daram katru dienu, mēs varētu darīt no mīlestības, to pašu – bet no mīlestības stāvokļa.

Sapratu, bet aizmirsu, pavisam aizmirsu.

Un tā nu man vajadzēja noiet garu ceļu, lai atcerētos un atgrieztu sev to, ko biju pazaudējusi, bet ar ko es piedzimu – to iekšējo skaisto mīlestības stāvokli. Tāpēc, ka atgūstot mīlestību es atgūstu pati sevi.. Tā ir mana būtība un mana sūtība un mans ceļš.

Sākumā es mīlestību centos nopelnīt, es visu laiku centos būt laba, visu izdarīt pareizi… Es centos ņemt to no citiem, izdarīt tā, lai kāds mani iemīlētu. Lai tā notiktu, es pastavīgi centos mainīties, kļūt cita, ne tada, kāda esmu – vēl labāka, vēl labsirdīgāka, izpalīdzīgāka. Un tā vēl tālāk aizgāju no sevis un no savas patiesās būtības.

Pēc tam es centos pieņemt un iemīlēt sevi, vesela gūzma dažādu prakšu, meditāciju, transformāciju… viss tika izmēģināts, kaut kas noderēja, kaut kas – nē.

Pēc tam es sapratu, ka man jāizdziedē savas sirds rētas, atlaižot visus aizvainojumus, uz sevi tai skaitā, visiem piedodot, sev tai skaitā. Es uzskatīju, ka tā manā sirdī atvērsies mīlestība, tā vienkārši sāks caur mani plūst. Arī tas nav vienkāršs process un ceļš, taču tas ir tā vērts.

Mīlestības apkārt ir daudz, viss, ko redzam, ir radies no mīlestības, dievišķas mīlestības, kas ir ikkatrā atomā…. viss Visuma audekls ir austs no mīlestības. Vienkārši mēs to neredzam, nedzirdam, mēs nerezonējam ar mīlestību, nedzīvojam šo vībrāciju līmenī.

Mēs esam attālinājušies no sava dievišķā avota, no dzīves un nāves. Tāpēc, ka tieši nāve ir sākotnējais dzīves mērs – kā teica Tanit. Un šķirtības apziņa ir novedusi pie ciešanām, vientulības, noslēgtības sevī un sāpēm…

Patiesībā mēs esam saistīti ar visu sev apkārt, pat tajā brīdī, kad esam individuālas apziņas, mēs esam Visuma daļa un tajā pat laikā – paši esam Visums.

Mīlestībā nav sāpju, jo tā atbrīvo un dāvā skaidrību – tā atbrīvo un nepiesien apziņu un ļauj uz pasauli skatīties skaidrāk. Savukārt pieķeršanās rada sāpes un nes sev līdz gaidas, cerības un līdz ar to arī vilšanos.

Patiesībā mēs varam atbrīvot savu apziņu no šīs šķirtības sajūtas, no sāpēm, pārliecībām un ilūzijām un redzēt skaidri ar mīlestības acīm caur mīlestības prizmu. Tad visi notikumi izskatas savādāki.

Tas, kas agrāk bija lielas sāpes, nodevība, atstumtība, pēc laika izrādījās Dieva dāvana. Tie, kuri mani pameta – patiesībā uzdāvināja man milzīgu dāvanu un tagad vairs nav pat vajadzības piedot, bet vienkārši nosūtīt tiem milzīgu pateicības straumi,

Nebijis tā visa, es nekad nebūtu nonākusi pie tā, kas ir šobrīd un kāda esmu tagad.

Sirds aizmirsusi mīlestības melodiju. taču mūsu sirds – ir ļoti spēcīgs instruments – viss, kas tai vajadzīgs, lai mēs maigi pieskartos tās stīgām un ļautu sev atcerēties to un iet tālāk par aizvērtības, sāpēm, vientulības un iekšējām sienām, kas norobežojušas mūs no gaismas. Mums jānoskaņo šis dievišķais instruments un tad caur sirdi sāks plūst milzīga, dievišķa visuma mīlestības straume.

Tā vienmēr ir bijusi, ir un būs. Vienkārši paši esam aizmirsuši, kā skanēt ar mīlestības ne baiļu spēka palīdzību. Laiks atcerēties! Tā ir pati galvenā “melodija” manā dzīvē. Jā, un es jūtu, ka ikvienas sievietes dzīvē. Sievietes taču ir radītas no mīlestības un mīlestībai.

Mīlestībā katrs atgūst sevi, sevi patieso, savu ceļu…. ļoti daudz kas kļūst skaidrs, vienkāršs un dzīvē notiek izaugsme, progress, attīstība…

Un pats galvenais, tad jūs atbrīvojat citus cilvēkus no bezgalīgajiem centieniem paņemt mīlestību no viņiem un sevi no bezgalīgajiem meklējumiem “kur? kur? kur tad ir tā īstā mīlestība? kas man to dos? kur ir tā mīlestība manī?”

Un paši kļūstam par mīlestības avotu, kas dāvā un pievelk, bet citiem vienmēr ir brīva izvēle – ņemt – neņemt, dot – nedot!

Atbrīvojiet sevi un savu dzīvi caur mīlestību. Tad dzīve sāks plūst pavisam citādāk. Un viss nāks no mīlestības – daudz skaistāk, harmoniskāk. Un paši grūtākie lēmumi pieņemsies vieglāk ar apziņu, kāpēc vajag tieši tā un ne savādāk.

Ar vissirsnīgākajiem vēlējumiem mīlestībā, Jevgēņija Medvedeva

Avots: http://woman-universe.com/

Mīlestībā arī tulkoju: Ginta FS

Saudzējiet stipros cilvēkus!

81

Stiprie mēdz būt daudz neaizsargātāki par vājajiem. Vētras laikā elastīgās niedres lokās un plīvo vējā, bet priede vienkārši lūzt un iet bojā – tā saka ķīnieši un viņi zin, ko saka.

Stipri cilvēki atbild ne tikai par sevi. Un pat ne par saviem tuvākajiem. Viņi atbild par visu pasauli, kas nokļuvusi to orbītā. Tāpēc, ka spēks pievelk – tā runā fiziķi, un arī viņi zin, ko saka.

Būt stipram cilvēkam, nebūt nenozīmē, ka esi veselāks par citiem. Vienkārši stiprie skaidri zin, ka nav tiesību krist ģībonī un nomirt, kamēr vien no viņiem kas atkarīgs. Viņi ir spējīgi infarkta laikā lekt aukstā ūdenī, aizpeldēt līdz slīkstošam bērnam, izvilkt viņu krastā, pārliecināties, ka tam nekas vairs nedraud un tikai tad, atslēgties. Tā runā mediķi – arī viņi savā dzīvē ir daudz brīnumu redzējuši, vēl vairāk kā fiziķi un ķīnieši kopā.

Un vēl stiprie cilvēki bieži vien ir ļoti vientuļi. Un ne jau tāpēc, ka necieš citus savā tuvumā. Vienkārši… Viņi taču ir stipri? Taču nevienam pat prātā neienāk, ka viņiem mēdz būt sāpīgi, bailīgi, vientulīgi, skumji.

Staigā pa zemi stipri, klusi cilvēki. Ar viņiem ne vienmēr ir viegli, ne vienmēr ērti, ne vienmēr patīkami, ne vienmēr komfortabli – toties ir droši. Tā arī ir tā kavalērija, kas vienmēr nāk palīgā grūtā brīdī pēdējā mirklī.

Saudzējiet stipros cilvēkus!

Autors nezināms

http://sobiratelzvezd.ru/

Tulkoja: Ginta  FS

Vai esi Gaismas Darbinieks?

Treti-Pivni-14

Vai Tu jūti sevī vēlmi dziedināt pasauli? Iespējams, Tu esi Gaismas Darbinieks. Tādu cilvēku pasaulē ir daudz. Un pat tad, ja Tu tāds neesi, noteikti šos cilvēkus esi saticis savā dzīvē. Tie sevī nes spēcīgu vēlmi dot pasaulei pozitīvo enerģiju.

Viņi izmanto savus talantus, lai izplatītu dievišķo mīlestības gudrību, brīvības sajūtu, zināšanas un prasmes valdīt pār sevi un tādā veidā kļūst par tiem, kuri vada tīro mīlestības enerģiju.

Ja cilvēki Tev mēdz teikt, ka Tev ir tīra sirds, ka Tu viņus iedvesmo, ka Tu sildi viņu dvēseles, īpaši tad, kad viņi jūtas nospiesti, tad šī dzīve Tev var nozīmēt darbu Gaismas vārdā.

Šeit 9 pazīmes, kuras palīdzēs Tev noteikt, vai esi Gaismas Darbinieks.

1. Tu esi jūtīgs

Gaismas Darbinieka dvēsele ir ļoti tīra un daudzas negatīvās lietas, kas notiek šajā pasaulē, viņam ir grūti saprotamas. Viņam nav viegli kontaktēties ar negatīviem cilvēkiem, kuri intensīvi pauž dusmas, naidu un agresiju. Ejot pa dzīvi un sastopoties ar negatīviem notikumiem, Gaismas Darbinieks bieži jūtas noguris un tāpēc viņam ir vajadzība atjaunot savu dvēseles tīrību un enerģiju.

2. Pierasta ir vientulības sajūta

Jau no agras bērnības Gaismas Darbinieks jūt savu izolētību, vientulību un citu cilvēku nesapratni. Savu uzdevumu risināšanas procesā un sava ceļa meklējumos, viņš arvien vairāk distancēsies no citiem cilvēkiem. Tieši tāpēc, ka viņš ir jūtīgs un savāc no apkārtējiem daudz negatīvās emocijas, viņam ļoti svarīgi ir vairāk laika pavadīt vienatnē un attīrīties. Tā ir introverta daba un tā nav atkarīga no sociālajām izvēlēm vai temperamenta. Tas vienkārši ir ielikts Gaismas Darbinieka dvēseles pamatā. Dažkārt to sauc arī par Dvēselisko Balto Vārnu.

3. Tu esi līdzjūtīgs un empātisks cilvēks

Gaismas Darbiniekam ir dziļa tieksme pēc izaugsmes un pasaules izpratnes un viņš bieži vien “apmeklēs” dzīves tumšos stūrus, lai iegūtu zināšanas un perspektīvu. Viņā ir dziļi ielikta līdzjūtība  un viņš dara vairāk nekā vienkārši jūt līdzi. Ņemot vērā to, ka šis cilvēks nemitīgi atrodas izaugsmes procesā, gala rezultātā viņam ir spējas palīdzēt citiem cilvēkiem kļūt daudz līdzjūtīgākiem un sirdsgudrākiem.

4. Tu ļoti vēlies palīdzēt cilvēkiem

Tieši tāpēc, ka Gaismas Darbiniekiem ir līdzjūtīga daba, viņi bieži izvēlas darbu, kas saistīts ar kalpošanu. Lai arī ar ko tie nodarbotos – būtu medmāsas, slimo kopēji vai jebkura veida skolotāji, viņi vienmēr izvēlēsies dot savu ieguldījumu cilvēces labā un attīstībā.

5. Tu cieni un godā dzīves dvēselisko jēgu

Gaismas Darbinieki pasauli uztver ka kaut ko grandiozu un brīnišķīgu. Tāpat kā maza skrūvīte lielā mehānismā, viņi apzinās, ka ir daļa no dzīves, kurai noteikti ir ietekme uz visu pasauli kopumā. Viņi saprot, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas un katrai darbībai ir atbilstošā pretreakcija. Kad Zeme kļūst par cilvēces cīņas un postījumu arēnu, Gaismas Darbinieks var izjust zaudējuma un rūgtuma sajūtu. Tāda cieša saikne bieži izpaužas mīlestībā pret dzīvniekiem un apkārtējo vidi, iespējams, pat darba izvēlē kādā no šīm sfērām.

6. Tu nedaudz esi dumpinieks

Tieši tāpēc, ka Gaimsas Darbinieki ļoti atšķiras no pārējiem cilvēkiem, viņi ne pārāk atbilst sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem un standartiem. Tradicionālajās organizācijās un valsts struktūrās, kur galvenā doma ir gluži pretēja tai, ko domā Gaismas Darbinieki, viņiem ir vēlme dumpoties un pārkāpt stereotipus.

Šī anti-autoritārā daba ir ielikta viņu sirdsvēlmju pamatā. Un tas saistīts ar viņu galveno dzīves uzdevumu – nodibināt jaunu dzīvesveidu, kas iziet ārpus  šeit uz zemes pastāvošās evolūcijas bloķēšanas sistēmas.

7. Tu darbojies kā cilvēces balss

Gaismas Darbinieki bieži darbojas kā cilvēces pārstāvji tieši caur savu radošumu. Ar humanitaro zinātņu palīdzību tie apraksta sabiedrības garīgo aktivitāti, palīdz padarīt kultūru masām pieejamu un saprotamu. Viņu radošums un intuitīvā daba ļoti spēcīgi ietekmē cilvēkus, kurus tie satiek un viņu darbība kļūst par cilvēces pulsu.

8. Tu sajūsminies par kosmosu

Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka tev noteikti ir kādas “citas mājas” – kaut kur – ārpus šī varenā kosmosa? Gaismas Darbinieku apbur zvaigznes un viņš jūt, ka dzīvība ir arī ārpus mūsu zemes dzīves un, ka viņš ir cieši saistīts ar to, kas eksistē aiz mūsu planētas robežām. Viņam ir ārkārtīgi spēcīga saiknei ar Avotu. Dievu. Visumu un nemitīgi ir sajūta, ka tas viss ir viņa dvēselē un kāds viņu vada gaismas nešanas ceļā.

9. Tev ir tieksme pēc pašpilnveidošanās

Šiem cilvēkiem vienmēr ir vēlme kļūt arvien labākiem, nodzīvot savu dzīvi vērtīgi, palīdzot to izdarīt arī citiem cilvēkiem. Kas mēs esam un kur dodamies, var saprast, mūs pavērojot ikdienas ieradumos: vai mēs cenšamies būt pozitīvi, iedvesmojoši, vai daram tās lietas, kas attīsta mūs kā personības. Tas viss var izpausties jebkurā formā – fiziskajā, prāta un garīgajā.

Piemēram: tevi var aizraut grāmatas par pašrealizāciju, joga, meditācijas, lūgšanas, semināri personības izaugsmē, skriešana, iešana, baznīcas apmeklējums, audiogrāmatu klausīšanās vai kas cits.

Dzīvo, lai mācītos mīlēt.

Mācies, lai mīlētu dzīvot.

Mīli, lai dzīvotu mācoties.

(Rico Dasheem)
.
Gaismas Darbinieki var būt brīvi no patiesības meklējumiem kaut kur ārpusē, jo saprot, ka patiesais spēks atrodas pašos. Un tikai no viņiem ir atkarīgs tas, vai viņi palīdzēs izplatīt šo personības starojumu vai apslēps to.

Avots: https://www.powerofpositivity.com

Tulkoja: Ginta FS

Tuvie aiziet, bet mīlestība nepazūd…

Vecmāmiņa uzrakstīja šo vēstuli savai nupat dzimušajai mazmeitiņai.

vecmamina
Mana mīļā, es varēju šo vēstuli uzrakstīt  Tavai mammai ceturtdaļgadsimtu atpakaļ… bet tad man bija 25 gadi un es domāju tikai par sadzīves jautājumiem – kā pabarot savu ģimeni, kā aizvest meitiņu uz silīti, lai nenokavētu lekcijas augstskolā. Tavs vectētiņš strādāja nakts maiņā un nevarēja man palīdzēt, kad Tava mamma caurām naktīm raudāja, jo bieži slimoja. Tagad man ir 50 un esmu iekrājusi nedaudz pieredzes, kurā vēlos padalīties ar Tevi. Es negribu apgalvot, ka zinu visu par dzīvi, taču esmu Tava vecmāmiņa un vēlos, lai Tu būtu laimīga. Mani padomi Tev netraucēs!

Nebaidies krist
Brauc ar velosipēdu, skrituļslidām, šūpojies šūpolēs un nebaidies nokrist. Būs sāpīgi, taču, pateicoties tam, Tu iemācīsies būt ātra un piecelties tad, kad gribēsies raudāt.

Nebaidies izteikt savu viedokli
Tev nav jāklusē, ja kaut kas nepatīk, kad nepiekrīti. Neslēp savas domas draudzības, attiecību vai mīlestības vārdā. Ja Tevi nedzird vai pieprasa būt lojālai, tad pie velna tādu draudzību vai mīlestību.

Nekaunies lūgt piedošanu
Tikai ļoti stipras meitenes prot atvainoties un atzīt savas kļūdas, un es ļoti gribu, lai Tu izaugtu tieši tāda. Ir grūti pateikt: “Piedod, man nebija taisnība. Kā es varu labot situāciju?” To vajag iemācīties un tad neviens nevarēs Tevi uzvarēt.

Nebaidies saņemt sliktu atzīmi
Divnieks – tas nemaz nav tik slikti. Tas norāda uz Tavām vājajām pusēm. Tu uzzināsi, pie kā Tev vairāk jāstrādā. Zema atzīme nenozīmē, ka Tu esi muļķe. Tā ir tikai un vienīgi laba motivācija darbībai.

Nebaidies Nebūt populāra
Kamēr visi populārie tusētāji skraidīs pa ballītēm, notrieks savu laiku un naudu krogos vai diennaktīm sēdēs internetā, izliekot apskatei savas fotogrāfijas, Tu iemācīsies labi šaut, jāt zirgā, dziedāt un tā tālāk. 18 gados populārie vēljoprojām turpinās sēdēt internetā, bet Tu, iespējams, jau dosies ceļojumā apkārt pasaulei.

Nebaidies būt dīvaina
Tava vecmāmiņa arī nebaidās!

Nebaidies iemīlēties
Iemīlēšanās vienalga pie Tevis atnāks. Priecājies, ka beidzot esi pieaugusi.

Nebaidies no pirmā skūpsta
Tici savai vecmāmiņai, tas ir brīnišķīgi! Nebaidies, visas sievietes lieliski skūpstās, tas mums visām jau ir asinīs.

Nebaidies apprecēties vai neapprecēties
Kad Tu izaugsi, nevienam nebūs nekādas daļas gar to, vai Tev ir laulības gredzens pirkstā vai nav. Bet, ja Tu izlemsi, ka laulība un ģimenes dzīve ir domāta Tev, pacenties atrast “savu” cilvēku un tad viss izdosies. Pat pa visiem kaktiem izmētātas zeķes netracinās. Toties būs ko masēt vakaros un ar ko kopā vest suni pastaigā.

Nebaidies dzemdēt
Nemelošu – tas ir sāpīgi, taču tas ir pats skaistākais, kas var būt ikvienas sievietes dzīvē.

Nebaidies no šķiršanās
Dzīvē gadās visādi. Galvenais – neizsamist un nenoslēgties sevī. Šķiršanās – tās nav dzīves beigas. Tas ir kaut kā jauna sākums un, visticamāk, kaut kā daudz skaistāka un interesantāka.

Nebaidies no vientulības
Dažkārt ir svētīgi pabūt vienatnē. No vienatnes var gūt pat baudu. Ilgi tā nebūs, es mūsējos zinu.

Nebaidies raudāt
Asaras ir stiprā cilvēka izvēle. Es esmu stipra un daru to, ko vēlos. Gribu – raudu, gribu – smejos, gribu – izmētāju zeķes pa visu māju.

Nebaidies mēģināt ko jaunu
Nedomā par vecumu un par to, ko teiks ļaudis. Ņem no dzīves pašu labāko, un nav svarīgi, cik trakas ir Tavas vēlmes.

Nebaidies novecot
Ar gadiem Tu arvien vairāk novērtēsi dzīvi un mīlēsi savus tuvos. Un pēc tam, iespējams, Tu uzrakstīsi vēstuli saviem mazbērniem.

Nebaidies zaudēt mīļos
Es ilgi šaubījos, vai man ir vērts Tev rakstīt. Bet zaudējumi ir neizbēgami. Mūsu tuvie aiziet – bet mīlestība nepazūd…

Es Tevi mīlu.

Tava vecmāmiņa.
Avots: © AdMe.ru

Tulkoja: Ginta FS