Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?

Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nespēj sadzirdēt savas vajadzības vēl jo vairāk, nespēj citu klātbūtnē atslābināties.

Tāpēc arī viņi izskatās samulsuši, kad kāds jautā: ” Kā tev klājas? Kā tu jūties?”⠀

Taču brīžos, kad nokļūst savā ierastajā palīga, mocekļa, barotāja un aizstāvja lomā, viņi kļūst ļoti lietišķi. Tā mūsu valstī notiek ļoti bieži, ar cilvēkiem pēc 50.⠀

Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē, lai tiktu skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo autisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne no kāda cita, bet sevis.⠀

Atvienoties un iziet no savas ierastās lomas ir ļoti sarežģīti. Attapties savā iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā personīgajā veidā.⠀

Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau galīgi. Pa īstam.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā ziemā tu esi cits

15589582_1349701625102150_1548112792804991924_n

Cik gan maz patiesi ir to, ar kuriem kopā var pārziemot…
Un, cik daudz, mani Mīļie, ir to, kuri ienāk mūsu dzīvē vien priecīgai vasarai…
Ir tik viegli un patīkami basām kājām brist rīta rasā…
Tāpēc, ka vasara ir pilnbrieds…
Koši sapņi, jauneklīgs ķermenis, lielas iespējas…
Bezrūpīgums, nejūt smeldzošās brūces un ikviens dzīves ēdiens šķiet salds…
Un – spēks, spēks, spēks… bezgalīgs spēks gāzt kalnus…

Kad esi lidojumā, tevi ir tik viegli mīlēt…
Un tev ir viegli…
Tāpēc, ka visi ir brīnišķīgi, neapgrūtinoši, veseli it visā…

Bet ziemā tu esi cits…
Tevi var iesaldēt… un tava dzīve var pārklāties ar smagu ledus garozu…
Tevi var nesaudzīgi samalt tas, kas, kā saka, tiek dots pieredzei…
Taču pie velna to pieredzi, kurā tev pārbrauc kā ar tanku vai ceļa rulli…
Ko tev ar to darīt? Kur pielietot? Kam pastāstīt to, ka esi kļuvis par “Varenu Sūda Pieredzes Saņēmēju”, ordeni par kuru labāk nevienam nerādīt?…

Un visbiežāk tu attopies viens šajā savā ziemā…

Tāpēc, ka “vasaras cilvēki” baidās no “zieminiekiem”….

Tos aizpūš jau pirmais ziemelis…
Viņus atgrūž tavs skarbums…
Viņi šķoba lūpas, redzot tavu grumbu izvagoto seju… jauneklību zaudējušo ķermeni… zudušo spēju mirklī būt gatavam jaunam karnevālam un izkūpējušo interesi par skaļām drāmām…
Viņus baida tavs klusums… un tava vajadzība tajā būt…

Un viņi mūk…
Mūk pat tie, kuri paši pārlaiduši ziemu, un baidās no tās, un domā, ka, ja pieķersies tiem, kuri pilni vasaras, tad viņiem tiks gabaliņš zudušās jaunības rasas…

Un lai mūk…
Tātad viņiem tā vajag…

Tāpēc, ka sniega aizputinātā likteņa būdinā paliek vien tie, kuri ir uz “tu” ar ziemu…
Paliek paši uzticamākie…
Ne jau pienākuma pēc…
Bet pēc spējas mīlēt cilvēku viņa ziemā… un nekautrēties viņam parādīt savējo…

Es nekad neesmu mīlējusi vasaru…
Jo visus dārgākos cilvēkus savā dzīvē esmu sastapusi ziemā… viņu ziemā…. un arī savējā…
Un es tiešām zinu, ka tiem, kuri nav redzējuši ziemu vai baidās no tās – nekad neizdzīvot tajā salā uz ko ziema ir spējīga….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis