Necenties attaisnoties

Nav nekādas jēgas grauzt sevi par pagātni, vai skumjās žēloties par to, ka kādam citam starta pozīcija ir bijusi izdevīgāka par tavējo…

Nav nekādas jēgas katram stāstīt – kas un kāpēc.
Lūk tā, un lūk, tāpēc, ka.
Pati ilgtspējīgākā bet kļūdainākā cilvēciskā kompensācija par to, ka nekļuvi tas, par ko vēlējies kļūt, lai arī iluzori, bet sajusties kaut nedaudz labāk uz kāda cita fona, pat absolūti nepelnīti.
Tieši tai ir vajadzīgi karstākie fakti par tavām neveiksmēm, tavām tuvojošām vecumdienām vai ārienes defektiem, un tavu neatbilstību kaut vienam no ārējās veiksmes punktiem.
Un vairāk nekam.
Tāpēc necenties attaisnoties.

Nav nekādas jēgas kļūt par ideālu.
Saderība, siltums un spēja kopā radīt kopīgu dzīves stāstu neprasa nekadu sterilitāti, nekādu vienam otra pielāgošanu kaut kādām noteiktām pareizībām…
Pietiek ar saderību, siltumu un spēju radīt kopīgu stāstu.

Ziniet, mani mīļie, visu gaišāko, labestīgāko, to, kas pelnījis patiesu apbrīnu, uzticību un turpinājumu, es sastapu ne jau vietās, kur ik minūti skatās spoguļos. Ne tur, kur bezkaunīgu augstprātību uzdod par harizmu, vai arī nenogurstoši “strādā ar sevi”. Es to sastapu tur, kur vēlme palikt cilvēkam bija svarīgāka par savas ekskluzivitātes tēlošanu, vai pilnīgu savu mazo uzvaru vai smagās pagātnes noliegšanu…
Tāpēc, ka “vienkārši cilvēks” nav vienšūnis vai uz neko nespējīgs mietpilsonis, bet tas, kurš dziļi izzinājis un sapratis savu dabu, kurā tas pats talants ir likumsakarība.

Mēs jau piedzimuši esam ar neparastām spējām. Tikai reti kuram izdodas tās atklāt un dažkārt iemesli tam ir nenozīmīgi
Nav jau svarīgi, kādā vecumā un kādos apstākļos mēs dodam sev iespēju.
Svarīgi ir tas, ka vispār to dodam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis