Kā un kāpēc pieņemt nepatīkamu situāciju?

pateiciba1

Nepieņemšana nozīmē nepiekrist tam, kas notiek.
Tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai tieši tagad atcerētos, kāda situācija tevi šodien nervozē visvairāk un tālāk ar to strādāt visa šī raksta lasīšanas gaitā. Pretoties šai situācijai nav izdevīgi un ir pat kaitīgi.

Tas nozīmē, ka mūsu galvā ir kāds noteikts tēls tam, kā būtu jābūt, taču patiesībā notiek savādāk un tas izsauc mūsu nepiekrišanu un aizkaitinājumu. Tā ir?

Saprātīgs jautājums – vai tu vari pieļaut domu, ka tavs priekšstats par to, kā būtu labi un pareizi, ir nepareizs? Ka Visums redz pavisam citu tavas dzīves scenāriju, teiksim tā, daudz apjomīgāku, saskaņā ar kuru, pats labākais šīs situācijas variants tieši šobrīd arī notiek.

Bet tu tai vietā, lai pateiktos par rūpēm, dusmojies un šausminies?

Pieļauj domu par to, ka tavs priekšstats ir kļūdains un, ņemot vērā to, ka tas ir šaurs, tu neredzi kopējo savas dzīves ainu, un līdz galam nesaproti savus uzdevumus uz šīs zemes.

Es saprotu, ka tūlītējai pieņemšanai šie argumenti neder. Tie nepieciešami, lai paplašinātu apziņu un izmainītu skatu uz situāciju un dzīvi kopumā.

Kas attiecas uz tūlītējo

Iesākumā ir ļoti svarīgi novērtēt – vai tu vari vai nevari ietekmēt šo situāciju? Ja vari, tad kā un ko konkrēti tu vari izdarīt tieši tagad? Ja viss, kas iespējams, ir izdarīts, bet situācija saglabājas tāda, kā bija – uzmanību! – ir jāsadala atbildība. Kad mēs sev uzveļam svešu atbildību, tad, pirmkārt, pārpūlamies un zaudējam spēkus, otrkārt, pārstājam nodarboties ar to, ko varētu izdarīt un tērējam savu spēku  uz to, ko izmainīt nespējam.

Un tā: tev ir konkrēta situācija. Tu esi izdarījis visu, kas bija tavos spēkos, tā, lai tā pārstātu būt tev tik nepatīkama. Taču izmaiņas pagaidām nav notikušas un tagad, kad esi bezspēcīgs kaut ko mainīt, tevī mostas protests. Nu, kā tad tā!? Par ko man tas!? Kāpēc tieši ar mani tas notiek!? utt. Un tieši tā arī ir nepieņemšana. Un tas ir tas, kas ne tikai bojā tavu dzīvi, bet arī nostiprina šo situāciju tavā realitātē.
Tālākā atbildība par notiekošā izmaiņām nav tavējā! Un šis fakts ir jāatzīst un jāļauj tam būt.

Kādēļ tas vajadzīgs. Ja mēs nezinām, konkrēti, kādēļ, tas nebūt nenozīmē, ka nav jēgas. Jēga ir vienmēr, un tu vari to ieraudzīt, paskatoties uz visiem savas dzīves notikumiem – pievērs uzmanību tam, kādas pozitīvas lietas sekoja nepatīkamiem notikumiem pagātnē.
Tu neiestājies institūtā, toties iestājies pagaidu darbā un atradi savu aicinājumu. Tu izšķīries ar vīrieti, toties satiki citu – savu “īsto”. Vecāki bernībā tevi ne parāk lutināja, toties tu izaugi patstavīga un viegli tiec galā ar grūtībām.

Nepieņemšanas situācijā ir ļoti svarīgi aizvākt emocijas. Ideāli, ja neaptīkama situācija neizsauc negatīvas emocijas. Man ļoti patīk Kryona (Lī Kerola) grāmata “Ceļojums mājup” («Путешествие домой»), ļoti svarīgas un dziļas idejas tajā tiek pasniegtas kā aizraujoši stāsti.
Bet pamatidejas ir divas:
– Viss vienkārši ir.
– Viss ir ne tā, kā šķiet.

Tas, ko tu novērtēji kā melnu, gala rezultātā izrādās balts, un tu to redzi, ņemot par piemēru savu dzīvi – tieši tā visbiežāk arī notiek.

Tāpēc ir ļoti svarīgi nevērtēt situāciju, izejot no savas saprašanas par to, kas ir pareizi un nepareizi, un atstāt tikai situācijas konstatāciju. Jā, redzu, notika tāda situācija. Ko es jūtu? Es tajā jūtos diskomfortā, sarežģīti, nākas saspringt, vēl kaut kas?

Kā pieņemt situāciju, ja tā NEpatīk

Tālāk – ko es varu izdarīt, lai būtu savādāk? Daru.
Situācija nav pilnībā izlabojusies, taču es ticu, ka rezultātā tā izlabosies vislabākajā veidā, tāpēc vienkārši uzticos pasaulei un pārslēdzos uz citu jautājumu risināšanu. Es netērēju enerģiju tam, lai apvainotos uz dzīvi, uz sūrošanos par netaisnību utt., es novirzu to uz radīšanu un kļūstu par savas dzīves saimnieku, nevis mūžīgo apstākļu upuri.
Viss vienkārši IR, un uz šodienu tas, lūk, ir tā, un es pieņemu šo situāciju, tāpēc, ka ticu, ka tā ir atnākusi tāpēc, ka ir man kaut kāda iemesla dēļ vajadzīga. Un es koncentrējos uz to, lai saprastu, kam man tā vajadzīga, nevis uz to, lai būtu neapmierināts.

Ir vēl kāds nepieņemšanas aspekts, par kuru vēlos pateikt.
Pieņemt nenozīmē pakļauties un bezcerībā salikt rokas. Nebūt, nē. Pieņemt nozīmē ļaut tam būt savā dzīvē, tajā pat laikā, darot kaut ko, lai situācija mainītos. Un, lūk, šī atļauja ir ārkārtīgi vērtīga.

Tu taču nedusmojies uz vēju, ka brīžam tas pieņemas spēkā un pārvēršas par vētru, vai uz sniegu, kurš pēkšņi aizputinājis ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka tu atzīsti to, ka tā vienkārši ir, un viss!
Bet viss, kas notiek tavā dzīvē arī vienkārši IR! Un ļoti bieži tas patiesībā ir pavisam kas cits, nekā tev šķiet. Radi klusumu un pavēro, kas notiks, ļauj tam būt, mācies uzticēties tam, kas notiek, un neredzēt tajā ļaunu nolūku. Tas ir jautājums par tavu uzticēšanos pasaulei, un, ja aizvāksi savu vērtējumu un padarīsi to objektīvu, tu sajutīsi mieru un pieņemšanu.

Pieņemt nozīmē pateikt beznosacījumu “jā” savai tagadnei un nākotnei. Pasaules pieņemšana sākas ar sevis pieņemšanu, ar to, ka pateikt “jā” tam, kas tev sevī šobrīd, iespējams, neapmierina. Dažkārt pateikt “jā” ir daudz sarežģītāk, kā “nē”, taču, cik dziedinoši tas ietekmē mūsu dzīvi!

Facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS

 

Varbūt ir vērts vienkārši BŪT?

Čaks Hillings būt

Kosmiskā ironija: tā tava daļa, kas rada tavas problēmas, vienlaicīgi ir tā pati tava daļa, kuru tu piesauc šīs pašas problēmas risināt. Ņemot vērā to, ka TAS, kas tu patiešām esi, nekad nerada problēmas, nav jāpieliek nekādas pūles, lai vienkārši atslābinātos un būtu tam, kas tu JAU ESI.
Patiesībā visi centieni būt par to, kas tu neesi prasa daudz lielāku piepūli.
Tāpēc varbūt labāk apstāties un beigt parpūlēties… un vienkārši BŪT?
Čaks Hillings “Sēklas Dvēselei”
Tulkoja: Ginta FS

Stundu dienā neko nedarīt, vienkārši BŪT

Boriss Morsango

Gudri cilvēki saka – dažkārt ir vērts sev atgādināt: “Lūk, šobrīd, tieši šajā sekundē, ir manas dzīves augstākais punkts, tieši uz šo mirkli es gāju visu savu mūžu – vai esmu apmierināts ar sevi, vai es esmu laimīgs, vai tas ir tas, ko es vēlējos? Un, ja nē – kā man pietrūkst, kas ir ne tā, kas man traucē būt laimīgam? Ko es varu sevī izmainīt, lai šī sekunde un visas pārējās, tai sekojošās būtu tuvu pilnībai?”

Un, kad es uz sevi skatos šādi, es pēkšņi redzu, ka man izdodas izpildīt saplānoto, taču prieku es gūstu tikai no tā, ka atzīmēju ķeksīšus “tas izdarīts, tas izdarīts”; bet prieks par dzīvi kaut kā paiet garām.
Tāpēc, ka visā šajā plānošanā trūkst tikai viena – kaut tikai stundu dienā ne “darīt”, bet vienkārši “būt”.

Boriss Grebenščikovs – Aerostats №517
Foto: Dino Marsango
Tulkoja: Ginta FS

Vienkārši būt, un ar to pietiek

evgenij-yulkin1

Man dzīvē ir bijuši dažādi skolotāji. Slaveni profesori, pazīstami psihoterapeiti. Taču mēdz notikt tā, ka tikšanās ar kādu, kuram nav nekādu regāliju un nosaukumu, bet varbūt pavisam pamestu, var dot vairāk kā simtiem stundu, pavadītu auditorijās.
Tā bija arī toreiz. Es biju praksē bērnu klīniskajā slimnīcā. Tas notika pirms Jaunā gada, un mūsu nodaļā visus mazos pacientus vecāki jau bija paņēmuši uz mājām. Slimnīcā palika tikai bērni, kurus nebija kam “paņemt”.
Pie mums vērsās sieviete-voluntieris no citas nodaļas, kura kopa puisīti no bērnu nama. Un mēs devāmies strādāt. Mana kolēģe – pie sievietes, bet es – pie bērna. Mani iepazīstināja ar viņa dzīves stāstu. Tas bija ļoti bēdīgs. Puisītim bija tikai seši gadi, un viņa dzīvē bija jau neskaitāmas drāmas un traģēdijas.
Es līdzi biju paņēmusi papīru un zīmuļus. Nedaudz zināšanu par bērnu psiholoģiju. Bailes un izlēmību.
Jau palātā es uzzināju, ka viņu tikai pirms dažām stundām atveduši no reanimācijas nodaļas. Vinam bija temperatūra un trubiņa kaklā.
Es apsēdos blakus, kaut ko teicu, pajautāju, kā viņš jūtas. Viņš gulēja ar muguru pret mani, smagi elpoja un neatbildēja.
Es sēdēju un sapratu, ka te ar savu psiholoģiju es esmu vienkārši nevietā. Aiz sienas kolēģe jau sarunājas ar sievieti. Man bija atvēlēta stunda, un tā man bija kaut kā jāizdzīvo blakus šim mazajam cilvēciņam.
Es nezināju, ko darīt. Intuitīvi mana roka pastiepās pie viņa, un es atcerējos par to, ko šobrīd rakstu šeit.
Es uzliku savu roku viņam uz muguras, tādas maziņas, ka mana plauksta gandrīz pilnībā to nosedza. Viņš nekustējās. Tikai ar grūtībām elpoja.
Es nesūtīju vinam “enerģiju”. Es nenovēlēju ātrāku izveseļošanos. Es nežēloju viņu. Nedomāju par viņa grūto likteni. Es VIENKĀRŠI BIJU BLAKUS. PILNĪBĀ. Es ne par ko nedomāju un neko negribēju. Es dzirdēju viņa smago elpu. Un turēju roku uz viņa muguras.
Tā es nosēdēju minūtes divdesmit, pajautāju, vai viņš vēlas, lai es noņemu roku. Viņš teica: “Nē!”. Tas bija viņa pirmais vārds.
Tā es nosēdēju vēl kadu laiku, kamēr sajutu, ka roka ir notirpusi. Atcerējos papīru un zīmuli. Es teicu, ka varu viņam kaut ko uzzīmēt atmiņai par mūsu tikšanos. Viņš teica: “Helikopteri”. Tas bija viņa otrais vārds. Es centos atcerēties, ka izskatās helikopters, un uzzīmēju kaut ko līdzīgu. Un noliku zīmējumu viņam blakus.
Es atkal noliku roku uz viņa muguras.
Kad vizītes laiks bija beidzies, es teicu, ka man laiks iet. Viņš pagriezās ar seju pret mani un teica: “Paldies!”.
Tas bija viņa trešais vārds.
Es devos prom ar dīvainu sajūtu. It kā pirmo reizi dzīvē būtu bijusi patiesi noderīga. Neizdarījusi neko no tā, kas “bija jādara”. Es izdarīju Visu.
Kopš tās dienas ir pagājuši daudzi gadi. Pa šo laiku man bijušas ļoti daudz mācībstundas un atklājumu. Bet šo tikšanos es atceros vienmēr.
Šis puisēns man uzdāvināja iespēju saprast, ko tas nozīmē: Būt Blakus. Vienkārši BŪT BLAKUS.
Pateicoties vinam, es beidzot sajutu, ko tas nozīmē. Un sapratu, ka dažkārt tas ir pats vērtīgākais no visa, ko mēs varam dot. Savu klātbūšanu.
Mēs ne vienmēr varam kaut ko izdarīt. Mēs ne vienmēr zinām, kā remdēt otra sāpes. Ir tādi momenti dzīvē, kad vajadzīgs vienkārši izdzīvot. Un tad mūsu palīdzība viņam var būt tikai traucēklis. Bet mēs vienmēr varam vienkārši BŪT. Būt blakus. Dalot ar viņu šo dzīves mirkli. Droši vien šī tikšanās toreiz bija vērtīga mums abiem. Viņš nebija viens. Savās sāpēs. Un es nebiju viena. Savā apjukumā. Mēs bijām Kopā.
Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti – vienkārši BŪT. Apjukušam, nobijušamies, vājam, stipram, priecīgam vai skumjam. Neko nedarot, neko nemainot. Neko neprasot. Nepretojoties tam, kas ir. Nepretojoties tam, kas esi tu un kā dzīvo šo dzīvi. Bet Tu Esi. Un ar to pietiek!
Autors: psiholoģe Anna Ļevčenko
Foto: Jevgeņijs Juļkins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS