Stāsts par salauzto vienlīdzību

Sāp jau ikviena šķiršanās, izņemot to, kas kļuvusi par atbrīvošanu no attiecībām, kas vairāk nav reanimējamas. Kaut arī tā nepaliek bez sekām…
Taču sāpes mēdz būt dažādas. Sākot ar nelielu vilšanos līdz pat neciešamām sāpēm, kas bieži vien noved depresijā, izmisumā, ilgstošā agresijā un neirozē.

Viena no pašām sarežģītākajām šķiršanās formām ir tā, kurā ir salauzta vienlīdzība.

Tas ir tad, kad viens cilvēks domā, ka viņam attiecībās viss ir daudz maz kārtībā, bet otrs atnāk un kā ar bomi pa pieri pavēsta, ka jau sen viss ir slikti un… aiziet. Un aiziet, kā likums, ne jau kaut kur nekurienē, bet jau laicīgi iepazītā un sagatavotā teritorijā.

Ka izpaužas tas, ka ir salauzta vienlīdzība?

Tas, ka cilvēks, kurš vienpusēji pasludina attiecības par izbeigtām, iepriekš nekādā veidā nav signalizējis par to. Nav brīdinājis, nav centies atklāti runāt.
Nav centies risināt šo jautājumu. Un vispār, ir uzvedies tā, it kā viss būtu kārtībā.

Un tas nav stāsts par to, ka viens ir slikts, bet otrs – labs.
Un arī ne par to, ka viens emocionāli ir kurls un akls, bet otrs veiksmīgi sameklējis mierinājumu ārpus esošajām attiecībām.

Stāsts ir par to, ka attiecībās mēs dodamies, kā minimums, labprātīgi vienojoties.

Mēs vienlīdzīgi pieņemam šo lēmumu.

Un, ja runājam par attiecību izbeigšanu, tad godīgi ir tad, kad viens otru nevis nostāda fakta priekšā, bet gan tad, kad arī šads lēmums tiek pieņemts vienojoties.
Un tas nenozīmē, ka jācenšas atrunāt to, kurš vēlas aiziet. Tas nozīmē to, ka arī otram cilvēkam būtu jāļauj apspriest un argumentēt savu attieksmi pret šādu lēmumu, ne tikai pazemīgi pieņemt spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.

Mūsu sadzīves aklumu un kurlumu ļoti bieži nosaka ne tik daudz mūsu vienaldzība, cik piespiedu autopilots: nenormāls dzīves ritms, pārmēru lielas slodzes, hronisks laika trūkums, bērni, māja, pienākumi, kredīti, poblēmas… un te ir ļoti grūti būt ekstrasensam, kurš ik sekundi jūt partnera neapmierinatību, kaut arī tas nerunā.

Klusēt un būt pārliecinātam par to, ka tas, kurš mīl, visu sapratīs bez vārdiem arī ir diezgan kognitīva kļūda, kas ļoti bieži noved pie tā, ka tiek meklēts kāds, kurš, iespējams, nav tik ļoti mīlēts, taču kompensē to, ko nesaņemam pamatattiecībās.
Būtībā to otru izmanto, lai noslāpētu savus deficītus attiecībās ar savu pastāvīgo partneri.

Un ļoti bieži sanāk tā, ka mēs izšķiramies ne tāpēc, ka ir zudusi mīlestība, bet tāpēc, ka neesam sapratuši viens otru, un nesam noturējuši šo vienlīdzību attiecībās.
Viens atļauj sev otru–paralēlo dzīvi, bet otrs ieslīdzis mokošā izolācijā, apkarinādams sevi ar vainas sajūtu, aizvainojumu un sāpēm… un zaudē līdzsvaru savā pasaulē, kura uz mirkli ir sašķēlusies.

Jā, ļoti bieži šie stāsti izbeidzas.
Mani mīļie, par cilvēku ļoti daudz var pateikt pēc veida, kā viņš šķiras…

Un tad, kad gatavība aiziet ir saistīta ar gatavību momentā padarīt bezvērtīgas vēl vakardien tuvā cilvēka jūtas un samīdīt tās smagiem vienaldzības zābakiem, atteikties no dialoga un apmierināt tikai savas iegribas…. tad nav vērts pārdzīvot to, ka tāds “Elviss pametis šīs viesmīlīgas telpas”…

Jā, ir sāpīgi. Taču tās ir apskaidrojošas sāpes, nevis sāpes pēc mīlestības.

Un, vispār – vajag sarunāties. Un nezaudēt vienlīdzību attiecībās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tiesības piedot un tiesības nepiedot

Ir tiesības piedot un tiesības nepiedot.

Tas nav ne labi, ne slikti. Tās ir izvēles tiesības, kuras apspriest var tikai saistībā ar katru konkrēto cilvēcisko vēsturi un konkrēti ar katru cilvēku.

Es domāju par ko citu.
Par to, ka ne ne vienmēr spējam pārvaldīt šos procesus tādā formā, kādā tie no pirmā acu uzmetiena šķiet skaidri un vienkārši.

Tā, piemēram, kādam ļoti augstsirdīgam vai atkarībā esošam cilvēkam sava spēja visu piedot var šķist tik ļoti neizsmeļama, ka viņš pat nespēj saskaitīt tos mirkļus, kad viņam nodara sāpes, un katru reizi viņš piedod tam, kurš nodara pāri.
Piedod, jo vai nu nespēj savadāk, vai arī baidās, ka nāksies savādāk.
Fakts ir tāds, ka kādā brīdī smadzenes, pat nebrīdinot, emocionāli “atvieno” tās no hroniskā pāridarītāja, pārstājot viņu uztvert kā nozīmīgu objektu.

Tā nav mistika un tā darbojas nevis augstākie tiesneši, bet gan parasti aizsargmehānismi, kas tiek iedabināti, kad cilvēks nespēj tikt galā ar situāciju, nespēj novilkt robežas, un atrodas sava vājuma verdzībā, bet, iespējams, vispār nespēj saprast to, ka ar viņu tā nedrīkst rīkoties…

Iespējams, mani mīļie, kādam no jums tas ir ļoti pazīstami… tā dīvainā sajūta, kad tu viegli un bezgalīgi kādam piedod, bet pēc tam pēkšņi atklāj, ka vairs nevēlies ar viņu dalīties savās pārdomās un pārdzīvojumos, ka vairs neuztici viņam savus plānus, negaidi satikšanos ar viņu, nepriecājies par viņa klātbūtni un jūti, ka vairs nav nekā, kas jūs saistītu.
Nav ne dusmu, ne naida, ne aizvainojuma, nav nekādas reakcijas… taču nekā cita arī nav. Atslēdzies.

Mierīga vienaldzība. Cilvēks tev ir emocionāli miris.

Un pienāk brīdis, kad tu pasmaidi un sarīko nepavisam ne skumjas “bēres piedotajiem”.
Tu neatriebies, neplāties un netriumfē.
Tikai apglabā to, kā vairs nav un nekad nebūs.

Šo ir vērts atcerēties arī tiem, kuriem dežurējošais “piedod” ir kļuvis par neierobežotas piekļuves atļauju tuvu un tālu cilvēku teritorijā, to cilvēku, kurus tie raduši uzskatīt par savu ikdienas atkritumu izgāztuvi, saprazdami, ka vienmēr un viss paliek nesodīts.

Nav tādas nesodāmības. Ir tikai tās ilūzija.

Kā migla saulrietā, kas neļauj saskatīt, ka nesen vēl spožā saule lēni aizripinās aiz horizonta…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nav sunim nekā ko dot

Ja nav sunim nekā ko dot, nevajag viņu pievilināt. Un pastiept tukšu roku. Bet pēc tam noglaudīt un doties tālāk; it kā jau labi, laipni. Taču nav patīkami to redzēt. Un arī ar cilvēkiem tā nevajag rīkoties – nevajag cilvēku pievilināt, ja tev nav ko viņam dot.

Ievilkt tukšās attiecībās, pastiepjot tukšu roku, sakot “ņem, ņem!”… Tās ir tukšas un cietsirdīgas izklaides un spēles ar svešām jūtām. Otrs cilvēks var būt vientuļš un izsalcis. Emocionālais bads ir tikpat mokošs kā fiziskais. Cilvēks gaida mīlestību, uzmanību, maigumu. Un ir gatavs iet blakus tāpat kā suns. Bet viņam paglauda galvu un dodas tālāk savās darīšanās… Ir ļoti skumji to vērot. Viens paēdis un apmierināts. Viņš vienkārši izklaidējas. Bet otrs – vientuļš un nelaimīgs. Un klusībā uz kaut ko cer, kaut ko gaida. Tāds cilvēks. Mīlestību. Un pēc tam gaida, kad viņam piezvanīs, uzrakstīs, atcerēsies par viņu. Kaut kur uzaicinās. Teiks: esmu noilgojies. Bet nezvana un neraksta. Ja arī atcerās – tad tikai tā, iegribas pēc un, ja nu galīgi nav nekā cita ko darīt. Vai arī vajag pacelt pašvērtējumu…

Ja nav ko dot cilvēkam, tad labāk neuzsākt attiecības. Un nevajag spēlēties ar citu jūtām. Un nevajag pastiept tukšu roku – cilvēki tic. Īpaši tie, kuri vientuļi un ne īpaši laimīgi… 

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: Adina Voicu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurš palīdzēs?

dragonfly-901937_1920

Man ļoti bieži stāsta par to, ka pašu lielāko un nesavtīgāko palīdzību cilvēki ir saņēmuši ne no tiem avotiem, no kuriem gaidījuši un pavisam ne no tiem cilvēkiem, ar kuriem rēķinājušies…

To apstiprina arī mana personīgā pieredze…

Un ir bijuši manā dzīvē momenti, kad sarežgītā situacijā man palīgā metušies cilvēki, no kuriem es vispār to neesmu gaidījusi un nekādu palīdzību neesmu lūgusi…

Ko tas nozīmē?

Tas atkal ir stāsts par tām pašam gaidu ilūzijām, kas mīlošas acis padara aklas…

Mīļie, un stāsts nav par to, ka tuvajiem obligāti ir mums jāpalīdz…
Stāsts ir par to, ka mēs ļoti bieži mīlam tos, kuri nav spējīgi just tuvību…
To tuvību, kas saistīta ne tikai ar mīlestības svētkiem…
Un arī viņi mūs mīl…
Patiešām mīl…
Tieši līdz mirklim, kad karnevāls beidzas…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runā par to, kas tevi uztrauc

11390159_776474345800510_2196443283871830938_n

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi dzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas mainīsies, ja atvērsi muti un izteiksi vārdos savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, tāpēc, ka mums nav nekā cita, izņemot iespēju mēģināt. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko mainīt, pazudīs. No bailēm atvērties un pazaudēt otru regulāri notiek metodiska sevis zaudēšana.

Sakiet viens otram, ko jūs vēlaties. Lai cik tas stulbi, smieklīgi, nelaikā un nepiemēroti neizklausītos. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā nostājies pretīgums un vienaldzība. Kas tad notika? Atceries. Sameklē aizvainojumus, kuri ķieģeli pa ķieģelim uzmūrējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties viens otram pretī caur kautrības un kauna sienu. Ej, sēdi, guli. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru godīgi, no sirds. Runā virtuvē, runā pa telefonu, runā caur deju, vēstulēm, tikai neklusē ar otru par svarīgo. Par to, kas uztrauc. Par to, ko nākas norakt un saturēt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runā godīgi. Par to, ka esi noguris. Par to, ko gribi. Par to, ko ne reizi negribi. Runā par to, ka esi greizsirdīgs. Par to, ka baidies. Par to, ka šķiet tagad ir bezjēdzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāc. Katru minūti laiks aiziet. Katra stunda aizrit kopā ar iespēju saglabāt tuvību ar otru cilvēku, saglabāt savu veselumu, atzīstot savas jūtas un domas. Atļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam mīlēt. Sev un sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par NEmīlestību

bear-bar-tender-700x560

Nemīlestība dara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu …

Nemīlestība ir tad, kad nedrīkst traucēt. Runāt, smieties un uzbāzties ar apskāvieniem.
Nedrīkst stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, jo tās ir muļķības, ne pārdzīvojumi.
Nedrīkst kaut ko lūgt – ir jāsaprot, ka šobrīd tam nav īstais laiks. Un, vispār, kam tev tas?
Nedrīkst cerēt uz palīdzību, jo pieaugušiem cilvēkiem jāvar viss paveikt pašiem, bez citu palīdzības. Pat tad, ja viņiem ir pieci gadi. Tas jau ir pieklājīgs vecums. Un, ja vēl trīsdesmit pieci – tad kāda tur palīdzēšana? Un nav ko tadā solīdā vecumā tā izgreznoties!
Nemīlestība ir tad, kad īpaši nerāj, taču – arī neslavē. Neievēro.
Kad ir neērti ēst tuva cilvēka klātbūtnē – jo viņš varētu pateikt, ka tu pārāk daudz ēd. Bet tevis pagatavoto ēdienu cilvēks apēdīs un neko neteiks. Un pat nepamanīs tavu piepūli, kad tu visu sakārto un ieliec vāzē ziedus.
Nemīlestība ir tad, kad neko nedrīkst.
Kad tracini, traucē, lien, runā muļķības, zāģē, sēdi rāmi kaktiņā un gaidi, kad tevi izvedīs pastaigāties. Un nečīksti, nepinkšķi – rāmi sēdi un gaidi.
Kad tevi neaizstāv un saka: pats vainīgs! – tā ir nemīlestība.
Kad nekad neko nedāvina – nemīlestība.
Kad žēl naudas tavām vajadzībām – tā ir nemīlestība.
Tas nav naids. Tas dažkārt ir daudz ļaunāk, tāpēc, ka bieži vien ienīst dēļ kaut kā, piemēram – dēļ skaudības. Un tad var aiziet, vai arī atriebties. Bet nemīl – vienkārši tāpat vien.
Kaut arī saka: “mīlu jau, mīlu, tikai atsienies, atkal tu par savu!” Lūk, tā arī ir nemīlestība.
Un no tās nemirst. Īpaši jau veci cilvēki, bērni un suņi. Un pieauguši cilvēki, kuri ir neaizsargāti un jūtīgi.
Nemīlestība padara cilvēku kautrīgu, neveiklu, saspringtu un neglītu; viņš baidās visu sabojāt, patraucēt, aizkaitināt…. Tur ne neko padarīt nevar; ja ir spēks, vajag doties prom, kaut vai tikai ar pauniņu padusē.
Vai arī: kaut vai tikai saprast, ka tā ir NEmīlestība.
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS