Lai pietiktu laika

laime4

Psihoterapijā ir nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, bet arī dzīvē), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, izstumšanu, projekcijas, pārneses. Un ar to visu gribās strādāt.

Un tā 10 gadus, vai vairāk. Tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa tāpat darbā pietiek.

Bet vienā momentā tu samierinies. Paliec maigāks un pārstāj sevi sāpināt par pasaules nepilnību. Kļūsti viedāks.

Un pēc tam pēkšņi atkal sāc redzēt šo pašu skaistumu. Bet jau daudz apjomīgāk. Neatceļot neko no tā, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas, skulptūru pietūkušās vēnas Aleksandra parkā… Jo nekas neeksistē, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, un sevi, un otru, un mīli un dusmojies un vienlaikus skumsti. Un viss ir tik apjomīgs. Un, protams, visā šajā burzmā mīli daudz vairāk. Un katra detaļa, katrs kauliņš, dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Laiks stādīt ābeli

abele4

Sava pārākuma vai niecības sajūta ir pieļaujama tad, kad cilvēkam trūkst enerģijas. Pasvītrojot savu pārākumu pār citiem, cilvēks cenšas visiem parādīt, ka viņam enerģijas ir vairāk. Bet tam, kurš dzīvo dvēseliski un ar Mīlestību, nav nekādas vajadzības demonstrēt savu enerģiju. Viņš to vienkārši katru minūti rada. Viens cilvēks tur rokā ābolu un lielās, ka viņam tas ir lielāks, kā citiem, bet otrs – stāda ābeli un novāc ražu, ar smaidu vērojot to, kurš lielās.
Autors: Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta FS

Viedie un bērni viegli priecājas par katru dzīves dienu

viedie un bērni

Ļoti daudzi no mums ir pieradināti domāt,
ka sasniegt priekš sevis kaut ko īpašu, ir labas gaumes rādītājs.
Bet, ja mūsu vēlmes netiek apmierinātas,
tad neapmierinātība tiks uztverta kā dzīves gudrības un izsmalcināta intelekta pazīme.

Atceros, reiz es biju kādās vakariņās, kur viena sieviete atteicās dzert savu dzērienu,
jo tas nebija pagatavots no noteiktas markas vermuta.
Viņu tas saniknoja.
Vai arī, reiz es devos pusdienās ar kolēģi, kurš pieprasīja,
lai viņa steiks tiktu pagatavots īpašā, ļoti sarežģītā veidā,
it kā šī specifiskā atšķirība būtu viņa īpašā sociālā statusa pazīme.

Es esmu redzējis ļoti daudz intelektuālu vīriešu un sieviešu, kuri ir vientuļi tikai tāpēc,
ka viņu prasības savam komunikācijas lokam praktiski neviens nespēj apmierināt.

Man bija iespēja uzturēt neticami augstus pārākuma standartus dažādos mākslas veidos.

Ļoti bieži šāda izvēlība tiek uzskatīta par augstu standartu esamību,
taču, patiesībā, tie ir tikai dažādi izolācijas veidi.
kas neļauj dzīvei mūs nopietni skart, un to parasti izskaidro ar to, ka mēs ESAM ĪPAŠI,
atšķirīgi no tiem, kuri neierakstās mūsu pārāk augstajos standartos.
Mums vēl joprojām māca, ka mums jābūt īpašām vēlmēm,
kas norāda uz mūsu īpašo statusu.

Faktiski tie, kuriem nav nekādu īpašu vēlmju,
tie, kuri pieņem visu, ko sastop savā ceļā,
ļoti bieži tiek uzskatīti par prastiem vai stulbiem cilvēkiem.

Taču, liela gudrība ir faktā, ka viedie un bērni ļoti viegli priecājas par katru dienu, ko tiem dāvā dzīve.

Autors: Marks Nepo “Iedvesmas grāmata”
Tulkoja: Ginta FS