Mani mīļie radiņi

radinieki

Mēs visi dzīvē esam saskārušies ar situācijām, kad mūsu radinieki vai vecāki, vēlēdami mums labu, cenšas pamācīt, kā dzīvot. Bieži vien šī iemesla dēļ sanāk sastrīdēties, vai vēl trakāk – sanaidoties. Protams, mums jāmācās cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, mīlēt bez nosacījumiem, taču ļoti bieži, neatrodot pienācīgus argumentus, mēs pakļaujamies spiedienam un daram to, ko nevēlamies darīt, vai taisnojamies. Lai tā nenotiktu, šajā īsajā rakstiņā ir īsas un konkrētas rekomendācijas, kuras vienkārši ir pielietojamas praktiskajā ikdienas dzīvē.

1. «Visu, ko tu zini, es sen esmu aizmirsis. Cieni manu vecumu un pieredzi» – tā viņi saka

Droši atbildi (bez agresijas un naida):

«Gudrs cilvēks patiešām ciena otra cilvēka pieredzi. Neskatoties uz to, ka esmu tik jauns un nepretendēju uz īpaši gudra un pieredzējusa cilvēka statusu, es būšu ļoti pateicīgs tev par to, ja tu sapratīsi, cienīsi un pieņemsi to, ka man ļoti svarīgi ir iegūt savu personīgo pieredzi.».

2. «Tavs vīrs gan ir nesaimniecisks» — gadās dzirdēt arī šādus vārdus

Atbildi:

«Kas gan teica, ka man vajadzīgs mājkalpotājs? Es ar lielāko prieku savām rokām radīšu savam vīram mājīgu atmosfēru.».

3. «Kad beidzot jūs padomāsiet par otro (pirmo, trešo) bērnu? Laiks iet!»  — ir gadījies ko tādu dzirdēt?

Nepiespiesti atbildi:

«Tad, kad visi pārstās to jautāt. Tādus lēmumus normāli cilvēki pieņem divatā.».

4. «Tavā vecumā man jau bija…» — kategoriski noskalda radinieks

Ar smaidu (ne sarkastiski):

«Es negribu lielīties, taču arī man ir ar ko lepoties. Saruna būs objektīvāka tad, kad būšu tavā vecumā. Ceru, ka mani sasniegumi neliks tev vilties».

5. «Vai tad grūti padzīvot kopā ar slimo vecmāmiņu?» — uztraucas tuvinieki

Saglabājot mieru::

«Es uzskatu, ka mans radinieks ir pelnījis kvalitatīvāku aprūpi, ko es, strādājot divos darbos un vēlu atgriežoties mājās, nevaru nodrošināt. Piedāvāju radiniekiem “samesties” profesionālai kopējai un pēc grafika apciemot sirgstošo».

Protams, gadās arī tā, ka šādās situācijās ir grūti saglabāt mieru un būt pieklājīgam. Cilvēkiem bieži šķiet, ka viņi zin labāk, kā tev jādzīvo un jārīkojas. Tomēr, tāpēc jau arī esat radinieki, lai mācītu viens otram, kā runāt par delikātām tēmām – saudzīgi un cienot vienam otru.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt sevi – tas ir – KĀ?

meitenite

Dažkārt cilvēkam nemaz nešķiet, ka viņam ir zems pašvērtējums. Viss skaidrs gadījumā, kad cilvēks pieiet pie spoguļa un atklāti neieredz savu atspulgu. Taču gadās, ka zema pašapziņa ir paslēpta, neredzama: sieviete sevi mīl, sava āriene un figūra viņu apmierina, viņa rūpējas par sevi, bet dzīvē notiek kas netverams – haoss, “bardaks”.

Kādi var būt zema pašvērtējuma “simptomi”?

  • dzīvē pastavīgi notiek kādas krīzes un haoss;
  • tu sevi iepin kādās attiecībās, kurās visu laiku nākas kādu glābt;
  • partneris par tevi nerūpējas, nepievērš nekādu uzmanību, ignorē tavus lūgumus un vēlmes;
  • tu nejūties novērtēta, nejūti savu vērtību;
  • ir milzīgas hroniskas finansiālas problēmas,parādi, kredīti;
  • cilvēki tevi izmanto savtīgās interesēs, neko nesniegdami pretī;
  • tu dāļā savu enerģiju un uzmanību pa labi, pa kreisi  un pašai sev nepietiek laika;
  • emocionālā izdegšana, stress, saspringums darbā, nervu spriedze;
  • tu dari darbu, kuru nemīli un kas tev nepatīk un nenes nekādu prieka sajūtu;
  • tu bieži vilies cilvēkos, sastopies ar meliem, vienaldzību un nodevību.

Lai labāk saprastu šo fenomenu, es pastāstīšu, ko tas nozīmē – “Mīlēt sevi.”

  • Tu pilnībā uzņemies atbildību par savām jūtām, domām, darbībām un uzvedību. Ne jau “viņš apvainoja”, bet “es apvainojos”, ne “viņš kritizē”, bet “es pieņemu kritiku”.
  • Tu atzīsti un pieņem savas emocijas un jūtas un paud tās, nenodarot kaitējumu citiem. Tu mīli sevi un pieņem sevi kopā ar mīlestību, naidu, dusmām, sāpēm, aizkaitināmību un bailēm. Cilvēks, kurš mīl sevi, atļauj sev un dod tiesības sev izjust JEBKURAS emocijas un jūtas, pieņem tās savai zināšanai, nenodara pāri citiem cilvēkiem un runā par to atklāti.
  • Tu paļaujies tikai uz savu viedokli un rīkojies pēc saviem ieskatiem. Protams, ir jēga ieklausīties citu cilvēku viedokļos un padomos, taču lēmumu tu pieņem patstāvīgi. Tu pieņem lēmumus, vadoties no savām interesēm, ne – citu cilvēku ietekmē.
  • Tu atļauj sev būt vājai un lūgt palīdzību. Cilvēkiem šķiet, ka jākautrējas lūgt palīdzību, jo tā varētu parādīt savu vājumu. Būt vājai, nozīmē būt ievainojamai. Cilvēks ar zemu pašvērtējumu parasti arī ļoti baidās no tā, ka varētu tikt ievainots.
  • Dzīves krīzes tu uztver kā resursu jaunām iespējām, kā izaugsmes iespēju, ne kā haosu un sodu par kādiem grēkiem.
  • Tu veido un saglabā partnerattiecības, kurās vari sevi izpaust kā personība, ne tādas, kurās jūties vien vajadzīga.
  • Tava pašapziņa ir nelokāma un nav atkarīga no kritikas vai uzslavām no malas.
  • Tu cieni savu ķermeni, savas idejas, savas domas, savas jūtas, vērtības un vēlmes.
  • Tu necenties nopelnīt mīlestību un cieņu, īpaši, ja to nākas darīt, noliedzot savas intereses. Tu necenties būt laba un ērta.

Dažkārt psihologi iesaka atkārtot afirmācijas, piemēram “Es esmu mīlestības cienīga un esmu pelnījusi mīlestību un cieņu”. Pabrīdināšu: smadzenes tādas frāzes uztver burtiski un dara visu, lai nopelnītu mīlestību un cieņu, un kaut ko tā labā dara, kaut kā cenšas, lai mīlestība būtu. “Mīlestības cienīga” nozīmē to, ka mīlestības dotajā mirklī nav un, ka tā ir jānopelna.

Mīlestība pret sevi nozīmē to, ka tā JAU IR. Tā nav jānopelna, jāizcīna – tā jau a priori ir.

Tava dzīve, pat nākšana šajā pasaulē – tas ir mīlestības akts attiecībā pret tevi. Tu esi īpaša, unikāla un otra tada cilvēka pasaulē nav.Un, ja reiz tu dzīvo, tātad esi šai pasaulei vajadzīga. Dievam, Visumam, Liktenim (visam, kam vien tu tici) tieši tāda, tieši ar tadu ķermeni, tieši ar tādām prasmēm un talantiem, ar tādu temperamentu un raksturu.

“Es esmu, es dzīvoju, tātad esmu mīlēta” – lūk sevi mīloša cilveka devīze. 

Autors: psiholoģe Anna Maksimova

Avots: http://www.psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS