Es nelaužu, es pētu!

 

mantinas5Es nelaužu rotaļlietu, patiešām nelaužu!
Atdodiet man to!
Tā tikai jums šķiet, ka es to laužu, jo jūs mani nemaz nezināt!
Es to izpētu, lai ieskatītos tajā dziļāk, uzzinātu, kā tā ir uzbūvēta.
Es pētu šo spēļmantiņu un vēlos to izmantot tā kā es to saprotu.
Šo savu es esmu atnesis sev līdzi, tajā ir kaut kas jauns, tas, kas jums nav saprotams.
Man taču jāsasmeļas pieredze, lai pēc gadiem varētu sevi izpaust un nostiprināt savu es.
Mani neinteresē mantiņa un es negribu zināt, cik tā maksā.
Taču tas, kurp mani “velk” mana nākotne, māksās vēl daudz dārgāk, un tajā būs mana dāvana jums visiem.
Novērtējiet mani to, ka es “laužu” mantiņu un nespēlējos ar to pēc tās noteikumiem.
Man ir savi noteikumi un es neļaušu mantiņai mani vadīt.
Ja es pakļaušos visu mantiņu, kuras jūs man pērkat, visiem noteikumiem, es pats drīz jums kļūšu par spēļmantiņu – vai tad tas nav saprotams?
Šodien – “laužu”, bet rīt pateicoties šai pieredzei, es būvēšu savu dzīvi.
Mammu, nedusmojies!
Tēti, nerāj mani!
Atdodiet man mantiņu, kamēŗ tā var man kalpot!
Bet jums tā būs vieglāk redzēt, kurp mani virza Daba!

Šalva Amonašvili. Pedagoģijas viedie stāsti.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pexel

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka mani vecāki ļāva man griezt lellēm matus, špricēt savus lāčus līdz tie sāka smakot, un lai arī es nekļuvu ne par ārstu, ne frizieri, tomēr savu saprašanu no šiem bērnības dienu eksperimentiem es guvu 🙂

Es pats!

dievsradija cilveku

Reiz sanāca kopā zinātnieki un izlēma, ka nu jau visu var radīt paši. Zinātniskais progress ir tik augstā līmenī un zinātne ir tik ļoti attīstījusies, ka nav nekādas vajadzības pēc Dieva palīdzības.
Un viņi nolēma, ka viens no viņiem, pats gudrākais ies pie Dieva un pateiks to, ko kopā nolēmuši.
Domāts, darīts. Zinātnieks atnāca pie Dieva un teica:
– Dārgais Dievs, mēs tevi ļoti cienām, taču esam izauguši un mums vairs nav vajadzīga tava palīdzība, mēs paši visu varam, tāpēc vari iet atpūsties. Mēs tiksim galā.
Dievs smaidot atbildēja:
– Labi, taču es nepiekrītu, un tāpēc piedāvāju jums sacensības.
Zinātnieks lepni atbildēja:
– Jā, protams! Nav nekādu problēmu.
Un Dievs teica:
– Labi, tad radi cilvēku.
Zinātnieks priecīgi ar smaidu atbildēja:
– Hā, viegli, mēs jau sen to darām! Un pieliecās, lai paceltu māla piku.
Dievs smaidot teica:
– Ne no mana māla, bet savējā!

Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis