Par labajiem darbiem

Kādam vīram palūdza nokrāsot laivu.

Viņš atnāca ar savām krāsām un otām un sāka krāsot laivu sarkanā krāsā – tā, ka to bija palūdzis laivas īpašnieks.
Krāsošanas gaitā viņš laivas korpusā ievēroja mazu caurumu, salaboja to un pabeidza darbu. Laivas īpašnieks viņam samaksāja un viņi atvadījās.
Nākamajā dienā laivas īpašnieks atnāca pie krāsotāja un pasniedza vīram čeku par daudz lielāku summu, kā bija samaksājis par krāsošanu. Vīrs izbrīnīts teica: “Kungs, jūs taču man samaksājāt par darbu!”

Tas atbildēja: “Šis nav par krāsošanu, bet gan par laivas salabošanu”

Krāsotājs bija pārsteigts: “Tas taču bija pavisam mazs caurums un nav vērts par tādu nieka darbu maksāt tik lielu naudas summu!”

Bet laivas īpašnieks teica: “Es jums pastāstīšu, kāpēc es to daru. Kad palūdzu jūs nokrāsot laivu, aizmirsu pateikt par to, ka tās korpusā ir caurums. Kad krāsa bija nožuvusi, mani bērni paņēma laivu un devās makšķerēt zivis. Un viņi nezināja par to, ka laiva ir caura. Es tajā brīdī nebiju mājās. Kad atgriezos, ieraudzīju, ka laivas nav un pēkšņi atcerējos par caurumu. Es ne pa jokam pārbijos un tas bija tads atvieglojums, kad ieraudzīju, kā viņi atgriežas sveiki un veseli. Kad apskatīju laivu, ieraudzīju, ka tā ir salabota. Vai tagad jūs saprotat, par ko tā lielā naudas summa? Jūs taču izglābāt manus bērnus. Un man nav pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu šo jūsu “nieka” darbu.”

Nav svarīgi kurš, kad un kā palīdz. Turpini palīdzēt, atbalstīt, noslaucīt asaras, uzmanīgi klausīties un labot visas sūces, ko ieraugi. Tu nekad nevari zināt, kam būs vajadzīga tava palīdzība un kurā mirklī Dievs tevi atalgos par to, ka esi kādam palīdzējis un bijis noderīgs. Pa ceļam, iespējams, esi salabojis neskaitāmus “caurumus”, pat neapzinoties, cik daudz dzīvību izglābis….

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Foto: Mark Neal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atsien mezglu!

Reiz Buda atnāca pie saviem skolniekiem un viņam rokās bija mutautiņš. Skolnieki ieinteresēti skatījās, taču neredzēja neko citu kā tikai skaistu zīda mutautiņu. Tad Buda sāka siet mutautiņā mezglus. Sasēja piecus mezglus un jautāja:
– Vai šis ir tas pats mutautiņš, kuru es atnesu, vai cits?

Sariputta atbildēja:
– Šis ir tas pats.

– Sariputta, padomā vēlreiz? Tam mutautiņam nebija mezglu, bet šim ir pieci. Kā gan tas var būt tas pats?

Sariputta saprata jautājuma jēgu un teica:
– Es visu sapratu. Kaut arī šis ir tas pats mutautiņš, taču šobrīd tas ir vienos mezglos, līdzīgi kā cilvēks, kurš cieš.

– Tieši tā! Viss, ko es vēlos jums parādīt, ir tas, ka cilvēks, kurš mokās, savā būtībā ne ar ko neatšķiras no Budas. Tikai es esmu mutautiņš bez mezgliem!  Bet tu – mutautiņš ar pieciem mezgliem. Un šie mezgli ir – agresivitāte, alkatība, melīgums, neapzinātība un egoisms.

Tad Buda jautāja:
– Es cenšos šos mezglus atsiet. Paskatieties, vai tas man palīdzēs?

Un viņš pavilka mutautiņu aiz abiem galiem, un mezgli kļuva vēl ciešāki.

Kāds iesaucās:
– Ko jūs dariet? Tā šie mezgli nekad netiks atsieti. Zīds taču ir tik smalks, bet jūs tik stingri velkat! Mezgli ir kļuvuši vēl mazāki un tagad tos ir gandrīz neiespējami atsiet!

– O, jūs spējat tik skaidri saprast visu par šo mutautiņu. Kāpēc gan nespējat to saprast attiecībā uz sevi? Vai jūs neatrodaties tādā paša situācijā? Jūs savelkat arvien ciešāk mezglus un tāpēc tie kļūst arvien mazāki un stingrāki.

Tad Buda jautāja:
– Kurš man pastāstīs, kā atsiet mezglus?

Kāds no skolniekiem piecēlās un teica:
– Sākumā jāpieiet tuvāk un jāpaskatās, kā šie mezgli ir sasieti.

Viņš uzmeta acis lakatiņam un teica:
– Mezgli tika sasieti tā, ka, ja mēs  tos atslābināsim un ļausim kļūt brīvākiem, tie paši atsiesies, un tas nav grūti. Tie ir ļoti vienkārši mezgli.

Skolnieks paņēma lakatiņu un uzmanīgi vienu aiz otra atsēja visus mezglus.
Un Buda teica:
– Šodienas sprediķis ir beidzies. Ejiet un meditējiet!

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai kas arī notiktu – tev viss ir labi

Ir tāds viedais stāsts:
Nekad nesaki, ka tu slikti dzīvo. Dievs izdzirdēs tavus vārdus un teiks: tu vēl nezini, kas ir slikta dzīve un dos tev desmit reiz grūtāku dzīvi, kā tev jau ir.

Lai kas arī notiktu – saki: es labi dzīvoju.

Tad Dievs teiks: tu nemaz nezini, ko nozīmē labi dzīvot, un dos tev desmit reizes labāku dzīvi par to, ko tu jau dzīvo.

Šajā stāstā atspoguļoti augstākie Visuma likumi. Ja mīlestība pret Dievu cilvēkam ir augstākā laime, tad nekas nespēj viņam aizstāt vienotību ar Radītāju.

Viņš pastāvīgi saņem no tā mīlestības enerģiju un to enerģiju, kas paliek pāri, var atdot. Laimes sajūtu šim cilvēkam rada vēlme atdot, spēja radīt.
Ja kaut kas šo mīlestību pret Dievu aizēno, tad Dvēsele pakāpeniski zaudē savu augstāko enerģiju kopā ar mīlestību un par galveno laimi kļūst saņemšana.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdarītais vienmēr atgriezīsies

Šis ir ļoti pamācošs un patiess stāsts..

20. gadsimta sākumā kāds skotu fermeris atgriezās mājās no lauka. Ejot garām purvam, viņš izdzirdēja palīgā saucienus. Fermeris skrēja uz to pusi, no kurienes nāca balss un ieraudzīja puiku, kurš bija iekritis akacī un mēģināja izglābties. Fermeris nolauza resnu zaru un uzmanīgi pietuvojās akača malai, pastiepis rokā zara gabalu. Beidzot izdevās puiku izvilt no purva. Tas ilgi nevarēja nomierināties – drebēja un raudāja.

Fermeris teica:
– Iesim pie manis uz mājām, Tev jānomierinās, jāsasildās un jāatžirgst.
– Nē, nē, – puika pretojās – mani gaida tētis. Viņš noteikti ļoti uztraucas.
Pateicies savam glābējam, puika aizskrēja.
No rīta agrā gaismiņā pie fermera mājas piebrauca kariete. No karietes izkāpa smalki ģērbies kungs un jautāja:
– Vai Jūs vakar vakarā manam dēlam izglābāt dzīvību, izvelkot viņu no purva?
– Jā, es – atbildēja fermeris.
– Cik es esmu Jums parādā?
– Kāpēc Jūs mani apvainojat, Kungs? Jūs neko neesat parādā. Es rīkojos tā, kā būtu rīkojies jebkurš normāls cilvēks.
– Nē, es nevaru to tā atstāt, jo mans dēls man ir ļoti dārgs. Nosauciet jebkuru summu, – uzstāja džentelmenis.
– Es vairāk negribu runāt par šo tēmu. Uz redzēšanos – Fermeris pagriezās, lai aizietu. Un tad uz mājas lieveņa izskrēja fermera dēls.
– Vai tas ir jūsu dēls? – jautāja viesis.
– Jā, – ar lepnumu atbildēja fermeris, noglaudot puikas galvu.
– Izdarīsim tā. Es ņemšu Jūsu dēlu līdzi uz Londonu un apmaksāšu viņa izglītību. Ja viņš ir tikpat cēlsirdīgs kā viņa tēvs, tad ne es, ne Jūs nekad šo lēmumu nenožēlosim.

Pagāja daudzi gadi. Fermera dēls pabeidza skolu, pēc tam medicīnas universitāti un drīz viņa vārds bija pazīstams visā pasaulē kā cilvēka, kas izgudroja penicilīnu. Viņu sauca Aleksandrs Flemings.

Pašā kara sākumā kādā no Londonas klīnikām ar plaušu karsoni smagā formā, iestājās tā paša džentelmeņa dēls, kuru izglāba fermeris. Kā Jums šķiet, kas izglāba viņa dzīvību šoreiz? – Jā, tieši tā, penicilīns, kuru atklāja Aleksandrs Flemings.

Džentelmeni, kurš deva izglītību Flemingam, sauca Rendolfs Čērčils, bet viņa dēlu – Vinstons Čērčils, kurš vēlāk kļuva par Anglijas premjerministru. Iespējams, tieši atceroties šos notikumus, Čērčils teica: “Tevis izdarītais vienmēr atgriezīsies.”

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis