Par ko “psiho” sieviete?

grābekļu deja

— Laikam jau man pienācis laiks izsaukt eksorcistu (ļaunā gara izdzinēju).

— Laikam tev pienācis laiks realizēt savus talantus vai nomainīt vīrieti.

Satiekas vīrietis un sieviete. Viņš – karstasinīgs skaistulis. Viņa – mīļš zaķītis, maiga dūjiņa, laba, savā vīrietī respektē līderi. Paiet mēnesis, gads, pieci gadi. Un pēkšņi iepriekš maigā sieviete pārvēršas par histēriķi un paranoiķi.

Kas ar viņu noticis?
Visu laiku tēloja un tikai tagad patiesā daba izlaužas uz āru?
Varbūt viņā iemājojis Nelabais?
Lapsenes sadzēlušas?

Ja vien viss būtu tik vienkārši, un to varētu atrisināt ar malku svētā ūdens un pozitīvā eksorcisma grupas seansu.
Taču, nē! Iemesli ir citi.

Kāpēc “psiho” sieviete?

Viņa signalizē par to, ka attiecībās ir sākusies degradācija. Sieviete pēc savas dabas ir intuīts. Viņa ne vienmēr saprot to, kas notiek, taču skaidri jūt, kad situācija sāk smirdēt pēc petrolejas, kad attīstība ir apstājusies un sākas atpakaļslīde.

Kāpēc sievieti tik principiāli uztrauc attīstības jautājums?
Kā viņai trūkst?

Sieviete pati par sevi ir enerģijas nesēja. Tās enerģijas, ar kuras palīdzību tiek būvēta nākotne (starp citu, šajā nākotnē būs jādzīvo viņas bērniem). Ja vīrietis viņai blakus neattīstās, nerealizē šo enerģiju darbībā – atkal uzkrājas tās pārpalikums.
Īpaši briesmīgi un cietsirdīgi “psiho” enerģētiski spēcīgas sievietes, kas attapušās mājsaimnieces lomā. Viņām tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Ja sieviete neatbrīvosies no savas enerģijas “psihojot”, viņa var sākt slimot un rezultātā var arī nomirt. Starp citu, iemīlētākie sieviešu histērijas aizvietotāji ir vēzis, alkohols, narkotikas, pārmērīgas fiziskas slodzes (pat līdz samaņas zudumam).

Tas viss ir nerealizētas, apspiestas enerģētikas sekas. Jā, un dažkārt klusējošā histērija ilgst gadiem ilgi.
Rodas jautājums: “Kāpēc viņas tā ar sevi rīkojas? Vai tas ir no nemīlestības pret sevi, vai vienkārši muļķības dēļ?”

Ko darīt sievietei?

Spēcīgām, temperamentīgām sievietēm ir veselīgi reizi pa reizei saņemt pļauku ar slapju patiesību.
Pretējā gadījumā viņas sāks graut sevi un visu, kas apkārt. Tāpēc, būšu godīga kā pionieris rīta rosmē.

Sievietei svarīgi:

1. Kļūt pieaugušai.
Pieaudzis nozīmē 100% atbildību par savu stāvokli. Likt mierā visus apkārtējos. Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šajā pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.

2. Realizēt savuis talantus.
Attīstīt savu sistemātisko domāšanu. Izprast sievietes dabu un sūtību un zināt to, kā savus piecus pirkstus. Zināt to, kas esi, kur ej un ko vēlies? Skaidri zināt savas vēlmes.

3. Iemācīties dzīvot “kaifojot”.
Radīt savām rokām svētkus, ieraudzīt visu jauno un pieņemt to.

4. Pārstāt spēlēt spēli “man ir laimīga dzīve”.
Laimīgie nepsiho. Mānīt sevi ir grēks.

5. “Nepīties” ar vājiem vīriešiem – tas nozīmē – tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikā.
Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem. Tie visi savā darbības sfērā ir novatori. Uzmanīgi sekot tam, lai novators attīstītos labprātīgi, tāpēc, ka viņam ir interesanti. Pretējā gadījumā histērija ir neizbēgama.

Padoms vīriešiem.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”
Vēlieties būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojaties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām.

Ko darīt, ja gribās kopā audzināt mazbērnus, bet nepietiek spēka “turēt līdzi” partneres “apgriezieniem”?

– Dot sievietei IESPĒJAS un brīvību viņas pašrealizācijai.

– Izmānīt psihojošu sievieti iemīļotajā darbā.
– Sūtīt viņu pie kouča, lai tas palīdz viņai tikt skaidrībā ar viņas bagāto iekšējo pasauli un atrod tai pielietojumu.

Sievietē ir daudz enerģijas, jo ar to viņa piepilda savu vīrieti, savus bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.
Nav atvēziena – ir hstērija.
Nav histērijas – ir slimības, depresija, atkarības u.t.t.

Ir principiāli svarīgi būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā attīstība notiek unisonā. Ja abi kopā vēlaties auklēt mazbērnus, tad jau pie pirmajām saspringuma pazīmēm, savāciet savas mugursomas un pārejat nākamajā attīstības līmenī. Ja prioritātes, mērķi, intereses un vērtības ir atšķirīgi, tad ļaujiet viens otram būt laimīgiem katram par sevi – atsevišķi.

Spēcīgai sievietei ir bīstami atrasties blakus vīrietim, kurš neapzinās, kas viņam blakus. Pretējā gadījumā viņš var izrādīties mērkaķa lomā, kas atradis granātu, izrāvis tai detonatoru un tagad nezin, kas notiks tālāk.

Vēl ir viens iemesls, kāpēc nav komfortabli būt pārī ar vājāku – visu laiku nākas sevi ierobežot, “turēt rokās” un pielāgoties. Tas viss vēlāk tāpat pārvēršas histērijā vai kādos citos enerģijas nopludināšanas veidos. Vai arī sieviete parvēršas par niknu veceni, kas ar mietu dzen vīrieti gaišākā nākotnē.

Kā likums, tādā slazdā iekrīt sievietes ar mātes kompleksu, kurām ir tieksme audzināt perspektīvos. Vai izmisušas sievietes, kuras piekusušas cīnīties ar pasauli, un tāpēc atdevušas sevi pirmajās satiktajās rokās.

Nobriedušas sievietes pa tādiem grābekļiem nedanco.

Galvenais, laikus izdarīt secinājumus!

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Un atkal pateicība Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Advertisements

Pazemība — kā iemācīties pieņemt

dvesele44

Pazemība – tā, pirmkārt ir dzīvošana ar mieru Dvēselē! Saskaņā ar sevi, harmonijā ar apkārtējo pasauli un Dievu. Pazemība – tā ir iekšēja to situāciju pieņemšana, kas ar mums notiek. Jebkuru situāciju, jebkurā dzīves sfērā.

Piemēram Ajūrvēda – vēdiskā medicīna uzskata, ka saslimušam cilvēkam nebūs iespēju izārstēties, ja viņš nepieņems savu slimību. Izārstēt var praktiski jebkuru slimību, bet tikai tad, ja cilvēks iekšēji ir samierinājies, sapratis, kāpēc šī slimība viņa dzīvē ir atnākusi un atstrādājis tos uzdevumus, kurus viņam uzstāda šī slimība. Tā arī visas dzīves sarežģītās situācijas – kamēr nepieņemsi, neizmainīsi.

Kā saprast, vai es pieņemu šo situāciju vai nepieņemu? Ja pieņemu – manī iekšā ir miers, mani šajā situācijā nekas neaizķer un neuzvelk. Es par to domāju un runāju mierīgi. Iekšā pilnīgs bezvējš un atslābums. Ja nepieņemu – iekšā ir stress, spriedze, iekšējais dialogs, pretenzijas, aizvainojums u.t.t. Sāpes. Jo vairāk sāpju, jo vairāk nepieņemšanas. Kā tikko pieņemam – sāpes pāriet.

Daudzi, izdzirdot vārdus pazemība vai samierināšanās, ar tiem saprot vājumu un pazemojumu. Saka, ja samierinājies, tātad tas nozīmē, ka sēžu rokas salicis un ļauju, lai pret mani noslauka kājas. Bet patiesībā patiesa pazemība dāvā cilvēkam cieņu. Pazemība un samierināšanās ir iekšienē un tās ir iekšējās īpašības, bet ārējā līmenī es veicu kādas darbības.

Apskatīsim dažus piemērus:

1. Ļoti bieži ar grūtībām mēs sastopamies personīgajās attiecībās. Mūsu galvā ir pavisam cita bildīte attiecībām ar mīļoto cilvēku, nekā tas notiek realitātē. Mūsu galvā gan mīļotā cilvēka tēls, gan viņa uzvedība, ir pavisam citas, nekā to saņemam faktiski. Tiešī šī vēlamā un esošā neatbilstība nodara mums ciešanas un sāpes. Ļoti bieži mūsu bēdu sakni mēs neredzam sevī, bet gan otrā cilvēkā. Lūk, tad, kad viņš izmainīsies, es pārstāšu ciest.

Atcerieties, bēdu sakne nav otrā cilvēkā vai viņa uzvedībā, cēlonis ir mūsos un mūsu attieksmē pret tuvo cilvēku.

Pirmkārt, ir svarīgi pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Mūsu realitāti rada mūsu zemapziņas programmas un Dievs. Mēs patiesībā saņemam nevis to, ko vēlamies, bet gan to, ko esam pelnījuši. Tā strādā karmas likums – ko sēsi, to pļausi. Esošā situācija ir tas, kas izaudzis, pateicoties mūsu pašu iesētajam pagātnē – šajā vai iepriekšējās dzīvēs. Protestēt un ciest ir muļķīgi un nekonstruktīvi. Daudz konstruktīvāk ir pieņemt realitati tādu, kāda tā ir. Pieņemt mīļoto cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar visiem viņa mīnusiem un plusiem, ar visu viņa attieksmi pret mums. Uzņemties atbildību par visu, kas notiek mūsu dzīvē – par notikumiem, cilvēkiem, par viņu attieksmi pret mums!

Tikai es esmu atbildīgs par to, kas notiek manā dzīvē!

To visu mēs paši sev esam “pievilkuši”.Tās ir manas kaut kādas darbības un enerģijas, kas liek otram tā uzvesties attiecībā pret mani, tā, kā man tas nemaz nepatīk. Caur mūsu tuvajiem cilvēkiem pie mums atnāk mūsu pašu karma. Un tālāk ir jāuzrota piedurknes, un jāsāk savs iekšējais darbs.

Viss, kas ar mums šeit notiek – tās ir mūsu mācību stundas. Mūsu tuvie cilvēki ir mūsu galvenie Skolotāji. Katra sarežģītā situācija mums ir dota ne jau cīņai ar to, bet mūsu iekšējai apmācībai. Pateicoties šai situācijai mēs varam dziļāk un pamatīgāk saprast dzīvi, kaut ko sevī izmainīt uz labo pusi, attīstīt sevī beznosacījumu mīlestību, pacelties jau attīstības līmeni augstāk, saņemt kādu mūsu Dvēselei nepieciešamo dzīves pieredzi, atdot savu karmisko parādu.

Tikai pieņemot situāciju, mēs beidzot varam sākt domāt par to – ko tad patiesībā mums māca. Kādēļ un ar kādu nolūku mums šī situācija ir iedota? Ar kādām savām domām un darbībām mēs šo situāciju esam pievilkuši savā dzīvē? Varbūt mēs īsti netiekam galā ar savu Vīrieša vai Sievietes lomu un attīstam savai dabai nepazīstamas īpašības? Tātad mums jāiet un jāsaņem savas macības, kā pareizi pildīt savu lomu. Kā šajā pasaulē jārīkojas Vīrietim un kā jārīkojas Sievietei, lai tas būtu harmonijā ar Visuma likumiem. Es vienmēr runāju par to, ka, lai būtu Vīrietis vai Sieviete, nepietiek vien ar to, ka esi piedzimis Vīrieša vai Sievietes ķermenī. Par Vīrieti vai Sievieti ir jākļūst  – tas ir ļoti nopietns dzīves uzdevums. Un ar šī uzdevuma realizāciju sākas mūsu sūtība šajā pasaulē.

Taču šis nav vienīgais iemesls problēmām attiecības, kaut gan tas ir pats globālākais, un tieši no tā rodas visas pārējās problēmas dzimumu starpā. Un atkal, katra situācija ir krasi atšķirīga un individuāla. Iespējams, šī situācija mums māca pašcieņu un mums attiecībām jāsaka “nē”! Vai arī mums jāiemācās par sevi pastāvēt, un neļaut citiem cilvēkiem mūs pazemot, aizskart un, nedod Dievs, iekaustīt. Tas nozīmē, ka iekšēji jau pieņemot situāciju, es jau sevi aizstāvu ne aizvainojuma un aizkaitinājuma emocijās, bet mīlestības emocijās pret sevi un otru cilvēku, pieņemšanas emocijās. Tas nozīmē. ka iekšēji mūsos ir pilnīgs miers, bet ārēji mēs varam pateikt ko skarbu, rīkoties asi un stingri, neļaut sevi apvainot,  nolikt cilvēku “pie vietas” Tātad mēs rīkojamies ārējā līmenī, neiegrimstot emocijās, bet ne no Ego un aizvainojuma pozīcijas – tātad mēs rīkojamies no Dvēseles pozīcijām.

Kad mēs cīnamies ar situāciju bez pieņemšanas, mums viss notiek uz emocijām un no Ego. Ir jāsajūt, ka esam Dvēsele un jāiemācās arī šajā pasaulē rīkoties kā Dvēselei, un nevis egoisma sakopojumam. Vēl viens ļoti svarīgs moments – jā, protams, ārējā plānā mēs rīkojamies atbilstoši situācijai, lai to izmainītu, taču iekšēji mums visu laiku jābūt gataviem pieņemt jebkuru notikumu pavērsienu.

Atkārtojiet pēc iespējas biežāk, lai tā skanētu kā mantra – es vienmēr esmu iekšēji gatavs pieņemt jebkuru notikumu attīstību. Viss notiks tā, kā to vēlas Dievs – cilvēks domā, Dievs dara! Mums ir jāatbrīvojas no savām piesaistēm pie rezultāta – apmērm tā: es gribu tā un ne savādāk.

Šeit, uz Zemes visur un vienmēr pēdējais vārds pieder Dievam un mums tas ir jāpieņem.

Cits moments – ļoti bieži problēmas personīgajās attiecības tiek dotas tāpēc, lai mēs atstrādātu kādas sava rakstura īpašības – iespējams, mūsu partnera uzvedība norada uz to, ka mēs esam viegli aizvainojami, greizsirdīgi, kritiski, rupji, uzstājīgi, despotiski, cenšamies citus pakļaut savai gribai, neņemam vērā citu cilvēku vēlmes, cenšamies vienmēr paturēt virsroku u.t.t. Tātad mums no šīm īpašībām ir jāatbrīvojas. Piemēram, ja esat kritisks – tātad jums jāiemācās pārstāt koncentrēties uz otra cilvēka trūkumiem un jāiemācās otrā cilvēkā ieraudzīt labās īpašības, teikt viņam labus vārdus, uzslavēt, teikt komplimentus.

Katrā cilvēkā ir īpašības, par kurām viņu slavēt -iemācieties tās redzēt!

Ja esat greizsirdīgs – jums jāiemācās uzticēties cilvēkam un jūsu attiecībām. Ļaut partnerim būt brīvam – viņš nav jūsu īpašums. Un tāpat šajā gadijumā jums jāattīsta pārliecība par sevi, pašapziņa un parliecība par to, ka esat visa labākā cienīgs. Sekojiet sev un savai uzvedībai, pareizi izpildiet savu vīrieša vai sievietes lomu. Pats galvenais – dāvājiet savam partnerim mīlestību. Greizsirdība norāda uz to, ka jūsu partneris jums ir dārgs un jūs nevēlaties viņu zaudēt, tomēr greizsirdība kā mīlestības izradīšanas veids ir destruktīva un agri vai vēlu tā sagraus jūsu attiecības.

Ņemiet vērā, ja esiet greizsirdīgi, jūs enerģētiski jau esat uzaicinājuši trešo savās attiecībās un viņa paradīšanās ir tikai laika jautājums.

Un tāpat, ir ar visām pārējām emocijām – viss, kas no jums tiek prasīts – nomainīt savu negatīvo uz pozitīvo antipodu un trenēt savu apziņu jaunām attiecībām pret partneri un situācijām.

Attiecības – tās vienmēr ir cieņa, brīvība, mīlestība un atdeve. Tā ir kalpošana viens otram.

Attiecībās mums mazāk jādomā par to, kas ir jādara partnerim attiecībā pret mums, bet jadomā par to, kas jadara mums, attiecībā pret savu partneri.Mums ļoti bieži pie rokas ir sarakstiņš ar prasībām pret otru cilvēku, kuram paši visbiežāk mēs neatbilstam. Vienmēr atcerieties par savu atbildības zonu, atbildību attiecībās un mazāk domājiet par partnera atbildības zonu.

Viss sākas no jums – no jums nāks pareizā enerģija un jūsu partneris sāks jums dāvāt pareizo, harmonisko un vajadzīgo enerģiju. Veca kā pasaule ir paruna: mainies un pasaule tev apkārt mainīsies. Cilvēks ir nelabojams, un tā vietā, lai mainītu sevi, vienmēr vēlēsies mainīt pasauli. Te arī vislielākā pasaules bēda un ciešanu iemesls. Taču lādīte atveras tik vienkārši!

2. Val vēl tāds piemērs! Izskatīsiim slimību. Piemēram, cilvēkam tiek uzstādīta diagnoze vēzis. Parasti sākas jautājumi – kāpēc ar mani tā notika, par ko man tas? Ieslēdzas nāves bailes. Notiek pilnīga slimības nepieņemšana un skriešana pa ārstiem – kas glābs, kas palīdzēs????!!! Tas ir ceļš uz nekurieni!!!

Pirmais, kas jāizdara, ir jāpieņem slimība. Slimība nav muļķe. Tā vienmr atnāk uz pareizo adresi, tāpēc, ka patiesībā slimība ir mūsu zemapziņas signāls par to, ka kaut ko mēs daram ne tā.

Tas ir signāls par to, ka mūsu uzvedība un reakcijas uz notikumiem mums ir kaitīgas. Slimība ir Visuma vēršanās pie mums. Dievs ar slimības palīdzību mums saka – tu pārkāp Visuma likumus, apstājies! Ja runājam konkrēti par vēzi, tad tā ir aizvainojuma slimība. Cilvēks uz kādu ir ļoti stipri apvainojies un ilgu laiku nēsā šo aizvainojumu sevī. Iespjams, gadiem ilgi. Zemapziņas līmenī, apvainojoties, mēs tam cilvēkam, uz kuru apvainojamies, sūtam iznīcību.

Un, lūk, šī iznīcināšanas programma kā bumerangs atgriežas pie mums.

Aizvainojums cilvēku saēd un tāpēc vēzis – vēža šūnas saēd organismu. Ir jāatstrādā pagātne, jāatlaiž aizvainojums un jāpiedod. Jāpieņem un jāatlaiž pagātnes situācijas un slimība, kas ir šobrīd. Un tikai, izdarot šo iekšējo darbu, mēs varam cerēt, ka mūsu ārējās darbības, kas saistītas ar slimības ārstēšanu – hospitalizācija, zāles, operācijas, ķīmijterapija nesīs mums kādus jūtamus augļus.

Savukārt, ja mēs ar slimību cīnamies, nepieņemam to, izmantojam tikai ārējās metodes, skraidam pie dažādiem speciālistiem, nedarot savu iekšējo darbu, rezultāts būs bēdīgs. Jo cīņa ar situāciju padara to tikai ļaunāku. Te es tikai kā piemēru minēju vēzi, bet tāpat mums jārīkojas arī ar jebkuru citu slimību!

Tiesa, nevajadzētu krist galējībās un pašā vienkāršākajā saaukstēšanās reizē meklēt dziļus iemeslus. Saaukstēšanās var liecināt par to, ka esam pārāk viegli saģērbušies vai ilgi stāvējuši caurvējā. Vai arī par to, ka pēdējā laikā esam pārāk daudz un smagi strādājuši, un organisms nolēmis mums likt atpūsties. Pagulēsiet, palutināsiet sevi un atkal varēsiet turpināt darboties.

Bet nopietnas slimības prasa nopietnu atstrādāšanu. Vispār jau ceļš pie daudzām nopietnām slimībām sākas no aizvainojuma – ja cilvēks tās iekšēji nepieņem, tad tiek dotas nodevības, ja arī to cilvēks nesaprot, tad tālāk jau nāk slimības un likteņa triecieni. Un, jo vairāk egoisma, jo lielāki triecieni.

Vēl mēs slimojam, kad ejam ne sava aicinājuma ceļu un nepildam savus uzdevumus. Kad ēdam nepareizi.

Rietumu medicīna apgalvo, ka „visas slimības no nerviem”. Savukārt Austrumu medicīnā runā, ka visas slimības ir no nepareizas ēšanas. Tāpēc, lai vienīgais, ar ko jūs slimojat būtu saaukstēšanās, iemācieties pieņemt, pārstājiet apvainoties, sāciet dzīvot harmonijā ar sevi un Dievu, izpildiet savu pienākumu, sekojiet savam aicinājumam un dzīvojiet veselīgu dzīvesveidu – pareizi kustoties un ēdot! Iekšējā līmenī – iemācieties atvērties un dzīvot pilnībā uzticoties Augstākajam Avotam! Pilnīgā ticībā un mīlestībā. Saprotiet, ka esat Dieva radība un Dievs zin, ko un kāpēc viņš jūsu dzīvē dara!

Un, ja tomēr esat saslimuši, tad ārstējaties kompleksi. Strādājiet iekšējā plānā un izmantojiet to, ko piedāvā medicīna. Stradājiet gan ar psihologu, gan ārstu. Es ne reizi vien esmu sastapusi cilvēkus, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu un, kuri uzskata, ka slimību var izārstēt tikai, strādājot ar sevi – bez nekādas medicīnas palīdzības. Esiet saprātīgi!

Mums vēl ļoti tāls ceļš ejams, līdz tam līmenim, kad tikai ar iekšējo darbu varēsim panākt ideālus rezultātus.

Un nekrītiet otrā galējībā, kad cilvēks iedomājas, ka tikai medicīna – zāles un operācijas varēs atrisināt problēmas. Lai dziedinātos, nāksies strādāt kompleksi. Jo, kad mēs esam iemiesotā stāvoklī, tad eksistē trīsvienība – Dvēsele, Gars un Ķermenis. Un problēmas vienā vai otrā plānā runā par problēmām arī pārējos. Slimība taču iesākas smalkajā plānā – mūsu nepareizo darbību un domu rezultātā. Un tikai pēc tam pāriet fiziskajā plānā. Tāpēc ārstēt vajag gan iekšēji, gan ārēji – un tikai tad būs rezultāts. Bieži mēdz gadīties tā, ka it kā cilvēku izārstē, bet pēc laika atkal viņš ir slims ar to pašu. Un viss tikai tāpēc, ka nav notikušas iekšējas izmaiņas.

3. Un, beidzot, vienkāršs sadzīvistisks piemērs.

Piemēram, mums nozaga maku ar dokumentiem, kredītkartēm un naudu – mēs to iekšēji pieņēmām un nekreņķējamies, bet ārēji rīkojamies: ejam, rakstam iesniegumu policijā, daram visu, lai atrastu savus dokumentus un sodītu ļaundari. Tikai šajā gadījumā mūs vada nevis aizvainojums, dusmas un aizkaitinājums. Mēs nevēlam šim cilvēkam, lai viņam rokas nokalstu un vairs neataugtu, nesūtam viņam lāstus u.t.t. Nē, mēs iekšēji esam mierīgi – mēs pieņemam, ka, ja reiz Dievs mums to sūta, tātad kaut kāda iemesla dēļ mums tas ir vajadzīgs. Mēs mierīgi daram to, kas jādara, bez histērijām un bez lāstiem zaglim. Un atkal, iespējams, mums maku nemaz nenozaga, bet mēs paši to pazaudējām?

Vai, piemēram, mums nav darba – mēs iekšēji to pieņemam, nevienu šajā situācijā nevainojam (valsts ne tā vai darba devēji muļķi). Nenorakstām to uz apstākļiem, un nemetamies piedzerties. Jā, šodien tā tas ir – man nav darba, bet tātad man ir vairāk brīva laika, lai saprastu, ko es patiešām vēlos, un ar ko vēlos nodarboties profesionāli.

Vai tas darbs, kas mums bija, patiesībā bija mūsu sapņu darbs? Vai arī mēs to darījām tikai tāpēc, lai maksātu rēķinus? Varbūt Dievs mums apzināti to atņēma, lai mēs beidzot atrastu savu sapņu darbu, sāktu realizēt savus talantus?

Bet, varbūt, piemēram – ja esmu sieviete, varbūt man laiks beidzot vairāk laika veltīt mājai un ģimenei un pārlikt ģimenes materiālo nodrošinājumu uz vīrieša pleciem, kā tam vispār patiesībā arī būtu jābūt? Varbūt beidzot ir pienācis laiks sajust sevi kā Sievieti – mājas pavarda uzturētāju un sākt apkārt sev, savā ģimenē uzturēt ģimeniskumu un mīlestību? Mēs esam mierīgi. Un mēs mierīgi analizējam lietu kartību. Ārējā plānā mēs neguļam dīvānā, pārskatam sludinājumus, izsūtam CV. Taču ar visu to mēs nelamājam savu likteni, Dievu par to, ka mums kaut kas nav iedots.

Gluži otrādi – mēs esam pateicīgi liktenim par to, ka aiz pagrieziena mūs gaida kaut kas labāks, kā iepriekšējais darbs (galu galā mums ir parādījies laiks atpūtai no mūžīgās skriešanas) un, iespējams, ar pazudušo maciņu mēs atpirkāmies no kādām vēl lielākām problēmām.

Kas zin? Tas zināms ir tikai Dievam. Tikai viņš redz pasaules kopbildi. Un tā – it visā pilnīga uzticēšanās Dievam, zināšana un sapratne par to, ka Dievs zina, ko un kam viņš mūsu dzīvē dara. Pieņemšana!

Pats brīnumainākais ir tas, ka iekšēja pieņemšana un miers ļoti ātri atrisina visdažādākās problēmas – cilvēks atveseļojas, maciņš ar visu naudu un dokumentiem atrodas, attiecības ar tuvajiem cilvēkiem atjaunojas vai uzlabojas. Tā vai savadāk, pēc viena vai cita scenārija, risinās jebkuras problēmas. To es novēroju visu laiku. Gan savā dzīvē, gan citu cilvēku dzīvēs, kuri praktizē situāciju pieņemšanu. Tāpēc, ka pieņemšana atver milzīgu enerģijas plūsmu – mēs atrodamies šajā plūsmā un pievelkam sev kā magnēti vislabākos risinājumus.

Viss ir ļoti vienkārši – mēs vienkārši pareizi izejam situācijas un mums tas simtkārt atmaksājas. Pieņemšana ir mīlestība. Bet tas, ko mēs mīlam, vienmēr kļūst par mūsu sabiedroto! Pieņemt situācijas – nozīmē reaģēt uz situāciju ar mīlestību. Bet mīlestība – ir pati spēcīgākā enerģija pasaulē. Tieši tāpēc mēs šeit arī esam atnākuši – krāt sirdī mīlestību un uz visām situācijām reaģēt ar mīlestību!

No kurienes dzimst pazemība? No tā, ka mēs zinām, ka ir likumi, kuri vada Likteni un mēs esam gatavi tos ievērot. Mums ir skaidra sapratne, ka es neesmu šis ķermenis, ka es esmu Dvēsele! Mēs visi esam Dvēseles. Kad iemiesojamies šeit – uz Zemes, diemžēl vairums no mums to aizmirst un sāk uzskatīt sevi par vienkāršu mirstīgu ķermeni un dzīvot pēc principa – dzīvojam tikai vienreiz un viss ir jāpaspēj! Bet patiesībā katram no mums ir paredzēti simti un tūkstoši inkarnāciju.

Avots: http://www.garsoz.ru

Tulkoja: Ginta FS

Vienkārši izlasi

434

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka par piedošanu

piedošana

Šī pasaka jums palīdzēs nedaudz savādāk paskatīties uz savu sāpi par pāridarījumiem, kurus mēs krājam, krājam, krājam…

— Es nepiedošu, — teica Viņa. – Es atcerēšos.

— Piedod, — palūdza Eņģelis. – Piedod, tev kļūs vieglāk.

— Ne par ko, — viņa spītīgi saknieba lūpas. — To nevar piedot. Nekad.

— Tu atriebsies? – viņš uztraukti jautāja.

— Nē, es neatriebšos. Es būšu augstāk par to.

— Tu alksti barga soda?

— Es nezinu, kāds sods būtu pietiekams.

— Visiem nākas maksāt par saviem lēmumiem. Agri vai vēlu, bet visiem… — klusi teica Eņģelis. — Tas ir neizbēgami.

— Jā, es zinu.

— Tad piedod! Noņem no sevis šo nastu. Tu taču tagad esi tik tālu no saviem pāridarītājiem.

— Nē. Nevaru. Un negribu. Viņiem nav piedošanas.

— Labi, tava darīšana. — nopūtās Eņģelis. – Kur esi nolēmusi glabāt savu aizvainojumu?

— Šeit un šeit. — viņa pieskārās galvai un sirdij.

— Lūdzu, esi uzmanīga. — lūdza Eņģelis – Aizvainojuma inde ir ļoti bīstama. Tā var kā akmens vilkt uz leju, var aizdegt dusmu uguni, kas sadedzina visu dzīvo.

— Tie ir Piemiņas Akmens un Cēlās Dusmas, — viņa pārtrauca. – Tie ir manā pusē.

Un aizvainojums ieperinājās tur, kur viņa teica – galvā un sirdī.

Viņa bija jauna un vesela, viņa būvēja savu dzīvi, viņas dzīslās ritēja karstas asinis un viņa kāri elpoja brīvības gaisu. Viņa apprecējās, piedzemdēja bērnus, viņai bija draugi. Protams, dažkārt viņa uz tiem apvainojās, taču parasti piedeva. Dažkārt strīdējās un dusmojās, bet tad piedeva viņai. Dzīvē gāja visādi, taču par savu aizvainojumu viņa necentās atcerēties.

Pagāja daudzi gadi, līdz viņa atkal izdzirdēja šo neciešamo vārdu – «piedot».

— Mani nodeva mans vīrs. Ar bērniem mūžīgas nesaskaņas. Nauda mani nemīl. Ko darīt? – viņa jautāja padzīvojušam psihologam.

Viņš uzmanīgi viņu uzklausīja, izprašņāja, noskaidroja, nez kāpēc, visu laiku vaicāja par bērnību. Viņa dusmojās un visu laiku centās pārcelt sarunu uz šodienu. Taču viņš visu laiku atgrieza viņu bērnībā. Viņai šķita, ka viņš visu laiku cenšas rakņāties pa viņas atmiņām, cenšoties izvilkt dienasgaismā viņas  seno aizvainojumu. Viņa to negribēja un tāpēc pretojās. Taču šis tēvocītis bija neatlaidīgs.

— Attīrīties jums vajag, — viņš noslēgumā teica. – Jūsu aizvainojums ir izaudzis. Uz tā klājušies vēlākie aizvainojumi kā polipi uz koraļļu rifa. Šis rifs kļuvis par šķērsli enerģijas plūsmai. No tā jums dzīvē visādas problēmas – ģimenē, finansēs. Šim rifam ir asas malas, tās ievaino jūsu dvēseli. Tam iekšā sapinušās dažādas emocijas, tās indē jūsu asinis ar saviem atkritumiem un tā pievelk arvien vairāk un vairāk jaunas nepatikšanas.

— Jā, es to jūtu, — pamāja sieviete. – Laiku pa laikam es kļūstu nervoza, dažkārt pārņem depresija, dažkārt vienkārši kādu gribas nogalināt. Labi, vajag attīrīties. Bet kā?

— Piedodiet to pirmo, pašu lielāko nodarījumu, — psihologs deva padomu. – Nebūs fundamenta un rifs pats sabruks.

— Ne par ko! – iecirtās sieviete. – Tas ir taisnīgs aizvainojums, jo tā tur arī bija! Man ir tiesības apvainoties!

— Jūs vēlaties lai jums būtu taisnība, vai tomēr vēlaties būt laimīga? – jautāja psihologs. Taču sieviete neatbildēja, viņa vienkārši piecēlās un aizgāja, līdzi sev aiznesot savu koraļļu rifu.

Pagāja vēl daži gadi. Sieviete atkal sēdēja pieņemšanā – nu jau pie ārsta. Ārsts skatījās viņas rentgena uzņēmumus, pētīja asins analīzes, drūmi kodīja lūpas.

— Dakter, ko jūs klusējat? – viņa neizturēja.

— Vai jums ir radinieki? – jautāja ārsts.

— Vecāki nomira, ar vīru esam šķirti, bērni ir un mazbērni – arī. Bet kam jums mani radinieki?

— Redziet, jums ir audzējs. Lūk, šeit, — un ārsts parādīja galvaskausa uzņēmumu, kurā skaidri varēja redzēt veidojumu. – Spriežot pēc analīzēm, šis audzējs ir ļaundabīgs. Tas izskaidro jūsu regulārās galvassāpes, bezmiegu un ātro piekušanu. Pats ļaunākais ir tas, ka šis veidojums ātri aug. Tas palielinās, lūk kas ir slikti. 

— Un ko tagad? Man jāiet uz operāciju? – sirdij stingstot, viņa vaicāja.

— Nē, — un ārsts sadrūma vēl vairāk. – Lūk, jūsu pēdējā gada kardiogrammas. Jums ir ļoti vāja sirds. Tāda sajūta, ka tā ir saspiesta no visām pusēm un nav spējīga strādāt ar pilnu jaudu. Tā var nepārciest operāciju. Jums iesākumā jāapārstē sirds. un tikai pēc tam…

Viņš nepateica līdz galam, taču sieviete saprata, ka “pēc tam” var arī nepienākt. Vai nu sirds neizturēs, vai audzējs ņems virsroku.

— Arī asins analīzes jums ir ļoti sliktas. Hemoglobīns zems, leikocītu par daudz… Es izrakstīšu jums zāles, — teica ārsts. – Taču jums pašai jācenšas sev palīdzēt. Jums jāsaved organisms puslīdz kārtībā un morāli jāsagatavojas operācijai.

— Bet kā?

— Pozitīvas emocijas, siltas attiecības ar saviem mīļajiem. Galu galā – iemīlaties! Pāršķirstiet albūmus, atcerieties laimīgo bērnību.

Sieviete šķībi pasmaidīja.

— Pamēģiniet visiem piedot, īpaši vecākiem, — negaidīti ieminējās ārsts. – Tas atvieglos dvēseli. Mana praksē ir bijuši gadījumi, kad piedošana ir darījusi brīnumus.

— Vai tiešām!? – ironiski ievaicājās sieviete.

— Iedomājaties, tiešām! Medicīnā ir daudz palīginstrumentu. Kvalitatīva aprūpe. Piemēram – rūpes. Piedošana arī var kļūt par lieliskām zālēm – pie tam – bezmaksas, bez receptes.

Piedot. Vai nomirt. Piedot vai nomirt? Nomirt un nepiedot? Kad izvēle kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, jāizlemj, kādā virzienā tu skaties.

Sapēja galva. Īdēja sirds: «Kur tu glabāsi savu aizvainojumu?» «Šeit un šeit». Tagad tur sāpēja. Jā, tiešām, aizvainojums ir izaudzis un tagad tam vajadzīgs vairāk vietas. Tam sagribējās izspiest savu saimnieci, pārņemt visu ķermeni. Dumjais aizvainojums nesaprata, ka ķermenis neizturēs un nomirs.

Viņa atcerējās savus galvenos pāridarītājus – tos, no bērnības. Tēvu un māti, kuri visu laiku vai nu strādāja vai strīdējās. Viņi vinu nemīlēja tik, cik viņai gribējās. Nekas nelīdzēja, ne labās atzīmes, ne teicamā uzvedība, ne protesti un boikoti. Pēc tam viņi izšķīrās un katrs nodibināja jaunu ģimeni, kurās viņai vieta neatradās. Sešpadsmit gados viņu nosūtīja uz tehnikumu citā pilsētā, iespiežot rokā biļeti, trīs tūkstosus rubļu un čemodānu ar mantām. Tajā brīdī viņa kļuva patstāvīga un nolēma: «Nepiedošu!». Viņa nēsāja šo aizvainojumu visu savu dzīvi, viņa nosolījās, ka tas kopā ar viņu nomirs, un laikam jau tas šobrīd arī notika.

Bet viņai bija bērni, mazbērni un atraitnis Sergejs Stepanovičs, kurš diezgan neveikli centās viņu aplidot. Negribējās mirt. Vēl par agru! «Jāpiedod, — viņa nolēma. – Kaut vai jāpamēģina».

— Vecāki, es jums piedodu, — nepārliecināti viņa teica. Vardi izskanēja neīsti, žēli un nepārliecinoši. Tad viņa paņēma pildspalvu un papīru un uzrakstīja: “Cienījamie vecāki! Dārgie vecāki! Es vairāk nedusmojos. Es piedodu jums.”

Mutē parādījās rūgta garša, sirds sažņaudzās, galva sāka sāpēt vēl vairāk. Bet viņa sažņaudz pildspalvu cieši rokā un turpināja rakstīt: «Es jums piedodu. Es jums piedodu». Nekāda atvieglojuma, tikai niknums viņu pārņēma.

— Ne tā, — čukstēja Eņģelis. – Upe vienmēr tek uz vienu pusi. Viņi ir vecāki, tu – jaunāka. Viņi bija pirms tam, tu – pēc tam. Ne tu viņus radīji, viņi radīja tevi. Viņi dāvāja tev iespēju piedzimt. Esi taču pateicīga!

— Esmu pateicīga, — sieviete nočukstēja. – Un es patiešām ļoti vēlos viņiem piedot.

— Bērniem nav tiesību tiesāt un nosodīt savus vecākus. Vecākiem nepiedod. Viņiem lūdz piedošanu.

— Par ko? – viņa jautāja. – Vai tad es izdarīju ko sliktu?

— Tu sev izdarīji sliktu. Pēc tam tu atstāji sevī šo aizvainojumu? Kāpēc tev sāp galva? Kādu akmeni tu nesā krūtīs? Kas indē Tavas asinis? Kāpēc tava dzīve netek kā skaista, ūdens bagāta upe, bet tek kā mazas urdziņas? Tu vēlies lai Tev ir taisnība, vai Tu vēlies būt laimīga un vesela?

— Vai tiešām tas viss tikai no mana aizvainojuma uz vecākiem? Vai tiešām tas mani tā izmocījis?

— Es tevi brīdināju! — atgādināja Eņģelis. – Eņģeļi vienmēr brīdina. Nekrājiet aizvainojumu, nenēsājiet sevī to, neindējiet sevi ar to. Tas smird, indē visu sev apkārt. Mēs brīdinam! Ja cilvēks izdara izvēli par labu aizvainojumam, mums nav tiesību tur iemaisīties. Ja – par labu piedošanai – mūsu pienākums ir palīdzēt.

— Vai es vēl varu salauzt šo koraļļu rifu? Vai jau ir par vēlu?

— Nekad nav par vēlu, — maigi sacīja Eņģelis.

— Bet viņi taču sen ir nomiruši! Man nav kam tagad lūgt piedošanu, kā man būt?

— Tu palūdz. Viņi dzirdēs. Varbūt nedzirdēs. Galu galā, tu to dari sevis, ne viņu dēļ.

— Mīļie vecāki, — viņa iesāka. – Piedodiet man, lūdzu, ja kaut kas ne tā… Un vispār, piedodiet par visu.

Viņa kādu laiciņu runāja, tad apklusa un ieklausījās sevī. Nekādu brīnumu – sirds īd, galva sāp, nekādu īpašu sajūtu, viss – kā vienmēr.

— Es pati sev neticu. — viņa atzinās. – Tik daudz gadu pagājis…

— Pamēģini savādāk, — deva padomu Eņģelis. – Kļūsti atkal par bērnu.

— Kā?

— Notupies uz ceļiem, un vērsies pie viņiem, kā bērnībā – mammu, tēti…

Sieviete, nedaudz minstinoties notupās ceļos, salika rokas kā lūgšanā, paskatījās augšup un teica: «Mammu, tēti». Pēc tam vēlreiz: «Mammu, tēti…». Acis pletās platas un piepildījās asarām. «Mammu, tēti… tā esmu es, jūsu meita… piedodiet man… piedodiet man!». Viņas sirds sažņaudzās, tad atlaidās un izlauzās nevaldāmas elsas un asaras. Bet viņa atkārtoja un atkārtoja: «Piedodiet man. Lūdzu, piedodiet man. Man nebija tiesību jūs nosodīt. Mammu, tēti……».

Pagāja kāds laiks, iekams asaru straumes izsīka. Bezspēkā viņa sēdēja uz grīdas, piespiedusies pie dīvāna malas.

— Kā Tu? – jautāja Eņģelis.

— Nezinu. Nesaprotu. Liekas, ka tukša, — viņa atbildēja.

— Atkārto to katru dienu, četrdesmit dienas, — teica Eņģelis. – Kā ārstēšanas kurss. Kā ķīmijterapiju. Ja vēlies – ķīmijterapijas vietā.

— Jā, jā, labi. Četrdesmit dienas. Es darīšu.

Krūtīs kaut kas pulsēja un durstīja, vēlās rūgtiem viļņiem. Varbūt tās bija rifa atlūzas. Un pirmo reizi pa ilgiem laikiem tā vienkārši – ne no kā nesāpēja galva…

Autors: Elfika (http://www.elfikarussian.ru/)

Tulkoja: Ginta FS

Tāds cilvēks!

habenskii3

Konstantīnu Habenski mēs zinām ka lielisku aktieri, zinām arī to, ka viņš vienmēr ir paticis sievietēm, taču ne visi zin to, ka šis cilvēks savā dzīvē saskāries ar problēmu, kas uz visiem laikiem mainījusi viņa un daudzu cilvēku dzīvi. Un tieši tāpēc šodien mēs Konstantīnu Habenski varam saukt par Cilvēku ar Lielo Burtu.

2007. gadā Konstantīnam un Nastjai piedzima pirmais un vienīgais dēls. Īsi pēc dzemdībām mīļotā sieva saslima ar vēzi. Nevilcinoties un nedomājot, viņš pārdeva savu māju un visus savus honorārus (tajā brīdī viņam bija galvenās lomas filmās “Likteņa ironija 2” un “Admirālis”) viņš atdeva sievas ārstēšanai. Ar to nepietika, nācās ielīst parādos. Šajā cīņā viņš zaudēja – pēc gada sieva nomira.

habenskii7

Un no šī brīža, viņš kopā ar dēlu mitinās pavisam vienkāršā dzīvoklī un visus savus honorārus ziedo labdarībai. Uz šodienu Habenskis  no galvas vēža izglābis 150 bērnus.

2014. gada pavasarī Konstantīns ieradās Kazaņā, lai apciemotu bezcerīgi slimus bērnus un nospēlētu savu labdarībai veltītu pirmizrādi. Nopelnīto naudu viņš atkal ziedoja, lai izglābtu vēl 4 bērnus. Tādi cilvēki ir starp mums. Un nav svarīgi, kādas profesijas vai tautības.

Habensku ģimenes stāstu lasiet:

http://www.liveinternet.ru/users/3166127/post225173416/

Tulkoja; Ginta FS