Dzīvo un neraizējies

Tev ir tik daudz seju. Iekšienē tu domā vienu, ārpusē tu paud ko pavisam citu. Tu neesi organiski viens vesels.

Atslābsti un sagrauj to stingumu, ko tevī radījusi sabiedrība. Runā tikai to, ko domā. Rīkojies atbilstoši savai spontanitātei un nedomā par sekām. Šī dzīve ir maza un to nevajag saindēt ar pārdomām par sekām šeit un tur – citā pasaulē.

Cilvēkam vajag dzīvot totāli, intensīvi, priecīgi un kā atvērtai grāmatai, kas pieejama ikvienam, kurš to vēlas lasīt. Protams, tavs vārds nebūs izlasāms vēstures grāmatās. Taču kāda jēga vēlēties, lai tas tur būtu?

Dzīvo un neraizējies par to, atcerēsies tevi vai neatcerēsies – ja raizēsies par to, tas padarīs tevi nedzīvu. Miljardiem cilvēku ir dzīvojuši uz šīs zemes un mēs pat nezinām viņu visu vārdus. Pieņem šo vienkāršo patiesību – tu šeit esi tikai uz dažām dienām, pec tam tevis vairs nebūs. Šīs dažas dienas nevajadzētu tērēt liekulībai un bailēm. Par šīm dažām dienām ir jāpriecājas.

Neviens neko nezin par nākotni. Tava paradīze, tava elle un Dievs ir pati lielākā hipotēze. Vienīgais, kas ir tavās rokās, ir tava dzīve – padari to pēc iespējas bagātīgāku.

OŠO “Tuvība. Uzticēšanās sev un otram”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazie, svarīgie dzīves mirkļi.

!!!01

Kāds Ņujorkas taksists savā Facebook lapā rakstīja:

– Es atbraucu uz noteikto adresi un, kā tas pieņemts, signalizēju. Pagaidījis pāris minūtes, signalizēju vēlreiz. Tā kā tas bija mans pēdējais reiss, es padomāju par to, ka vajadzētu braukt prom, tomēr tā vietā “noparkoju” mašīnu, piegāju pie durvīm un pieklauvēju… “Minūti uzgaidiet” – atbildēja smalka, padzīvojušas sievietes balss. Es dzirdēju, ka kaut kas tiek vilkts pa zemi.

Pēc ilgākas pauzes durvis atvērās. manā priekšā stāvēja maziņa, apmēram 90 gadus veca sieviete. Viņa bija ģērbusies kokvilnas kleitā un cepurītē ar plīvurīti, kā no 40to gadu filmām. Viņai blakus stāvēja neliels čemodāns. Dzīvoklis izskatījās tā, it kā tajā daudzus gadus neviens nebūtu dzīvojis. Visas mēbeles bija apklātas ar palagiem. Nebija ne pulksteņu pie sienas, ne kādas sīklietiņas vai trauki plauktos. Istabas stūrī stāvēja kartona kaste pilna ar fotogrāfijām un stikla traukiem.

«Vai palīdzēsiet man aiznest somu līdz mašīnai?» – viņa vaicāja. Es aiznesu čemodānu uz mašīnu, pēc tam atgriezos lai palīdzētu sievietei. Viņa pieķērās man pie rokas un mēs lēnām devāmies uz mašīnas pusi.

Viņa turpinaja man pateikties par labestību. «Tas nekas», – teicu es, – «Es vienkārši cenšos pret saviem pasažieriem izturēties tā, kā es vēlētos lai izturētos pret manu mammu».

«Ai, Tu esi tik labs puisis», – teica viņa. Kad iesēdāmies mašīnā, viņa nodiktēja man adresi, pēc tam pajautāja: «Vai mēs varētu izbraukt caur pilsētas centru?».

«Tas nav pats taisnākais ceļš», – es atbildēju.

«Es neiebilstu”, – viņa teica. – «Es nesteidzos. Es dodos uz nespējnieku patversmi».

Skatījos atpakaļskata spogulī. Viņas acis mirdzēja. «Mana ģimene jau sen aizbrauca», – viņa turpināja mierīgā balsī – «Ārsts saka, ka man vairs ilgi nav atlicis».

Es mierīgi pastiepu roku un izslēdzu skaitītāju.

«Pa kādu maršrutu Jūs vēlaties braukt?» – es jautāju.

Turpmākajās divās stundās mēs braukājām pa pilsētu. Viņa rādīja man ēku, kura agrāk bija strādājusi par liftnieci. Mēs braucām caur rajonu, kur viņi ar vīru bija dzīvojusi, kad bija jaunlaulātie. Viņa parādīja man noliktavu, kur agrāk bija bijusi deju zāle un kur viņa bērnībā nodarbojās ar dejošanu.

Brīžam viņa palūdza man apstāties kādas ēkas priekšā un, neko nesakot, skatījās tumsā. Pēc brīža pēkšņi viņa teica: «Esmu piekususi, tagad labāk brauksim».

Klusēdami mēs braucām uz adresi, kuru viņa man iedeva. Tā bija zema ēka, kaut kas līdzīgs maziņai sanatorijai, ar piebrauktuvi līdzās ostai.

Tikko mēs piebraucām, pie mašīnas pienāca divi sanitāri un rūpīgi palīdzēja sievietei izkāpt. Jādomā, ka viņu šeit gaidīja. Es izcēlu čemodānu no bagažnieka un noliku durvju priekšā. Sieviete jau sēdēja invalīdyu ratiņos.

«Cik esmu Jums parādā?» – viņa jautāja, atverot somiņu.

«Necik» – teicu es.

«Jums taču jāpelna iztika» – viņa jautājoši vērās manī.

«Ir arī citi pasažieri” – es atbildēju.

Pat neaizdomājoties es pieliecos un apskāvu viņu. Viņa atbildot stingri apskāva mani.

«Tu uzdāvināji večiņai nedaudz laimes» – viņa teica. – «Pateicos Tev par to».

Es paspiedu viņas roku un aizgāju… Aiz manas muguras aizvērās durvis, tā aizvērās vēl viena mūža grāmata….

Atpakaļceļā es vairs neņēmu pasažierus. Braucu, kur acis rāda, ieslīdzis savās domās. Tajā dienā man negribējās runāt. Kas notiktu, ja šai sievietei būtu gadījies dusmīgs taksists vai kāds, kuram ātri gribētos beigt savu maiņu? Kas notiktu, ja es būtu atteicies izpildīt viņas vēlmi pabraukāt pa pilsētu vai arī pāris reizes pasignalizējis un aizbraucis?.

Noslēgumā gribu teikt, ka neko svarīgāku savā dzīvē es neesmu darījis.

Mēs esam radināti domāt, ka mūsu dzīve griežas ap lieliem notikumiem, taču izrādās, ka dažkārt tas, kas pavisam maziņš un sīks šķiet citiem, mums nozīmē ko ļoti svarīgu.

Mazie, svarīgie dzīves mirkļi, kas arī ir Dzīve!

Tulkoja: Ginta FS