Par planētām, ceļa biedriem un virsotņu iekarošanu

kalnos divatā

Cik ļoti rūpīgi mēs izvēlamies to cilvēku, ar kuru kopā iesim uz tuvāko veikalu, ja ballītē savākusies lielāka kompānija un pēkšņi izrādījies, ka aizmirsuši nopirkt maizi un salvetes? Ne īpaši rūpīgi, vai ne? Kāds sīkums – var paņemt līdzi jebkuru, lai nebūtu garlaicīgi, uz minūtēm trīsdesmit, var atrast ar ko papļāpāt.

Bet, ja braucam atvaļinājumā uz divām nedēļām, jau daudz nopietnāk skatāmies uz cilvēkiem, vai tiesa?
Labi, ja vēl dažādās mājiņās dzīvosim, bet, ja nu vienā numurā, tad centīsimies izvēlēties to, kurš ir patīkams, adekvāts, un ar kuru mums ir līdzīgas intereses, savadāk, pats zini, kā bieži gadās: viens grib gulēt, otrs staigāt, vienam logi pa nakti jāatver, otram odi traucē un caurvējš, viens ēd gaļu un dzer alu, bet citi ir vegāni un veselīga dzīves veida piekritēji… Īsāk sakot, atvaļinājums nebūs parāk mierīgs un harmonisks, ja cilvēki ir ļoti atšķirīgi un ne īpaši cenšas viens otru saprast.

Tālāk iedomājamies, ka esam nolēmuši doties ekspedīcijā veikt kādu tālu un sarežģītu maršrutu (piemēram, kalnos). Mēs taču ļoti nopietni izvēlēsimies cilvēkus, kurus aicināsim savā komandā? Protams!

Ja paredzēts nopietns pasākums. Skaistums, prasme runāt, humora izjūta, finansiālā nodrošinātība, protams, ir labi izklaides braucieniem un patīkamai atpūtai, taču, lai kāptu kalnos, ar to nebūs pietiekami. Kalni, ziniet, prasa sapratni par to, ka jābūt patiešām stipram gribasspēkam un spēkam, lai tiktu līdz virsotnei. Darbībām jābūt saskaņotām, fiziskajai sagatavotībai jābūt labai un vēl nepieciešams profesionālisms, gara spēks, izveicība, gatavība palīdzēt tiem, kuri piekusuši, spēja darboties komandā. Bet, pats galvenais ir tas, ka katram ir viņa paša personīgais kāpiens un atbildība par to ir uz katra paša pleciem, un neviens cits mūsu vietā šo darbu neveiks. Ejam mēs kopā, bet katrs pats par sevi.

Jā mēs analizējam variantu ekspedīcija uz diviem, tad viss augstāk minētais kļūst vēl jo svarīgāks. Ja viens piekusīs vai pārdomās iet uz priekšu, tad otram nāksies apstāties blakus. Savstarpējs atbalsts un savā ziņā upurēšanās, protams, ir ļoti labi un vērtīgi (ik pa laikam), taču ļoti bieži partnerattiecībās partnerus vilina atšķirīgi augstumi un izrādās, ka vairums gadījumos, diemžēl to saprot pārāk vēlu. Tā arī sanāk: netika skaidrībā ar sevi, neapsprieda maršrutu, neizskaitļoja savus spēkus, un pēc tam viens saka: “Viss, man pietiek”, otrs nopūšas, cenšas pierunāt kustēties uz priekšu, bet saprot, ka partnerim “arī šeit ir labi”. Un pēc tam nākas vai nu palikt blakus ar to, kurš jau sasniedzis savu virsotni, vai atstāt viņu un pašam doties tālāk, kas arī nav pats vienkāršākais un skaistākais variants.

Es runāju par reālu atšķirību mērķos un dzīves mērogos, nevis par bēgšanu no atbildības no sērijas: “Oi, mūsu ģimene un bērni bija mana lielāka kļūda, es braucu meditēt uz Himalajiem”.

Protams, var nest savu partneri uz rokām, cenšoties viņam parādīt savu virsotni, var viņu vilkt, stumt, var pierunāt, var motivēt, taču jēga ir tajā, ka tas, kas mums pašiem šķiet milzīgs un skaists piedzīvojums, tīkots sasniegums un visa mūsu kāpiena jēga, var ļoti nogurdināt tuvo cilvēku un pat likt viņam ļoti ciest.

Spēku mērķa sasniegšanai dod pēc tam, kad tu šo mērķi esi sirdī izauklējis, izaudzējis, tas izaudzis no ļoti lielas vēlmes, un šai vēlmei jābūt mūsējai, ne svešai. Svešas vēlmes nepāraug mērķos un neiedvesmo uz lielām lietām.

Pirms uzaicini kādu kopīgā kāpienā, ir vērts pajautāt, vai cilvēks vēlas iet tur, kur vēlies iet tu pats? Ir, protams, variants, kad tu savu mīļoto cilvēku atstāj jūsu kopīgajā mājīgajā dzīvesvietā un viens pats dodies iekarot savas virsotnes un atgriezies ar uzvarām, taču, vai viņu apmierinās tava pastāvīgā prombūtne? Uzvaras uzvarām, taču vairumam cilvēku negribās iekarot nekādas virsotnes. Ģimene, māja, bērni, mierīga harmoniska dzīve – tas ir pietiekami. Un labi.

Tā arī sanāk, ka, jo augstāk uzkāp, jo mazāk tur var sastapt cilvēkus, kuri iet pa to pašu maršrutu.

Jā, tiesa, ka ar gadiem attīstītas iemaņas un, ja ir vēlēšanās, tad dod iespēju iet blakus savam mīļotajam cilvēkam arī garus ceļa gabalus – laukus, pļavas, līdzenumus, ceļus, veikalus, tusiņus – pēc sarežgītiem maršrutiem jebkas ir pārvarams. Viena vienīga problēma: ka tevī kaut kas pastāvīgi atgriež tavu uzmanību pie tām takām, uz kurām reti kādu varēja satikt, bet ar to arī vertīgs ir ceļš. Vieniem kalni, citiem upes, vēl citiem – lauki un meži. Nav labāku un sliktāku ceļu, katram ir savs paša un ir liela laime, ja šo ceļu izdodas iet kopā ar kādu, ar kuru jums ir vienāds augstums. Un kāds man čukst priekšā, ka tadu cilvēku nevar nejauši satikt.

Nezinu, kā ir patiesībā, bet ticu, ka ir jāturpina rāpties savā augstumā, nelolojot pārāk lielas cerības, ka kāds tevi tur gaidīs, vienkārši ej savu ceļu un dari to, kā dēļ esi nācis šai pasaulē. Un tici man, dzīve izdomās, kā noorganizēt tikšanos ar to, kurš iet vienā virzienā ar tevi. Runā, ka dzīve pieder drosmīgajiem, un es tam pilnībā piekrītu.

Diemžēl vairums cilvēku apstājas savā attīstībā pārāk agri, bet tur, kur nav attīstības, noteikti būs stagnācija. Nevēloties pārvarēt savas iekšējās un ārējās barjeras, neattīstot sevī vajadzīgās rakstura iezīmes, cilvēkam grūti saņemt lielo prieku no mazajām un lielajām uzvarām pār sevi un rezultātā viņš nonāk pie idejas pamēģināt “nopirkt” to visu, tādā veidā apkraujot sevi ar milzīgu daudzumu materiālo vērtību. Es teikšu: tā ir ārkārtīgi bezperspektīva nodarbe.

Pats vērtīgākais dzīvē ir LAIKS un CILVĒKI. Prasmīga rīkošanās ar laiku un labi cilvēki blakus – ir spilgtas, piepildītas un interesantas dzīves, iekšējās harmonijas un materiālās labklājības ķīla.

Ja par ceļa biedriem, tad… Nebūtu slikti iesākumā kļūt par planētu ar ļoti spēcīgu pievilkšanās centru un pienācīgu spēka pakāpi, planētu, kuras orbītā gribētos riņķot šim pašam ceļa biedram, un tāpat būt gatavam pārvērsties par pavadoni, kurš visu laiku riņķo un riņķo apkārt vienai vienīgajai pievilcīgajai un brīnumskaistajai planētai.

Es vēlu jums laimi!
Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nomelnot, pazemot un iemīt dubļos…

taurinsh14

Nomelnot, pazemot un iemīt dubļos…
tā ir pavisam vienkārsa tehnika. Un pat visgaišāko, labestīgāko un pat svētāko var pārvērst par izsmiekla un ķengu objektu. Tā psihologs Viktors Frankls briesmīgajā koncentrācijas nometnē atbildēja uz fašistu jautājumu: “kas tu biji, pirms kļuvi par numuru…?” – “es biju ārsts un ārstēju cilvēkus”.
Un fašists nievājoši teica: “tu biji nožēlojams dakterelis un izmānīji no cilvēkiem naudu!” Frankls saprata, ka tā ir viņa personības iznīcināšana un visa tā, pateicoties kam vinš dzīvoja un izdzīvoja noniecināšana. Viņš metās virsū fašistam – tepat, koncentrācijas nometnē, kur fonā rēgojas gāzes kameras un karātavas. Tāpēc, ka mirklī, kad tu samierinies ar noniecināšanu, tu esi miris. Viss gaišais, labestīgais, priecīgais ir iznīcināts un iemīts dubļos. Un nav vairs kam dzīvot, var tikai eksistēt, kā lops, kurš gaida savu nokaušanas dienu. Nav vairs ne lielas mūzikas, ne cilveciskas augstsirdības un dvēselisku vērtību – nekā vairs nav. Ir tikai “nāves fabrika”, kur vienpersoniski valda ļaunums.
Frankls izdzīvoja. Un arī ieslodzījumā turpināja savu psihologa darbu. Un prātā rakstīja savu grāmatu, kura pēc tam, vēlāk kļuva par glābiņu un atbalstu miljoniem cilvēku. Tiem cilvekiem, kuru personību centās sabradāt, bet viņu ideālus – apsmiet.

Cilvēks dzīvo, kamēr viņam ir ideāli, kamēr viņā ir iekšējais ētikas likums un zvaigžņotas debesis virs galvas… Bet arī zvaigžņotas debesis ne visus priecē un sajūsmina.

Tā Čehovam “Duelī” Lajevskis par kaukāza vareno dabas skaistumu teica: “visi tie strauti un kalni ir viens vienīgs mēsls un vairāk nekas!”…. Inteliģents un izglītots cilvēks saka ko tādu – tas ir pat brīnumaini! Nekā brīnumaina. Pietiek palasīt vien dažus masu mēdijus, dažus sociālo tīklu statusus, lai saprastu, ka tādi izteikumi šodien šķiet ikdienišķi. Par visu skaisto un gaišo var vienkārši pateikt: “mēsli – un vairāk nekas”. Tam visam nav nekādas vērtības. Tas viss ir stulbi un smieklīgi. Un visām cildenajām lietām ir savs sliktais fons, vai ne?
Netīrs un zemisks nolūks “izkrāpt naudu” vai vienkārši – psihiska nenormālība.
Varoņdarbus veic tikai psihopāti un šizofrēniķi, tā stāsta kāds pazīstams ārsts. tas nav normāli – veikt varoņdarbus. Tas ir pretrunā ar pašu cilvēka dabu, tās bioloģisko izcelsmi: cilvēks alkst tikai vienu – saglabāt savu dzīvību! Bet tas, kurš alkst kaut kā cita, ir nenormāls Un, ja es personīgi neesmu spējīgs veikt varoņdarbu, un skaidri zinu, ka momentā visus nodošu, kā tikko mana dzīvība būs briesmās vai mana labklājība tiks apdraudēta, , ir tikai viens veids, ka saglabāt pašcieņu – visus varoņus nosaukt par trakajiem. Vai arī sava izdevīguma meklētājiem. Nomelno, sakot “ļāundabīgs narciss”, personāžs ar smagiem psihiskajiem traucējumiem, kas cieš no savas niecības apzināšanās. Un, ne jau nejauši briesmīgajā koncentrācijas nometnē Frankls visvairāk cieta no pavisam “nevainīgas” komunikācijas: pie viņa nāca kāds fašists ar savu dzeju burtnīcu. Un balsī lasīja ārstam šo dzeju, cerībā, ka tiks novērtēts. Taču šī dzeja bija tik vāja un nelasāma, ka Frankls izjuta patiesas mokas un ciešanos to klausoties – tas bija briesmīgāk, kā apvainojumi un fiziskas ciešanas.

Nomelnotājs un tenkotājs nav apdāvināts. Viņš neko nespēj radīt; tāpēc, ka viņš jūt, ka kāds ir par viņu parāks un tas viņu aizvaino. Citu iespējas, iedvesma, spēja augstsirdīgi ziedoties un gatavība varoņdarbiem…

Par katru gaišu personību kāds ir pateicis vai uzrakstījis ko sliktu un ķengājošu. Nav neviena cilvēka, izslavēta ar savu labestību, humānismu, prātu, vīrišķību, kuru kāds nebūtu papūlējies apliet ar samazgām un pierakstīt viņam netīrus nolūkus… Māte Terēze, sludinātājs Niks Vuičičs, Mahatma Gandijs, Jurijs Gagarins – jebkurš no viņiem ir bijis ķengu un ļāunprātību mērķis. Tāpēc, ka tenkotājam un nomelnotājam ir nepanesama doma, ka viņš ir nožēlojams, netalantīgs un tikai pa pusei dzīvs. Un tāpec ir jānomelno kāds, lai paša niecība nebūtu tik acīmredzama uz šī fona.
“Viņi apvienojas baros”, vēl pagājušā gadsimta sākumā atzīmēja krievu psihiatrs Gannuškins.

Tāpēc nomelnotāji apvienojas baros kā fašisti – jo tā vieglāk ir uzbrukt un sagraut visu labo un gaišo. Viņi izveido ” pūli”, par kuru rakstīja Puškins: “Pūlis alkatīgi lasa grēksūdzes…. jo savā zemiskumā priecājas par varenā pazemošanu un spēcīgā vājībām. Tas līgsmo par visu pretīgo.”…

Lūk, kur slēpjas nomelnošanas galvenais noslēpums – skaudība pret personību, naids pret labestību, paša niecība un zemiskums.

Un ne jau nejauši gudrais psihologs Čehovs savā stastā “Duelis” tik skrupulozi piezīmē Lajevska uzvedības īpatnības. Tā paša Lajevska, kuram daba ir tikai mēsli. Lajevskis pastāvīgi izmanto projekciju, saka “mēs”; “mēs deģenerējam”, “ko gan jūs vēlaties no mums; dzimtbūšanas atliekām”… — Lajevskis uz visiem projicē savu morālo kroplumu. Viņam ir vajadzīgs “bars” un viņam ir graujosa ietekme uz visiem, kas viņam apkārt. Un pamazām viss ciems viņa ietekmē nodzeras, sāk aprunāt viens otru un lēnēm deģenerē. Lajevskis ir tipisks “dementors” no “Harija Pottera”, tumšā būtne, ēna, kas izsūc prieku un laimes sajūtu no apkārtējiem cilvekiem. Un pietiek vien mirkli pakomunicēt ar dementoru, ar nomelnotāju – kad iestājas spēku izsīkums, enerģija zūd, sākas depresija un dažkārt iestājas nepanesama trauksme. Un ne velti šo Lajevski centās nogalināt duelī; jo tāds dementors izsauc cilvēkos agresiju. Mūsu zemapziņa to uztver kā bīstamu ienaidnieku. Jo tas zog mūsu enerģiju un dzīvību, viņš pats ir posts.

Un patīkamo šis cilvēks apvieno ar lietderīgo; viņš iemin dubļos gaišo un svēto, tādā veidā komepnsējoties. Bet citus, ar kuriem viņš sarunājas, ievelk frustrācijas un disonanses stavoklī.

Vienkāršāk sakot, izsūc no tiem dzīvības enerģiju. Tāpec, ka nomelnotājs ir nāves iemiesojums.

Senie filosofijas un reliģiozie raksti runā par vienu: visa pasaule ir cīņas arēna starp Labo un Ļauno. Un šī cīņa ir mūžīga. un katrs izvēlas, kurā pusē karot, pat tad, ja neizdara šo izvēli apzināti, bet vienkārši paklausa savai Dvēselei. Šie cīņas veidi ir tikpat daudzveidīgi kā pati dzīve; un “informācijas karš” ir šīs pašas cīņas izpausme. Sākumā bija Vārds; spēja apzināti runāt ir tikai cilvēkam. Un savos vārdos viņš pauž savu piederību Labajam vai Ļaunajam, Gaismai vai Tumsai. “kurā pusē viņš ir?”, lūk, kāds jautājums jāuzdod, satiekoties ar to, kurš visu cenšas nomelnot un paņirgāties par visu. Fromms nomelnotājus uzskatīja par “nekrofīliem”, jo pēc viņa domām “nekrofīlija” ir naids pret visu dzīvo un pašu dzīvi… Tāpēc, ka kalni un strautiņi, ko radījis Visaugstākais – ir mēsli! Literatūra ir mēsli. Mīlestība un uzticība ir meli. Varoņdarbi un varoņi ir niecības. Un šie nekrofīli ar prieku ķersies pie fiziskas iznīcināšanas tajā brīdī, kad “tiks dota atļauja” Gaisma un viss Labais ir jāiznīcina – tā rīkojās fašisti koncentracijas nometnēs.

Psihologi un filosofi jau sen pamanīja un saprata – katram, kas ķengājas un ņirgājas ir nolūks. tam ir noteikts mērķis. Tam jānomelno un jāiemīda dubļos pēc iespējas vairāk labā, cilveciskā…. Arī cilvēciskās ciešanas jāpadara par izsmiekla objektu, to var izdarīt ar vienkāršas karikatūras palīdzību kādā viduvējā avīželē.

Un šie nomelnotāji vienmēr provocē un izraisa konfliktus, lai izsauktu agresiju. tas arī labi: paskatieties, cik slikti ir tie labie ļaudis! Viņi man uzbruka! Tāds, lūk, ir tas jūsu izslavētais labais. Viņi tikai tēlo labos, bet patiesībā ir tikpat slikti kā mēs! Lūk, kur ir šīs manipulācijas jēga; kad cilvēks sāk apsaukāt visu, kas mums dārgs, ar ko mēs dzīvojam un elpojam. jebkura pretreakcija šim dementoram ir kā medusmaize; ja labo nevar uzreiz nogalēt, tad to var parādīt negatīvā gaismā, nomelnot!

Tāpec arī dementori ir tik runīgi, daudzvārdīgi, tik daudz raksta un runā, aizskarot tieši tās tēmas, kas normāliem cilvēkiem ir jūtīgas. Tiem svarīgi ir ievilkt konfliktā, likt strīdēties un būt rupjiem. Satracināt.

Nu, ko! Strīdēties vajag. To saprata arī Frankls.
Tapēc, ka tad, kad nomelno visu, kas tev svarīgs, visu, uz kā balstas tava ticība un tava personība, tu mirsi mokpilnā nāvē un parvērties par dzīvnieku. Un pretoties tam vajag. Un vajag atmaskot nomelnotājus, un vajag tos izlēgt no sava komunikācijas loka. tas nav grūti; par to rakstīja arī Čehovs: “Viņam saka, cik skaists ir vīnogu ķekars! Bet viņš atbild: “toties, cik briesmīgi tas izskatās, kad to sagremo un izlaiž caur kuņģi!”… Jebkuri mūsu stāsti par labo, gaišo un cilvēcisko nomelnotājā izsauc momentālu reakciju. Viņš mometā sāk rakstīt naidīgus komentārus, piesedzoties ar “zinātniskiem faktiem” un “profesionāļa viedokli”. kamēr vēl var, vajag pārtraukt attiecības ar tādu cilvēku. ja vairs nav kur atkāpties – tad nekas cits neatliks, ka piedalīties diskusijā, kas faktiski nozīmē, mesties cīņā. Un, ja jau reiz esam piedzimuši un izvelējušies savu ceļu, mums ir jāaizstāv tas, kas mums dārgs.

Daži zinātnieki uzskata, ka indiāņi izmira nevis tikai dēļ epidēmijām un iekarotāju agresijas. Kā galveno izmiršanas faktoru, antropologi nosauc viņu vērtību sistemas bojāeju. Visu, kam viņi ticēja, visu, ar ko tie dzīvoja, iekarotāji parvērta pīšļos, apgānīja un piesmēja. Un tautai nebija vairs uz kā balstīties un dēļ kā dzīvot;

Kad sabrūk garīgo vērtību sistēma, tauta izmirst un nācijai ir beigas. Tiek pazaudēta tās esības jēga un garīgais pamats.

Tiek pazaudēta esības jēga, tās dvēseliskais pamats – un nomelnotāji kļūst par daļu no pretinieka bruņotajiem spēkiem, izplata lapeles, zīmē piedauzīgas karikatūras par visu, kas mums svarīgs, stāsta rupjas anekdotes un ņirgājas par varoņiem…. Viņi jau sen ir pārgājuši ļaunuma pusē, kaut arī viņiem bija izvēle. Izvēle ir ikvienam, katrai Dvēselei. Taču vieglāk ir darīt sliktu, vieglāk ir padarīt nevērtīgus svešus varoņdarbus un sasniegumus, nomētāt ar dubļiem tos, kas dara labu.
Pārējā laikā viņi meklē, par ko vēl pasmieties: fotogrāfijas ar sunīšiem, bērniem, dabas skati, taurenīši vai zvaigžņotas debesis, mīlestība un draudzība – viss viņus tracina un liek runāt sliktu.
Elizabete Klubere Rossa jaunībā pārdzīvoja dziļu satricinājumu – viņa apmeklēja koncentrācijas nometni, kurā kara laikā turēja bērnus. Precīzāk sakot, iznīcināja. Un uz baraku sienām viņa ieraudzīja uzzīmētus tauriņus – nāvei nolemtie bērni zīmēja tauriņus. Tā arī ir Dvēsele, kuru senie grieķi attēloja kā tauriņu. Un kamēr vien dzīva Dvēsele, dzīvs ir cilvēks, dzīva ir viņa personība. Vieni iznīcina visu savā ceļā, citi zīmē tauriņus, raksta dzeju un veic varoņdarbus. Galvenā cīņa vēl ir priekšā un dziļi Dvēselē mēs to zinām. Un tāpec būsim gatavi…
© Anna Kirjanova 2017
Tulkoja: Ginta FS