Stilīgi, skaisti, seksīgi, veiksmīgi, trenēti un uztrenēti. Šo mūsdienu “vērtīgo vērtību” sarakstu, ar kurām mēs mērām savu “vērtību”, varētu turpināt bezgalīgi un tajā nav nekā nosodāma. Vienīgi iekšējā satura vietā ir tukšums, kas ir izšķīdis ārējos efektos.
Un, lūk, mēs jau domājam, ka gara spēks nozīmē vairāk piepūlēties sporta zālē līdz vēlamajam presītes reljefam, nevis nostāvēt sarežģītos dzīves apstākļos. Ka kritika ir labāks motivators nekā pieņemšana. Ka skaļi demonstrēta seksualitāte – tas ir tas pats, kas dabīga tās esamība. Ka laimīgām attiecībām pietiek, ja esam skaists pāris. Ka veiksme noteikti ir stāsts par grandiozu biznesu.
Mēs izmisīgi investējam čaukstošos papīriņos, ārkartīgi pārdzīvojot savu fizisko novecošanos, aizmirstot, ka pienāks laiks, kad rūpīgi pulētā āda noļuks, bet, piemēram, prasme sarunāties ar otru cilvēku patiesā labestībā un sirsnībā, nekur nepazudīs.
Vērtīgi ir tas, kas ir līdz pašam galam. Kas no gada uz gadu tikai uzlabojas, ja tajā no sirds ieguldāmies. Bet tā ir spēja dziļi saprast, just, piedzīvot. Tā ir drosme pieņemt sevi un citus cilvēkus jebkurās pārmaiņās un apstākļos. Tā ir prasme būt tuvībā un tajā palikt, pārstājot mētāties mūžīgos kaut kā labāka meklējumos. Labāk var atrast vienmēr. Jaunāk, skaistāk, gudrāk, veiksmīgāk. Bet. Ne tikai labāk par tiem, kurus esam gatavi bez nožēlas iemainīt, bet arī labāk par mums pašiem.
Es ļoti bieži redzu izbrīnu cilvēku sejās, kad viņiem uzdodu jautājumus par visvienkāršākajām lietām:
– Kā tu atbalsti savu tuvo cilvēku? – Ko tu darīsi tad, kad viņš, iespējams, vairs nebūs ne tik skaists, ne veiksmīgs un vai pats esi gatavs savējām tamlīdzīgām metamorfozēm? – Kā tu tiec galā ar vilšanos? – No kā sastāv tava dziļuma dzīve, kura nav atkarīga no ārējiem apstākļiem? – Kur tu liec savus aizvainojumus? – Vai tu proti runāt par to, kas tev svarīgs, un vai tu proti konfliktēt, nepazemojot un nesaņemot pretī tadus pašus pazemojumus? – Kas paliks, ja tev atņems to, ko var atņemt?
Šie jautājumi noved pie tiem domāšanas procesiem, kas bieži vien paliek aiz uztveres borta tiem cilvēkiem, kuri apmāti tikai ar svešiem vērtējumiem un neuzdrošinās ne uz ko citu, kā tikai paklausīgi izpildīt sabiedrībā atzīta dzīvesveida īstenošanu, kurā par visu jau citi ir padomājuši, tostarp arī par dzīves jēgu.
Tas ir brīnišķīgi – būt stilīgiem, skaistiem, seksīgiem un veiksmīgiem. Taču tas brīnišķīgi ir emocionāli dzīvos cilvēkos, kuri prasmīgi prot apvienot kā iekšējo tā ārējo, nepārvēršoties par robotizētām lellēm, kas atkarīgas no pašu neatvairāmības.
Ārējais izgaisīs kā rīta migla. Bet pilnvērtīga dzīve ir iespējama tikai tur, kur šī izgaisusī migla nav traģēdijas iemesls.
Bērnībā es lasīju stāstu par to, kā viens mazs puisēns iemainīja savu jauno rotaļu mašīnīti pret jāņtārpiņu. Ielika to sērkociņu kastītē un atnesa mājās kā milzīgu dārgumu. Kad viņam jautāja: kā gan tu varēji jaunu rotaļlietu apmainīt pret tārpu? Viņš atbildēja: viņš taču ir dzīvs un spīd!
Un man bija žēl mazā zēna, jo es sapratu, ka viņš, runājot tautas valodā, ir “ieberzies”. Arguments par to, ka jāņtārpiņš ir “dzīvs un spīd” man šķita muļķīgs. Un es padomāju, ka es negribētu dzīvē pieļaut tādu kļūdu. Tad es vēl nezināju, ka pieaugušo dzīve ir milzīgs apmaiņas punkts, kurā tiek iemainīts laiks pret naudu, personīgā dzīve pret karjeru un bezjēdzīgais pret vēl bezjēdzīgāko.
Cik gan viegli cilvēkam uzspiest svešas vērtības. Un mēs noticējām, ka sausais piens ir labāks par govs pienu, ka hot-dogs garšīgāks par sviestmaizi, ka laulību līgums ir drošāks par precībām, bet aborts ir tikai ģimenes plānošana.
Mēs apmainījām bērzlapes pret šampinjoniem, piknikus pret furšetiem, grāmatu lasīšanu pret šopingu, sarunas pret pārrunām. Un, lūk, jau draugu vietā mums ir partneri, mīļoto vietā boifrendi, bet laimes vietā kaifs.
Mēs vairs neraudam, skatoties sirsnīgas filmas un nedziedam galda dziesmas. Esam aizmirsuši no sirds parunāties un kopā sapņot. Esam kļuvuši ieturēti un aizvērti. Mācāmies spēlet golfu un vadīt jahtu. Pīpējam ūdenspīpes un cigārus, dēvējam viens otru par kungiem un kundzēm, un cenšamies viens otru pārliecināt par to, ka dzīve ir izdevusies.
Reiz man tika uzdots uzrakstīt rakstu par īpašajiem cigāru kūpinātāju aksesuāriem. Es devos uz veikalu, kas domāts VIP klientiem. Tas drīzāk atgādināja muzeju. Stikla vitrīnās gulēja dīvaini mirdzoši sudraba priekšmeti, līdzīgi spīdzināšanas instrumentiem gestapo pagrabos. Arī nosaukumi tiem bija atbilstoši: giljotīna, hjumidors (mitrinātājs). Šie “instrumenti” bija domāti tam, lai graciozi nocirstu galvu cigāram…
Es ilgi un uzmanīgi aplūkoju visus šos krāmus, pie kuru radīšanas cilvēki bija tā pūlējušies. Pēc tam ilgi klausījos pārdevējos, kuri pavisam nopietni man stāstīja par to, ka katram sevi cienošam cilvēkam nav iespējams iztikt bez šīm giljotīnām un hjumidoriem.
Pirms rakstīt pasūtījuma rakstu, es ļoti centos iemīlēt un atzīt mazo lietu nepieciešamību lielajā dzīvē. Man interesēja paskatīties uz cilvēkiem, kas šo visu pērk? Jāteic, ka ikviens no šiem niekiem maksāja daudz vairāk, kā vidusmēra iedzīvotāja mēneša alga.
Un reiz es noskatījos raidījumu par bijušo elku, bijušo raidījumu vadītāju, bijušo izskatīgo vīrieti. Rādīja viņa māju, kas atgādināja to pašu veikalu ar nevajadzīgiem suvenīriem. Mājas saimnieks ar giljotīnu prasmīgi nocirta kubas cigāram galvu, cienīgi apsēdās lielajā krēslā, uzlika kājas uz galda un aizkūpināja cigāru. Es neatceros, ko viņš stāstīja, patiesībā tas vispār nebija svarīgi. Kamera slīdēja pāri ieroču kolekcijām, fotogrāfijām ar slavenībām, ar kurām kungs lepojās, un pa milzīgo māju, kurā nekad nebija skanējušas bērnu balsis.
Reportieris kaut ko stāstīja par labklājību un varenību. Bet es redzēju tikai antikvāru lietu ieskautu vecumu un vientulību. Apkārt esošās lietas šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja. Un tie paši hjumidori man atgādināja bezjēdzības un nederīguma simbolus dzīvei, kas tik ātri paiet…
Un es, nezin kāpēc atcerējos to mazo zēnu no manas bērnības, kurš savu izvēli izdarīja par labu dzīvam spīdošam tārpiņam nevis plastmasas mašīnai.
Reiz es ieraudzīju kādu reklāmu: “Meklēju radniecīgu dvēseli” un apakšā telefona numuru. Un vērojot automašīnu plūsmu, es pēkšņi skaidri sapratu, ka ļoti daudzi vēlētos iemainīt savas īstās mašīnas pret radniecīgu dvēseli, kā tas puisēns no manas bērnības.
Jeļena Rog “Jāntārpiņš un hjumidors” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Neskatoties uz to, ka ilgstoša stresa periodos ir absolūti dabiski patverties vienam pie otra, tomēr nevajadzētu atstāt novārtā kontaktu ar sevi un ļaut dažkārt sev pabūt vienatnē…
Jūtas, kas izpaužas esot vienatnē, ir sava stāvokļa aktuālākais rādītājs, par kuru ir vērts zināt, lai neizšķīstu masu psihozē ļoti nežēlīgā veidā uzspiestajos stāvokļos.
Ja tu nepieslēdzies sev, ja pārtrauc autentisko savu domāšanas procesu, ja tu spītīgi ignorē savas vajadzības un emocijas, kuras klauvē pie tavām durvīm, tad ļoti viegli tu vari kļūt par upuri tiem, kuri manipulē ar cilvēku apziņu un cenšas spiest uz cilvēku vainas, kauna un citiem sāpīgajiem punktiem un provocē uz sev izdevīgām reakcijām.
Paliekot vienatnē ar sevi, ir svarīgi pārliecināties par to, ka tu vēl joprojām esi tu… Ka tas, kas raksturīgs tev, vēl joprojām ir ar tevi. Ka tavas vērtības nav pārstājušas būt tavas pat pēc daudzkārtējiem centieniem tev tās atņemt, vai arī nomainīt pret svešām. Ka tavas privātās dzīves pat nelielie prieki paliek neaizsniedzami agresīvajai ārpasaulei. Ka tu sev esi gluži taustāmā līmenī. Ir tik viegli un nemanāmi kļūt par robotu.
Bet ir ārkārtīgi vērtīgi noturēties cilvēciskā stāvoklī…
Mani mīļie, šīs pasaules lāsts ir tas, ka pat vistraģiskākais tajā mēdz atkārtoties… Un tāpēc šobrīd, kad daudzi runā par savas ierastās dzīves zaudēšanu, es saprotu, ka mūsu planēta neko nezaudē, tikai atkal veic savu kārtējo apvērsumu. Apmaldāmies mēs, aktivizējot sevī ģenētiski ieprogrammētās ciešanas… Grūtos laikos vissarežgītāk ir nepierast pie neierastā un ne tevis paša izvēlētā, bet saglabāt tās nemainīgās vērtības, kuras simtiem reižu tikušas no malas noliegtas un apspļaudītas, taču vēl joprojām saudzīgi tiek saglabātas iekšpasaules tīrībā. Ja tas izdodas, tad izdosies ļoti daudz kas. Nepadoties histēriskajai panikai, neaizmirst, kā tas ir – domāt un nekļūt vadāmam robotam. Saproti, ka tas viss sarežgītais, ko gandrīz mēs visi šobrīd izjūtam: trauksme, bailes, pārdzīvojumi, apmulsums – ir dabiski un atbilstoši tam, kas notiek. Manuprāt tādos brīžos pataloģisks ir eiforijas stāvoklis un uzspēlēts pozitīvisms. Esi tu pats, ļaujot sev just tieši to, ko jūti. Un saglabāt sevī pašu galveno.
Dažkārt es ievēroju, ka pats svarīgākais pazūd nemanāmi, klusi un neatgriezeniski…
Toties tukšajam un maznozīmīgajam ir ieradums skaļi aizcirst durvis, bet pēc tam simtiem reižu atgriezties cerībā uzsist sev nesasniedzamu cenu.
Pats svarīgākais nekad nekļūst par kāda īpašumu, nepiepilda ar sevi visu telpu, nečīkst un nepieprasa īpašu attieksmi pret sevi.
Taču tas viss, ko tas atnes, ir ārkārtīgi vērtīgs, nesavtīgs, saudzīgi pasniegts un bezgalīgs savā būtībā. Kad to saproti, vairs negribās tikai ņemt, negribās bez uzaicinājuma līst kāda cita dzīvē un uzreiz galvenajā lomā, un tad nav iespējams apgūt to slideno nepateicību, kurā nekad nekas nav pietiekoši.
Tikai žēl, ka pats svarīgākais ir daudz reiz nemanāmāks par tukšo…
Pirmajā klasē skolotāja mums uzdeva jautājumu: “Ko var paspēt vienā minūtē?” Mēs devāmies mājās domās iegrimuši un viedokļi dalījās.
Mamma teica, ka minūtes laikā viņa paspēs pārstādīt ģerāniju, izcept pankūku, uzkrāsot vienu aci un pagatavot kafiju. Tētis apsolīja gūt vārtus, uztaisīt 20 pietupienus un apēst pankūku, kuru uzcepa mamma.
– Bet, ja nopietni, tad vienas minūtes laikā var izmainīt visu savu dzīvi. Toreiz es to nesapratu. Pasmējos un atgriezos pie receptēm. Jo minūte nav nekas. Sīkums.
Šodien es izmēģināju jaunu vingrinājumu tricepsam. Trenere, garkājaina meitene ar brazīlietes cienīgu pēcpusi nepiespiesti sacīja: “Iriša, viss ir labi, palikusi tikai viena minūte”. Es pamāju ar galvu un šī minūte man šķita kā mūžība, kaut gan tā bija gluži tāda pati kā iepriekšējā. Kā vakardienas simts minūtes, kurās noskatījos seriālu “Sievietes laime”.
Kad biju vēl studente, braucu autobusā un noklausījos divu sieviešu sarunu. Viena raudāja, bet otra to mierināja: – Cik gadi pagājuši, kopš tava vīra nāves? Sieviete, galvu šūpojot, sakārtoja savu tumšo lakatiņu: – Astoņi, bet šķiet, ka tas notika tikai vakar.
Atceros, kā mana klases biedrene pavadīja armijā savu puisi. Viņi atvadījās uz perona un viņš kaislīgi viņu skūpstīja: – Nepardzīvo! Tas būs tikai kaut kāds gads. Tas paskries ātri, nepaspēsi pat acis pamirkšķināt. Viņa skatījās uz to kā uz citplanētieti un iekaucās: “Kāds gads, kad katra minūte ir kilometru gara?”
Visbiežāk tās paskrien nepamanītas. Desmit minūtes pīppauzei, trīsdesmit pļāpām pa telefonu, piecdesmit datorspēlei, simtu divdesmit ziņu pārraidei un pieci simti sociālajiem tīkliem. Mēs tās notriecam, pat neaizdomājoties, bet pēc tam pienāk izšķirošā, pat liktenīgā minūte un iestājas savu vērtību pārvērtēšanas brīdis.
Nepietika skābeklis balonā, lai uznirtu, sekundes, lai atvainotos, ieelpas lai atelpotos un skatiena, lai mierinātu.
Tikai viena minūte… 72 sirds sitieni, 58 lidmašīnas, kas paceļas un 258 jaundzimušie. 10 miljoni izmēķētu cigarešu un 116 kāzas. 20 ieelpas un izelpas un tikpat daudz iespējas kaut ko mainīt savā dzīvē. Tieši tagad. Šajā pašā minūtē…
Dīvaina situācija, pat tad, ja mēs zinām uz kurieni stūrēt, mēs stūrējam pretējā virzienā. Dievs ar skolu – tā ir mūsu atsevišķa sāpe. Tomēr labāk padomāsim par sevi, kā par vecākiem. Kā tev šķiet, kas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem, dodoties lielajā pasaulē?
Atceries, kā D`Artanjanu māte posa ceļam? Tēvs viņam iedeva zirgu un teica: kaujies ar visiem, kuri nepaspēs aizmukt, mamma apskāva un, asarām ritot, iedeva sainīti ar maizi. Kāds ir tas sainītis, kas mums jāsagatavo saviem bērniem? Kas ir galvenais, ko mēs viņiem varam iedot?
Fundamentālās dzīves vērtības
Izpratni par to, kas ir VĒRTĪBAS. Mēs dzīvojam postmodernā pasaulē, kur šīs nenoteiktības, neparedzamības, neskaidrības apjoms ir tāds, ka šķiet, vairs nav palikušas nekādas vērtības, nav labā un ļaunā, nav “labi un slikti”. Un daudzi bērni šodien aug viņiem tik nedzidrā buljonā, kad nav skaidrs, kas ir labi, jo paši pieaugušie ir dezorientēti. Mēs paši ne pārāk labi saprotam, kas mums ir vērtības. Mēs neesam pārliecināti, ka mums tādas vispār var būt un, ka varam par tām runāt. Ka tikai citiem var būt vērtības, bet ne mums.
Pārliecība par sevi un uzticēšanās sev
Pārliecība par sevi un spēja paļauties uz sevi, tas, ko sauc self. Man pat tuvāks ir izteiciens “uzticēšanās sev”, spēja just to, kas vajadzīgs tieši tev, nebaidīties to atzīt, nebaidīties to pateikt, nebaidīties to sasniegt. Tieši tam cilvēkam, kurš uzticās sev, kurš jūt to, kas vajadzīgs tieši viņam, ir daudz vairāk iespēju izveidot tieši to horizontālo karjeru vai atrast savu īsto veidu kā izšūt krustdūrienā, kurā viņš būs labākais no visiem.
Diemžēl šī “vadības pults atņemšana”, ko bieži vien vecāki realizē, visspēcīgāk grauj cilvēka spēju uzticēties sev. Mēs ļoti uztraucamies par saviem bērniem, mēs nervozējam, mēs gribam palikt viņiem zem sēžamvietas spilvenu, brīdināt, pateikt, lai neiet tur un tur, kā rezultātā sagraujam šo uzticēšanos.
Ja pavērosi savu un apkārtējo cilvēku dzīvi, tad ieraudzīsi, ka nekas cits nedod tik lielu spēju izturēt konkurenci, kā psiholoģiskā stabilitāte un psiholoģiskā veselība. Tas ir daudz svarīgāk kā kaut kādi jebkuri panākumi.
Atceries, kā visi sajūsminājās par daiļslidotāju Jūliju Ļipņicku, kad viņa olimpiādē leca un griezās? Rezultāts – meitenei anoreksija un meitene pameta sportu. Viņas dzīve par laimi nebeidzās, paldies Dievam lielais sports nav brīnišķīgākais veids, kā pavadīt savu dzīvi un jaunību, viņa vēl sevi atradīs. Taču, cik daudz tajā bija ielikts, cik stundas smaga darba, cik ciešanu un sāpju.
Ja nav psiholoģiskās labsajūtas, visam pārējam nav jēgas.
Tu vari ielikt cik vien vēlies stundas cilvēka izglītībā, bet, ja viņš depresijā nokritīs dīvānā, kur gan te būs izslavētā izglītība? Tu vari izkompostrēt viņam smadzenes ar saviem privātskolotājiem, atzīmēm un rezultātiem. Bet, ja viņš nebūs par sevi pārliecināts, ja mocīsies neirozēs un depresijās, tad kāda jēga tam visam?
Psiholoģiskā veselība, psiholoģiskā labklājība, psiholoģiskā noturība – tas, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu resilience, tā ir spēja izturēt stresu, izturēt pārmaiņas, atkopties pēc tā visa – tā ir svarīgākā cilvēka īpašība mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē. Daudz svarīgāka par zināšanām, veiksmi vienā vai citā jomā.
Diemžēl, šobrīd, gribēdami būt veiksmīgi, mēs šo resilience sitam un sitam, jo vēlamies, lai tieši tagad bērns izdarītu to, ko mums vajag un parādītu tos rezultātus, kurus mēs sagaidam.
Vecāku atbalsts
Ja mēs palaižam savu bērnu tādā nenoteiktības un neskaidrību laikā, tas automātiski nozīmē to, ka viņš pieļaus kļūdas. Tā vienkārši ir jau “iemontēta opcija”, ka šajā pasaulē nevar nepieļaut kļūdas. Un te nu mums pašiem ir ļoti nopietni jāstrādā ar savu paša attieksmi pret kļūdu. Tā ir mūsu kultūras problēma, ka mēs kļūdu uztveram kā nelaimi, vainu vai briesmīgu negadījumu, nesaprotot to, ka kļūda ir rādītājs tam, ka cilvēks mācās kaut ko jaunu.
Vai tu kādreiz esi par to domājis? Ja tu kaut ko dari vispār nekļūdoties, ko tas nozīmē? Ka tu jau proti to darīt. Kad tu no rīta gatavo omleti, visticamāk, tu nepieļauj nekādu kļūdu, jo tās jau ir automātiskas darbības, kuras tu veic ne pirmo reizi un tu jau to māki. Tā rezultāts nav tava apmācība, bet omlete, kuru tu esi pagatavojis.
Ja cilvēks kaut ko dara bez kļūdām, tātad šajā brīdī viņš neko nemācās. Ja viņš kļūdās, tātad mācās kaut ko jaunu. Kamēr mēs kļūdas neuztversim kā izaugsmi, ka obligātu apmācības un attīstības procesa sastāvdaļu, mēs šaustīsim savus bērnus par kļūdām, mēs mocīsim sevi un viņus.
Es nerunāju par pareizrakstības kļūdām, kaut gan ļoti daudzi arī dēļ tām dzen sevi postā. Es runāju par kļūdu, kas saistīta ar augstskolas, profesijas izvēli, kļūdu izvēlē, ar ko nodarboties un kam sevi veltīt.
Cilvēki kļūdīsies, un tas ir dabiski un ir vajadzīgs milzīgs vecāku atbalsts, lai bērns zinātu, ka pēc ikvienas kļūdas viņš var izdarīt secinājumus un turpināt. Ka neviena kļūda nekalpos par pamatu pateikt: “Tu man liki vilties, tu salauzi man sirdi un es esmu nelaimīgs savā vecāka lomā”.
Izvēles brīvība un patstāvība
Izvēles brīvība un patstāvība vispār ir pats sarežģītākais, un mēs skaidri redzam, kā mūsdienu civilizācija pret to cīnās. Mēs redzam, kā cilvēki izvēlas pēc iespējas lielāku drošību. Mobilie telefoni vēl ir tikai ziediņi, pēc tam būs čipi jau dzimšanas brīdī, lai varētu kontrolēt, kur šobrīd bērns atrodas un, ja nu kas, tad varētu apturēt viņa nevēlamās darbības.
Un arī šajā situācijā mums kaut kādā veidā savam bērnam ir jāieaudzina brīvības mīlestība, brīvības kaisle un prasme rīkoties ar savu brīvību. Tas ir grūts uzdevums, mēs dažkārt paši nemaz nezinām, ko mums ar savu brīvību darīt, kā to aizstāvēt, kur nu vēl bērnā ieaudzināt brīvības garšu.
Atceries “Matriksu? Kad mēs to skatījāmies, vien noelsāmies”Ak!” Bet parunā par to ar bērniem, viņiem ir ļoti interesants viedoklis par to. Viņi jau ir pieraduši pie tā, ka interesantākas lietas notiek virtuālajā realitatē, ka referāts kādā mācību priekšmetā ir tik garlaicīgi, bet virtualitāte ir gan kustība, azarts, adrenalīns, kaisle. Un tas ir kaut kur – tur.
Ludmila Petranovska, psiholoģe, padagoģe un publiciste. Foto: Tatiana Syrikova Tulkoja: Ginta Filia Solis
“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju! – Kas ir noticis? – Pilsoņi ir sākuši mainīties… – Tas taču nav iespējams! – Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt. – Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta? – Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki! – Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas! – Tieši tā. Sliktāku nav. – Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums? – Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas. – Un karš? – Stāstam par to, cik vien spējam. – Un cenas? – Nepārtraukti ceļam uz augšu. – Bet algas? – Minimālās. – Un? Cilvēki tiešām smaida? – Tieši tā! – Neticami! – Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt! – Ko? Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus. – Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt. – Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību? – Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust. – Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā? – Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu. Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska. – Varbūt vēl samazināsim algu? – Agrāk tas līdzēja. – Vai varbūt visus sūtīt karā? – Ok, arī labs variants. – Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli. – Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi… – Kā tas var būt? Ieradās otrs ziņotājs. – Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli. – Kādas ir sekas? – Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas. – Piemēru! – Patstāvība. – Kas? – Viņi vairāk necer uz valsti… – Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs? – Viņi par to vairs nedomā. – Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp! – Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu. – Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks! – Vecais pelēkais ir izgājis no modes. Ierodas trešais ziņotājs. – Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas. – Kas — suņi ir sākuši runāt? – Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi. – Opā… – Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam. – Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā! – Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs. – Kas vēl notiek? – Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas. – Opā. Tad kurš viņus tagad māca? – Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji. Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas: – Vajag palielināt cigarešu daudzumu. – Bet tās vairs neviens nesmēķē. – Kāpēc? – Neesot vairs stilīgi. – Kā tā? – Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu. – Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols? – Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni. – Tā-tā. Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus. – Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt? – Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”
Autors: Denis Safron. Avots: Mr. Freeman Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu
Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.
Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.
Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.
Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.
Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.
Daudzi cilvēki ne īpaši novērtē dāvanas. Pacilā rokās un pavirši pamet; sakot, vai tad tā ir kāda dāvana? Kas gan tur tāds īpašs – ģimene! Padomājies, veselība! Nav jau nekāda pārāk labā, tāda, viduvēja.
Kas gan tur tāds – nopirku mēteli, mašīnu. Kas gan tā par dāvanu, pats taču nopirku. Nopelnīju naudu, jo ir darbs un veselība. Kas gan tur tāds, Dzīve! Arī tāda, viduvēja dāvana. Dzīvot taču nemaz nav tik viegli, diezgan sarežģīti un grūti. Dāvana ir miljards dolāru un pils līdzīga Tadžmahālam. Vai arī kaut kas, īsti nezinu kas, bet tāds milzīgs un vērtīgs. Bet pārējais viss – sīkumi, nieki…
Pirms daudziem gadiem kādai meitenītei uzdāvināja dāvanu un viņa to atcerās visu mūžu. Viņai bija seši gadi. Mammai nācās savu bērnu atdot internātā, jo viņas dzīvoja laukos un vajadzēja jaunajā vietā iekārtoties. Tas bija sen un tajos laikos daudziem nācās tā rīkoties.
Internātā Asja saslima ar skarlatīnu. Audzinātaja viņu aizveda uz bērnu slimnīcu un tur atstāja. Mamma nevarēja atbraukt, Asja viņu labi saprata. Viņa klusiņām gulēja palātā un domāja. Nebija ne mantu ne grāmatu. Citi bērni bija kopā ar mammām, vai arī tās ieradās apmeklētāju stundās. Kas atnāks pie Asjas? Neviens. Viņa ir liela meitene un pati var tikt galā.
Viņa uzvedās ļoti rātni, klusiņām un paklausīgi. Pati mazgājās, uzvilka savu apdilušo halātiņu, ielēja ūdeni, ja gribējās padzerties, palīdzēja citiem bērniem, ja tie raudāja un baidījās. Un nesūdzējās. Bet vakarā skatījās pa logu. Ārā dega ielas spuldze un sniga sniegs. Tuvojās Jaunais gads. Viņa iedomājās, ka tur lejā, zem slimnīcas logiem stāv viņas mamma. Un viņa klusiņām savai iedomātajai mammai māja ar roku. Viņa neraudāja, lai mammu nesarūgtinātu, kaut gan kaklā bija iesprūdis kamols…
Jaunais gads tā arī pienāca slimībā un vientulībā. Citiem bērniem mammas un tēti uzdāvināja dāvanas, lelles, mašīnītes, visās malās čaukstēja konfekšu papīriņi. Un pēkšņi agri no rīta Asja ieraudzīja uz sava nakts skapīša skaistā dāvanu papīrā ietītu saini – tajos laikos papīrs ar puķītēm bija tāds retums. Droši vien kāds to tur netīšām bija atstājis. Asja to neatvēra; tas taču nebija viņas. Kādam to kāds bija atnesis, tikai netīšam nolicis pie Asjas gultiņas. Droši vien Salatētis kļūdījies, tātad viņai šī kļūda jāizlabo. Un viņa sāka staigāt pa palātām un jautāt: kam pieder šī dāvana? Asju ieraudzīja tante-daktere, nogurusi un nelaipna. Asja arī viņai pieklājīgi uzprasīja: kam pieder šī dāvana? Viņa taču nevarēja atrast tās saimnieku, bet varbūt tas tagad kaut kur sēž un rūgti raud. Varbūt Salatētis ko sajaucis, varbūt kāda mamma tumsā atnākusi un sajaukusi… Tante-daktere teica, ka Salatētis naktī ir bijis, bet neko nav sajaucis, vienkārši nav gribējis Asju modināt. Nolicis dāvanu tieši viņai, nodevis sveicienus no mammas, un novēlējis ātrāku izveseļošanos. Tā ir Asjas dāvana! Fiksi jāver vaļā.
Asja aiz prieka gandrīz noģība. Vēl paka nebija atvērta, bet elpa jau aizravās… Un pēc tam viņa ieraudzīja: apelsīni, konfektes, āboli, rieksti un flomasteri! Sešas krāsas, flomasteri “Sojuz”! Un zīmēšanas albūms! Tā bija neticama dāvana, neaptverami dāsna. Viņai nekad nebija piederējuši flomasteri. Un viņa klusiņam devās zīmēt apsveikumu Salatētim. Un mammai. Mamma vienalga pavasarī atnāks, un pavasaris vienalga pienāks, tā kā laikus jāsagatavo mammai dāvana – zīmējums. Un arī Salatētim…
Bet tante-daktere Asjai noglaudīja galvu. Asja pati pina sev bizītes, tā arī bizītes daktere noglaudīja. Un viss kļuva pavisam savādāks, paciešams un pat labi. Tā vienmēr notiek, ja saņem dāvanu: apelsīnu un sešu krāsu flomasterus, kuri krikšķ, kad ar tiem zīmē…
Asja pati tagad ir tante-daktere, vairs gan ne īpaši jauna. Ļoti daudz gadu pagājis kopš tā laika. Un daudz pa šiem gadiem bijis dāvanu; bet viņa vienmēr par katru no tām priecājas un ir ļoti pateicīga – cilvēkiem un dzīvei. Viņa novērtē ikvienu dāvanu un arī pati dāsni dāvā tās. Jo dāvināt dāvanas arī ir dāvana…. Ne visi to saprot. Un piekasīgi pārskata savas likteņa dāvanas, pavirši. Salīdzina ar dāvanām, kas citiem. Žēlojas par to, ka pārāk mazas…. Bet kāds raugās slimnīcas logos, aiz kuriem snieg sniegs un spīd ielu spuldzes. Un sapņo par to, ka pie viņa atnāks ciemos. Un klusiņām māj ar roku iedomātajiem tuviniekiem, un neraud, lai tos neskumdinātu…
Ginta Filia Solis 