Mīlestības laiks

milestibas-kugis1

Reiz sensenos laikos uz Zemes bija sala, uz kuras dzīvoja visas cilvēciskās vērtības.

Reiz tās pamanīja, ka sala pamazām applūst, sauszemes kļūst arvien mazāk. Tās sēdās katra savā kuģī un devās jūrā. Uz salas palika vienīgi Mīlestība. Viņa gaidīja līdz pēdējam, bet, kad gaidīt vairs nebija iespējams, tā nolēma doties projām.

Viņa pasauca Bagatību, lai tā paņemtu viņu uz sava kuģa. Bet Bagātība atbildēja:

– Manā kuģī ir daudz dārgumu, zelta un tev te vieta neatradīsies.

Kad garām peldēja Skumju kuģis, Mīlestība palūdza, vai var pievienoties. Taču Skumjas atbildēja:

– Atvaino, Mīlestība, es esmu tik ļoti skumja, ka vienīgais, ko varu darīt, palikt skumstot vientulībā.

Tad Mīlestība ieraudzīja Lepnības skaisto kuģi un palūdza tai palīdzību, bet Lepnība teica:
– Es nevaru tevi uzņemt savā kuģī, jo tu izjauksi manu harmoniju.

Garām aizpeldēja Prieks, taču uz tā kuģa jautrība sita augstu vilni un neviens nedzirdēja Mīlestības palīgā saucienus. Mīlestība palika viena un izmisusi. Taču pēkšņi, kaut kur tālu aizmugurē viņa izdzirdēja kādu balsi:

– Nāc, Mīlestība, es ņemšu tevi sev līdzi!

Mīlestība pagriezās un ieraudzīja vecu vīru. Tas aizveda viņu līdz sauszemei, un, kad viņš jau bija prom, Mīlestība atcerējās, ka nebija pajautājusi vecajam vīram viņa vārdu. Tā vērsās pie Gudrības:

– Saki, Gudrība, kas mani izglāba? Kas bija šis vecais vīrs?

Gudrība paskatījās uz Mīlestību un teica:

– Tas bija Laiks.

– Laiks? — pārjautāja Mīlestība — Bet kāpēc tieši Laiks mani izglāba?

Gudrība vēlreiz paskatījās uz Mīlestību, pēc tam tālumā, kur aizpeldēja vecais vīrs:

– Tāpēc, ka tikai Laiks zina, cik svarīga dzīvē ir Mīlestība.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot savas attiecības ar māti

mamma_meita7

Slikta māte: kāpēc viņu mīlēt? Mīlēt ideālu, labsirdīgu, maigu, veiksmīgu māti ir viegli. Bet tādu – reālu – māti-alkoholiķi, māti, kura pēra ar siksnu – grūti un pat, šķiet – neiespējami. Vai tiešām tādu sliktu māti varētu mīlēt – būt viņai pateicīgam, cienīt?

Es atbildēšu: “Ne tikai var, bet tas ir ļoti svarīgi mīlēt!” Un tas vajadzīgs, pirmkārt, nevis viņai, bet mums pašiem. Tāpēc, ka tad, kad mēs nemīlam un necienam savu māti, tad daram sliktu nevis viņai, bet sev.

Atstumjot savu neideālo māti, savu pašu tuvāko cilvēku, mēs aizgriežamies no mīlestības, no visiem dzīves labumiem un pašas dzīves. Mēs nogriežam sev iespēju būt veseliem, laimīgiem, harmoniskiem. Īpaši svarīgi tas ir sievietēm – jo labas, mīļas, sirsnīgas, uzticamas attiecības ar māti ir laimes un harmonijas pamats.

Lūk 7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot un saudzēt attiecības ar savu māti:

 1. Taisnākais ceļš uz sievietes laimi!

Pasaki man, kādas ir tavas attiecības ar māti un es tev pateikšu, cik laimīga kā sieviete tu esi. Par to esmu pārliecinājusies, konsultējot visdažādākās sievietes un arī mana personīgā pieredze saka to pašu. Tagad ir ļoti daudz treniņu sievišķības attīstīšanai, taču esmu pārliecināta, ka jāsāk ir ar savu svarīgāko attiecību sakārtošanu – attiecībām ar mammu. Kāpēc ar mammu un nevis vīru vai kādu citu? Tāpēc, ka māte – tas ir reāls sievišķīguma pirmsākums. Cienot un augsti vērtējot savu māti, mēs arī sev atgriežam sievišķīguma vērtību un mieru. Caur savu māti mēs savienojamies ar mūsu dzimtas pirmsākumu. Mēs sākam novērtēt sajūtas, emocijas, mieru un mūsu apziņa atver mums to, kas agrāk bija slēpts.

2. Skaists un vesels ķermenis

Vesels ķermenis ir drošs apliecinājums mīlestībai pret sevi, skaists ķermenis – ir sirdsmiera un mīlestības apliecinājums. Visas “sieviešu kaites” – ir nopietns apliecinājums tam, ka nav sakārtotas attiecības ar māti, kuru mēs atstumjam, nepieņemam, uz kuru mēs apvainojamies. Ja vainojam vecākus par to, ka viņi mūs nepareizi audzinājuši – nav ieaudzinājuši pareizu attieksmi pret sievišķību, tad rezultāts būs bēdīgs. Vecāku izpausme šajā dzīvē ir karma un liktenis, bet tava karma ir tava reakcija uz viņu darbībām, tās ir tavas domas un reakcijas.

Jo ātrāk sāksi uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek, jo ātrāk sāksi dzīvot pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi.

3. Labas un tuvas attiecības ar vīra māti

Iedomājies gudru, nobriedušu sievieti. Viņa ir pati mīlestība un miers. Viņa vienmēr ir pozitīvi noskaņota, uzticas pasaulei un pasaule viņai nes mieru un mīlestību. Protams, ceļā nākas sastapties ar agresiju, aizvainojumu, taču viņa vienmēr otrā cilvēkā spēj saskatīt labāko un arī viņa sāpes un bēdas. Spēj saprast un spēj būt iecietīga. Redzot tādu sievieti, mums ir skaidrs, ka viņai nevar būt sliktas attiecības ar vīra māti. Galvenais sievietes muskulis ir Sirds un ir svarīgi prast to atvērt, vienlaicīgi cienot sevi un savus tuvos.

4. Materiāla labklājība ģimenē

Visas mēs ceram, ka vīrs labi pelnīs un nodrošinās ģimeni. Bet ko mēs darām, lai tā arī būtu? Zāģējam, dodam padomus, kritizējam, kā piemēru minot kaimiņu Lexusā. Un tas nestrādā, vēl vairāk – tas atņem mums sirdsmieru un laimi. Ir cits ceļš – mīlestības ceļš.

Izveidojot sevī ieradumu augstu vērtēt savu sievišķību, atrodoties mīlestībā un mierā ar sevi, sieviete pārstāj kritizēt, vairs neuztraucas par naudu un uzticas sava vīra veiksmei.

Tāda viņa spēj iedvesmot savu vīru lieliem datbiem. Atver savu sirdi savai mātei un sajutīsi, kā pasaule kļūst labestīgāka un labklājība ienāks tavās mājās.

5. Mājīga dzīvesvieta un laimīga ģimene

Kas ir atpūta? Ta nav ekskursija kalnos vai brauciens pie jūras – tā ir sajūta, ka tevi pieņem un tu esi īsts gan dvēselē gan miesā. Par to sapņo mūsu tuvinieki.

Kur atrast spēkus lai pieņemtu savu tuvo cilvēku vājības – sava vīra un bērnu? Zinu tikai vienu atbildi – caur savas mātes pieņemšanu un cienīšanu.

Paklanies savai mātei – viņa ir vecāka un viedāka, lai arī dažkārt tev tā nešķiet.

Caur viņas vājību saprašanu un pieņemšanu ar mīlestību, bez nosodījuma un augstprātības. Tieši attiecībās ar savu māti mēs mācāmies mīlēt, atvērt savu sirdi, mācamies pieņemt citu cilvēku nepilnības – mierīgi un ar mīlestību. Šīs sievišķīgās īpašības ir stipras un laimīgas ģimenes pamats. Ģimenes, kur sieva ciena savu vīru un viņš ar prieku uzņemas atbildību, kur bērni ciena savus vecākus.

6. Veiksme sievišķīgi

Mīlestība pret savu māti dara mūs maigākus, atslābina mūs, piepilda ar mīlestību un mēs sākam dzirdēt savu ķermeni, savu intuīciju. Un šādā sievišķīgā stāvoklī mums vieglāk pieņemt lēmumus, kā strādāt, vai strādāt, ar ko nodarboties. Un tāpēc sāc ar mazu mazītiņu solīti – uzlabojot savas attiecības ar mammu – nav svarīgi, cik tev gadu, tas nekad nebūs par vēlu. Tuvība ar mammu sievieti iedvesmo un parādās spēki, kuri agrāk nav bijuši, par kuriem agrāk viņa, iespējams, vispār neiedomājās.

7. Ilgstošas attiecības

Daudzas sievietes prot apžilbināt vīrieti, savaldzināt to, taču noturēt šo stāvokli uz daudziem gadiem, spējīga ir retā. Un tas ir pats galvenais sievišķības rādītājs.Jo vairāk mūsos ir sievišķās – mēness enerģijas, jo labākas un ilgstošākas ir mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Lai kvalitatīvi uzlabotu šo enerģiju, ir vairāk jārūpējas par sevi, jāseko savam ķermenim, jārūpējas par to, var dejot, var dziedāt – variantu ir daudz, kā saņemt enerģiju. taču jāiemācās to nosargāt savā ķermenī. Labas, uzticamas attiecības ar savu mammu, palīdz to izdarīt vislabāk.
Ja, domājot par savu mammu, tev ir nepatīkamas sajūtas – dusmas, aizvainojums, tad uzkrātā enerģija momentā no jūsu ķermeņa pazūd. Paliek tukšums un aizkaitinājums.

Un otrādi: pat viens mīlestības stariņš, aizsūtīts savai mātei, stabilizē un saglabā sievišķās enerģijas ķermenī.

Ja gribat uzlabot savas attiecības ar māti, pamēģini sākt ar mazumiņu – parunā ar viņu par viņas lietām, par viņas veselību, par dzīvi. Pirms sarunas nedaudz pameditē, lai sajūtas ir tuvākas, tas noņems saspringumu jūsu attiecībās, atbrīvos sirdi seno dienu aizvainojuma un no smaguma sajūtas. Tas palīdzēs pieņemt viņas vājības un neredzēt nepilnības.

Aizver acis un iedomājies savas mammas tēlu. Paskaties viņai acīs un iedomājies, ka lēnītēm tuvojies viņai. Tuvojoties, tu kļūsti arvien mazāka, mazāka līdz pavisam tuvu esi kļuvusi viņas sirds lielumā. Iedomājies, kā viņa tevi tādu maziņu maigi un mīlot liek savā sirdī. Sajūties savas mātes sirdī un sajūti, cik labi būt ar savu mammu. Tagad iedomājies, ka tava mamma iet pietevis, tuvojas un kļūst arvien mazāka, mazāka un tādu maziņu figūriņu tu liec savā sirdī un sajūti, cik labi un silti tā turēt savu mammu un mīlēt viņu. Tā augstā siena, kas agrāk bija starp jums, kļūst arvien mazāka un pazūd, visam, kas bija, vairs nav nekādas nozīmes – ir jūsu tuvība un vienotība.

Pat tad, ja tu jau cieni un mīli savu mammu, mīlestībai vienmēr ir vēl augstāks līmenis, kas dod vēl vairāk laimes, pārpilnības un brīnumu! Izvēle ir tava!

Avots: econet.ru

Autors: Jeļena Kondrašuk

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc vajag just savu vērtību?

11012584_10153333166807526_1562387551662250235_n
Nesen kadā no semināriem viens no tā dalībniekiem noformulēja interesantu jautājumu:
“Vai ir kāda problemātiska, aktuāla psiholoģiska tēma, kas skar ikvienu cilvēku?”
Sākumā gribējās atbildēt šabloniski, ka visas problēmas ir individuālas un atkarīgas no katra cilvēka personīgās pieredzes. Tomēr, tas gluži tā nav.
Es domāju, ka ir viena ļoti svarīga tēma, kas ir gandrīz ikviena cilvēka, kurš dodas pie psihologa pēc padoma, vājā vieta. Pašvērtējums. Un tikai pēc tam, kā sekas vājai savas fundamentālās vērtības apziņai, rodas citas grūtības: depresija, trauksme, iekšējais tukšums, pazemināts pašvērtējums, orientācija uz sasniegumiem, problēmas attiecībās.
Cilvēks, kurš neizjūt savu vērtību, tērē ļoti daudz enerģijas un spēka, lai uzturētu stabilu psiholoģisko stāvokli, un bieži vien ir spiests darīt lietas, kuras tam ir nepatīkamas. Viņš gaida pastavīgu ārējo atbalstu un, diemžēl, vienalga neiegūst to – savu vērtības apziņu.
Eksistenciālajā analīzē mēs, kā likums, runājam par praktisko vērtību (tiem sasniegumiem, kas ir ikviena cilvēka dzīvē), un par fundamentālajām vērtībām (savas vērtības apzināšanās tiesības, kas dotas mums katram līdz ar mūsu piedzimšanu).
Ja dominē praktiskā vērtība, cilvēks, kā likums pastavīgi atrodas kustībā un cenšas sasniegt arvien vairāk – arvien lielākus mērķus, kas kaut uz neilgu laiku ļauj sajust savu vērtību un svarīgumu.
Protams, šī praktiskā vērtība ir ļoti svarīga attīstībai, taču, ja tā ir dominējošā un galvenais motivējošais spēks, tad parasti tā noved pie netaisnīguma sajūtas, nebrīvības sajūtas un iekšējās spriedzes.
Nespēja izdzīvot un sajust savu vērtību formē divus uzvedības variantus:

 

1. Pārmērīgu ciklēšanos uz sevi: egocentrismu, vēlmi tikt atzītam un būt uzmanības centrā pēc iespējas biežāk. Te var runāt arī par pārlieku augstu pašvērtējumu. Tāds uzvedības modelis parasti ir cilvēkiem ar izteikti narcistisku dabu vai histēriķiem.
2. Neapmierinātību ar sevi, vēlmi būt labam visiem, pārleiku liela paškritika, savu vēlmju neievērošana. Te runājam par pazeminātu pašvērtējumu. Šādi cilvēki parasti uzņemas atbildību citu vietā, uzskata, ka ļoti daudz ko dzīvē nevar atļauties, ka viņiem nav tiesību realizēt savus mērķus un plānus.

 

Dažādās dzīves situācijās cilvēks ar vāji attīstītu pašvērtējumu var izmantot abas šīs stratēģijas.

 

Vislielākās grūtības darbā ar fundamentālo vērtību tēmu ir tajā, ka nav iespējams runāt, domāt vai zināt par savu pašvērtējumu, to vajag SAJUST. Bet kā to var sajust, ja visu mūžu, gadiem ilgi šīs sajūtas nav bijis?
Iespējams, šī ir tā dziļā tēma, pie kuras cilvēks nonāk ļoti ilgas terapijas procesā. Kāds pēc pusgada, kāds pēc vairākiem gadiem. Šī tēma neatrodas virspusē, taču ir pamats vairumam citu problēmu.
Kāds šo sajūtu iegūst, pateicoties uzmanīgai un smalkjūtīgai attieksmei pret sevi, ar sava iekšējā dialoga palīdzību. Kādam šī sajūta rodas pēc darba ar savu biogrāfisko pieredzi un dzīves uzstadījumiem.
Konsultācijās ar klientiem mēs, kā likums, meklējam saskanīgus tēlus, idejas, asociācijas, kas palīdz tuvināties šai sajūtai. Taču man gribās noformulēt pavisam vienkāršu tēzi, ko ir vērts integrēt savā pasaules izjūtā:
“Vienmēr atradīsies kāds, kurš vienu vai citu darbu dara labāk par tevi. Taču nav neviena cilvēka, kuram būtu tādu īpašību, spēju, sajūtu, vēlmju komplekts, kā tev. Nav nekādas jēgas darīt ideāli vai labāk par citiem.
Ir svarīgi darīt tā, lai būtu sajūta, ka tas, ko tu dari, ir labi un pareizi tieši tev. Ar to arī būs pietiekami. Un tas IR vērtīgi.
Un tas, ka tu esi, ir vērtīgi un svarīgi.
Un tikai tad, kad tu sajutīsi savu vērtību, tu varēsi novērtēt citus cilvēkus. Un jūsu starpā var izveidoties attiecības. Tādas attiecības, kas ļaus nostiprināt un apstiprināt vienam otra vērtību un savas esības vērtību šajā pasaulē.”

 

Autors: Jevgēņija Koļcova
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēks, laime, nauda!

pats2

Cilvēks piedzimst, attīstās un dzīvo sabiedrībā. Un šī sabiedrība diktē savus noteikumus: likumus, pēc kuriem jādzīvo. Savukārt mēs esam šajā pasaulē atnākuši ne tāpēc, lai attaisnotu kāda cerības, bet gan lai atrastu savu sūtību un dzīvi nodzīvotu cienīgi. Katrs cilvēks veido savu personīgo Pasauli, kurā likumus diktē viņa sirdsapziņa un augstāka likuma šeit nav.

Kas jādara lai uzbūvētu mierīgas un labas attiecības ar citiem cilvēkiem?

Mūsu spējai uztvert cilvēkus, jāizmainās no dzīvnieciskās (pēc ārējām pazīmēm) uz enerģētisko – pēc tā, kādu eneģiju izstaro cilvēks. Tas nozīmē “redzēt cauri”. Tas iespējams tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar savas apziņas attīstīšanu. Daudzi cilvēki viens otru jūt enerģētiski, taču ne visi seko savām sajūtām. Kad cilvēku enerģētiskie lauki izstaro līdzīgas frekvences, starp viņiem rodas simpātijas. Taču ja tie ir pretēji, cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku vai vienaldzību.

Kad cilvēks izstaro nervozitātes, neiecietības, agresijas, naida enerģiju, cilvēki to jūt enerģētisko vibrāciju līmenī un atbild ar to pašu. Tā nostrādā enerģētiskā bumeranga likums: “Tu – man, es – Tev!” Taču mēs pamanām ne savu agresiju vai naidīgumu, bet gan atbildes reakciju. Mēs aizmirstam vienkāršu lietu, ja pats nevari turēt sevi rokās, kapēc domā, ka otram tas jādara? Jebkurš cilvēks ir tīrs spogulis un atstaro to, kas tajā skatās.

Ja mēs uzskatam, ka mums apkārt ir slikti cilvēki, tas nozīmē tikai to, ka paši neesam īpaši labi. “Nesodi un netiksi sodīts!” Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un viņi pieņems Tevi tāpat. Prasme pieņemt cilvēka nepilnības ir augstas attīstības rādītājs.
Un ko tad, ja cilvēks mums ir absolūti antipātisks?

Jā, protams, ar tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti kontaktēties. Tapēc vajadzētu atrast cilvekā kaut ko patīkamu un sakoncentrēties tieši uz šo īpašību. Nevar būt tā, ka cilvēkā nav vispār nekā laba. Vienkārši jāprot tas saskatīt.

Mums jādzīvo tā, lai netraucētu dzīvot citiem un lai citi netraucētu dzīvot mums. Un tas pilnībā ir atkarīgs no tā, kā mēs paši uztveram cilvēkus. Atceries visus tos cilvēkus, ar kuriem Tev agrāk bija konflikti. Ja godīgi to izdarīsi, tad apjautīsi, ka visu šo konfliktu cēlonis bija Tava paša neiecietība, nespēja pieņemt, piedot un nepatika pret šiem cilvekiem. Esi gudrāks, piekāpies, nelien, kur Tevi nelūdz un Tu sajutīsi spēku, kas Tev ļaus turpmak būvēt labas attiecības pat ar nepatīkamiem cilvēkiem.

Skaudība un atriebība kā rūsa saēd dvēseli. Kā cilvēkam ar tām tikt galā, lai neliktos vājš un saglabātu iekšējo harmoniju?

Skaudībai ir divi iemesli.
Pirmais – pilnīga pārliecība par to, ka cilvēks jūtas labāks par visiem, attiecīgi – arī pelnījis visus labumus vairāk kā citi. Un, ja nu izrādās, ka kāds izceļas vairāk, sasniedzis ko vairāk, ir veiksmīgāks? Automātiski rodas nepatika pret šo veiksminieku – tātad skaudība.

Otrs iemesls saistīts ar otršķirīgo vērtību idealizāciju. Tādu kā materialā labklājība un stāvoklis sabiedrībā. Patiesās vertības to nevar izsaukt, jo tās attiecas uz iekšējām īpašībām.
Skaudība ir abpusēji ass nazis. Tas ievaino gan to, Ko skauž, gan to, Kas skauž. Lai nebūtu jāskauž, nevajag ieciklēties uz kāri iegūt visu sev.

Kas attiecas uz atriebību. Atriebties par nodarīto pārestību nav jēgas un nevajag. Par to rūpējas augstākais – Karmas likums. Un kurš no mums var zināt to, kapēc notika šī netaisnība. Varbūt mēs to bijām pelnījuši? Varbūt nostrādāja enerģētiskais Bumerangs?

Atbildot uz šādu sitienu, mēs saasinam situāciju, tāpēc labāk ir iemācīties piedot. Pretoties šiem sitieniem, nesabojājot savu karmu, var tikai pateicoties savam gara spēkam. Vienmēr spēcīgāks ir tas, kurš valda pār sevi un savām emocijām.

Tātad vajag rīkoties kā teikts Bībelē? „Ja Tev iesita pa labo vaigu, pagriez kreiso?” Vai pāridarītājs neiztulkos to kā Tavu vājumu?

Ja cilvēks rīkojas no spēka pozīcijām, tad atbildē arī saņem agresiju. „Pagriezt otru vaigu” – nozīmē bez dusmām un naida reaģēt uz „emocionalo sitienu”. Reaģēt gudri, lai velāk pāridarītājs neuzdrošinātos vēlreiz tā rīkoties.
„Mierīgās pretestības” idejas būtība ir tajā, ka cilvēks uz provokāciju nereaģē tā, kā to gaida provokators. Dusmas ir dziļi amorālas. Dusmoties nozīmē – pazemoties. Un kam Tev tas?

Ja es dusmojos uz Tevi un Tu pretojies manām dusmām, Tu ātri vien sadusmosies pats. No otras puses. Ja es dusmojos uz Tevi un Tu mierīgi izliecies to neievērojot un mierīgi uztver manas dusmas, pēc mirkļa arī man tās pāries. Un mēs abi necietīsim no tās negatīvās emocijas, ko rada dusmas. Te arī ir teicienu „iemīli savu tuvāko”, „pagriez otru vaigu” jēga.

Neaizsniedzamajam nevar iesist! Viņš nereaģē uz provokācijām, jo stāv augstāk par tām. Pacietība, pašsavaldīšanās, tās ir īpašības, kas Tevi pasargās.

Un kā ar teicienu „iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”?

Tuvāko, ne visus. Kas mīl visus, nemīl nevienu. Pats grūtākais ir – iemīlēt savu tuvāko. To, kurš dzīvo Tev blakus, par kuru Tu nes atbildību, kurš ir atkarīgs no Tevis.

Jo harmoniskāks cilveks, jo mierīgāk tas uztver citus. Tas viņam nes zināmus labumus. Taču ko tas dod apkārtējiem?

Katrā cilvēkā ir paslēpta dievišķā gudrība. Ta ir tā patiesība, kurai dziļi dvēselē tic katrs. Ejot uz konfliktu ar Tevi, zemapziņā cilvēks vēlas pārbaudīt tās patiesību. Un kad Tu uz to reaģē sāpīgi, viņš lieku reizi saņem apstiprinājumu tam, ka tas tā nav. Nomierinājies vinš pārtrauc savus iekšējos meklejumus Viņš domā apmēram tā: „Ja citos tā nav, tad kam man tas?” Taču, ja katru reizi, kad kontaktējaties, Tu viņu pārliecināsi par pretējo, viņš, gribot negribot, sāks pārskatīt savas ierastās reakcijas.

Dvēseles dziļumos mēs visi tiecamies pēc tā, kas mums pietrūkst. Iekšējais nepretošanās spēks un labestība ir apskaužamas īpašības. Cenšoties tās parādīt attiecībās ar cilvēkiem, Tu drīz ieraudzīsi, ka daudzi cenšas Tev līdzināties un tādējādi bagātinās. Ja Tu demonstrēsi nesavaldību un neiecietību, nosodīsi vai izrādīsi agresiju, tad cilvēks kā spogulis Tevi atspoguļos.

Budda teica: «Apgaismots cilvēks – tīrs spogulis.»

Un kāpēc gan ne? Katrs no mums velas lai viņam piekāptos. Bet to vēlas arī citi. Tapēc ir tik svarīgi piekāpties un neiesaistīties konfliktos. Ja Tu iemācīsies piekāpties, arī Tev piekāpsies un attiecības harmonizēsies.
„ Rīkojieties ar citiem tāpat, kā vēlaties lai viņi rīkojas ar jums” – ta ir viena no Zelta patiesībām, kura palīdzēs saglabāt iekšējo līdzsvaru un labestību attiecībās ar cilvēkiem. Kad cilvēki viens otram indē dzīvi, ko viņi par to saņem? Saindētu esību un nekādīgi ne labsajūtu.

Vai tas ir labi, ietekmēt cilvēku ar kaut ko, izņemot personīgo piemēru?

Cilvēks, kurš tiecas pēc pilnības, nekad nenolaidīsies līdz pamācīšanai, lai cik arī nepareizas nešķistu kāda cita cilvēka darbības.  Nelīdzinies tiem cilvēkiem, kuriem lielakā bauda ir kādu pamācīt. Visiem taču ir zināma atšķirība starp labu padomu un kritiku. Savukārt vieds cilvēks vispār atturās no padomu došanas, kamēr viņam to nelūdz.

Tatad mums nav tiesību uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem?

Nav cilvēku, kuru rīcība vienmēr ir pareiza. Katram ir tiesības kļūdīties. Tu nevari izmainīt citus, taču vari izmainītties pats. Bet, kad Tu pats mainies, mainās tā vide, tie cilvēki, ar kuriem Tu kontaktējies. Cilvēki kļūs iecietīgāki, jo Tu tos pieņem tādus, kādi viņi ir. Tā, esot vienots ar savu patieso dvēseles būtību, Tu aiziesi pie vienotības ar citiem cilvēkiem. Un pat, ja neiemīlēsi viņus, Tu spēsi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir.

Manā skatījumā, harmoniska realitāte nevar eksistēt bez materiālas labklājības. Grozies, kā gribi, tā ir pilnvertīgas dzīves stūrakmens. Taču ļoti bieži nauda pārāk dārgi maksā, tapēc tās nozīmi nevajag pārvērtēt.

Taču bagātība dod brīvību?

Kāda brīvība tam, kurš pastāvīgi baidās par savu bagātību? Bagātība padara cilvēku par savu vergu. Viņš nedzīvo tā, kā viņam gribās, bet dzīvo pēc kaut kādām kāda cita uzstādītām normām, kuras nav iespējams pārkāpt. Un vienmēr cilvēkam gribas vairāk, kā viņam ir. Tāda ir mūsu daba.

Apsēstība ar materialajiem labumiem, naudu. Mēs esam spējīgi kontrolēt šo savu vēlmju lauku, padarīt to par izpalīdzīgu enerģiju augošajai dvēseliskajai substancei.
Labklājība – dabisks stāvoklis, bagātība – absolūti nevajadzīga. Viss slēpjas mūsu attieksmē pret naudu. Cilvēki ir tendēti dievināt materiālos labumus, uzskatot, ka to pārpilnība atrisinās visas viņu problēmas.

Daudzi velta savu dzīvi tam, lai dzītos pēc materialajiem labumiem, taču ne uz brīdi neiedomājas, ka ir kādas dvēseliskās vērtības. Un dzīvo it kā labi! Kādu laiku.

Nauda nevar aizstāt cilvēka garīgo dzīvi. Cilvēkam, kurš atrodas harmonijā ar sevi un pasauli un ir ceļā uz pašrealizēšanos, kā likums nav problēmu ar naudu un naudas ir tieši tik, cik vajaddzīgs lai realizētu savu dzīves ceļu.

Tu runā, ka problēma nav naudā, bet mūsu attieksmē pret to. Kā to saprast?

Cilvēki, pēc savas attieksmes pret naudu, dalās trīs galvenajās kategorijās.

1.     Alkstošie (apsēstie) – spēcīgi cilvēki ar dominējošu negatīvu enerģētiku. Tie nolikuši uz bagātības altāra paši sevi un padarījuši naudu par vienīgo elku. Saņēmuši kāroto bagātību, viņi ir nelaimīgi, jo baidās to pazaudēt. Tā dzīve paiet sargājot un vairojot savu kapitālu.

2.     Lēnprātīgie (idealizētāji) – vāji cilvēki, ar mainīgu, tālu no harmonijas enerģētisko lauku. Ar savu mūžīgo slinkumu, skaudību, merkantilismu un mūžīgo žēlošanos par dzīvi, viņi sevi maksimāli attālina no labklājības. Šie cilvēki, ka likums, savu mērķi nesasniedz. Un parasti jau arī mērķa nekāda nav.

3.     Mērenie – cilvēki ar stabilu un harmonisku enerģētisko lauku. Naudas viņiem vienmēr ir tik, cik vajadzīgs lai dzīvotu komfortabli un skaisti. Tie zin, ka īstā naudas sūtība ir nodrošināt labklājību, lai atvieglotu personības garīgo izaugsmi un tapēc neidealizē naudu.

Cilvēks, kurš ir pārliecināts par sevi, mierīgs un nav norūpējies par dzīves materiālo pusi, vienmēr dzīvos labklājībā.

Ko nozīmē, nebūt norūpējušamies par materiālo labklājību?

Tas nozīmē, nestādīt naudu augstāk par visu un neidealizēt to. Naudai cilvēkam jābūt tieši tik, cik vajadzīgs, lai par to nedomātu. Tā vajadzīga lai būtu brīvs – un varētu nodarboties ar pašrealizāciju un garīgo darbu. Taču nauda it nemaz negarantē laimi. Arī tas, kam ir plaukstošs bizness un milzīgs rēķins bankā, var būt nelaimīgs, bet cilvēks, kuram ir pats minimums – laimīgs un apmierināts ar dzīvi.

Kā Tu domā, vai nauda var būt karmisks pārbaudījums?

Jā, bieži vien liela nauda, tapat kā slava pie mums atnāk lai pārbaudītu. Spēcīgi un viedi cilvēki nekad nemaina savu attieksmi pret naudu, arī tad, kad uz galvas kā sniegs uzkritusi milzīga bagātība. Merkantils vai tikai ar domām par naudu apsēsts cilvēks, arī bez bagātības ir bez pamata zem kājām un mirklī, kad viņam tiek dota liela nauda, kļūst par aboslūtu tās vergu.

Tātad garīgās izaugsmes labā nevajag atteikties no materiālajiem labumiem?

Nevajag tiekties pēc bagātības, bet gan Labklājības. Labklājība tā ir tā naudas summa, kas cilvēkam patiešām ir vajadzīga lai realizētos. Viss pārējais – vien nevajadzīga greznība. Kad naudas ir pārak daudz – tā zaudē savu vērtību.

Domā PATS!

Pēc Annas Zarubinas grāmatas „Ceļš pie sevis. Seno īru cilšu garīgā pieredze.”

Avots: http://rodoswet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kad šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi!

apskauj sevi

Kad šķiet, ka visa pasaule ir PRET tevi, tie ir maldi un ilūzija, kurā ir ērti ieslīgt, lai tik nebūtu jāpamet upura stāvoklis un nebūtu jāsāk darīt ko tādu, kas patiešām mainītu dzīvi

Visa mūsu dzīve ir mūsu domu sekas, pēc tam – arī vārdu un darbu. Nekas nav bez iemesla, un viss ir likumsakarīgi.

Kas gan mums traucē aiziet no nemīlamā darba, darīt galu destruktīvām attiecībām, pārstāt bojāt savu veselību u.t.t.?

NEVIENS!

Norakstīt visu uz karmu, likteni, Dievu, vecākiem, vienalga – uz ko, ir ĒRTI, taču šis ceļš ne pie kā laba un vērtīga nenovedīs. Var tā bumbulēt visu dzīvi, bet – vai vajag?

Nemeklē tos, kas tevi pažēlos un izglābs. Uz to spējīgi vien daži. Vairums nevar palīdzēt paši sev.

Esi pats sev glābējs, atbalsts, siltums un gaisma – tuvāks un saprotamāks par tevi šajā pasaulē nav neviens. Tā rodas mīlestība pret sevi, caur savas vērtības un vajadzības sev apzināšanos.

Tāds cilvēks nekad nekļūs par pasaules un cilvēku nīdēju, viņš noteikti reiz kļūs par vienotu veselumu ar pasauli.

Katrā no mums ir daļiņa Dieva, maza, silta saulīte. Atrodi to sevī, apskauj cieši cieši un nekad vairs neatlaid. Saudzē to, mīli, lai tā pārvērsas lielā un karstā saulē.

Autors: Katerina Kurkina

Tulkoja: Ginta FS