Viņi mainās

“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
– Kas ir noticis?
– Pilsoņi ir sākuši mainīties…
– Tas taču nav iespējams!
– Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
– Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
– Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
– Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
– Tieši tā. Sliktāku nav.
– Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
– Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
– Un karš?
– Stāstam par to, cik vien spējam.
– Un cenas?
– Nepārtraukti ceļam uz augšu.
– Bet algas?
– Minimālās.
– Un? Cilvēki tiešām smaida?
– Tieši tā!
– Neticami!
– Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
– Ko?
Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.
– Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
– Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
– Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
– Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
– Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.
Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.
– Varbūt vēl samazināsim algu?
– Agrāk tas līdzēja.
– Vai varbūt visus sūtīt karā?
– Ok, arī labs variants.
– Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
– Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi…
– Kā tas var būt?
Ieradās otrs ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
– Kādas ir sekas?
– Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
– Piemēru!
– Patstāvība.
– Kas?
– Viņi vairāk necer uz valsti…
– Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
– Viņi par to vairs nedomā.
– Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
– Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
– Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
– Vecais pelēkais ir izgājis no modes.
Ierodas trešais ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
– Kas — suņi ir sākuši runāt?
– Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
– Opā…
– Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
– Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
– Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
– Kas vēl notiek?
– Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
– Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
– Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.
Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:
– Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
– Bet tās vairs neviens nesmēķē.
– Kāpēc?
– Neesot vairs stilīgi.
– Kā tā?
– Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
– Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
– Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
– Tā-tā.
Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.
– Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
– Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”

Autors: Denis Safron.
​​​​​​​Avots: Mr. Freeman
Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu

Noturēt sevī dzīvas savas vērtības

Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.

Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.

Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.

Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.

Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtēt katru dāvanu

Daudzi cilvēki ne īpaši novērtē dāvanas. Pacilā rokās un pavirši pamet; sakot, vai tad tā ir kāda dāvana? Kas gan tur tāds īpašs – ģimene! Padomājies, veselība! Nav jau nekāda pārāk labā, tāda, viduvēja.

Kas gan tur tāds – nopirku mēteli, mašīnu. Kas gan tā par dāvanu, pats taču nopirku. Nopelnīju naudu, jo ir darbs un veselība. Kas gan tur tāds, Dzīve! Arī tāda, viduvēja dāvana. Dzīvot taču nemaz nav tik viegli, diezgan sarežģīti un grūti. Dāvana ir miljards dolāru un pils līdzīga Tadžmahālam. Vai arī kaut kas, īsti nezinu kas, bet tāds milzīgs un vērtīgs. Bet pārējais viss – sīkumi, nieki…

Pirms daudziem gadiem kādai meitenītei uzdāvināja dāvanu un viņa to atcerās visu mūžu.
Viņai bija seši gadi. Mammai nācās savu bērnu atdot internātā, jo viņas dzīvoja laukos un vajadzēja jaunajā vietā iekārtoties. Tas bija sen un tajos laikos daudziem nācās tā rīkoties. 

Internātā Asja saslima ar skarlatīnu. Audzinātaja viņu aizveda uz bērnu slimnīcu un tur atstāja. Mamma nevarēja atbraukt, Asja viņu labi saprata. Viņa klusiņām gulēja palātā un domāja. Nebija ne mantu ne grāmatu. Citi bērni bija kopā ar mammām, vai arī tās ieradās apmeklētāju stundās. Kas atnāks pie Asjas? Neviens. Viņa ir liela meitene un pati var tikt galā.

Viņa uzvedās ļoti rātni, klusiņām un paklausīgi. Pati mazgājās, uzvilka savu apdilušo halātiņu, ielēja ūdeni, ja gribējās padzerties, palīdzēja citiem bērniem, ja tie raudāja un baidījās. Un nesūdzējās.
Bet vakarā skatījās pa logu. Ārā dega ielas spuldze un sniga sniegs. Tuvojās Jaunais gads. Viņa iedomājās, ka tur lejā, zem slimnīcas logiem stāv viņas mamma. Un viņa klusiņām savai iedomātajai mammai māja ar roku. Viņa neraudāja, lai mammu nesarūgtinātu, kaut gan kaklā bija iesprūdis kamols…

Jaunais gads tā arī pienāca slimībā un vientulībā. Citiem bērniem mammas un tēti uzdāvināja dāvanas, lelles, mašīnītes, visās malās čaukstēja konfekšu papīriņi. Un pēkšņi agri no rīta Asja ieraudzīja uz sava nakts skapīša skaistā dāvanu papīrā ietītu saini – tajos laikos papīrs ar puķītēm bija tāds retums. Droši vien kāds to tur netīšām bija atstājis. Asja to neatvēra; tas taču nebija viņas. Kādam to kāds bija atnesis, tikai netīšam nolicis pie Asjas gultiņas. Droši vien Salatētis kļūdījies, tātad viņai šī kļūda jāizlabo. Un viņa sāka staigāt pa palātām un jautāt: kam pieder šī dāvana?
Asju ieraudzīja tante-daktere, nogurusi un nelaipna. Asja arī viņai pieklājīgi uzprasīja: kam pieder šī dāvana? Viņa taču nevarēja atrast tās saimnieku, bet varbūt tas tagad kaut kur sēž un rūgti raud. Varbūt Salatētis ko sajaucis, varbūt kāda mamma tumsā atnākusi un sajaukusi…
Tante-daktere teica, ka Salatētis naktī ir bijis, bet neko nav sajaucis, vienkārši nav gribējis Asju modināt. Nolicis dāvanu tieši viņai, nodevis sveicienus no mammas, un novēlējis ātrāku izveseļošanos. Tā ir Asjas dāvana! Fiksi jāver vaļā. 

Asja aiz prieka gandrīz noģība. Vēl paka nebija atvērta, bet elpa jau aizravās… Un pēc tam viņa ieraudzīja: apelsīni, konfektes, āboli, rieksti un flomasteri! Sešas krāsas, flomasteri “Sojuz”! Un zīmēšanas albūms! Tā bija neticama dāvana, neaptverami dāsna. Viņai nekad nebija piederējuši flomasteri. Un viņa klusiņam devās zīmēt apsveikumu Salatētim. Un mammai. Mamma vienalga pavasarī atnāks, un pavasaris vienalga pienāks, tā kā laikus jāsagatavo mammai dāvana – zīmējums. Un arī Salatētim…

Bet tante-daktere Asjai noglaudīja galvu. Asja pati pina sev bizītes, tā arī bizītes daktere noglaudīja. Un viss kļuva pavisam savādāks, paciešams un pat labi. Tā vienmēr notiek, ja saņem dāvanu: apelsīnu un sešu krāsu flomasterus, kuri krikšķ, kad ar tiem zīmē…

Asja pati tagad ir tante-daktere, vairs gan ne īpaši jauna. Ļoti daudz gadu pagājis kopš tā laika. Un daudz pa šiem gadiem bijis dāvanu; bet viņa vienmēr par katru no tām priecājas un ir ļoti pateicīga – cilvēkiem un dzīvei. Viņa novērtē ikvienu dāvanu un arī pati dāsni dāvā tās. Jo dāvināt dāvanas arī ir dāvana…. Ne visi to saprot. Un piekasīgi pārskata savas likteņa dāvanas, pavirši. Salīdzina ar dāvanām, kas citiem. Žēlojas par to, ka pārāk mazas…. Bet kāds raugās slimnīcas logos, aiz kuriem snieg sniegs un spīd ielu spuldzes. Un sapņo par to, ka pie viņa atnāks ciemos. Un klusiņām māj ar roku iedomātajiem tuviniekiem, un neraud, lai tos neskumdinātu…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vērtību sistēmu

plusma1

Visam reiz pienāk beigas! Jebkura šīszemes vērtība tiek mums aizdota uz kādu laiku, un agri vai vēlu kļūst par mūsu pagātnes daļu. Mūsu jaunība nav ilglaicīga, mūsu darba spējas izsīkst, mūsu tuvie cilvēki mūs pamet un aiziet mūžībā, mūsu īpašumi nolietojas, mūsu tituli un ordeņi ir tukša skaņa…

Bēda tam, kurš pieķēries kādai vienai vērtībai un nav spējīgs no tās atvadīties. Kopā ar tās pazušanu, sabrūk viss šķietamās dvēseles stabilitātes kāršu namiņš. 

Cik ļoti labākā situacijā ir tie, kuri ir spējuši sev radīt daudzpusīgu vērtību sistēmu. Tie, kuri iemācījušies pārnest akcentus un savu uzmanību no vienas vērtības uz citu. Darba laikā viņi pievēršas savai profesijai, savas ģimenes lokā visu savu uzmanību velta saviem mīļajiem, kad dara kaut ko radošu, tad ar sirdi un dvēseli atdodas savam radošumam. Klausoties mūziku, ļaujas tās skanējumam un harmonijai.

Un, ja nu pēkšņi kāda no vērtībām kļūs neiespējama – piemēram, slimības gadījumā cilvēks zaudē darba spējas, vai arī kurluma dēļ vairs nespēj dzirdēt mūziku, – tad viņam vienalga paliks siltas attiecības ar saviem mīlajiem un iespēja nodarboties ar savām radošajām lietām. Tāda cilvēku Dvēseles mieru ir grūti sagraut. Tādiem cilvēkiem nav bail no dzīves ātrā ritējuma un tāpēc viņi nekad nekrīt depresijā.

Šeit vietā ir teiciens: “Cilvēku tur vērtības, pie kurām viņš turās”.

Es atceros kādu 40 gadīgu vīrieti, kuram ārsti bija nozīmējuši kājas amputāciju. Viņš bija šokā. Nekas viņu nespēja mierināt. Viņa māte man palūdza ar viņu aprunāties. Viņu uzmundrinot, es kā cilvēks no malas, centos iztikt bez lētiem argumentiem. Viņa sāpes spētu saprast vien tas, kurš pats bijis tādā situācijā. Es nolēmu, ka pieturēšos pie reālās situācijas, kaut arī reālā situācija ir tik daudzpusīga.

– Vai tiesa, ka amputācija glābs jūsu dzīvību? Ka bez šīs operācijas jūs nomirtu? – es jautāju.

– Jā, – viņš pamāja ar galvu. – Ārstiem nebija citas izvēles.

– Tas nozīmē, ka uz šo brīdi, jūsu dzīve praktiski ir beigusies. Ka, ja jūs dzīvotu citā gadsimtā, vai pat šodien citā valstī, jūs būtu nolemts nāvei. Tomēr apstākļi ir tādi, ka jūsu dzīvību var glābt un tā no jauna būs jums uzdāvāta. Kaut arī ne iepriekšējā formā. Jaunā, uzdāvinātā dzīve būs dzīve ar protēzi. Tas ir obligāts izdzīvošanas noteikums.

Pacients uzmanīgi sāka klausīties manos vārdos.

– Var teikt arī tā, – viņš nopūtās.

– Jā, – es turpināju. – Tagad padomāsim, ko jūsu jaunā dzīve vēl joprojām ir spējīga jums piedāvāt. Kas līdz šim jums ir bijis svarīgs un vērtīgs?

– Es esmu konstruktors, speciālists tiltu projektēšanā. Mani interesē tehnika un arhitektūra. Es nodarbojos ar grafisko programmu izstrādāšanu supersarežģītiem projektiem.

– Izklausās ļoti intriģējoši, – es teicu. – Un kas vēl bez tā jūs interesēja tajā dzīvē?

– Man ļoti patīk teātris, cenšos neizlaist nevienu teātra izradi un festivālu. Mana draudzene ir aktrise, viņa bieži dodas dažādās ārzemju viesizrādēs. Kad viņa atgriežas, gadās, ka mēs visu nakti apspriežam kādu jaunu izrādi. Neskatoties uz to, ka ne vienmēr mēs esam vienis prātis, šī kaislība mūs ļoti stipri vieno.

– Vieno vēl stiprāk? – es jautāju un viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.

– Es viņu ļoti mīlu.
– Un, tā, izdarīsim kopsavilkumu, – es pasmaidīju. – Rīt jums tiks uzdāvināta jauna dzīve. Šajā dzīvē jums būs grūti ierobežojumi, taču tie nekādā mērā neskars nevienu no jūsu galvenajām vērtībām. Konstruēt tiltus, izstrādāt grafiskās programmas, apmeklēt teātra izrādes un mīlēt savu draudzeni jūs varēsiet arī ar vienu kāju. Tā būs jauna dzīve, kuru piepildīs jau esošās, ierastās vērtības…

– Ziniet, šāds skats uz lietām man patiešam palīdz, – viņš mani pārtrauca. – Rīt, kad mani vedīs uz operāciju, es visu laiku domāšu par to, ka tiek glābta mana dzīvība. Paldies par padomu!

Un cilvēks tika galā ar briesmīgu šoku, pateicoties savai daudzpusīgajai vērtību sistēmai. Ja viņam svarīga būtu tikai viena vērtība, piedevām, tāda, kuru var uz mūžu pazaudēt – piemēram, braukšana ar sacīkšu velosipēdu, – tad šim stāstam būtu ļoti bēdīgas beigas. Tāpēc, ka bailes ļoti bieži rada izmisumu. Bet pārāk lielas bailes šķirties no kaut kā (kad cilvēks domā: “Bez tevis vai bez vēl kaut kā es nespēšu dzīvot”) noved pie tik liela izmisuma, kas, arvien pieaug tuvojoties zaudējuma brīdim (dažkārt, pat līdz suicīdam ar devīzi: “Tagad manai dzīvei vairs nav jēgas”).

Frankls šo domu formulēja ar ļoti vienkāršu frāzi: “Jebkurā vērtībā ir vieta Dievam”

Un sev atzīmēsim: ne vairāk. Bet arī – ne mazāk. Vērtība ir jāsaudzē, laiku pa laikam jāatjauno, taču to nekad nevajag pacelt līdz debesīm, tāpēc, ka Debesis ir mūsu atbalsts un drošība šeit, uz zemes.

Elizabete Lūkasa
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā plašāk

doma plasak

Nav vērts ieciklēties tikai uz naudu – pārpilnība ir daudz plašāks jēdziens.
Visi zin, ka pārpilnība nav tikai nauda. Tā ir gan attiecības, gan veselība, gan mantinieki.
Un ne vienmēr bagāts ar naudu cilvēks var tikt uzskatīts par plaukstošu.
Mans garīgais skolotājs skaidro to tā.
Pieņemsim, tev šajā dzīvē pienākas ne pārāk daudz naudas. Toties tava karma paredz ārkārtīgi daudz laimes ģimenē. Bet, ja cilvēks ir ieciklējies uz naudu?
Viņš daudzreiz atkārto pasaulei to, ka viņam nav vajadzīgas dzīves dāvanas, labāk tā vietā lai iedod skaidru naudu…

Un tad viņš var kļūt par miljonāru un sagraut visus pārējos savas laimes avotus. Piemēram – ģimeni.

Arī tu, droši vien zini tādus cilvēkus, kuri kļuvuši bagāti, maksājot ar savas ģimenes labklājību un laimi.
Var kļūt bagāts, maksājot ar savu veselību, reputāciju, attiecībām ar cilvēkiem…
Gadās arī pretēja situācija – kad cilvēkam var būt daudz naudas, bet viņam galvenais ir attiecības. Un tad viņš saņem ļoti daudz ģimenes laimes. Pat tad, ja viņam tā it kā nepienākas sākotnēji.
Ne visiem ir dota pārpilnība naudā. Dažkārt mēs saņemam pārpilnību iespēju veidā. Un tas nav sliktāk. Tā cilvēki bieži vien pat bez naudas tiek pie mājām un mašīnām – bez naudas, bet caur iespējām.

Es nesaku, ka jāizvēlas – vai nu – vai nu. Es runāju par to, ka jātiecas ir uz pārpilnību, ne naudu. Un tas ir daudz visaptverošāks jēdziens.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viltus vērtības

briviba9

Ir kāda fundamentāla lieta, kas vienmēr jāatceras: cilvēks ir gana viltīgs, lai radītu sev viltus vērtības.
Patiesās vertības prasa totāli visu tavu būtību, viltus vērtības ir ļoti lētas. Tās izskatās reālas, taču neprasa tavu totalitāti – tā ir tikai virspusēja formalitāte.

Piemēram, mīlestības vietā mēs esam radījuši viltus vērtību “uzticību”. Uzticīgs cilvēks tikai šķiet mīlošs. Viņš izpilda visus mīlestības žestus, taču tajos nav viņa sirds.

Vergs ir uzticīgs – taču, vai tu patiešām domā, ka ikviens paverdzinātais, kam atņemta cilvēciskā pašcieņa un lepnums, var tik dziļi mīlēt cilvēku, kurš viņam nodarījis tik daudz ļauna?
Viņš to neieredz un, ja viņam būtu tāda iespēja, tad noteikti tas nogalinātu savu paverdzinātāju.
Taču, virspusēji skatoties, viņš ir uzticīgs – viņš ir spiests tāds būt.

Tas nav no prieka, tas ir no bailēm. Tas nav no mīlestības, tikai nosacītais prāts saka, ka tev jābūt uzticīgam savam saimniekam. Tā ir suņa uzticība savam saimniekam.

Mīlestībai ir nepieciešama totālāka atbalss. Tā neatnāk no pienākuma sajūtas, bet gan no tavas sirds pukstiem, no tavas paša prieka pieredzes, no vēlēšanās dalīties šajā priekā.

Uzticība ir kas cits – tas ir kas kroplīgs.

Tūkstošiem gadu garumā tā ir bijusi sabiedrībā repektējama vērtība, tāpēc, ka sabiedrība visdažādākajos veidos ir paverdzinājusi cilvēkus.

Sievai jābūt uzticīgai savam vīram – tādā mērā, ka Indijā miljoniem sieviešu mira reizē ar saviem vīriem, lecot tiem līdzi bēru ugunskurā – tā dzīvas sevi sadedzinot.
Tas bija tik respektabli, ka ikviena sieviete, kura to nedarīja, tika smagi sodīta. Viņu pat savā pašas ģimenē uzskatīja par atstumto, un pret viņu izturējās, kā pret kalponi. Jo uzskatīja, ka, ja tā nespēja mirt kopā ar vīru, viņa nebija tam uzticīga.

Vienkārši paskaties uz to no cita skatu punkta – neviens vīrs nekad nav ielecis savai sievai līdzi bēru ugunskurā. Un neviens nav uzdevis jautājumu: “Vai tas nozīmē, ka neviens vīrs nekad nav bijis uzticīgs savai sievai?” Tas ir sabiedrības dubultais standarts. Viens standarts saimniekam, īpašniekam, otrs – vergam.

Mīlestība ir bīstama pieredze, tāpēc, ka pār tevi valda kaut kas lielāks par tevi pašu. Un to nav iespējams kontrolēt. Tu nevari izsaukt mīlestību kad vien tev iegribās. Kā tikko tā aiziet, to nav iespējams atgriezt. Viss, ko tu vari, ir tēlot, būt liekulim.

Uzticība ir gluži kas cits. Tā ir tava paša prāta radīta, tā nenāk no ārpuses. Tā ir audzināšana noteiktā kultūrā, tāpat kā visa cita audzināšana. Tu sāc spēlēt un soli pa solim sāc ticēt savai paša spēlei.

Uzticība prasa, lai tu vienmēr – dzīvē vai nāvē, būtu uzticīgs cilvēkam – grib tava sirds to, vai negrib. Tas ir paverdzināšanas psiholoģiskais pamats.

Milestība dod brīvību. Uzticība nes verdzību. Tikai virspusēji tās izskatās līdzīgas; bet dziļi iekšienē tās ir absolūti pretējas, diametrāli pretējas. Uzticība ir spēle, kuru tev ir iemācījuši.

Mīlestība ir mežonīga; viss tās skaistums ir mežonīgumā. Tā atnāk kā vēja pūsma, ar vieglu aromātu, piepilda tavu sirdi un pēkšņi tur, kur agrāk bija tuksnesis, rodas dārzs pilns ziediem. Taču tu nezini, no kurienes tā atnāk un tu zini, ka nav iespēju to vienkārši pasaukt.

Tā atnāk pati un paliek tik ilgi, cik ilgi to vēlās esība. Un tieši tāpat, kā tā reiz atnāk, kā svešinieks, kā ciemiņš, reiz tā pēkšņi aiziet. Un nav iespēju tai pieķerties, nav iespēju to noturēt.

Sabiedrība nevar būt atkarīga no tādiem neparedzamiem un nedrošiem pārdzīvojumiem. Tā vēlas garantijas, drošību, tāpēc tā absolūti ir izdzēsusi no dzīves mīlestību un tās vietā ielikusi laulību. Tā zin tikai uzticību, uzticību vīram un, ņemot vērā to, ka tā ir formāla, tā ir tavās rokās…. taču tā ir nekas, salīdzinājumā ar mīlestību, tā pat nav piliens okeānā.

Taču sabiedrība ir apmierināta, jo tas ir droši. Vīrs var tev uzticēties un ticēt, ka rītdien tu būsi tikpat uzticīga, kā šodien.

Mīlestībai nevar uzticēties – un visdīvainākais ir tas, ka mīlestība pati ir visaugstākā uzticība, bet tai nevar uzticēties.

Vienā mirklī tā ir totāla, bet jau nākamajā – tas nav. Tā var tevī augt; tā var izgaist no tevis.

Vīrs vēlas, lai sieva būtu viņa vergs līdz mūža galam. Viņš nevar paļauties uz mīlestību; viņam ir jārada kaut kas, kas izskatās pēc mīlestības, bet kas ir cilveka prāta radīts.

Tas notiek ne tikai mīlas attiecībās, bet arī  citās dzīves sferās – padevība arī ir cienījama. taču tā sagrauj saprātu… zaldātam jābūt padevīgam savai nācijai.

Cilvēks, kurš nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki… nedrīkst viņu uzskatīt par atbildīgu, viņš vienkārši izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš bija padevīgs saviem vadoņiem: te arī visa armijas būtība.

Tevi trenē daudzus gadus un tu kļūsti absolūti padevīgs un nespējīgs sacelties. Pat tad, ja tu redzi, ka tas, ko tev saka ir absolūti aplam, treniņš, kuru gadiem ilgi esi veicis, un kas tevī iesakņojies tik dziļi, saka: “Tieši tā, es to izdarīšu!”

Es nedomāju, ka cilvēks, kurš nometa atombumbas bija mašīna. Viņam, tieši tāpat ka tev, bija sirds. Tieši tāpat kā tev, viņam bija sieva un bērni, mamma un tētis. Viņš bija tikpat dzīva būtne kā tu, tikai ar vienu atšķirību. Viņš bija apmācīts bez ierunām un šaubām izpildīt visas pavēles.

Es atkal un atkal domāju par viņa prātu. Vai var iedomāties, ka viņš nezināja, ka šī bumba iznīcinās gandrīz 200 000 cilvēkus? Vai tad viņš nevarēja pateikt: “Nē, labāk lai ģenerālis mani nošauj, bet es nenogalināšu šos cilvēkus?” Iespējams, šī ideja nekad tā arī neiešāvas viņam prātā.

Armija darbojas sekojošā veidā. Lai radītu padevību, viss sākas ar nelielam lietām. Nesaprotami, kāpēc katram karavīram daudzus gadus jāsoļo parādē un jāizpilda muļķigas pavēles – griezties pa labi, pa kreisi, soļot uz priekšu, soļot atpakaļ – stundām ilgi, bez kāda mērķa.

Taču te ir mērķis. Tas grauj viņa saprātu. Viņš pārvēršas par robotu. Un, kad tiek dota pavēle “pa kreisi”, viņa prāts nejautā, kāpēc?

Ja kāds cits tev teiks “pagriezies pa kreisi”, tu jautāsi “kas par muļķībām? Kāpēc man jāgriežas pa kreisi? Es griezīšos pa labi!” Bet karavīram nav jāšaubās, nav jājautā; viņam jāpilda pavēle. Tas ir galvenais nosacījums – padevība un paklausība.

Karaļiem un ģenerāļiem vajag, lai armija būtu padevīga – gluži ka roboti, ne kā cilvēki. Vecākiem ir izdevīgi, lai bērni būtu padevīgi, tāpēc, ka bērns – buntinieks rada problēmas. Vecākiem var nebūt taisnība, taču bērnam jābūt paklausīgam; tā ir daļa audzināšanas un tā vēljoprojām ir spēkā.

Es mācu tev jaunu cilvēcisku esību, kurā nav vietas padevībai un uzticībai, bet ir spēja un saprāts pateikt “nē”. Priekš manis, kamēr tu nespēj pateikt “nē”, tavs “jā” ir bezjēdzīgs.. Tavs “jā” ir tikai ieraksts gramafona lentā, tu neko nevari izdarīt, tev nākas sacīt “jā”, tāpēc, ka “nē”, tevī pat nerodas.

Dzīve un civilizācija būtu pavisam savādākas, ja vien mēs nebūtu pieradinājuši cilvēkus pie vairāk saprāta. Tik daudz karu nebūtu notikuši, ja cilvēki jautātu: “Kāds ir iemesls? Kāpēc mums jānogalina cilvēki, kuri ne pie ka nav vainīgi?” Taču tie ir uzticīgi vienai valstij, tu – kādai citai, un abu valstu politiķi cīnās un upurē šo ambīciju vārdā savus cilvēkus.

Ja politiķiem tā patīk cīnīties, lai noorganizē čempionātu cīņas sportā, un visi parējie varētu to vērot kā futbola maču.

Bet karaļi un politiķi, prezidenti un premjerministri neiet karā. Vienkārši cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ar pavēli nogalināt, iet karā un nogalina. Viņus apbalvo par uzticību – viņiem dod ordeņus par necilvēcību, par nesaprātīgumu, par to, ka viņi ir ka mehānismi.

Uzticība nav nekas cits kā trīs slimību apkopojums: ticēšanas, pienākuma un respektabilitātes. Tās visas baro tavu ego. Tās visas ir pret tavu Dvēseles izaugsmi un izdevīgas noteiktam cilvēku lokam. Garīdznieki nevēlas, lai tu viņiem uzdotu jautājumus par viņu vērtību sistēmu, tāpēc, ka zin, ka nevarēs godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Visas šīs ticības ir viltotas un, ja tās tiks pakļautas šaubām, tās sabruks. Kad par tām nešaubās, tās rada milzīgas reliģijas ar miljoniem sekotāju.

Tagad Pāvesta rīcība ir miljoniem cilvēku un no šiem miljoniem neviens nejautā: “Kā jaunava var piedzemdēt bērnu?” Tā būtu svētuma zaimošana! “Kur ir pierādījumi tam, ka Jēzus ir vienīgais Dieva dēls?” – neviens nevar uz to pretendēt. “Kas apliecina to, ka Jēzus izglāba cilvēkus no ciešanām? – viņš nespēja glābt pats sevi?” Taču šādi jautājumi mulsina, tāpēc tos vienkārši neuzdod. Pat Dievs ir tikai hipotēze, kuru reliģiozi cilvēki ir centušies pierādīt tūkstošiem gadu garumā…. visdažādākie pierādījumi, taču visi tie ir melīgi…

No pirmās mūsu dzīves dienas mūs trenē būt padevīgiem un uzticīgiem ticības sistēmai, kurā esam dzimuši. Tas ir izdevīgi gan baznīcai, gan politiķiem, gan vīriem, gan vecākiem, gan skolotājiem – lai varētu ekspluatēt.

Visas šīs cilvēku radītās sistēmas nepieļauj nekādus liekus jautājumus, nekādas šaubas. Tās neļauj cilvēkiem būt saprātīgiem.

Bet cilvēks, kurš ir nespējīgs šaubīties, uzdot jautājumus un pateikt “nē”, kad jūt, ka kaut kas nav pareizi, – ir kritis zemāk par cilvēciskumu.

Ja mīlestību pieprasa, tā kļūst par padevību. Ja mīlestību dod tad, kad to neprasa, tā ir tava brīva dāvana. Tad tā rodas no tavas apziņas. Ja uzticību pieprasa, tevi paverdzina. Ja uzticība rodas tevī pašā, tavā sirdī aug kas parcilvēcisks.

Atšķirība ir maza, tomēr tai ir milzīga nozīme: ja mīlestību un uzticību prasa vai pieprasa, tās kļūst melīgas.

Kad tās rodas pašas no sevis, tajās ir ļoti liela iekšējā vērtība.
Tās nepadara tevi par vergu, tās padara tevi par saimnieku pašam sev. Tu seko savai sirdsbalsij. Tu neseko nekam citam un neviens tev nespiež sekot. Tava mīlestība nāk no brīvības un no cieņas nāk uzticība. Un kopā tās abas padarīs tevi par bagātāko cilvēcisko radību.

Dzīvot saskaņā ar savu sirdi, sekot tās pukstiem, iet nezināmajā, gluži tāpat kā ērglis seko saulei, brīvi, nepazīstot robežu…. to viņam neviens nepavēl. Tas dod ne ar ko nesalīdzināmu prieku. Tas ir garīguma apstiprinājums, kas cilvēkam dots no dabas.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Radības kronis

dievs un eņģelis

— Beidzot viss – varam izlaist! — Viņš labsajūtā atlaidās krēslā. – Ko teiksi?- Kāds skaistums! Tas tiesa, ka Cilvēks ir Radības Kronis!
— Tā, tagad pievienosim Dvēseli, personību ar raksturu, un darbs padarīts godam!
— Un ko šī Personība darīs uz Zemes?
— Labs jautājums, — Viņš klusiņām pasmaidīja, un viņa acis pielija ar mazām, vltīgām dzirkstelītēm. – Man ir kāds Nolūks…
Radītājs klusēja, it kā lemjot, vai atklāt savus plānus sarunu biedram.
— Labi, pateikšu. Tikai apsoli, ka priekšlaicīgi tu nevienam to neteiksi!
— Apsolu! – nepacietīgi, un ziņkārības mocīts, otrais atbildēja. Viņš dega nepacietībā un bija gatavs uz visu.
— Es katram Cilvēkam došu Sūtību. To izpildot, Cilvēks iepazīs patiesu esības laimi! Vinš varēs kalpot citiem un justies realizējies. Un, protams, tajos brīžos viņš būs man ļoti tuvs un varēs izprast lietu Būtību un Dzīves Jēgu. Jutīs manu Klātbūtni savā dzīvē.
— Fantastiski! Lieliska ideja! Sūtīt Cilvēku uz Zemi, lai tas izpildiītu to, kam bija radīts!
— Jā, tu visu pareizi saprati, mans Draugs. Taču ir viena nianse… — Un Viņa acis atkal azartiski iemirdzējās. – Nokļūstot uz Zemes, Cilvēks nezinās savu Sūtību.
— Kā tā?! Un kā viņš to varēs izpildīt?
— Neuztraucies, es viņam to pateikšu priekšā ar talantu, spēju, interešu, vērtību palīdzību, radīšu nepieciešamos apstākļus tam, lai viņš varētu šo uzdevumu izpildīt. Tālāk, lai viņš pats lemj – iet viņam Savu Ceļu vai neiet.
— Paklausies, tas viss, protams, ir lieliski, taču uz Zemes ir tik daudz kārdinājumu. Piedevām visam tam, Cilvēkam būs jārūpējas par ikdienišķo maizi un jumtu virs galvas.  Un, ja nu pēkšņi visā tajā steigā un rūpēs viņš neuzzinās un neatpazīs savu Sūtību?
— Malacis! Un, ko es teicu!? Gaiša tev galva! Tieši tāpec tu iesi kopā ar viņu – tu visādos veidos teiksi viņam priekšā, dosi zīmes un vedīsi uz Īstā Ceļa.
— Es?!
— Jā, jā!
Un Radītājs ar vienu kustību izgrūda Cilvēku un savu sarunu biedru no savas mājas un aizcirta aiz viņiem durvis. Viņš jau vairs nedzirdēja sava drauga taisnīgos iebildumus, jo Cilvēks kopā ar savu Sargeņģeli jau ar Gaismas ātrumu bija ceļā uz Zemi.
— Lieliski, — rokas berzēdams pēc labi padarīta darba, noteica Radītājs, — Darbiņš padarīts. Bet tu, mans draugs, velti uztraucies, es vienmēr būšu tev blakus un palīdzēšu tev vest Cilvēku pretī viņa Sūtībai. Lai kas arī notiktu…
Autors: Jeļena Vorobjova
Avots: sozdatelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības laiks

milestibas-kugis1

Reiz sensenos laikos uz Zemes bija sala, uz kuras dzīvoja visas cilvēciskās vērtības.

Reiz tās pamanīja, ka sala pamazām applūst, sauszemes kļūst arvien mazāk. Tās sēdās katra savā kuģī un devās jūrā. Uz salas palika vienīgi Mīlestība. Viņa gaidīja līdz pēdējam, bet, kad gaidīt vairs nebija iespējams, tā nolēma doties projām.

Viņa pasauca Bagatību, lai tā paņemtu viņu uz sava kuģa. Bet Bagātība atbildēja:

– Manā kuģī ir daudz dārgumu, zelta un tev te vieta neatradīsies.

Kad garām peldēja Skumju kuģis, Mīlestība palūdza, vai var pievienoties. Taču Skumjas atbildēja:

– Atvaino, Mīlestība, es esmu tik ļoti skumja, ka vienīgais, ko varu darīt, palikt skumstot vientulībā.

Tad Mīlestība ieraudzīja Lepnības skaisto kuģi un palūdza tai palīdzību, bet Lepnība teica:
– Es nevaru tevi uzņemt savā kuģī, jo tu izjauksi manu harmoniju.

Garām aizpeldēja Prieks, taču uz tā kuģa jautrība sita augstu vilni un neviens nedzirdēja Mīlestības palīgā saucienus. Mīlestība palika viena un izmisusi. Taču pēkšņi, kaut kur tālu aizmugurē viņa izdzirdēja kādu balsi:

– Nāc, Mīlestība, es ņemšu tevi sev līdzi!

Mīlestība pagriezās un ieraudzīja vecu vīru. Tas aizveda viņu līdz sauszemei, un, kad viņš jau bija prom, Mīlestība atcerējās, ka nebija pajautājusi vecajam vīram viņa vārdu. Tā vērsās pie Gudrības:

– Saki, Gudrība, kas mani izglāba? Kas bija šis vecais vīrs?

Gudrība paskatījās uz Mīlestību un teica:

– Tas bija Laiks.

– Laiks? — pārjautāja Mīlestība — Bet kāpēc tieši Laiks mani izglāba?

Gudrība vēlreiz paskatījās uz Mīlestību, pēc tam tālumā, kur aizpeldēja vecais vīrs:

– Tāpēc, ka tikai Laiks zina, cik svarīga dzīvē ir Mīlestība.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot savas attiecības ar māti

mamma_meita7

Slikta māte: kāpēc viņu mīlēt? Mīlēt ideālu, labsirdīgu, maigu, veiksmīgu māti ir viegli. Bet tādu – reālu – māti-alkoholiķi, māti, kura pēra ar siksnu – grūti un pat, šķiet – neiespējami. Vai tiešām tādu sliktu māti varētu mīlēt – būt viņai pateicīgam, cienīt?

Es atbildēšu: “Ne tikai var, bet tas ir ļoti svarīgi mīlēt!” Un tas vajadzīgs, pirmkārt, nevis viņai, bet mums pašiem. Tāpēc, ka tad, kad mēs nemīlam un necienam savu māti, tad daram sliktu nevis viņai, bet sev.

Atstumjot savu neideālo māti, savu pašu tuvāko cilvēku, mēs aizgriežamies no mīlestības, no visiem dzīves labumiem un pašas dzīves. Mēs nogriežam sev iespēju būt veseliem, laimīgiem, harmoniskiem. Īpaši svarīgi tas ir sievietēm – jo labas, mīļas, sirsnīgas, uzticamas attiecības ar māti ir laimes un harmonijas pamats.

Lūk 7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot un saudzēt attiecības ar savu māti:

 1. Taisnākais ceļš uz sievietes laimi!

Pasaki man, kādas ir tavas attiecības ar māti un es tev pateikšu, cik laimīga kā sieviete tu esi. Par to esmu pārliecinājusies, konsultējot visdažādākās sievietes un arī mana personīgā pieredze saka to pašu. Tagad ir ļoti daudz treniņu sievišķības attīstīšanai, taču esmu pārliecināta, ka jāsāk ir ar savu svarīgāko attiecību sakārtošanu – attiecībām ar mammu. Kāpēc ar mammu un nevis vīru vai kādu citu? Tāpēc, ka māte – tas ir reāls sievišķīguma pirmsākums. Cienot un augsti vērtējot savu māti, mēs arī sev atgriežam sievišķīguma vērtību un mieru. Caur savu māti mēs savienojamies ar mūsu dzimtas pirmsākumu. Mēs sākam novērtēt sajūtas, emocijas, mieru un mūsu apziņa atver mums to, kas agrāk bija slēpts.

2. Skaists un vesels ķermenis

Vesels ķermenis ir drošs apliecinājums mīlestībai pret sevi, skaists ķermenis – ir sirdsmiera un mīlestības apliecinājums. Visas “sieviešu kaites” – ir nopietns apliecinājums tam, ka nav sakārtotas attiecības ar māti, kuru mēs atstumjam, nepieņemam, uz kuru mēs apvainojamies. Ja vainojam vecākus par to, ka viņi mūs nepareizi audzinājuši – nav ieaudzinājuši pareizu attieksmi pret sievišķību, tad rezultāts būs bēdīgs. Vecāku izpausme šajā dzīvē ir karma un liktenis, bet tava karma ir tava reakcija uz viņu darbībām, tās ir tavas domas un reakcijas.

Jo ātrāk sāksi uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek, jo ātrāk sāksi dzīvot pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi.

3. Labas un tuvas attiecības ar vīra māti

Iedomājies gudru, nobriedušu sievieti. Viņa ir pati mīlestība un miers. Viņa vienmēr ir pozitīvi noskaņota, uzticas pasaulei un pasaule viņai nes mieru un mīlestību. Protams, ceļā nākas sastapties ar agresiju, aizvainojumu, taču viņa vienmēr otrā cilvēkā spēj saskatīt labāko un arī viņa sāpes un bēdas. Spēj saprast un spēj būt iecietīga. Redzot tādu sievieti, mums ir skaidrs, ka viņai nevar būt sliktas attiecības ar vīra māti. Galvenais sievietes muskulis ir Sirds un ir svarīgi prast to atvērt, vienlaicīgi cienot sevi un savus tuvos.

4. Materiāla labklājība ģimenē

Visas mēs ceram, ka vīrs labi pelnīs un nodrošinās ģimeni. Bet ko mēs darām, lai tā arī būtu? Zāģējam, dodam padomus, kritizējam, kā piemēru minot kaimiņu Lexusā. Un tas nestrādā, vēl vairāk – tas atņem mums sirdsmieru un laimi. Ir cits ceļš – mīlestības ceļš.

Izveidojot sevī ieradumu augstu vērtēt savu sievišķību, atrodoties mīlestībā un mierā ar sevi, sieviete pārstāj kritizēt, vairs neuztraucas par naudu un uzticas sava vīra veiksmei.

Tāda viņa spēj iedvesmot savu vīru lieliem datbiem. Atver savu sirdi savai mātei un sajutīsi, kā pasaule kļūst labestīgāka un labklājība ienāks tavās mājās.

5. Mājīga dzīvesvieta un laimīga ģimene

Kas ir atpūta? Ta nav ekskursija kalnos vai brauciens pie jūras – tā ir sajūta, ka tevi pieņem un tu esi īsts gan dvēselē gan miesā. Par to sapņo mūsu tuvinieki.

Kur atrast spēkus lai pieņemtu savu tuvo cilvēku vājības – sava vīra un bērnu? Zinu tikai vienu atbildi – caur savas mātes pieņemšanu un cienīšanu.

Paklanies savai mātei – viņa ir vecāka un viedāka, lai arī dažkārt tev tā nešķiet.

Caur viņas vājību saprašanu un pieņemšanu ar mīlestību, bez nosodījuma un augstprātības. Tieši attiecībās ar savu māti mēs mācāmies mīlēt, atvērt savu sirdi, mācamies pieņemt citu cilvēku nepilnības – mierīgi un ar mīlestību. Šīs sievišķīgās īpašības ir stipras un laimīgas ģimenes pamats. Ģimenes, kur sieva ciena savu vīru un viņš ar prieku uzņemas atbildību, kur bērni ciena savus vecākus.

6. Veiksme sievišķīgi

Mīlestība pret savu māti dara mūs maigākus, atslābina mūs, piepilda ar mīlestību un mēs sākam dzirdēt savu ķermeni, savu intuīciju. Un šādā sievišķīgā stāvoklī mums vieglāk pieņemt lēmumus, kā strādāt, vai strādāt, ar ko nodarboties. Un tāpēc sāc ar mazu mazītiņu solīti – uzlabojot savas attiecības ar mammu – nav svarīgi, cik tev gadu, tas nekad nebūs par vēlu. Tuvība ar mammu sievieti iedvesmo un parādās spēki, kuri agrāk nav bijuši, par kuriem agrāk viņa, iespējams, vispār neiedomājās.

7. Ilgstošas attiecības

Daudzas sievietes prot apžilbināt vīrieti, savaldzināt to, taču noturēt šo stāvokli uz daudziem gadiem, spējīga ir retā. Un tas ir pats galvenais sievišķības rādītājs.Jo vairāk mūsos ir sievišķās – mēness enerģijas, jo labākas un ilgstošākas ir mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Lai kvalitatīvi uzlabotu šo enerģiju, ir vairāk jārūpējas par sevi, jāseko savam ķermenim, jārūpējas par to, var dejot, var dziedāt – variantu ir daudz, kā saņemt enerģiju. taču jāiemācās to nosargāt savā ķermenī. Labas, uzticamas attiecības ar savu mammu, palīdz to izdarīt vislabāk.
Ja, domājot par savu mammu, tev ir nepatīkamas sajūtas – dusmas, aizvainojums, tad uzkrātā enerģija momentā no jūsu ķermeņa pazūd. Paliek tukšums un aizkaitinājums.

Un otrādi: pat viens mīlestības stariņš, aizsūtīts savai mātei, stabilizē un saglabā sievišķās enerģijas ķermenī.

Ja gribat uzlabot savas attiecības ar māti, pamēģini sākt ar mazumiņu – parunā ar viņu par viņas lietām, par viņas veselību, par dzīvi. Pirms sarunas nedaudz pameditē, lai sajūtas ir tuvākas, tas noņems saspringumu jūsu attiecībās, atbrīvos sirdi seno dienu aizvainojuma un no smaguma sajūtas. Tas palīdzēs pieņemt viņas vājības un neredzēt nepilnības.

Aizver acis un iedomājies savas mammas tēlu. Paskaties viņai acīs un iedomājies, ka lēnītēm tuvojies viņai. Tuvojoties, tu kļūsti arvien mazāka, mazāka līdz pavisam tuvu esi kļuvusi viņas sirds lielumā. Iedomājies, kā viņa tevi tādu maziņu maigi un mīlot liek savā sirdī. Sajūties savas mātes sirdī un sajūti, cik labi būt ar savu mammu. Tagad iedomājies, ka tava mamma iet pietevis, tuvojas un kļūst arvien mazāka, mazāka un tādu maziņu figūriņu tu liec savā sirdī un sajūti, cik labi un silti tā turēt savu mammu un mīlēt viņu. Tā augstā siena, kas agrāk bija starp jums, kļūst arvien mazāka un pazūd, visam, kas bija, vairs nav nekādas nozīmes – ir jūsu tuvība un vienotība.

Pat tad, ja tu jau cieni un mīli savu mammu, mīlestībai vienmēr ir vēl augstāks līmenis, kas dod vēl vairāk laimes, pārpilnības un brīnumu! Izvēle ir tava!

Avots: econet.ru

Autors: Jeļena Kondrašuk

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc vajag just savu vērtību?

11012584_10153333166807526_1562387551662250235_n
Nesen kadā no semināriem viens no tā dalībniekiem noformulēja interesantu jautājumu:
“Vai ir kāda problemātiska, aktuāla psiholoģiska tēma, kas skar ikvienu cilvēku?”
Sākumā gribējās atbildēt šabloniski, ka visas problēmas ir individuālas un atkarīgas no katra cilvēka personīgās pieredzes. Tomēr, tas gluži tā nav.
Es domāju, ka ir viena ļoti svarīga tēma, kas ir gandrīz ikviena cilvēka, kurš dodas pie psihologa pēc padoma, vājā vieta. Pašvērtējums. Un tikai pēc tam, kā sekas vājai savas fundamentālās vērtības apziņai, rodas citas grūtības: depresija, trauksme, iekšējais tukšums, pazemināts pašvērtējums, orientācija uz sasniegumiem, problēmas attiecībās.
Cilvēks, kurš neizjūt savu vērtību, tērē ļoti daudz enerģijas un spēka, lai uzturētu stabilu psiholoģisko stāvokli, un bieži vien ir spiests darīt lietas, kuras tam ir nepatīkamas. Viņš gaida pastavīgu ārējo atbalstu un, diemžēl, vienalga neiegūst to – savu vērtības apziņu.
Eksistenciālajā analīzē mēs, kā likums, runājam par praktisko vērtību (tiem sasniegumiem, kas ir ikviena cilvēka dzīvē), un par fundamentālajām vērtībām (savas vērtības apzināšanās tiesības, kas dotas mums katram līdz ar mūsu piedzimšanu).
Ja dominē praktiskā vērtība, cilvēks, kā likums pastavīgi atrodas kustībā un cenšas sasniegt arvien vairāk – arvien lielākus mērķus, kas kaut uz neilgu laiku ļauj sajust savu vērtību un svarīgumu.
Protams, šī praktiskā vērtība ir ļoti svarīga attīstībai, taču, ja tā ir dominējošā un galvenais motivējošais spēks, tad parasti tā noved pie netaisnīguma sajūtas, nebrīvības sajūtas un iekšējās spriedzes.
Nespēja izdzīvot un sajust savu vērtību formē divus uzvedības variantus:

 

1. Pārmērīgu ciklēšanos uz sevi: egocentrismu, vēlmi tikt atzītam un būt uzmanības centrā pēc iespējas biežāk. Te var runāt arī par pārlieku augstu pašvērtējumu. Tāds uzvedības modelis parasti ir cilvēkiem ar izteikti narcistisku dabu vai histēriķiem.
2. Neapmierinātību ar sevi, vēlmi būt labam visiem, pārleiku liela paškritika, savu vēlmju neievērošana. Te runājam par pazeminātu pašvērtējumu. Šādi cilvēki parasti uzņemas atbildību citu vietā, uzskata, ka ļoti daudz ko dzīvē nevar atļauties, ka viņiem nav tiesību realizēt savus mērķus un plānus.

 

Dažādās dzīves situācijās cilvēks ar vāji attīstītu pašvērtējumu var izmantot abas šīs stratēģijas.

 

Vislielākās grūtības darbā ar fundamentālo vērtību tēmu ir tajā, ka nav iespējams runāt, domāt vai zināt par savu pašvērtējumu, to vajag SAJUST. Bet kā to var sajust, ja visu mūžu, gadiem ilgi šīs sajūtas nav bijis?
Iespējams, šī ir tā dziļā tēma, pie kuras cilvēks nonāk ļoti ilgas terapijas procesā. Kāds pēc pusgada, kāds pēc vairākiem gadiem. Šī tēma neatrodas virspusē, taču ir pamats vairumam citu problēmu.
Kāds šo sajūtu iegūst, pateicoties uzmanīgai un smalkjūtīgai attieksmei pret sevi, ar sava iekšējā dialoga palīdzību. Kādam šī sajūta rodas pēc darba ar savu biogrāfisko pieredzi un dzīves uzstadījumiem.
Konsultācijās ar klientiem mēs, kā likums, meklējam saskanīgus tēlus, idejas, asociācijas, kas palīdz tuvināties šai sajūtai. Taču man gribās noformulēt pavisam vienkāršu tēzi, ko ir vērts integrēt savā pasaules izjūtā:
“Vienmēr atradīsies kāds, kurš vienu vai citu darbu dara labāk par tevi. Taču nav neviena cilvēka, kuram būtu tādu īpašību, spēju, sajūtu, vēlmju komplekts, kā tev. Nav nekādas jēgas darīt ideāli vai labāk par citiem.
Ir svarīgi darīt tā, lai būtu sajūta, ka tas, ko tu dari, ir labi un pareizi tieši tev. Ar to arī būs pietiekami. Un tas IR vērtīgi.
Un tas, ka tu esi, ir vērtīgi un svarīgi.
Un tikai tad, kad tu sajutīsi savu vērtību, tu varēsi novērtēt citus cilvēkus. Un jūsu starpā var izveidoties attiecības. Tādas attiecības, kas ļaus nostiprināt un apstiprināt vienam otra vērtību un savas esības vērtību šajā pasaulē.”

 

Autors: Jevgēņija Koļcova
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS