Ja aizliedz dusmas un neapmierinātību

Kādai sievietei, kad viņa bija vēl maziņa, mamma teica: “Novāc savu neapmierinato seju”.
Un meitene baidījās. Viņai šķita, ka, ja viņa nesmaidīs, mamma viņu nemīlēs.
Kad mēs uzsākām terapiju, viņa drīz vien ar lielu prieku atbrīvojās no šīs smaida grimases. Taču bailes palikt bez mātes mīlestības vēl joprojām bija ļoti lielas.

… Lūk tagad viņa raud un žēlojas par savu vīru. Ka nejūt ar viņu emocionālo saikni. Viņa grib ar viņu dalīties savos pārdzīvojumos, taču atbildes nav. Viņa grib tam pajautāt par to, kas svarīgs, kas izdzīvots un ko pati vēlas pastāstīt. Bet viņš nepieslēdzas, nespēj pievienoties.
Viņa nemitīgi gauži raud.

Es viņai jautāju: “Šķiet, ka tu neesi apmierināta ar to, kas notiek jūsu attiecībās?”

Viņa izbijusies skatās uz mani.
“Kā es varu būt neapmierināta?”
“Bet kāpēc gan nevari?”
“Viņš tik ļoti cenšas manā labā. Un ir lietas, kurās viņš ir tik labs. Tāpēc es nevaru.”

… Man paliek skumji. Nu, lūk, vēl viens aizliegums just – kaut kāda “svarīga” iemesla dēļ.

Aizliegums nedod iespēju izrādīt jūtas.

Viņas vīrs paliek neziņā, nesatiekas ar kādu viņas daļu, ar neapmierināto daļu. Viņš paliek neziņā par to, kas notiek starp viņiem.
Un viņa paliek neziņā – kas tad patiesībā viņš ir. Vai viņš vispār var satikties ar viņas neapmierinātību, un vajadzībām, kuras stāv aiz šīs neapmierinātības.
Viņa nezina, kāds viņš ir šajā daļā. Vai tāds, kas spēj savienoties vai savrups. Atbildīgs, vai tāds, kurš noveļ atbildību uz citiem… Viņi abi ne līdz galam redz viens otru.

… Izrādīt “sliktās jūtas” ir bail, jo tas var nepatikt “mammai”. Un viņa tevi nemīlēs.

Hroniska neapmierinātība un dusmas ietekmē dzīves kvalitāti.
Nedrīkst teikt draudzenei, priekšniekam, partnerim to, kas tev nepatīk vai neder. Un tad nākas turēt sevi bērnišķīgā smaidošas meitenītes stāvoklī toksiskās attiecībās, nepiemērotos apstākļos.
Lūk, ar ko draud “slikto” jūtu apspiešana.

Dažkārt mana meita mēdz būt ļoti dusmīga. Vienu brīdi viņa dusmojas uz mani par to, ka es uz ielas esmu ar kādu sakašķējusies.
Citu brīdi viņa dusmojas uz pārdevēju, kurš viņu maldināja, un viņa to zināja.
Dažkārt viņa uz mani dusmojas par to, ka es nedzirdu, ko viņa saka.
Dažkārt viņa dusmojas par to, ka filma, uz kuru aizgājām, neattaisnoja viņas gaidas. Nepatika.

Kad es no malas vēroju viņas jūtas, es saprotu, ka tā ir gluži dabiskā visa, kas nepatīk un neder izdzīvošana.
… Es reaģēju, atsaucos uz šīm jūtām, es atzīstu, ka tās ir svarīgas un nozīmīgas.
Pēc tam es atsaucos ar savām jūtām.
Dažkārt es pievienojos viņas dusmām, kad man arī kaut kas nepatīk.
Dažkārt es konstatēju mūsu atšķirību domās, runājot par to, ka es jūtu kaut ko citu, bet atzīstu viņas tiesības uz viņas, pavisam atšķirīgajām jūtām.
Laikam ar to manai meitai pietiek. Jo pēc tam viņas dusmas gandrīz uzreiz pāriet. Tad tās gluži otrādi kļūst par svarīgu regulatoru tam, ko nevajag sev izvēlēties.
Un ar ko tu atšķiries no otra cilvēka.
Un tas noteikti uzlabo dzīves kvalitāti.

Veronika Hļebova
tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju mīlēt

berni_vecaki

“Ja es būtu skaista, mani mīlētu mani vecāki un mana dzīve būtu pavisam savādāka…”
Tā teica kāda sieviete terapeitiskajā grupā un, es domāju, ka ļoti daudzas sievietes būtu ar viņu vienis prātis.
… Ja es notievētu…
… Ja es būtu gudrāka…
… Ja es būtu no labas ģimenes…
… Ja es būtu jaunāka…
… Tad man būtu vīrietis, kurš mani mīlētu.
Šķiet, ka kārotajai laimei trūkst kaut kas konkrēts, kaut kāds nosacījums, kaut kāda piepūle.
Ierasti mēs uz saviem pleciem uzkraujam atbildību par to, lai mūs mīlētu…
Tāpēc, ka mums šķiet, ka mēs paši ietekmējam to, vai mūs mīl vai nemīl.
Tas ir maģiskās domāšanas paradokss.
Bērnam šķiet, ka no viņa atkarīgs ir tas, vai viņa vecāki viņu mīl, vai atstumj…
Bērns ļoti agri ievēro, kādas viņa darbības izraisa vecāku atzinību, pieņemšanu, uzslavas.
Un bieži vien labvēlīga vai vienkārši neitrāla attieksme, kas nodrošināja labu, ērtu izturēšanos, bija vienīgā pieņemšana mazā cilvēka dzīvē.
Tā nostiprinās pārliecība, ka mīlestību var nopelnīt – upurējot savu ķermeni, intereses, vēlmes un laiku…
Bērns nespēj izprast to faktu, ka viņu mīl/nemīl ne jau par kaut ko,
Bet vadoties no pašas spējas mīlēt…
Un, ja paši vecāki bija spējīgi mīlēt, sajūsmināties, lolot, novērtet savu bērnu ar atvērtu sirdi un dvēseli,
priecājoties par to, kā viņš aug – mīļš, neveikls, neideāls, dažkārt neprasmīgs vai skaļš,
ar skaļiem smiekliem, vai gluži otrādi – nobijies…
Pieņemot to, ka viņš nav līdzīgs viņiem, ne tāds, kādu viņu gaidīja un gribēja redzēt…
Ja viņiem bija kaifīgi būt ar viņu ik dienu, neuztverot kā mocības savus pienākumus…
Ja viņi būtu spējīgi neko no viņa negaidīt, baudot pašiem savu faktu būt vecākiem…
Ja viņi spētu novērtēt un cienīt viņa necilos (no pieaugušo skatu punkta) sasniegumus…
Tad ar savu spēju mīlēt viņi savu bērnu būtu atveduši pie galvenā dzīves atklājuma.
Ka mīlestība nav jānopelna, cenšoties būt labam vai pareizam vai prasīgam,
vai nemaisoties pa kājām un esot bērnišķīgi atbildīgam, patstāvīgam;
vai glābjot vecākus, atbalstot viņu pašvērtējumu un palīdzot;
vai arī cenšoties izdabūt no viņiem mīlestību kaut kādā citā veidā…
Tad viņi viņu atbrīvotu no nepieciešamības kādu ietekmēt  lai iegūtu siltumu un pieņemšanu,
tāpēc ka tas patiešām nav iespējams.
Mēs nevaram ietekmēt cilvēku spēju mūs mīlēt ne ar savu skaistumu vai prasmēm, ne uzticību, ne talantu.
Ne ar ko.
Mūs vienkārši vai nu mīl, vai nemīl.
Un neko ar to nevar padarīt.
Mēs nevaram ietekmēt mīlestības daudzumu un tās kvalitāti, kuru mums dos vai nedos otrs cilvēks.
To ietekmē tikai paša cilvēka spēja vai nespēja mīlēt.
Tieši tik, cik viņu pašu mīlēja viņa vecāki.
Vai viņš iemācījās pieņemt un cienīt pats sevi.
Necenties palielināt mīlestības plūsmu pret sevi no cilvēka, kurš neprot mīlēt.
Labāk atrodi kādu, kurš nav tukšs.
“Cilvēks, kurš mīl sevi, ciena sevi, mīl arī citus, jo zin: citi ir tieši tadi paši kā es” (OŠO)

Veronika Hļebova
Tulkoja: Ginta Filia Solis