Dmitrijs Trockis: «Lai piepildītu savas vēlmes, ir jākļūst par lampiņu»

lampina

Cilvēks vienmēr kaut ko grib – naudu, veselību sev un saviem bērniem, karjeru, izglītību, apprecēties utt. Un manam sarunu biedram, Dmitrijam Trockim, psihologam un hiromantam, kurš vairs nezīlē likteni, katru dienu pienāk simtiem vēstuļu ar vienu jautājumu: ” Ko darīt tieši man, lai manas vēlmes piepildītos?”

— Dmitrij, es zinu, ka ir kāds vienots algoritms, kuru izmantojot, katrs cilvēks var skaidri saprast, ko tieši viņam darīt, lai vēlmes piepildītos. Izstāsti lūdzu!

— Jā, tā ir ļoti sena sistēma, kuru es esmu aizņēmies no kāda veca indusa, kuram to izstāstīja kāds nepālietis, kuram, savukārt, pēc 25 garu gadu meditācijas kalnos to pavēstīja citplanētietis (smejas). Bet, ja pavisam nopietni, tad tā patiešām ir ļoti sena sistēma, kura tā vai citādāk ir atspoguļota visās kultūrās un visās pasaules reliģijās, un mēs visi zinām šos principus, taču nezin kāpēc ne vienmēr tiem sekojam.

Lai piepildītos jebkura mūsu vēlme, ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Kur to ņemt – tādam jautājumam nevajadzētu rasties, ņemot verā to, ka mūsu Visumā viss ir piepildīts ar enerģiju.

Vernadskis runāja par kādu noosfēru, Tesla par kopējo spēku, elektrisko lauku, citiem autoriem arī katram ir sava koncepcija par vienu un to pašu kopējo enerģētisko lauku. Mums, cilvēkiem, tikai ir jāsaprot, kā pieslēgties šim bezlimita enerģijas avotam, lai tā spēku novirzītu savu “es gribu” piepildīšanai. Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, kā reiz arī dod izpratni par to, kā šim avotam pieslēgties.

Visvienkāršāk to paskaidrot ar elektriskās ķēdes elementu piemēru. Pieņemsim, es esmu lampiņa, es vēlos spīdēt. Tāpēc man kā lampiņai ir jāizlaiž caur sevi elektrība. Ja es neesmu pieslēdzies pie elektriskā tīkla, tad visa mana enerģija aizplūdīs uz pārdzīvojumiem: “Es vēlos spīdēt, bet laikam nekad arī nespīdēšu, neapgaismošu, nerādīšu ceļu – ne sev, ne citiem cilvēkiem, kuri iet aiz manis”.

Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, vēsta, ka savu “es gribu”, lai cik tas paradoksāli nešķistu, ir jānoliek nevis pirmajā vietā, bet trešajā. Pirmajā vietā stāv atbilde uz jautājumu: “Kas man jadara?” vai “Ko es varu izdarīt tieši tagad?”, vai arī – mūsu pastavīgajiem klausītājiem “Kāda loma man jāspēlē tieši tagad?”. Ja es nekoncentrējos uz to, ko es gribu, bet uz to, kas man jādara, tad notiek pieslēgšanās pasaules elektriskajam tīklam – un tiek dota enerģija atbildei uz  jautājumu “kā saņemt to, ko es vēlos”.

— Tu saki, ka “es gribu” šajā sistēmā atrodas trešajā vietā, tātad nepietiek tikai ar to, ka es pieslēdzos šim tīklam?

– Jā, tāpēc nākamajā etapā ir jāsaprot un jāsajūt sava vieta kopējā elektriskajā ķēdē, sistēmā. Šajā gadījumā sistēma ir sociums, kurā ir noteiktas lomas. Jāatbild uz jautājumu: “Kas es esmu šajā sistēmā? Kas es esmu sociumā?”

Pildot savu lomu, sekojot tai, es pakāpeniski uzzinu savu svarīgumu, apzinos savu vērtību sociumā. Kas es esmu? Vai es esmu lampiņa vai slēdzis? Tranzistors, vara vada gabals, vai pusvadītājs? Sociumā tāpat kā ķēdē, kas darbojas, lieku elementu nav, katram ir sava īpaša vieta un sociālā loma. Katrs cilvēks ir neaizvietojama, neatņemama sarežgītā mehānisma daļiņa.

Kā tikko lampiņa sāk spēlēt lampiņas lomu, tā vairs negaida, kad kāds to uztvers kā knaibles vai āmuru. Un tai nav nekādu baiļu, ka varētu kļūt par knaiblēm vai āmuru, tāpēc, ka nav vēlmes par tādu kļūt.

Ja to attiecinām uz cilvēka dzīvi, tad atbilstoši tam, kā cilvēks spēlē savu lomu, kuru radītājs tam piešķīris, viņš iegūst jaunu stāvokli – absolūtu pārliecību par rītdienu, bez bailēm par nākotni un bez bailēm no nabadzības.
Tāds cilvēks ļoti viegli nopelna tik naudas, cik viņam vajag un negaida “nebalto dienu”.

Kad mēs godīgi spēlējam paši sevi, tad atkrīt pseidovēlmes kas uzspiestas no ārpuses. Paliek tikai patiesās mūsu vēlmes, kas arī piepildās.

— Izstāsti, kā reālajā ikdienā izskatas būt lampiņai un spīdēt?

– Piemēram, portālā VKontakte raksta man cilvēks: “Dima, es esmu saslimis un metastāzes man ir pa visu ķermeni”. Un viņa vēlme ir absolūti loģiska: “Es vēlos būt vesels un vairs neslimot”. Par ko mēs tikko runājām? Ka jākoncentrējas uz savu ikdienišķo pienākumu un uzdevumu pildīšanu. Tad nu uzreiz skatāmies, kādas lomas es jau spēlēju.

Sākam ar visparastāko lomu “es – tas ir ķermenis”. Un savs ķermenis ir jāuztur tīrs, jāatpūtina un jāstrādā sapratīgās proporcijās, saprātīgi jādod tam slodzes utt. Pēc tam ir jāparūpējas par “ķermeni”, kurā es dzīvoju – dzīvokli, māju, automašīnu, darba vietu, visu telpu, ar kuru es pastāvīgi esmu saskarsmē.

Ja es neesmu Robinsons Krūzo, tad man ir ļoti daudz citu lomu – es esmu dēls, draugs, vīrs, tēvs, brālis, kolēģis, znots, onkulis utt. Un ir jāsakoncentrē sava uzmanība uz to, lai godīgi spēlētu visas šis lomas.

Pakāpeniski atnāk sapratne, kur tad sistēmā noticis īssavienojums – kas noticis ne tā. Parasti izrādās, ka cilvēks spēlē ne savas lomas un kā rezultāts viņš sociumā aizņem svešu vietu un vienotais sociālais organisms ar slimības palīdzību vai kādu citu problēmu cenšas cilvēku motivēt būt atbildīgam un pāriet uz savu vietu.

— Tas nozīmē, ka jebkura problēma vēsta par to, ka cilvēks elektriskajā ķēdē atrodas ne savā vietā?

– Jā, un tāpēc ir jāskatās nevis uz to vietu, kur noticis īssavienojums, bet uz visu bildi kopumā.

— Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ikvienas problēmas risinājums atrodas ārpus saprotamās loģikas!

– Nē, šī sistēma ir loģiska, taču loģika mēdz būt dažāda. Ir loģika: “Kurš ir gudrs? Es esmu gudrs! Es zinu, kā vajag!”. Un ir dievišķā loģika, kas vēsta par to, ka visam ir savi iemesli un sekas. Un jāārstē ir nevis salūzusī daļa, bet saikne – sava saikne ar absolūti jebkuru parādību šajā pasaulē. Ņemot verā to, ka mums vienmēr blakus ir kādas svarīgas figūras – radinieki, draugi, kolēģi utt, tad pirmkārt ir jāmaina attieksme pret šiem cilvēkiem.
Spēlē savu lomu – uzzini savu vietu šajā ķēdē un tas dod pārliecību par to, ka es neesmu vienkārši nekam nederīgs aparāts, kurs nezin savu vietu un pielietojumu, bet gan stingri sakārtotas sistēmas daļa.

Kā tikko es jūtos piederīgs šai sistēmai, caur mani sāk plūst enerģija visiem maniem “es gribu”. Ir par maz būt lampiņai – tā var gulēt kastītē gadiem ilgi neaiztikta un nevienam nevajadzīga. Lampiņas jēga ir izstarot gaismu nevis gulēt kastītē 🙂

— Padalies, lūdzu, kāda ir tava pieredze stāvoklī, kad jūties veselas sistēmas noderīgs elements?

Jā, burtiski vakardien es ar skrituļslidām nobraucu 15 kilometrus un ļoti apmierināts gāju mājās, jūtoties izpildījis savu pienākumu pret savu ķermeni. Eju… Man smaida burtiski katrs orgāns un attiecīgi arī sejā plats smaids. Cilvēki uz mani atskatās, bet es smaidu ne jau viņiem, bet vienkārši tāpēc, ka nevaru nesmaidīt.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis laimi it kā bez redzama iemesla un arī milzīgu gandarījumu un prieku par izpildītu pienākumu. Kad, piemēram, es nokārtoju skolā eksāmenu, vai pēc treniņa, kad pabeidzu kādu svarīgu projektu, tad smadzenes atrodas tādā labsajūtā, tādā fantastiskā apziņas stāvoklī, kas arī ir laime – izmainīts apziņas stāvoklis. Un šajā stāvoklī it kā piedzimst un uzdīgst sēklas kaut kam jaunam, parādās atbildes uz jautājumiem, atklāsmes un skaidra sapratne par to, kas jāizdara, lai vēlēšanās piepildītos.

Sarunājās Anna Kuzņecova
Avots: Avīze Vegetarian
Tulkoja: Ginta Filia Solis

30 minūtes laimei

sapnis37

Esi ievērojis, kā savā dzimšanas dienā mazi bērni ievēlas vēlēšanos, akli ticot, ka kuru katru mirkli tā piepildīsies? Viņi pieaug, pārvēršas vīriešos un sievietēs un vēlas jau pavisam ko citu. Tikai viens nekad nemainās. Mēs neievēlamies to, ko paši varam sasniegt. Mūsu vēlmes pārsniedz mūsu iespējas, tās atduras mūžībā, kosmosā, nezināmajā. Dažkārt tās ir šokējošas un prātam neaptveramas. Visi par kaut ko sapņo.
Daži uzskata otra cilvēka vēlmes par smieklīgām. Mēdz gadīties tā, ka kaut ko, par ko mēs tikai sapņojam, kāds cits cilvēks jau ir sasniedzis, vai arī kāds cits uzskata, ka tas nav tas sapnis, par kuru ir vērts cīnīties un kuru vērts sargāt. Taču mēs visi, lai kā arī nevēlētos to atzīt, esam vienoti vienā, mēs visi par kaut ko sapņojam un kaut ko vēlamies.
Mēs slēpjam savas domas, savas vēlmes un sapņus savas dvēseles vislēptākajos stūrīšos, lai neviens par tām neuzzinātu. Mēs baidāmies, ka mūs izsmies un nosodīs par tām. Baidāmies, ka kāds mūs uzskatīs par parāk bērnišķīgiem. Un, lai arī noliedzam, ka vēl joprojām mūos dzīvo šie sapņi un cerības, tas ir tieši tas, kas mūs vieno. Mēs visi sapņojam…
Dažkārt, no rīta pamostoties, es ieslēdzu mūziku un spilgti iedomājos savu vēlmi kā jau piepildījušos. Šajā pusstundā, kamēr spēlē mūzika, manas mīļākas melodijas, es savās domās pārceļos vietā, kur viss ir iespējams. Kur saplūst realitāte un fantāzijas, kur es jūtos laimīga. Kur varu būt es pati  un nebaidīties, ka mani nesapratīs. Taču pēc trīsdesmit minūtēm, atverot acis, es atgriežos realitātē. Un, neskatoties ne uz ko, es turpinu ticēt, ka, lūk, šodien vai varbūt rīt manas trīsdesmit minūtes iemiesosies dzīvē.
Visi cilvēki ir atšķirīgi, katram no mums ir savi uzksati par ticību, dzīvi un mīlestību. Katram no mums ir atšķirīgas profesijas un dzīves ceļš. Taču ir kaut kas, kas mūs vieno… Šīs trīsdesmit minūtes un ticība tam, ka reiz tās kļūs par īstenību…
Marisa
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labdien! Es esmu Vēlmju Piepildītājs!

sapnis566

“Labdien, es esmu Vēlmju Piepildītājs. Ir Debesīs tāda lieta. Jā, jā, jūs visu pareizi sapratāt – es piepildu jūsu vēlmes. Nē, nē, es neesmu eņģelis – izpildītājs. Piemēram, ir tāds agregāts – gaļas maļamā mašīna. Ieliec tajā gaļas gabalus un iznāk maltā gaļa. Tāpat arī es – ielieku vēlmes un iznāk vēlmju piepildījums.

Es jau sen ar to strādāju. No tā brīža, kad viss sākās. Un kad tas sākās – pats neatceros. Droši vien jau no paša Laika Gala.

Lūk, ko es gribu teikt? Mani tik bieži lamā!!! Kas tas ir, kas sanāca!? Es taču ne to vēlējos. Taču, lūk ko es jums teikšu: maltā gaļa bez garšvielām taču nav garšīga, vai ne? Sīpoliņš, pipariņš, sāls… Tā arī jūsu vēlmes! Domājiet vienu, sakiet otru, bet iedomājaties pavisam ko trešo. Tā kā jūsu pateiktā doma ir papildināta ar vēl daudz ko citu.
Atceros, kā reiz viens labs cilvēks pasūtīja sev sievu. Viņš ilgi bija dzīvojis viens, dzīve viņam bija interesanta un jautra, tomēr viņš nolēma, ka laiks izveidot ģimeni. Doma jau viņam bija cēla: “Apprecēšos – mēs viens otram palīdzēsim, būsim atbalsts grūtā brīdī, kopā cīnīsimies ar dzīves grūtībām, un arī vecumdienās būs, kas ūdens glāzi padod…” Protams, galvenā vēlme bija apprecēties – tas nu tā kā skaidrs būtu. Un garšvielas? Viņš taču šajā maltajā gaļā bija pievienojis gan “likteņa pagriezienus”, “grūtos brīžus”, “cīņu ar dzīves grūtībām”, “nespējīgās vecumdienas”…

Vēlēšanos es izpildīju – es nedrīkstu atteikties to darīt, mans darbs ir izpildīt… Tikai tagad viņš nolād gan savu likteni, gan savu sievu, gan pats sevi, jo no brīža, kad vinš apprecējās, visa dzīve pārvertās vienā trakā cīņā par izdzīvošanu. Lūk, tā viņi abi arī realizē viņa vēlmi – tad plecu pie pleca, tad muguru pret muguru. Skaidrs, ka viņš domā, ka precības bija viņa lielākā kļūda. Bet patiesībā – kā pasūtīja, tā arī izpildīju!
Bija vēl tāds gadījums. Kāda jauna meitene sapņoja par mīlestību. Mīlestība, protams, ir laba lieta, pareiza. Taču, kā viņa sapņoja!!! “Gribu neprātīgu mīlestību, kas liktu aizmirst par visu pasaulē, lai es mestos tajā, kā ar galvu atvarā, lai viena diena nebūtu otrai līdzīga, lai viņš no manis acu neatrautu, lai mīlētu mani vairāk par dzīvību, lai ne soli no manis neatietu!” Pateica – izdarīju!

Kā tikko viņas vēlēšanās kļuva pietiekami blīva – tā sāka realizēties. Piemeklēju viņai karstasinīgu, skaistu, nekontrolējamu dienvidu puisi, džigitu. Ja vien jūs redzētu, kā viņa šobrīd dzīvo!!!! Viņš taču ir ārprātīgi greizsirdīgs, visu laiku pieprasa mīlestības apliecinājumus un vienmēr viņam to ir par maz. Mīlestība tur tiešām ir neprātīga, prāta tur patiešām ir maz – vienas vienīgas kaislības. Un kā viņš viņai seko!!!! Viss izpildīts, kā viņa vēlējās – ne soli viena paspert nedrīkst, acis no viņas nenolaiž. Baidos, ka tikai viņa līdz pēdējai strīpai nenoiet, un – ar galvu – atvarā…
Nē, nē, nedomājiet, ka visi tik ļoti krīt galējībās. Šie ir tādi īpaši smagi gadījumi. Ne jau visiem ir tik briesmīgi pārdzīvojumi. Taču neapmierināto ir daudz!

Lūk, paši padomājiet: sieviete sevi uzskata par neglītu, nereprezentablu. un katru dienu klusiņām lūdzās: “Dievs, lūdzu, atsūti man cilvēku! Lai viņš būtu jebkāds – kaut līkkājains, plikpaurains, vecs! Kaut visu dienu dīvānā guļ ar avīzi rokā! Lai! Lai tik man mājās vīrietis būtu! Es viņa labā visu izdarītu, lai tikai viņam labi! Lūdzu, Dievs!”

Tādas tīras lūgšanas vienmēr līdz Debesīm aiziet. Reizi aizlidoja, divas, simts, tur atkal pieņēmās spēkā un Debesu kancelejā to reģistrē, paraksta un liek izpildīt. Un tagad padomājiet: kura sieviete būs laimīga, ja viņai mājas uz dīvāna iekārtosies vecs, līkkājāins, plikpaurains vīrietis, kurš vienmēr pieprasīs uzmanību! Bet pati taču prasīja! Kaut gan ļoti cerēja, ka viņai par viņas pieticību iedos princi baltā zirgā. Sliktākajā gadījumā – Jemeļu ar visu viņa trīsistabu krāsni un līdaku brīnumdari. Mīļie mani!!!!

Pie mums te neviens pieticību piecu baļļu sistēmā nevērtē! Pie mums vēlmes piepilda – pie kam tieši tā, kā jūs tās pasūtījāt!
Lūk, viena ļoti talantīga, jau pieaugusi meitene (tāda, ap gadiem 30) ar speciālu treniņu palīdzību savu domu spēku bija novedusi neiedomājami augstā līmenī. Un izskanēja tāds pieprasījums: ” Es esmu gatava daudz strādāt, pat vairākos darbos, es esmu stipra, es izturēšu, lai tikai mani bērni nākotnē būtu materiāli nodrošināti”. Āmen, biedri! Tas nozīmē, viss!!!!… Viņa pati sev pasūtīja tādu dzīvi!!! Vairāki darbi, katrā ļoti daudz ko darīt. Pie kam – smagi darbi, jo viņa taču ir “stipra” un “izturēs”. Bet bērni vienmēr paliek “nākotnē”. Bet viņa taču to pasūtīja! Un viņas vēlmju spēks ir vienkārši apskaužams! Izskan Visumā ar neiedomājamu spēku. pamēģini neizpildīt. Var gadīties, ka pamocīsies, pamocīsies un aizdomāsies pasūtīt kādu citu vēlmi. Bet, ja nu neaizdomāsies? Tā arī dzīvos pec principa “ir pasaulē stipras sievietes”. Tikai, kā likums, nelaimīgas.

Vēl kāda gudriniece (tiesa, es ne drusku neironizēju), nolēma nomest savas dzīves nastu. Bērni jau izauguši, vīrs nomocījis ar savu nespēju pieņemt lēmumus, neko bez viņas komendas nedara. Un viņa izteica savu vēlmi: “Vēlos būt vāja sieviete! Jau gana daudz esmu strādājusi, esmu nāvīgi nogurusi, lai tagad viņi patekalē man apkārt”. Kā jau teicu, viņa bija gudriniece, tāpēc izmantoja dažas iedarbīgas metodes, lai vēlmes ātrāk piepildītos. un, ko jūs domājat? Pēkšņi viņa saslima ar nedziedināmu slimību. Lūk, guļ viņa gultā, “vāja sieviete”, jūtas ļoti slikti, jo ir “nāvīgi nogurusi”, un ģimene paskraida, paskraida viņai apkārt, un atkal visi atpakaļ savos darbos. Viņi jau neko nepasūtīja, viņiem sava dzīve dzīvojama.
Paldies Dievam manai gudriniecei bija daudz laika, lai guļot vientulībā, pārdomātu savas kļūdainās vēlmes un pasūtītu jaunas. Viss, kā paredzēts: novērtējām blīvumu, apstiprinājām, izskaitļojām variantus, nolikām rindā, izmainījām scenāriju, un es sāku ar tām strādāt. Vienu vārdu sakot, pēc gada slimības vairs nebija, bet mana gudriniece tagad citus māca, kā pareizi vēlmes formulēt. Jo viņai ir pieredze. Kā nekā vesels gads skarbas prakses. Jāāāā….. Vēlmēm ir milzīgs spēks! Sev tādas lietas var “savēlēties”. Un, ne tikai sev.
Lūk, tēvs savam dēlam saka: “Ak, tu , smurguli! Es tavos gados jau…. Bet tev vienas vienīgas muļķības pratā un rokas ne no tās vietas aug! Visu dzīvi būsi neveiksminieks un lūzeris!” Tas tik ir novēlējums?! Un, ja nu dēls tam noticēs? Un nāksies man piepildīt šo dubulto vēlmi? Ko es te vēl runāju – “nāksies”? Piepildu! Ir daudz tādu vēlmju! Pajautājiet tēvam, kāpēc viņš tā darīja, un viņš sāks bļaut nelabā balsī kā cietusais: “Es taču neko sliktu negribēju! Es taču gribēju, kā labāk!”. Bet mums jau te sapņu tulkotāju, orākulu nav, ko pasūtīji, to arī saņem!

Vēlmju blīvums ir ļoti svarīga lieta! Ja jūs visu laiku domājat, ka kaut kas slikts notiks, jūs tam dodiet savu enerģiju, un šī velme ar katru reizi kļūst arvien blīvāka, arvien jūtamāka! Un agri vai vēlu nokļūst manā gaļas mašīnā. Bet jūs pēc tam teiksiet: “Nu, lūk, tā jau es arī zināju…” Kaut gan patiesībā vajadzētu teikt: “Es tā arī izdomāju….” Tāpēc es iesaku: ja prātā ienāca slikta doma un jūs to uzreiz noķērāt, uzreiz pārvēršiet to labā. Piemēram, baidieties lidot ar lidmašīnu, jo visādi teroristi u.t.t. Uzreiz padomājiet, ka teroristi šobrīd svin kādus svētkus ar plovu, šašliku, austrumu dejām. Un viņiem jūsu lidmašīna bijusi, nebijusi – lai svin! Novēliet viņiem vairāk tādu svētku un lidojiet droši.

Un vēl,,. par laiku. Es jau teicu, ka no brīža, kad radās vēlme, līdz brīdim, kad tā piepildīsies, paies laiks. Kamēr jūsu vēlmi izskatīs, kamēr apstiprinās, kamēr resursus “pievilks”… Starp citu, daudzi no jums arī gaidīt neprot! Ja nesanāk uzreiz, saka: “Nu, labi, nemaz jau tik ļoti negribējās!” Un, ja jau tik ļoti negribējās – vēlme nokļūst miskastē. Kurš gan to piepildīs, ja tā vairs nav vajadzīga? Mācieties ticēt un gaidīt! Mēs taču ļoti cītīgi strādājam un mums svarīgāku lietu par jūsu vēlmēm nav.

Un vēl, gadās, ka vēlme tiek precīzi izpildīta, cilvēks ir laimīgs, bet vienalga cenšās sev visu sabojāt…. Izstāstīšu vienu notikumu – gatavais romāns turpinājumos.
Pie mums vērsās jauna sieviete. Gudra, skaista, tīra Dvēsele. Un arī vēlme viņai bija laba: par Tīru Mīlestību. Tādas vēlmes piepildīt ir tīra bauda. Es vārds vārdā atceros, kā tā skanēja: “Vēlos ne šīs zemes mīlestību, lai attiecības būtu svētki, lai būtu gan romatika, gan maigums, rūpes vienam par otru un, lai mums būtu ilgi gaidītais bērniņš. Un, lai katra tikšanas reize būtu kā pirmā un pedējā!”

Skatos, kādas garšvielas. Parasti garšvielas “izlien” no zemapziņas, bieži vien cilvēki tās vispār neapzinās. Bet viņai pie šīs tīrās vēlmes par Mīlestību pievienojas, lūk, kas: “Sadzīve nogalina mīlestību, pārvērš to pieradumā. Kad katra diena ir nevis svētki, bet darba dienas”. Labi, domāju, ņemšu to verā!

Es šo vēlmi izpildīju ar milzīgu labpatiku. Atradām viņai ideālu pāri – ar tieši tādu pat pārliecību! Un sanāca viņiem Liela Mīlestība, viena vienīga romantika: ziedi, sarakste, zvani, tikšanās, šķiršanās, kopīgas intereses, Dvēseļu deja! Es pats tā priecājos – kā burvju sapnī! Kā viņi viens otram der…. Tas, kas saucās “ideāls pāris”! Viņš laimīgs, viņa laimīga, Dvēseles dzied unisonā un bērniņš piedzima mīlestībā, pasūtījums izpildīts 100%!

Un jūs domājiet – happy end? Ka tik ne tā!? Pēc kāda laika viņa nolemj, ka ar to viņai ir par maz. Tagad viņa  vēlas, lai katru dienu pamostos vienā gultā, katru dienu ēstu pie viena galda…

Mūsējie Debesu kancelejā kasa nimbus: tā taču ir pavisam jauna vēlme, nevis turpinājums tam, ko viņa sākumā vēlējās. Pie Sargeņģeļa noskaidrojām, ko mīļotais vīrietis šajā sakarā domā

Bet viņa domas ir sekojošas: “Dievs, pateicos tev par šo sievieti un par šo brīnišķīgo mīlestību! Mums viss notiek kā burvīgā sapnī. Lai tikai nebūtu jāpamostās! Mēs tik daudz gadus jau esam kopā. Mums bērniņš jau drīz skolā ies. Un tāds svaigums attiecībās. tas tāpec, ka mēs nedzīvojam kopā. katra tikšanās kā pirmajā reizē un kā pēdējā. Kā atceros savu iepriekšējo ģimenes dzīvi, sals pa kauliem. Mūsu ģimenes laiva sašķīda pret sadzīvi. Tādu kļūdu es vairs nekad nepieļaušu, man šī sieviete ir pārāk dārga. Es taču viņu tik stipri mīlu!!!”
Un, sakiet, ko man tagad darīt? Agrāk viņu vēlmes sakrita, bet tagad ir pretrunā…. Kā to mainīt? Viņam taču ir iemesls domāt tā, kā viņš domā – brīvā griba. Protams, mana skaistā, katra diena – tie vairs nav svētki. Protams, attiecības kļūs savādākas

Protams, mēs viņai likām saprast….. devām iespēju iepazīties arī ar citiem, kopdzīvei piemērotiem vīriešiem, bet viņa citus negrib, un mūs nedzird. Viņai mīļotais dārgs, gaida, kad viņš nobriedīs….

Tā tas notiek, pats redzi…. Laime ir smalka lieta, daudzveidīga. Pieradināt to nav viegli, bet aizbaidīt – elementāri. Tāpēc es arī saku, pirms pa īstam vēlēties, padomājiet, vai tas ir tas, ko jūs vēlaties! Jo tad, kad piepildīsies, atpakaļ pagriezt to vairs nebūs iespējams un nāksies dzīvot ar to, kas ir.

Kāds gudrais teica: “Bīsties savu vēlmju, tās mēdz piepildīties”.
Protams, gudrais dzīvoja senos laikos, un cilvēce pa šo laiku ir ļoti pieaugusi. es teikšu savādāk: “Nebaidieties no savām vēlmēm! Pētiet tās, analizējiet, slīpējiet un formulējiet pareizi! iemācieties vēlēties pareizi, ar sirdi, un tad jums viss izdosies!” Bet es – Vēlmju Piepildītājs, tās piepildīšu par visiem 100%
Autors: Elfika
Avots: http://www.elfikarussian.ru/
Tulkoja: Ginta FS