Tava personīgā uzvara

Reiz es pieņēmu savu patieso vecumu – ne kā sodu, bet tā, kā pieņem kroni.
Tu sper soli un aizver acis, jūtot kā uz pieres nolaižas vēsa stīpa un uz pleciem gulstas smags apmetnis.
Turi taisnu muguru, karalien, un atver acis: nekas nav mainījies. Tavi vīrieši nav beiguši tevi mīlēt un skaistums nav pazudis, tikai tu esi pārstājusi sev melot.
Tomēr skaistums kādreiz zudīs. Tas, ārējais skaistums, kuru mēs tik ļoti mīlam un kurš mums šķiet tik vērtīgs. Un pēc tam tu turpināsi kaut kā dzīvot, vērojot kā prožektoru stari, kuri reiz apspīdēja tevi, tagad sakrustojas uz kādu citu.

Pieņem to. Tāpēc, ka no šī brīža tavu ceļu apspīdēs tikai tavs personīgais starojums, tavi personīgie jāņtārpiņi, kurus esi salasījusi iepriekšējā dzīvē, – tavs intelekts, tavs maigums, tavas asaras, kas izlietas rakstot muļķīgu vēstuli un katrs tavs smaids. Visas sāpes, kas zīmēja uz tavas sejas un prieks, kas arī atstāja savas pēdas. Tavs talants, kas pat nedomā izgaist.  Un viss, ko tu izdarīsi šajā gaismā, būs tikai tava, personīgā uzvara.

Marta Ketro “Trīs sievišķās histērijas aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nekrāj!

vecmamina000

Tas notika pirms daudziem gadiem, kad mana viedā vecmāmiņa vēl bija dzīva.

Reiz, kad mēs ar mammu uz Lieldienām centāmies piekarināt jaunus, modernus aizkarus ar asimetriskiem rakstiem, un tie nekādīgi nebija piestiprināmi pie karnīzēm, krita mums uz galvas…. mēs dusmojāmies, rājāmies, smējāmies un atkal mēģinājām tos piestiprināt. Vecmāmiņa uz mums skatījās un teica:
– Vēl pavisam nesen es būtu lekusi līdz griestiem no prieka, ka man ir tādi aizkari, bet tagad manī nav ne mazākas vēlmes pēc tiem. Meitenes, tās aiziet…. vēlmes aiziet. Vēlmes pēc visa. Gan pēc lietām, gan cilvēkiem.
Dariet visu, kamēr jūs vēlaties. Tērējat naudu niekiem – nekrājiet! Nieki dažkārt priecē, bet uzkrājumi – nē. Kam tad krāt? Bērēm? Vēl neviens nav palicis neapglabāts. Priecājieties, kamēr ir prieks. Mīliet, kamēr gribās.
Pienāk laiks, kad arī svešu siltumu negribās. Neko vairs negribās. Droši vien daba tā speciāli dara, lai mēs mierīgāk varētu aiziet, neķeroties ne pie krāmiem, ne cilvēkiem. Lūk, arī es esmu gatava aiziet.

Bet, ja es varētu atgriezties jūsu gados, tad dzīvotu tikai šai dienai un priecātos par katru vēlmi.
Vecmāmiņas sen vairs nav, bet es dzīvoju tieši tā: šai dienai un priecājos par katru savu vēlmi.

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nevieni citi veci cilvēki netracina mūs tik stipri kā mūsējie?

veci vecāki

Vai esi ievērojis, ka nevieni citi veci cilvēki netracina mūs tik stipri kā mūsējie? Tāpēc, ka visi pārējie ir vienkārši veci cilvēki.

Bet mūsējie – tie ir mūsu novecojušie vecāki, kurus mēs atceramies pavisam citādākus, jaunus, spēka pilnus un kuri vēl nesen mūsu dzīvē spēlēja pavisam citu lomu. Mēs neesam gatavi ļaut viņiem kļūt veciem un bērna prātā. Ir viens vienīgais veids kā padarīt šīs attiecības vieglas un vienkāršas.

Mūsu novecojušie vecāki

Šis veids ir saprast un pieņemt, ka labākas šīs attiecības vairs nekad nebūs. Un arī vieglas un vienkāršas – ne.

Ir jāatrod sevī spēks un pietiekami daudz mīlestības, lai ļautu saviem vecākiem būt tādiem, kādi viņi ir. Cienīt viņu bērnišķīgās izvēles. Izpildīt muļķīgas vēlmes. Neizturēties parāk nopietni pret viņu idejām. Piekrist dīvainām prasībām. Nestrīdēties, kad viņi runā absolūtās muļķības. Tāpēc, ka tam nav jēgas!

Mūsu vecie vecāki baidās no mūsu problēmām – slimībām, atlaišanas no darba, neveiksmēm un sirds drāmām – tāpēc, ka katra tāda problēma lieku reizi viņiem atgādina par viņu pašu vecuma nespēku, nespēju palīdzēt pat paša bērnam.
Tas ir ļoti sāpīgs atgādinājums, ļoti briesmīgs un pazemojošs stāvoklis, uzskatāms pieradījums vecuma bezspēkam, novecošanai un neadekvātumam.

Sāpes, īgnums, bezspēcība un pazemojums – tas ir tas, ko izjūt vecie cilvēki katru reizi, kad ar mums kas slikts notiek. Un tāpēc visiem spēkiem cenšas tādas situācijas novērst.

Viņi mūs pastāvīgi izjautā par mūsu lietām, tāpēc, ka baidās no mūsu problemām vairāk, kā mēs paši baidāmies no tām. Un pastāvīgi mums dod padomus tapēc, ka tas ir vienīgais veids kā kaut kā nebūt ietekmēt situāciju.

Īsāk sakot, ielāgo – komunikācija ar veciem cilvēkiem ir tikai labām ziņām. Kamēr to nav – norijam puņķus un asaras un smaidām. Kad parādās labas ziņas – stāstām vecākiem patiesību. Patīkamu patiesību.

Veci cilvēki ļoti novertē visu, kas tā vai citādāk var novērst viņu uzmanību no nepatīkamajām fiziskajām sajūtām, muļķīgajām domām un pārdzīvojumiem.

Tāpēc, ja vēlies sagādāt saviem vecākiem labsajūtu, nedāvini viņiem ātrvāramos katlus, kafijas automātus, veļas mašīnas un jebkurus citus saimniecībā noderīgus, rīkus, kuri pēc tavām domām sagādās viņiem prieku. Nesagādās!

Ja vēlies sagādāt viņiem prieku, dāvā viņiem savu laiku. Protams, ne jau kaut kādu, tukšu un garlaicīgu. Izvēlies dāvanai kvalitatīvu, spilgtu, neparastu laiku.

Vecums ir pati lipīgākā slimība pasaulē. Mēs visi esam slimi ar to – bez izņēmumiem. Tikai atšķirīgas ir stadijas.

Mūsu vecāki atrodas daudz vēlīnākās šīs slimības stadijās, bet mēs – agrīnākās. Lūk, arī visa atšķirība. Laika jautājums.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo tagad!

sieviete aiziet4

Dzīvo tagad un visas refleksijas atstāj velākam laikam! Es domāju, ka nav jau nemaz tik grūti, iedomāties sevi astoņdesmit gadu vecumā. Un pēc tam atskatīties uz sevi šodien – gados trīsdesmit, četrdesmit, četrdesmit piecos.
Tu  tikai iedomājies, ka tev reāli ir astoņdesmit. Pat tad, ja prāts visu saprot, ķermenis ir novecojis un āda sakrunkojusies, sliktāk redzi un dzirdi, grūti noiet lielus attālumus. Un prieki – ēdiens un saule aiz loga. Es runāju par lielākās daļas cilvēku nākotni.
No turienes domās atskaties atpakaļ… Četrdesmit. Ak, Dievs, kāda tu jauna meitene biji! Gan sapņojās, gribējās, gan jauna, gan gudra un skaista. Kāpēc cieti!? Tad, kad vajadzēja ar lielu karoti smelt dzīvi, mīlestību, seksu, labsajūtu, iespaidus, emocijas, bet tu sēdēji skumjās iegrimusi – “man vairs neviens nav vajadzīgs”, “es vairs nespēju par kaut ko citu domāt”. Kas tas ir?!!!!
Pienāks laiks, kad patiešām neviens vairs nebūs vajadzīgs, kad vēlmes beigsies kopā ar ķermeni. Un diez vai tad tu kādu ieinteresēsi, un ļoti daudzas lietas tev kļūs vienaldzīgas. Bet tagad… Kamēr var… Kamēr ir spēks un veselība… Ir mērķi un vēlmes… Kamēr ir garšīgi, galu galā… Kad tad vēl palaist apziņu brīvībā, ja ne tagad? Kad sākt atļaut sev to, kas līdz šim netika ļauts?
Labi būtu ciešanas atlikt uz vēlāku laiku. Kā teica Skārleta: “Par to es domāšu rīt”. Pats trakākais dzīvē ir tas, ka šie paši astoņdesmit var nepienākt. Un arī rītdiena var nepienākt. Šajā zemes dzīvē viss var beigties jau pēc pāris minūtēm.
Lai tev ir patīkami, komfortabli un garšīgi tieši šobrīd. Un izdari tā labā kaut ko tagad un tūlīt. Bet visas refleksijas atstāj uz vēlāku laiku…. Pēc tam tām būs īstais laiks.
Autors: Lilija Ahremčika
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ar dibenu gaisā

sieviete dārzā5

Ak, Laiks…

Ļoti, ļoti sen es biju jauna un gudra, bet dumja. Tas nozīmē to, ka man bija labas atzīmes skolā, man nebija jālien pēc vārda kabatā, bet kaut kas tomēr pietrūka visā tajā, kas attiecas uz empātiju. Īpaši tad, ja tas skar vecākus cilvēkus. Nē, es nebiju rupja, bet viņi mani absolūti neinteresēja, un es centos, lai man ar viņiem nebūtu jāsaskaras.

Ļoti, ļoti veci vecīši – tie, kuriem ap 80 un vairāk, man vispār bija mīkla. Kā ar viņiem notika viss šis LAIKS? Krunkas, slimības, man šķita, ka mēs ar viņiem vispār piederam dazādām bioloģiskām sugām, iespējams, pat esam no dažādām planētām! Ja man būtu dzīvi vectētiņi un vecmāmiņas, iespējams, es domātu savādāk, taču man viņu nebija.

Pat tad, kad man bija jau 20 gadu, es uzskatīju, ka nekad nenovecošu, vai arī, ja novecošu, tad tikai kaut kādā vieglā formā – “light” versijā. Nekā nebija!

Tagad man ir 58 gadi, kaut kas ir sācis sāpēt, ir pazudis viduklis un es neatpazīstu savu seju spogulī – īsāk sakot, es novecoju tāpat kā visi parējie.

Žēl tikai, ka es nevaru atgriezties atpakaļ pagatnē ar šīm zināšanām un pateikt sev pašai – jaunai priekšā: paskaties uz vecīšiem, parunājies ar viņiem, neļauj viņiem aizslīdēt kā smiltīm starp pirkstiem, tā arī neiepazīstot viņus tuvāk.

Daba ir tāda zaļa padarīšana, kas paskrien garām tev ceļā uz bāru, uz diskotēku, uz randiņu, uz veikalu – tā es to uztvēru, kad biju jauna. Koki? Kaut kas ļoti garš. Ziedi? Skaists pušķis. Dzīvnieki? Ģimenē kaut kad mums bija suns. Šķiet, bija arī kaķis..

Tagad, kad man ir 58, es dievinu dabu – tik ļoti, cik nekad agrāk to neesmu dievinājusi. Es vienkārši vairs nespēju būt slēgtās telpās. Es skatos raidījumus par dzīvniekiem, dabu un ceļojumiem pa mežonīgām vietām un dabas parkiem. Kā tikko ir iespēja, es dodos dabā. Stunda pastaigas mežā uz mani iedarbojas kā brīnumtablete, kas uzlabo garastāvokli, dod spēku, veselīgu miegu naktīs, spēju skaidri domāt un tikt galā ar stresu.

Jaunībā man pat galvā nevarēja ienākt doma, ka es vēlēšos strādāt dārzā. Tik daudz kā visa darāma, pasaule traucas uz priekšu, kam gan vajadzīga tā rakņāšanās pa dobēm? Visu var nopirkt veikalā! Tagad mans sakņu dārzs un puķu dobes plešas plašumā ar katru gadu arvien lielāks. Drīz tas aizņems visu manu zemi. Un man tas patīk. Pie dārzā atlido bites, tauriņi, putni, nāk dažādi mazi dzīvnieciņi. Es priecājos, ka viņi nāk, jo tas nozīmē, ka es savu darbu daru labi.

Senāk, kad braucu garām dārziem, es redzēju sievietes, kas dibenus gaisā paslējušas, nonēsātās drēbēs un jocīgās panamas cepurītēs, vicināja kapļus savas dobēs, un domāju: “Kā nav kauns? Iztaisījušās kā klauni – šortos ar tādu celulītu, krunkainiem ceļiem. Galvā kaut kādas briesmīgas cepures. Kā tā var? Kur tad paliek vēlme labi izskatīties? Nē! Ar mani nekas tāds nekad nenotiks!”

Un, ko jūs domājat? Lūk, es pati, pašāvusi dibenu gaisā, sēju sēklas, rāpoju pa zemi uz saviem krunkainajiem ceļgaliem. Garām pabrauc jaunas manas versijas, un es viņām māju ar roku. Man vēl nekad nav bijis tik labi! 🙂

Autors: Erika Ferenčika, rakstniece un humoriste

Tulkoja: Ginta FS

37 mācības 37 gadiem

Kaut arī man tūlīt būs 47, šīs psihologa Donas Gluskinas mācību stundas atbilst tam, ko pati esmu sapratusi.
Žēl, protams, ka 37 gados to nesapratu, taču priecājos, ka vispār tāds laiks ir pienācis

638Un, tā!….

Atzīmējot savu kārtējo dzimšanas dienu, Dona aizdomājās par to, ko tad viņai iemācījuši šie 37 nodzīvotie gadi.

«Šodien ir mana trīsdesmit septītā dzimšanas diena. Jāsaka, visi pagājušie gadi ir bijuši ļoti interesanti. Tagad es saprotu, ka visas manas veiksmes, neveiksmes, triumfs un dvēseles sāpes ir izveidojuši mani – tagadējo.
Esmu nogājusi ceļu no mazas kautrīgas meitenītes līdz divdesmitgadīgai aizrautīgai sapņotājai. Šodien, kad man ir 37, esmu kļuvusi par mammu, uzņēmēju, saprotu, kas tad manā dzīvē ir pats galvenais. Turpinot katru dienu iepazīt sevi un palīdzot to izdarīt citiem cilvēkiem, es nolēmu uzrakstīt 37 svarīgas lietas, ko esmu sapratusi šajos 37 gados.
Ceru, šīs mācībstundas noderēs arī Jums!

  1. Laime ir mūsos – iekšpusē. Mēs tērējam pārāk daudz laika, lai iegūtu atbalstu no malas. Un atkal un atkal pārliecinamies, ka ne tur meklējam. Ieskaties sevī!
  2. Esi pateicīgs par VISU!. Par labo, par slikto, par briesmīgo. Dzīve pati par sevi ir brīnišķīga dāvana. Savukārt labsajūta un sāpes – tās neatņemama sastāvdaļa.
  3. Izmaini uztveri un Tava dzīve izmainīsies. Kad jūti bailes, dusmas, aizvainojumu, paskaties uz situāciju no cita rakursa.
  4. Nevar darīt laimīgus visus, paliekot uzticīgam sev. Taču labāk noriskēt un palikt nesaprastam nekā iemīļotam, bet tēlot to, kas neesi.
  5. Pasaule apkārt ir SPOGULIS. To, ko mīlam citos — tas ir atspulgs tam, ko mīlam sevī. To, kas citos mūs neapmierina, vai kaitina — tas ir indikators, kas norāda uz to, kas mums jāizmaina sevī.
  6. Katrs cilvēks mūsu dzīvē parādās ar kādu mērķi. Un tālāk jau mēs paši lemjam, ko mācīsimies no tā un vai vispār mācīsimies.
  7. Tici. Vienkārši saproti, ka pašos smagākajos brīžos, Visums Tevi atbalstīs un viss būs kārtībā.
  8. Neņem visu pārāk pie sirds. Citu cilvēku darbības – ir atspulgs tam, kas notiek viņu dzīvēs. Un, kā likums, ar Tevi tam nav nekāda sakara.
  9. Daba dziedē. Pastaigas svaigā gaisā un skaistas ainavas brīnumainā kārtā spējīgas attīrīt galvu no nevajadzīgajām domām, atgriezt pie dzīvības un uzlabot garastāvokli.
  10. Aizvainoti cilvēki aizvaino cilvēkus. Un vienalga mīli viņus. Kaut gan, neviens Tev neliedz mīlēt tos no attāluma.
  11. Lai izārstētos, ir tas jāizjūt. Noliec savas bailes un vājības tieši savā priekšā un virzi uz tām spilgtu gaismas staru, jo vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir iziet cauri tām. Skatīties patiesībai acīs ir sāpīgi. Bet, zvēru, perspektīvā tas ir to vērts.
  12. Perfekcionisms — tā ir ilūzija. Pati, ja tā varētu teikt, sāpīgākā ilūzija. Atslābinies. Tiecies uz pilnību, bet ļauj sev kļūdīties un būt laimīgam, neatkarīgi no rezultāta.
  13. Noņem klapes no acīm. Nekoncentrējies tikai un vienīgi uz sevi. Tu riskē palaist garām dzīves skaistumu un cilvēkus Tev apkārt. Pasaule ir brīnumaina, kad redzi to ar plaši atvērtām acīm.
  14. Svini savas uzvaras. Kārtīgi nosvini un izbaudi katru, pat mazāko savu uzvaru.
  15. Iemācies piedot. Pirmkārt tas vajadzīgs Tev pašam, ne tiem, kas Tevi aizvainoja. Piedodot, Tu iegūsti brīvību un mieru, ko esi pelnījis. Piedod – ātri un viegli.
  16. Mums visiem ir neticama intuīcja. Ja apstāties, pamirt un ieklausīties, var izdzirdēt savas iekšējās gudrības balsi. Klausies savas sirds klusajos čukstos. Tā zin ceļu.
  17. Lai Tava dvēsele dzied! Esi īsts. Uz Zemes nav neviena tāda kā Tu. Esi patiess, dzīvo un elpo pilnu krūti, un ej uz saviem noliktajiem mērķiem.
  18. Mēs visi esam radītāji. Nopietni! Pie noteiktās koncentrācijas, neatlaidības un pacietības iespējams ir viss. Atceries to!
  19. Es izstaroju gaismu! Jā, Tu izstaro gaismu. Mēs visi to izstarojam. Tikai daži met ēnu uz savu paša starojumu. Esi gaismas stars citiem cilvēkiem un parādi tiem ceļu.
  20. Neuztver dzīvi pārāk nopietni! Tāpat neviens no tās neaizies dzīvs. Pasmaidi. Ļauj sev būt muļķīgam. Izmanto mirkli un izklaidējies.
  21. Lai apkārt Tev vienmēr ir cilvēki, kuri Tevi mīl un atbalsta. Un pats mīli un atbalsti viņus. Dzīve ir pārāk īsa kam mazākam.
  22. Virpuļo dzīvē brīvā dejā. Ja Tev ir liels sapnis, seko tam ar visu degsmi, kas Tev ir – taču maigi un ieturot distanci, lai būtu pietiekami lokans un kustīgs, piemērojoties dzīves mainīgajam ritmam.
  23. Jo vairāk atdod, jo vairāk saņem. Dalies ar zināšanām, gudrību, mīlestību, talantiem. Dalies viegli. Un Tu redzēsi, cik daudz brīnišķīga pie Tevis dzīvē atgriezīsies.
  24. Galvenais, neizdāļāt sevi pilnībā. Jo, ja Tava iekšējā krūze taps tukša, Tev vairāk nebūs ko dalīt. Iemācies ievērot līdzsvaru un harmoniju.
  25. Saki “Jā” visam tam, no kā Tev iemirdzas acis. Saki noteiktu “nē” visam tam, kas Tevi neinteresē, vai arī kam Tev nav laika. Laiks – ir pats vērtīgākais resurss, kas mums ir un kas neatjaunojas. Izlieto to sapratīgi.
  26. Dažkārt mēs pāraugam draudzību. Tas nenozīmē, ka mēs vai mūsu draugi esam slikti. Vienkārši, mūsu ceļi šķiras. Saglabā tos savā sirdī, taču, ja tie sāk tevi apvainot vai aizkavēt, pienācis laiks ieturēt distanci vai atlaist draudzību.
  27. Bailes — ļoti labs rādītājs tam, ko mēs patiešām vēlamies un kas mums vajadzīgs šajā dzīvē. Ļauj tām būt kompasam un baudi tos aizraujošos piedzīvojumus, uz kuriem tas Tevi ved.
  28. Pārvarēt savas bailes — ta ir pati vērtīgākā lieta, ko vari sev izdarīt. Ar to pašu Tu sev pierādi, ka Tu vari visu. Tas ir tavas pārliecības par sevi galvenais ģenerators.
  29. Mūsu ķermenis — tas ir transporta līdzeklis, kas ved mūs pretī mūsu sapnim. Mīli un saudzē to, rūpējies par to, ja vēlies justies enerģisks un spēka pārpilns. Nekad neieciklējies. Ārējais izskats ir subjektīvs un ar laiku tā vai citādāk mainās. Justies ērti un komfortabli savā ķermenī – lūk kas ir svarīgākais.
  30. Cik iespējams bieži izrādi saviem tuvākajiem, ka Tu viņus mīli. Tas nemēdz būt pārāk daudz. Tava blakus būšana, mīlestība un patiesas rūpes par viņiem ir labakā dāvana.
  31. Dzīvo tagadnē. Tas ir vienīgais, kas mums šobrīd ir. Mācies no pagātnes kļūdām un atceries priecīgos brīžus no pagātnes, taču neieciklējies uz tiem un neļauj sevi vajāt atmiņām. Sapņo par nākotni, bez fantāzijām, fanātisma un apmātības. Mīli šo momentu.
  32. Dzīve — kāpumu un kritumu virkne. Lai atklātu visu savu potenciālu, Tev vajadzīgs gan viens gan otrs. Vienkārši pieturies un baudi braucienu.
  33. Mēs visi esam liela cilvēciska ģimene. Neviens no mums nav ne labāks ne sliktāks par citiem. Vienkarši kādā noteiktā dzīves posmā, mēs labāk zinām, ko darīt. Nākamajā reizē, tas būs kāds cits.
  34. Esi pateicīgs katru dienu par visu, kas Tev ir. Tādā veidā Tu sev apkārt veido vidi vēl lielākai labklājībai, pievelkot vairāk mīlestības, prieka, veselības un pārpilnības.
  35. Tu neesi Visuma centrs. Kaut arī Tavs Ego bieži vien liek tā domāt. Nav vērts. Paskaties uz pasauli sev apkārt un cilvēkiem un uzzināsi daudz jauna un skaista.
  36. Pasaulei vajadzīgs vairāk mīlestības, gaismas un smieklu.
  37. Tu pats sev esi Guru. Lielāko laiku dzīves cilvēki mums saka, ko darīt, kā dzīvot, kas ir labi, kas slikti, kā kļūt veiksmīgam. Nav visam tam jātic uz vārda. Domā pats. Lauz stereotipus. Kā tikko Tu pārstāj darīt to, ko no Tevis gaida un sāc sekot savai intuīcijai, Tu sajutīsies līdz smiekliem laimīgs.

Vecums – tas ir tikai skaitlis. jo tas lielāks, jo gudrāki, viedāki un pieredzējušāki mēs kļūstam. Tu nekad nebūsi jaunāks, ka esi tagad. Tad baudi šo mirkli! “

Tulkoja: Ginta FS