Mana mazā meitenīte

Paņēmu māti dzīvot pie sevis uz visiem laikiem. Neko pirms tam neplānojot, vienkārši vienā dienā ar vienu maisiņu. Maisiņā: zeķubikses, čības ar uzrakstu “labākajai vecmāmiņai pasaulē” (dāvana no bērniem) un silts halāts. Mamma maisiņu bija savākusi pati.

Tagad man mājās jau trīs nedēļas dzīvo 4 gadus veca “meitenīte”. Tieviņa, ar sirmu galviņu, siltās zeķubiksēs. Viņa staigā pa koridoru, maigi velkot pa linoleju savas siltās čības, piesardzīgi apstājoties un pārceļot kāju pāri šķēršļiem savā ceļā. Viņa vienmēr uzsmaida sunim, dzird neredzamus cilvēkus un vienmēr pastāsta jaunumus, ko viņi ir viņai stāstījuši. Kautrējas un daudz guļ. Uzmanīgi ēd šokolādi (es vienmēr viņai istabā nolieku šokolādi) un uzdzer tēju, turot tasīti ar abām rokām, jo viena roka ļoti trīc. Ļoti uztraucas pazaudēt savu laulības gredzenu, visu laiku pārbauda, vai tas ir pirkstā. Tādos brīžos es pamanu, cik viņa ir veca un trausla. Viņa vienkārši palaida sevi, atslābinājās un pārstāja spēlēt pieaugušo. Pilnībā uzticēja savu dzīvi man un pats galvenais, ka es esmu mājās.

Viņa tik atviegloti nopūšas, kad es ienāku mājās, tāpēc cenšos uz ilgu laiku viņu neatstāt.

Katru dienu pusdienās vāru zupu, uz galdu uzlieku cepumus — tāda sajūta, kā bērniem bērnībā.

Kā es jūtos? No sākuma — šausmīgi. Viņa bija patstāvīga, visus 3 gadus pēc tēva nāves vēlējās dzīvot viena. Es viņu sapratu, jo pirmo reizi dzīvē savos 84 gados viņa varēja darīt to, ko pati vēlējās. Jau pēc 2 menešiem manas mātes psihe sabruka. Tagad es jūtu līdzjūtību, mīlestību un rūpes pret šo viņas “visumu”. Es ļoti labi apzinos, pa kādu ceļu mēs ar viņu abas ejam. Es vēlos, lai šis ceļš viņai būtu laimīgs ar mīļoto meitiņu, siltumā un komfortā ar mājas pīrādziņiem un siltu ēdienu. Daudz lietas, bez kurām dzīve likās neiespējama, jau vairs nav nekādas nozīmes manai mātei.

Man tagad mājās ir “meita”, kurai ir 84 gadi, un es esmu laimīga, ka Dievs man deva iespēju viņas pēdējos dzīves gadus padarīt laimīgus un manus tālāko dzīvi — bez sirdapziņas pārmetumiem.

Māt, paldies, ka tu man esi! Esi, lūdzu, ilgāk…

Mila Millere
Pārpublicēts no Uģis Kuģis

Saulrietā

Tuvāk saulrietam kļūst skaidrs, ka vērtīgas ir ne jau ar galvu salauztās sienas, ne arī ar pastāvīgu spiedienu iekarotie cilvēki, ne arī ilgie centieni izraisīt citu skaudību, bet gan tas, kas tavā dzīvē ienāk kā klusa un pieticīga dāvana…

Tuvāk saulrietam tu vairs nelepojies ar to, ka esi karojis… un savas trofejas redzi vien kā ar varu kaut ko citiem atņemtu, nevis labprātīgi tavu…

Un vēl saproti, ka tur, kur cīnās, uzvaru nav…

Tuvāk saulrietam viss kļūst redzams… slēp vai neslēp… ir redzams, kā esi dzīvojis un ar kādu degvielu brauc…

Katrā krunciņā ir vēsture… pavisam dzīva, laika ievilkta plānajā ādā kā dziļa rēta…
Neizdomāju… atceros…

Atceros savus brīnišķīgos vecīšus, ar kuriem ilgi sarunājos viņu dzīves norietā…

Atceros un domāju par to, cik ļoti nenovērtētas pie mums ir vecumdienas… tās nenovertējam mēs, jaunie, kuri par maz klausāmies, mūžīgi skrienam, domājam, ka viņiem jau vairs neko nevajag, izņemot ātras sadzīvistiskas rūpes un nožēlojamu nīkšanu pie televizora…

Taču katrā no mums ir Visums…

Apsēdies blakus, saņem plaukstās viņa roku, tik trauslu, ka bail saspiest ciešāk un klausies, klausies, klausies…

Uz mana atmiņu cietā diska ir simtiem manis rūpīgi glabātu monologu…

Vecīši runāja bez nožēlas par to, ka ne pārāk saldi ēda, ne pārāk mīksti gulēja un nesasniedza visas iedomātas virsotnes…

Nožēloja vien jaunību, kura nenovērtēja pašu galveno, kad svarīgi šķita tikai neatpalikt no pūļa un pierādīt kaut ko, apsteigt, pārsteigt…

Nožēloja to, ka reti apstājās….

To, ka kaunējās paust maigumu, mīlestību un parādīt savu ievainojamību, kad svarīgāka šķita spēja viegli aizvainot, iekost, atņemt, paņirgāties…

Kad pašus tuvākos un uzticamākos uzskatīja par pašiem garlaicīgākajiem un parastākajiem, dzenoties pēc tiem, kurus no mugurpuses pazina labāk kā sejā…

Visi nožēloja to, ka miera un klusuma ir bijis mazāk kā skaļā kaujas lauka…

Un neviens vairs nevēlējās paust mūsu mīļākās atrunas par to ka “ne jau mēs tādi esam, dzīve ir tāda”…


Mēs, mēs, kurš tad vēl…

Un mēs visi varētu kaut kā savādāk…

Bez naida, bez kara, bez stulbā vārda “sasniegt”, kas realitāti sakropļo līdz nepieciešamībai par katru cenu izraut savu kumosu…

Mēs katrs savam saulrietam varētu uzsmaidīt bez nožēlas par to, ka neesam paspējuši dzīvot…

Jo paspējām….

Jo redzējām, dzirdējām, ievērojām, mīlējām, apskāvām, radījām, raudājām, pārvarējām nedienas, un sākām atkal visu no jauna… un bijām iejūtīgi viens pret otru, vienkārši bijām viens otram…

Labāk bez melnrakstiem… it visu tikai tīrrakstā…

Labāk nenodarīt sāpes, lai nebūtu jālūdz piedošana…

Labāk atcerēties, ka saulriets diez vai būs pēc trīssimts gadiem…

Un labāk dzīvot savai paša iekšējai laimei nevis reklāmai modernās dzīves skatlogā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule Sev vecumdienās

rakstit vestuli8

Un tā, mana mīļā, kad tu kļūsi veca…

Nekad nevienu necenties pamācīt. Pat tad, ja skaidri zini, ka tev būs taisnība. Atceries, kā tevi tas savulaik tracināja. Un vai gan tu pati ņēmi vērāi vecāko padomus….

Necenties palīdzēt, ja tev to nelūdz. Un neuzbāzies nevienam. Necenties savus mīļos pasargāt no visām pasaules nelaimēm. Vienkārši mīli viņus.

Nežēlojies! Par veselību, par kaimiņiem, par valdību, par pensiju fondu! Nepārvērties par tenku vāceli uz soliņa pie mājas.

Negaidi no bērniem pateicību. Atceries: nav nepateicīgu bernu – ir dumji vecāki, kuri gaida no bērniem pateicību.

Centies nelietot frāzes: “Es tavā vecumā…”, “Es tev atdevu savus labākos gadus….”, “Es esmu vecāka, tāpēc labāk zinu…” Tas ir neciešami!

Ja tev būs mazbērni, neuzstāj, lai viņi sauc tevi vārdā, nevis par vecmāmiņu. Tas ir muļķīgi.

Netērē savu pēdējo naudu ķermeņa un sejas atjaunošanas procedūrām. Tas ir bezjēdzīgi. Labāk iztērē to ceļojumam.

Kop sevi gaišās telpās nevis aptumšotās, neglaimo sev. Pēc iespējas centies izskatīties eleganti, nevis jauneklīgi. Tā būs labāk.

Saudzē savu vīrieti, arī tad, ja viņš kļuvis krunkains, nevarīgs un burkšķošs večuks. Atceries, ka reiz viņš bija skaists, spēcīgs un jautrs. Un, iespējams, viņš ir vienīgais, kurš tevi atceras jauniņu, smalciņu un skaistu. Un, iespējams, viņš ir vienīgais, kam tu šobrīd patiešām esi vajadzīga….

Necenties par katru cenu dzīties pakaļ laikam: būt lietas kursā par jaunākajām tehnoloģijām, maniakāli sekot ziņām un pastavīgi mācīties kaut ko jaunu, lai “neatpaliktu no dzīves”. Tas ir smieklīgi. Dari to, kas tev patīk. Cik vari!?

Un nevaino sevi par neko. Lai kāda šobrīd būtu tava dzīve vai tavu bērnu dzīve – tu izdarīji visu un labāko, ko varēji.

Jebkurā situācijā saglabā pašcieņu! Līdz pašam galam! Pacenties, mana mīļā, tas ir ļoti svarīgi. Un atceries, ja tu vēl joprojām esi dzīva, tātad tas noteikti kādam ir vajadzīgs.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceturtais vecums: kad laiks sākt dzīvot

4.vecums

«Četrdesmit gados dzīve tikai sākas» – tā apgalvoja galvenā pazīstamās filmas varone. Biznesa trenere Ņina Zvereva viņai piekrīt un stāsta par to, kā viņa vēlētos sagaidīt savu 80 gadu dzimšanas dienu.

Savā jaunībā es bieži, iebraucot Maskavā, apmetos dzīvot savas mammas draudzenes Zinas, Zinaīdas Naumovnas Parnes mājā.  Viņa bija zinātņu doktore, pazīstama ķīmiķe, pasaules nozīmes zinātniskā atklājuma autore. Jo vecāka es kļuvu, jo ciešāka kļuva mūsu draudzība. Man bija ļoti interesanti klausīties visu, ko viņa stāstīja, jo viņa vienmēr pamanījās negaidītos veidos sagriezt manas smadzenes kājām gaisā.

Tagad es saprotu, ka Maskavas tante Zina kļuva par labāko manu garīgo skolotāju, viņas gudrās domas manī ir uzsūkušās uz mūžu.

Tad, lūk, viņa loti mīlēja lidot uz Parīzi, pie tam, viņa speciāli bija iemācījusies franču valodu, lai varētu komunicēt ar francūžiem. Un jau pēc pirmā brauciena viņa atgriezās pie savas tantes absolūtā sajūsmā: “Ņinusja, tur nav veco ļaužu! Tur viņiem ir jēdziens  «trešais vecums». Cilvēki “trešajā vecumā” sākot no pensijas līdz pat dziļām vecumdienām, bez maksas staigā pa izstadēm un muzejiem, viņi daudz mācās un braukā pa visu pasauli. Ņinusja, mūsējās vecumdienas nav pareizas!»

Toreiz es pirmo reizi aizdomājos par to, ka dzīve var būt skaista ne tikai 30 un 40 gados. Bet pēc tam par vecumu vairs nebija laika domāt. Dzīve man piespēlēja sarežģītu uzdevumu – apgūt jaunu profesiju. Es attālinājos no televīzijas un kļuvu par biznesa treneri. Es sāku rakstīt praktiskās retorikas (oratormākslas) mācību grāmatas un grāmatas par bērnu audzināšanu. Es gandrīz katru dienu ar mikrofonu rokā skraidu pa auditoriju un palīdzu jauniem cilvēkiem atrast savu komunikācijas stilu un iemācīties prezentēt sevi un savu projektu jautri, īsi un saprotamiem vārdiem.

Man ļoti patīk mans darbs, taču dažkārt mans vecums liek sevi manīt. Tad iesāpas rokas, tad kļūst grūtāk rakstīt uz tāfeles. Tad pārņem nogurums no mūžīgajiem braucieniem lidmašīnās, no šķiršanās ar mīļoto vīru un man tuvajiem cilvēkiem. Vienu vārdu sakot, es pēkšņi padomāju, ka savu “trešo vecumu” es pavadu absolūti nepareizi.

Kur izstādes, muzeji, teātri un jaunu valodu apguve? Kāpēc es tik daudz strādāju? Kāpēc es nevaru apstāties? Un vēl viens jautājums, vai manā dzīvē būs mierīgas vecumdiena? Un tad es nolēmu uzstādīt sev latiņu – 70 gados pārstāt vadīt treniņus un koncentrēties uz koučingu un grāmatu rakstīšanu.

Bet 75 gados es vēlos pilnībā nomainīt manas trakās radošās dzīves formātu un vienkārši sākt dzīvot.

Šajā vecumā es tagad tik ļoti labi saprotu, ka dzīvot savam priekam nemaz nav tik viegli. Ir jāsaglabā smadzenes, bet, galvenais – veselība. Ir jākustās, pareiz jāēd, jātiek galā ar tām problēmām, kas skar ikvienu cilvēku. Es sāku sapņot par savu “ceturto vecumu”. Man ir spēks un pat iespējas jau šodien organizēt savu brīnišķīgo dzīvi vecumdienās.

Es skaidri zinu, ka nevēlos apgrūtināt savus bērnus ar savām problēmām, lai viņi dzīvo tā, kā viņi to vēlas. Es zinu, cik tas ir briesmīgi, dzīvot pastāvīgās bailēs un atbildībā par saviem vecākiem. Mēs paši varam organizēt savu mūsdienīgo veco ļaužu mītni!

Es sapņoju par to, kā pārdošu savu dzīvokli Maskavā, savākšu kopā savus draugus un mēs kopā dzīvosim skaistā vietā. Izdarīt tā, lai katrai ģimenei būtu sava atsevisķa māja, bet medicīna un apkalpošana būtu kopīga. Mans vīrs taisnīgi atzīmēja, ka mūsu bērniem jāizveido “novērotāju padome” – ja nu pēkšņi mums skleroze iestājas ātrāk kā gribētos?

Es sapņoju par lielu kinozāli, ziemas dārzu un celiņiem pastaigām. Ir vajadzīgs labs pavārs un ērtas virtuves katrā korpusā – es pati noteikti gatavošu ēst, līdz pēdējai dzīves minūtei. Vēl vajadzīgas skaistas viesistabas mūsu bērniem, mazbērniem un tiem draugiem, kuri nezin kāpēc nevēlēsies iekārtoties mūsu pansionātā – viņi, protams, to nožēlos, tāpēc laikus jāizskata iespēja piebūvēt vēl jaunus papildus apartamentus.

Pats amizantākais ir tas, ka šīs domas ne tikai neliek man skumt un bēdāties, bet gluži otrādi, aizrauj un rada manī milzu prieku. Dzīve ir gara, un tas ir skaisti!

Dažādi dzīves posmi dod dažādus iemeslus un iespējas pašam galvenajam – sajust savas esības prieku.

Man ir divi pavisam maziņi mazdēli. Man tā gribas pabūt viņu kazās! Kaut vai ierakstīt jautru videoierakstu, sēžot blakus vīram ziemas dārzā savā iemīļotajā vietā. Un pacelt glāzi šampanieša, kuru man atnesīs uz skaistas, greznas paplātes.

Un kas? Savus sapņus var realizēt tikai tad, ja tie ir ambiciozi, bet konkrēti un ļoti iekārojami. Vēl jo vairāk, ja man ir laiks. Galvenais, nodzīvot līdz “ceturtajam vecumam”, ja reiz apzināti atteicos no trešā!

Autors: Ņina Zvereva – koučs
Avots: http://www.psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Domā, Jūti, DZĪVO!

17607010-R3L8T8D-900-1978535_10152490100201150_4207073825850039350_o

Nekad nenovel atbildību par to, kas notiek Tavā dzīvē uz citu pleciem. Kārdinājums ir liels, taču pasaudzē sevi! Tikai momentā, kad iekšēji pieņem lēmumu: “Es pats esmu visu savu veiksmju un neveiksmju autors”, Tu saņemsi milzīgu spēku un enerģiju.

Pieņem faktu, ka tas, kas noticis, nav labojams – tas ir beidzies. Savukārt mūsu nākotne atkarīga no tā, ko darām tieši šobrīd – šajā konkrētajā minūtē. Negadi, kamēr nākotne Tev uzsmaidīs, izdari tā, lai tai nebūtu iespēja neuzsmaidīt.

Tiec vaļā no ilūzijas, ka vari mainīt citus cilvēkus. Zemapziņā mēs visi ciešam no šīs visizplatītākās ilūzijas un rezultātā ciešam arī šī vārda tiešākajā nozīmē. Cilvēkus maina tikai apstākļi, kurus tie paši rada, pārējais ir apmāns, liec šiem apstākļiem mainīties.

Tā ir bēdīga vēsts, taču citiem mēs esam vajadzīgi stipri. Vāji, noguruši un ciešanu mākti – mēs nevienam neesam interesanti. Ja viņi izliekas, ka tā tas nav, tātad mānās. Pieņem to un viss nokārtosies.

Visām mūsu darbībām un lēmumiem ir un būs sekas. Būtībā mēs vienmēr izvēlamies nevis to, ko darīsim, bet kādi būs mūsu darbības rezultāti. Tāpēc, pirms darīt kādu muļķību, padomā par sekām un tad muļķību dzīvē būs daudz mazāk.

Katram normālam cilvēkam gribās bezrūpīgas vecumdienas, jo ātrāk, jo labāk. Tas ir kārtējais malds un ilūzija. Ne tāpēc, ka bezrupīgu vecumdienu nevar būt, bet gan tāpēc, ka cilvēkam ir jāstrādā. Apzinies to tagad un tad ikdienas veicamais darbs nesīs vairāk prieka.

Mēs visi nomirsim. Tas ir neizbēgams, medicīnisks fakts. Dēļ šīs domas cilvēks var ciest un mocīties. Taču var arī nedaudz pacensties un šo tēmu aizmirst uz visiem laikiem. Nedzīvo tā, it kā dzīvosi mūžīgi. Nedzīvo tā, it kā mirt taisītos jau rīt. Padomā par to un Tu atradīsi savu personīgo laimīgas dzīves recepti.

Ja tu pārspīlēti daudz mocies ap domu par dzīves jēgu, visticamākais, Tevi piemeklējusi depresija. Svarīga ir ne konkrētā “dzīves jēga”, bet gan sajūta, ka dzīvo apzināti. Dari to, ko iekšēji uzskati par svarīgu. Atceries vienmēr sev to atgādināt. Nedzenies pēc veiksmes. Ja Tu vienkārši dari to, kas sagādā Tev prieku un dara laimīgu, tad veiksme pati Tevi noķers.

Nekad netērē savu laiku uz tiem cilvēkiem, kam esi vienaldzīgs, vai arī uz tiem, kuri Tevi nemīl. Šaja pasaulē ir daudz cilvēku, ar kuriem nodzīvot savu dzīvi saskaņā un laimīgi. Vienkārši esi atvērts un mazāk aizdomīgs. Tici, ja būsi labsirdīgs un atvērts, Tu neko nezaudēsi!

© А.Kurpatovs

Tulkoja: Ginta FS