Mīlestību nevar izpelnīties, izlūgties vai izkarot

content_ruki__econet_ru

Mūsu vecmāmiņas pārāk maz mīlēja mūsu mammas. Viņām nebija kad to darīt: viņas strādāja, atjaunoja visu kara sagrauto. Kad nav, kur dzīvot un nav, ko ēst – nav laika maigoties un mīļoties.

Mūsu mammas izauga mīlestības deficītā. Nebučoti vaidziņi, nosaluši pleci… Caurvējā aizmirstās meitenītes.

Šīs meitenītes izauga par tantēm un piedzemdēja sev bērnus, lai tie viņas mīlētu, lai kompensētu šos caurvēja gadus.

Lūk, banka. Tajā var noguldīt savu naudu un pēc tam saņemt dividendes.

Bet bērni nav banka. Bērnos ir jāiegulda ne jau dēļ dividendēm, bet sevis dēļ.

Tas ir tāds iekšējs ieguldījums

Mīlēt ir daudz dziedinošāk, kā nemīlēt.

Vientulība ir tad, kad nav ko mīlēt.
Un tavi mīlestības krājumi, apklāti ar aizmirstības brezentu guļ aizmirsti sētsmalē.

Un tu sev radi mīlestības objektu, lai nomestu brezentu un liktu mīlestību lietā. Izmantotu kā nākas.

Reiz veikalā es ar karti apmaksāju sev vajadzīgo pirkumu un tajā pašā brīdī man uz kartes atgriezās daļa naudas. To sauc par “kešbeku” (cashback). Ļoti patīkami.

Bērnu mīlestība ir kā kešbeks.

Patīkams bonuss. Bet ne pienākums.
Mamma reiz teica: “Es tev veltīju visu savu dzīvi”. Ar to viņa bija domājusi savu darbu, ko darīja, lai man viss būtu.

Mamma grib dividendes.
Taču tā bija viņas izvēle. Viņa veltīja savu dzīvi tam, ko pati izvēlējās. Lai būtu tā, kas pati vēlas būt.

Tātad, viņa savu dzīvi veltīja sev.

Ne man, nevajag pārmest.
Saproti, mammīt, tu mani radīji ne sev, bet man.

Es nevaru mīlēt tevi, mammu, kā tava mamma. Es varu tevi mīlēt kā tava meita.

Nevis es ņemu tevi uz rokām, bet tu – mani.

Bet tevi uz rokām ņem tava mamma.
Bet viņas jau sen vairs nav, tātad tevi nav kam ņemt uz rokām. Un mammas nāk pie saviem bērniem, un cenšas atkarot savu porciju mīlestības, ierāpties klēpī.

Raud, kaprīzējas, sit ar kāju pie zemes.
Taču mīlestību nevar ne izpelnīties, ne izlūgties, ne izkarot.

Tā neaug kaujas putekļos, pretenzijās un aizvainojumos.
Mīlestība ir gaisma. Gribi, lai kļūst gaišs? – Ieslēdz gaismu! Apmirdzi! Mīli!

Tu pats ģenerē šo elektrību, min iekšējā dzinēja pedāļus un iedegas lampiņa.
Deg un silda.
Mūsu vecmāmiņas par maz mīlēja mūsu mammas. Mūsu mammas par maz mīlēja mūs.

Mēs piedzemdējām savus bērnus un mums arī ir visas iespējas viņus mīlēt par maz.
“Matrjošku” dinastija ar hronisku mīlestības deficītu.

Ļoti gribas raudāt un apskaut savus bērnus.

Un mīlēt viņus, cik spēka, bez visām dividendēm un kešbekiem.
Vienkārši tāpēc, ka viņiem ir vaidziņi, kurus var sabučot un pleci, kurus apskaut.

Un mīt, mīt un mīt tos pedāļus, lai mirdzošās gaismas būtu vairāk un vairāk, spožāka un spožāka, un lai tā pārliecinošāk apspīdētu ceļu. Man, un tiem, kurus mīlu. Un tātad man ir vajadzīgs brezents, ar ko apsegt savu nevēlēšanos to saprast.

Kamēr man ir ko mīlēt, es viņus mīlēšu vienkārši par to, ka viņi ir.

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Es sapratu

vecmamina Nino

Reiz es biju aizgājusi ciemos pie viena sava paziņas. Sēžam virtuvē, dzeram tēju. Un es skatos, ka uz galda stāv sulas pakas – ar atskrūvējamiem korķīšiem. Ieskatos rūpīgāk, bet visām pakām stūrīši nogriezti…. nu, tā, kā agrāk to darīja. Es saku: “Skaidrs, Vaņa, tu vieglākos ceļus nemeklē?” Bet viņš drūmi nopūšas: “Tā jau mana vecmāmiņa…” Bet pēc tam viņš iesaucās: “Tu saproti, Ļena!?” Un es sapratu.
Vai arī, reiz es atgriežos no skolas un mani sagaida vecmāmiņa – burtiski staro! Es uzreiz sajutu ko nelāgu.

Viņa man pasniedz kleitu! Lūk, meitiņ, nopirku tev dāvanu. Briesmīgu, puķainu kokvilnas kleitu. Kleitu-halātu, nekā savādāk to nenosauksi. Viņa sniedz to man un staro: “Es tikko to nopirku no sievietes uz ielas. Tev ļoti piestāvēs!” Es skatos uz viņu un absolūti nestaroju. Tikai kamols kaklā iesprūdis. Viņa nesaprot, saprotiet? Bet es sapratu…

Un vēl viņa ļoti mīlēja dažādos svētkos dāvināt dāvanas, taču, par cik viņai bija maz savas naudas, viņa dāvināja nagu knaiblītes. Tādas, knaiblītes, ar kurām nagu kopā ar pirmo falangu varēja “nokost”. Arī tās viņa pirka uz ielas, un dāvināja. Man ir miljoniem tādu knaiblīšu, pietiks miljoniem falangu. Bet tagad viņa man nevarētu tādas uzdāvināt, jo uz ielas jau sen vairs neviens neko netirgo. Un arī viņas sen jau vairs nav… Un es sapratu, ka jau desmito jauno gadu es sagaidu bez knaiblītēm. Tikai tagad sapratu…

Bet otra mana vecmāmiņa vienmēr skaļi balsī lasīja man grāmatas. Man tad jau bija kādi astoņi gadi…. Taču viņa nevis vienkārši lasīja. ja grāmata bija smieklīga, tad viņa ķiķināja līdz asarām. Burtiski asaras lija. bet, ja lasīja kaut ko skumju, tad raudāja. Ļoti stipri raudāja. Bet pēc tam paņēma kabatas lakatiņu un skaļi šņauca degunu. Ziniet, ko viņa man lasīja? “Krusttēva Toma būdu”, piemēram…. Vai kaut kādu “Kaķi Vasju”…. Un līdz asarām smējās! Par bērnu grāmatu! Veca sieviete, kura savu bērnību pavadīja vāciešu okupētā ciemā… Man nekad dzīvē vairs nav bijis tik interesanti. Un es vēljoprojām, pirms sāku lasīt jaunu grāmatu, noteikti to pasmaržoju. Tās smaržo pēc laimes. Tikai tagad es to sapratu…

Ziniet, kā manu vecmāmiņu mana mamma bērnībā sauca? Pareizi! Skatījās uz viņu un teica: “Tev seja kā vistas pakaļiņa!” Tā arī teica. Un pēc tam, spurkdama un spiegdama aizskreja. ne jau tāpēc, ka vecmāmiņa gribēja viņu nokert, nē. Viņas smējās abas, jo vecmāmiņa bija vāciete un no visa teikuma saprata tikai vārdu “vista”. Bet vēl viņa vienmēr bija ļoti aizņemta. Jo katru rītu savus mazbērnus modināja ar svaigi  ceptu maizīti. Katru rītu! Viņas sejā bija miljons krunku, rokas vienmēr bija miltos, un viņas apģērbs vienmēr bija priekšauts. Nu un kas, ka vistas pakaļiņa. Saprotiet?

Mana mamma arī kļuva par vecmāmiņu. Es saku: “Mammu, es tev nopirkšu Jūlijas Gipenreiteres grāmatas, un tu beidzot izlasīsi, kā pareizi audzināt bērnus.” Bet viņa saka: “Nevajag. Gribi audzināt, audzini. Bet es vienkārši mīlēšu Alisi”.
Un es sapratu!

Alice in wonderland
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Nino Čakvetadze
Tulkoja: Ginta FS