
Ko darīt, ja tu jau sen esi izaudzis, bet vecāki atsakās to atzīt.
Pastāvīgi mammas zvani, pēc tam aizvainojums? Šķiet, tas ir tavs gadījums?
Mamma zvana, sūta ziņas, bet, ja tu neatbildi – apvainojas un pieprasa uzmanību. Saviem tētiem un mammām mēs vienmēr paliekam bērni, kaut arī jau sen dzīvojam atsevišķi un pašiem ir savas ģimenes. Bieži vien vecāki cenšas uzspiest savu gribu un jaukties tavā dzīvē, bet tu nezini, kā to izmainīt, lai nebūtu pēc tam jāklausās, ka esi nepateicīgs dēls vai meita.
Par pieaugušo bērnu separāciju stāsta psihologs Vita Maligina.
Pirms dažiem gadiem mēs savam vecākajam dēlam nopirkām lielu gultu ar milzīgu veļas kasti. Tobrīd viņš vēl dzīvoja pie mums. Gulta bija ļoti augsta un veļas kaste izskatījas kā vēl viens gultas stāvs. Tajā viegli varēja iekārtot guļvietu un vēl atlika vieta paplātei ar tēju un datoram.
Mēs jokojām: te mēs izmitināsim apnikušos viesus. Dēls toreiz teica: “Mammu, tu vari pārvākties uz kasti”. Kopā sacerējām trilleri “Mana mamma dzīvo man zem gultas”
Joks nemaz nav tik smieklīgs, daudzi no man pazīstamiem cilvēkiem, savā ziņā, līdz pat 30 gadiem dzīvo tieši tā – ar mammu (dažkārt ar tēti vai abiem vecākiem) zem savas gultas. Protams, metaforiski.
Kaut gan, kā uz to paskatās.
Viena mana paziņa daudzus gadus centās saņemties drosmi, lai atņemtu mammai sava dzīvokļa atslēgas. Mamma bija pieradusi ierasties viņas dzīvoklī bez brīdinājuma, jebkurā diennakts laikā. Protams, tikai ar vislabākajiem nodomiem: palīdzēt uzkopt māju, jo meita daudz strādā un viņai nav laika (kurš gan vēl to darīs, ja ne mamma), vai arī ienest produktus.
Reiz mamma bez brīdinajuma ieradās ciemos brīvdienā un sastapa meitu kopā ar viņas puisi – ne gluži pie brokastu galda. Paziņa centās vienoties ar māti par jaunajiem noteikumiem, taču mamma sarīkoja skandālu par tēmu “Es tev visu savu dzīvi esmu atdevusi”. Vienošanās netika panākta un jaunais cilvēks aizmuka. No vienas puses, lai mūk, laimīgu taciņu, paskat tik, no mammas nobijās! Bet no otras – viņu var saprast.
Lūk, vēl, pāris gadījumi:
- Paziņa slēpj no savas mātes, ka smēķē – lai tā lieku reizi neuztrauktos.
- Otra slēpj to, ka neēd gaļu, bet tad, kad ir ciemos pie mammas, līdz sliktai dūšai “štopē” kotletes. Labi, ka dzīvo citā pilsētā un šīs mocības nav bieži.
- Kāds jaunais cilvēks vienmēr (pat pirtī, tualetē vai seksa laikā) atbild uz mammas telefona zvaniem. Savādāk mamma uztrauksies.
- Kāds cits “labs dēls”, lai izdabātu tēvam – inženierim, iestājās tehniskajā universitātē, nomocījās tur piecus gadus, kaut kā – ar Dievu uz pusēm uzrakstīja diplomdarbu, bet pēc tam aizgāja strādāt par teleoperatoru. It kā dzīvē viss ir labi, taču visus šos gadus, kopā ar tēvu sevi uzskata par neveiksminieku, jo tā arī nav uzrakstījis disertāciju.
Šie, protams, ir smagi gadījumi. Piemēram, tu – cik reizes dienā zvani savai mammai? Vai jūties vainīgs, ja svētkos aizbrauc projām no pilsētas, īpaši Jaunajā gadā, un atstāj viņu vienu? Vai arī nez kāpec savam tēvam nemīli stāstīt neko par savu darbu? Baidies, ka viņš noteikti kaut ko tādu pateiks, kas tev kārtējo reizi sabojās garastāvokli un atkal sāks šķist, ka tas, ar ko tu nodarbojies ir pilnīgās muļkības
Separācija no vecakiem ir salīdzinoši jauna sociāla parādība (ja runājam par Krieviju). Kamēr valstī dzīves pamats bija naturālā saimniecība un zemnieku darbs, par nekādu separāciju nevarēja būt ne runas. Ģimene dzīvoja lielā klanā, jaunieši precējās, dzemdēja bernus. Turklāt klausīja vecākus un pacietīgi gaidīja, kad tie kļūs gana vārgi, lai pārņemtu saimes vadību savās rokās. Vairumam cilvēku šāda kārtība bija ērts rāmītis, kurā “ierakstījās” visa dzīve: pašam nekas nav jāizdomā, tikai pakļaujies noteiktai kārtībai.
Kā tikko šāda kārtība kļuva neizdevīga sabiedrībai, tā sāka mainīties ar dažādu ātrumu un sāpīguma pakāpi. Tur, kur dzīvoja bagātāk, kur viegli bija vienam, kurš neierakstījās klanā, izdzīvot atsevišķi, pārmaiņas notika ātrāk. Kur ar rocību bija pašvakāk, viss notika daudz lēnāk.
Taču te ir svarīgi saprast, kas tieši tev liedz izrauties brīvībā.
Uzskaitīšu 7 pazīmes tam, ka vecāki ir aizmirsuši tevi “atsiet” no sevis
1. Tu jau sen esi pabeidzis augstskolu, pats pelni dzīvei, bet vecāki vēl joprojām dod tev naudu.
Turklāt, ne jau tikai šad tad, bet regulāri: atvaļinājumam, jaunām mēbelēm, jaunam datoram. Vienkārši tāpēc, ka tu esi viņu bērns, un kā gan nepalīdzēt savam bērnam. Ir grūti atrast sevī spēku un pateikt “nē” un atteikties no noteikta dzīvesveida, ja esi radis pie tā jau no bērnības. Problēma ir tikai viena: šajā gadījumā nevar būt ne runas par kaut kādu separāciju.
2. Tu turpini ļoti vētraini reaģēt uz vecāku teikto.
Pat tad, ja tu dzīvo pilnībā atsevišķi, tu vienalga emocionāli reaģē uz vecāku manipulācijām. Viņu vārdi tevī izsauc dusmas, naidu, aizvainojumu un pēc tam vēl ļoti daudz spēka tiek patērēti iekšējiem monologiem ar kādu no vecākiem. Pretēji savām vēlmēm, tu ej viņu pavadā. Dusmojies, strīdies, bet ej.
3. Tu principā nespēj mierīgi sarunāties ar vecākiem.
Jūsu komunikācija ir vai nu pārāk emocionāla vai pārāk auksta.
4. Ja kas notiek, tu uzreiz prasi padomu mammai.
Tu ļoti agresīvi reaģē, ja kāds no draugiem vai paziņām piezīmē, ka prasīt mammai padomu par katru sīkumu ir muļķīgi. Arī savu atvaļinājumu tu pavadi kopā ar vecākiem un lielākā daļa draugu tevi nesaprot.
5. Turklāt, tu nekad neizdarīsi to, ko iesaka mamma.
Pat tad, ja viņas ieteiktais būs vienīgais pareizais variants no visiem. Ne jau tāpec, ka gribi spītīgi izdarīt pretējo. Vienkārši tev patiešam šķiet, ka viņas variants ir nekam nederīgs. Kaut gan, pēc laika, būsi spiests atzīt, ka mammai bija taisnība.
6. Ar lielām grūtībām tu pieņem citas ģimenes noteikumus.
Piemēram, sava drauga (vai vīra). Reiz es redzēju, kā divi pieauguši cilvēki nopietni sastrīdējās tāpēc, ka viņu ģimenēs boršču gatavoja atšķirīgi un drēbes arī locīja atšķirīgi. Aizstāvot savu vecāku noteikumus, mēs atkal un atkal apstiprinām to, ka tiem piemīt vispilnīgākās zināšanas par pasauli un tos nevar apšaubīt. Visticamāk, tu neesi ticis nekur tālāk par saviem pusaudža gadiem. Jauka ziņa, vai ne?
7. Pastāvīgi skumsti pēc vecākiem.
Tu ciet, ka vēljoprojām tik ļoti spēcīgi esi saistīts ar savu mammu un tēti, un ar grūtībām atzīsti to, ka, izņemot bērnību, tevi nekas cits ar vecākiem nesaista.
Ko darīt, lai beidzot “atbrīvotos” no vecāku gādības?
Pa labam, ja tev sen vairs nav 18, bet vecāki vel joprojām ir tas centrs, ap kuru grozās visa tava dzīve – bez psihoterapeita neiztiksi. Kaut kas ir patraucējis tavai dabiskajai separācijai no vecākiem. Pašam tikt ar to galā nav viegli, taču, ja citas iespējas nav, vajag darīt to patstāvīgi.
1. Padomā par to, kas tu esi bez vecāku uzstādījumiem un kontroles? Kāds/kāda tu esi? Ko tu vēlies? Kam tu tici? Uzspēle spēli: “Es dzīvoju uz citas planētas un mana ģimene neko par mani vairāk neuzzinās”. Kā tad izskatīsies tava dzīve? Noskenē savu dzīvi pēc visiem parametriem. Godīgi atzīsties, tev tā patīk vai nepatīk?
2. Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tev vajag “atsieties” no vecākiem. Kā tev traucē parmērīgas vecāku rūpes un ko tu zaudē dēļ tā, ka esi pārmērīgi gādīgs dēls vai meita. Un vispār, kā ideja tā ir, ka tev nepieciešama neatkarība – tava vai tava partnera.
3. Kam (tev, mammai, tētim vai abiem) ir izdevīgi, ka tu tā uzvedies. Pamēģini saprast, kas tevi satrauc, ja tu uzvedies savādak: vainas sajūta, nepārliecinātība par saviem lēmumiem, vai bailes. Tu pilnībā esi spējīgs pats par sevi parūpēties un novērtēt, vai vecākiem patiešām ir nepieciešama tava palīdzība, vai arī viņus vada citi motīvi?
4. To izdarot, tu atklāsi sevī daļu, kura līdz šim, tāpat kā bērnībā, ir gatava darīt visu, lai tikai mamma un tētis būtu apmierināti. Vai, gluži otrādi, vienalga ko, lai tikai viņiem ieriebtu. Šo daļu sauc par “iekšējo bērnu”. Protams, tā ir metafora, taču ir jūtu, emociju un reakciju komplekss. Tie nedod mums iespēju izaugt, ja pagātnē ir bijis parāk daudz sāpju, bet maz patiesas pieņemšanas un mīlestības. Kamēr tu nepievērsīsi uzmanību savam iekšējam bērnam, viņš turpinās dzīvot tā, kā pieradis, un cerēs, ka reiz pienāks tas brīdis, kad vinš spēs būt gana labs saviem vecākiem un saņems vairāk viņu mīlestības.
5. Kā tikko tu atklāsi šo bērnu un tev gribēsies raudāt, dziļi ieelpo/izelpo un atdali sevi, lielo un pieaugušo, no bērna. Tu sen jau esi pieaudzis cilvēks un tava dzīve ir atkarīga tikai no tevis. Ne no mammas un tēta vai viņu pārliecībām. Tam visam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik ļoti tu esi gatavs parūpēties par sevi pats.
6. Tagad mācies dzīvot pats ar savu prātu un savām pārliecībām. Pieļaut savas kļūdas. Ciet pats savus zaudējumus. Kā vienu tā otru tavā dzīve būs pietiekami daudz. Īpaši tad, ja neviens neskrien no muguras palikt spilvenu zem dibena, neviens nestāv priekšā durvīm, sakot: “Tikai pār manu līķi!”. Un tu vairs nemocies dēļ tā, ka mamma redz šausmīgas tavas nākotnes vīzijas, un rij tonnām nomierinošas tabletes. Dzīvo savu pieauguša cilvēka dzīvi!
Autors: Vita Maligina
Avots: https://mel.fm
Tulkoja: Ginta FS