Vecāku gudrības

Gadiem ejot, kļūst saprotami tie vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt man labpatiktos nesaprast. Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības var uztaisīt gudrību, vajag vien paspēlēties ar domām. Man, piemēram, kļuva saprotami daži manu vecāku izteikumi, kas agrāk šķita slinkas atrunas un atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies

Uz maniem centieniem apmācīt, kā pareizi dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja: “Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies”. Manos 10,15 un pat 20 gados šī frāze man atgādināja negodīgu trumpi. Tādu kā džokeri ar nosaukumu “nodzīvo manu”, kuru izvelk no piedurknes cilvēks, kurš vienkārši nespēj mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nevaram mēroties!

Tagad, kad pati esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka šis džokeris ir ļoti smagi un ilgi pelnīts. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudrus dzīves padomus no piecspadsmitgadīgajiem, mācīties būt labam vecākam pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuri grib uz manis patrenēties, vai arī pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es tos nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi neapstādinās

Šī frāze man šķita absolūti bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?

Ar savām idejām, kas neatbilst realitātei, fantāzijām, ilūzijām un centieniem pārtaisīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs atskurbina. Vai pret kādu. Un, jo stiprāki mēs esam, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja neatdursimies pret vecākiem vai apstākļiem, mums nāksies atdurties pret vēl kaut ko. Kā saka, jo krutāks džips, jo tālāk jāskrien pēc traktora. Es esmu ļoti kruts džips, tāpēc no tiem neceļiem, kuros es iebraucu, pēc traktora nācās skriet aiai, cik tālu.

Citu vecāku tev nebūs

Tā atbildēja vecāki uz visiem maniem centieniem viņus pilnveidot. Tad man šķita, ka gan jau, ka es atradīšu kādu labāku par viņiem: pasniedzēju mūzikas skolā, priekšnieku darbā, kolēģus vai kādu slavenu indiešu guru. Un tad man būs tie ideālie vecāki, kuri mani mīl tā kā man vajag.

Protams, es sastapu ļoti daudzus lieliskus cilvēkus, tomēr neatradu nevienu, kurš vēlētos vēlreiz mani piedzemdēt vai kaut adoptēt, izņemot šos divus trakos. Dažkārt tas ir nepanesami. Es taču zinu, kādi viņi varētu būt! Redzu potenciālu, kļūdas un trūkumus. Bet viņi manī neklausās! Un es aizmirstu, ka tad, kad es piedzimu, viņiem nācās iet caur samierināšanos. Viņi taču arī no malas labāk redz. Viņiem cita bērna nebūs un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, kļūsti beidzot pieaugusi!

Man šī frāze šķita bezatbildīga. Kā gan tā! Kā es varu pieaugt, ja mans tēvs par mani nerūpējās pietiekami labi! Kā tā var, neatbalstot, piedāvāt man pieaugt?!

Dzīve mums dod pietiekami daudz visādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un visādu citādu pavedienu, lai mēs varētu pieaugt. To ir tik pietiekami, lai kādā noteikta vecumā atnāktu pie saviem vecākiem un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba, piedzemdejāt un izaudzinājāt mani, bet es beidzot esmu izdarījusi otru pusi darba – esmu pieaugusi. Paldies jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”

Es mūžu esmu nodzīvojusi…

«Es mūžu esmu nodzīvojusi! Ko gan tu man vari iemācīt?» Šī frāze man šķita tā, ko mūžīgi kā attaisnojumu lieto iesīkstējuši cilvēki, kuri palaiduši garām visus svarīgākos vilcienus. Tagad, kad man pašai ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme. Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un vairāk nekā savādāk. Ikviena pieauguša cilvēka personība, kaut tas būtu pēdējais neveiksminieks, vienmēr būs ar kaut ko bagātāka, kā jaunākam. Tas veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais tieši šajā brīdī, tātad – pats labākais. Kaut gan, protams, arī no jaunajiem ir ko mācīties.

Un būs tev tava dzīve…

Patiešām! Līst sveša dzīvē nozīmē to pašu, ko uzkopt svešu virtuvi. Ej savējā un kop! Paskatīsimies, kāda kārtība tev tur sanāks. Bet sākumā, starp citu, šī virtuve ir jāiekārto.

Pieņemsim pašu nesāpīgāko lēmumu

Pats nesāpīgakais variants – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu tu pieņemsi, paliks brūce un tā asiņos. Vienkārši vienā gadījumā tā asiņos vairāk, citā – mazāk. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var pieņemt to lēmumu, kurš būs pats nesāpīgakais. Un, lūk, dažkārt bērnu sakarā tas nozīmē meklēt pašus nesāpīgakos variantus, ja ideāls nav iespējams. Tā notiek, piemēram, ar šķiršanos. Protams, tā ir laba pieredze arī bērnam, un liela uzticēšanās viņam, kurš dziedināšanas procesā kļūs daudz viedāks.

Es tev neesmu nekāda draudzenīte

Vecāka un drauga loma ļoti kardināli atšķiras. Vecāks nevar visur būt vienlīdzīgs ar bērnu, kā draugs. Paša bērna drošībai un mieram jebkurā vecumā vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un viedākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, pārtraukt komunikāciju. Bet vecāks savas lomas dēļ nevar atņemt sistēmai stabilitāti. Tāpēc kaut kur viņam nākas būt stabilam vai pat iesīkstējušam.

Tā nav tava darīšana

Kad bērni lien vecaku darīšanās, tas nav pareizi. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu lietas, kas atbilst viņa vecumam.

Tāpēc lēmumus par vecāku šķiršanos, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo pieņem pieaugušie. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību par saviem vecākiem, ir jāatgriež atpakaļ bērnu pozīcijā, lai viņi nepārlektu saviem dabīgajiem attīstības posmiem, jo ļoti daudzas no mūsu vecāku lietām dzīvē nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ezi un ledusskapi

Tētim bija četrdesmit gadu, Slavikam – desmit, ezim – droši vien mazāk.
Slaviks savā cepurē mājās pārnesa ezi. Tētis gulēja dīvānā un lasīja avīzi, kad dēls, no laimes aizelsies iekliedzās: – Tēti, skaties!
Tētis nolika malā avīzi un pievērsās ezim. Ezis bija ar strupu degunu un ļoti simpātisks. Un vispār, tēvs atbalstīja dēla mīlestību pret dzīvniekiem, un pats tos mīlēja.
– Labs ezis! – teica tēvs. – Simpātisks! Kur dabūji?
– Man viens puika pagalmā iedeva, – atbildēja Slaviks.
– Tātad, uzdāvināja! – konstatēja tēvs.
– Nē, mēs apmainījamies, – teica Slaviks.
– Viņš man iedeva ezi, es viņam biļetīti.
– Kādu vēl biļetīti?

– Loterijas, – teica Slaviks un palaida ezi uz grīdas.
– Tēti, ezim vajag iedot pieniņu.
– Pagaidi ar pienu! – stingri teica tēvs. – No kurienes tev loterijas biļete?
– Es to nopirku, – teica Slaviks.
– Kur nopirki?
– No onkuļa uz ielas… Viņš daudz tādas biļetes pārdeva. Par trīsdesmit kapeikām…. Ai, tēti, ezītis zem gultas palīda….
– Pagaidi ar savu ezi! – nervozi teica tēvs un apsēdināja Slaviku sev blakus.
– Kā tad tā, tu puikam atdevi savu loterijas biļeti?…

Un, ja nu tā biļete bija kaut ko vinnējusi?
– Vinnēja jau ar, – teica Slaviks, nepārstādams vērot ezi.
– Tas ir kā, vinnēja? – sirdij stājoties, jautāja tēvs, un viņa deguns bija nosvīdis. – Ko vinnēja?
– Ledusskapi! – teica Slaviks un pasmaidīja. – Kas ir?!
– Tēvs sāka dīvaini kratīties. – Ledusskapis?!… Ko tu tur murgo?… Kā tu to zini?…
– Kā es zinu? – apvainojās Slaviks. – Es avīzē to pārbaudīju…. Tur pirmie trīs cipariņi sakrita… un pārējie…. Un sērija tā pati! Tēti, es jau māku pārbaudīt! Es taču jau esmu pieaudzis!

– Tu saki, pieaudzis!? – tētis tā iešņācās, ka ezis, kurš bija izlīdis no dīvāna apakšas pēkšņi sarāvās kamolā.
– Pieaudzis?! Maini ledusskapi pret ezi?
– Es padomāju, – pārbijies nočukstēja Slaviks, – es padomāju, ka ledusskapis jau mums ir, bet ezīša nav….
– Apklusti! – iekliedzās tēvs un pielēca kājās no dīvāna.
– Kurš?! Kurš ir tas puika?! Kur viņš ir?!
– Viņš dzīvo kaimiņu mājā, – teica Slaviks un sāka raudāt. – Viņu sauc par Seņu…
– Ejam! – atkal iekliedzās tēvs un ar plikām rokām paķēra ezi.
– Ātri ejam!!
– Neiešu, – iespītējās Slaviks. – Es negribu ledusskapi, gribu ezīti!
– Ejam, taču, – tēvs burtiski vārījās. – Galvenais, atgūt biļeti, un es tev simts ežus nopirkšu…
– Nē, raudāja Slaviks. – Nenopirksi… Seņa tāpat jau negribēja mainīties, es viņu pierunāju…
– Jā, redzu, domātājs atradies, – ironiski teica tēvs. – Ātri ejam!
Seņam bija kādi astoņi gadi. Viņš stāvēja pagalma vidū un ar bailēm acīs skatījās uz draudīgo tēvu, kurš vienā rokā stiepa Slaviku, bet otrā – ezi.
– Kur? – jautāja tēvs, tuvojoties Seņam. – Kur biļete? Ak tu, sīkais bandīt, paņem savu adatu kamolu un atdod biļeti!
– Man nav biļetes! – asarām acīs atbildēja Seņa.
– Un kur tā ir?! – iekliedzās tēvs. – Ko tu ar to izdarīji? Pārdevi?
– Es no tās uztaisīju balodīti, – nočuksteja Seņa un sāka raudāt.
– Nečinksti! – teica tēvs, cenšoties saglabāt mieru.
– Neraudi, puika… Tātad, tu no tās uztaisīji balodi. Un kur ir tas balodis?… Kur tas ir?!
– Tas balodis iekrita aiz karnīzes…. – bailīgi teica Seņa.
– Aiz kādas karnīzes?
– Aiz tās! – un Seņa norādīja uz mājas otro stāvu.
Tēvs novilka mēteli un sāka rāpties augšup pa notekcauruli. Bērni lejā izbijušies viņu vēroja. Divas reizes tēvs gandrīz nokrita, taču turpināja rāpties. Viņš tika līdz karnīzei un izvilka no tās mazu dzeltenu, jau samirkušu papīra balodi. Norāpies atpakaļ uz zemes un smagi elsdams, tēvs atlocīja biļeti un ieraudzīja, ka tā drukāta pirms diviem gadiem.
– Kad tu to nopirki? – jautāja tēvs Slavikam.
– Vēl tad, kad gāju otrajā klasē, – teica Slaviks.

– Un kad pārbaudīji?
– Vakar.
– Tā nav tā tirāža…. – tēvs noteica nogurušā balsī.
– Toties visi cipari sakrīt. – atbildēja Slaviks.
Tēvs, klusējot pagāja maliņā un apsēdās uz sola. Sirds dauzījās kā traka, un gar acīm peldēja oranži apļi…. Viņš smagi nolieca galvu.
– Tēti, – klusiņām iečukstējas Slaviks, piegājis pie tēva. – Tu nebēdājies! Seņa teica, ka viņš vienalga ezi mums atdod.
– Paldies! – teica tēvs. Paldies, Seņa….
Viņš piecēlās un gāja mājās. Viņam pēkšņi kļuva ļoti skumji. Viņš saprata, ka nekad vairs nespēs atgriezt to laimīgo laiku, kad ar vieglu sirdi maina ledusskapi pret ezi.
Autors: © Grigorijs Gorins
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi vairs maziņš

Ko darīt, ja tu jau sen esi izaudzis, bet vecāki atsakās to atzīt.

Pastāvīgi mammas zvani, pēc tam aizvainojums? Šķiet, tas ir tavs gadījums?
Mamma zvana, sūta ziņas, bet, ja tu neatbildi – apvainojas un pieprasa uzmanību. Saviem tētiem un mammām mēs vienmēr paliekam bērni, kaut arī jau sen dzīvojam atsevišķi un pašiem ir savas ģimenes. Bieži vien vecāki cenšas uzspiest savu gribu un jaukties tavā dzīvē, bet tu nezini, kā to izmainīt, lai nebūtu pēc tam jāklausās, ka esi nepateicīgs dēls vai meita.
Par pieaugušo bērnu separāciju stāsta psihologs Vita Maligina.

Pirms dažiem gadiem mēs savam vecākajam dēlam nopirkām lielu gultu ar milzīgu veļas kasti. Tobrīd viņš vēl dzīvoja pie mums. Gulta bija ļoti augsta un veļas kaste izskatījas kā vēl viens gultas stāvs. Tajā viegli varēja iekārtot guļvietu un vēl atlika vieta paplātei ar tēju un datoram.

Mēs jokojām: te mēs izmitināsim apnikušos viesus. Dēls toreiz teica: “Mammu, tu vari pārvākties uz kasti”. Kopā sacerējām trilleri “Mana mamma dzīvo man zem gultas”
Joks nemaz nav tik smieklīgs, daudzi no man pazīstamiem cilvēkiem, savā ziņā, līdz pat 30 gadiem dzīvo tieši tā – ar mammu (dažkārt ar tēti vai abiem vecākiem) zem savas gultas. Protams, metaforiski.

Kaut gan, kā uz to paskatās.

Viena mana paziņa daudzus gadus centās saņemties drosmi, lai atņemtu mammai sava dzīvokļa atslēgas. Mamma bija pieradusi ierasties viņas dzīvoklī bez brīdinājuma, jebkurā diennakts laikā. Protams, tikai ar vislabākajiem nodomiem: palīdzēt uzkopt māju, jo meita daudz strādā un viņai nav laika (kurš gan vēl to darīs, ja ne mamma), vai arī ienest produktus.
Reiz mamma bez brīdinajuma ieradās ciemos brīvdienā un sastapa meitu kopā ar viņas puisi – ne gluži pie brokastu galda. Paziņa centās vienoties ar māti par jaunajiem noteikumiem, taču mamma sarīkoja skandālu par tēmu “Es tev visu savu dzīvi esmu atdevusi”. Vienošanās netika panākta un jaunais cilvēks aizmuka. No vienas puses, lai mūk, laimīgu taciņu, paskat tik, no mammas nobijās! Bet no otras – viņu var saprast.

Lūk, vēl, pāris gadījumi:

• Paziņa slēpj no savas mātes, ka smēķē – lai tā lieku reizi neuztrauktos.
• Otra slēpj to, ka neēd gaļu, bet tad, kad ir ciemos pie mammas, līdz sliktai dūšai “štopē” kotletes. Labi, ka dzīvo citā pilsētā un šīs mocības nav bieži.
• Kāds jaunais cilvēks vienmēr (pat pirtī, tualetē vai seksa laikā) atbild uz mammas telefona zvaniem. Savādāk mamma uztrauksies.
• Kāds cits “labs dēls”, lai izdabātu tēvam – inženierim, iestājās tehniskajā universitātē, nomocījās tur piecus gadus, kaut kā – ar Dievu uz pusēm uzrakstīja diplomdarbu, bet pēc tam aizgāja strādāt par teleoperatoru. It kā dzīvē viss ir labi, taču visus šos gadus, kopā ar tēvu sevi uzskata par neveiksminieku, jo tā arī nav uzrakstījis disertāciju.

Šie, protams, ir smagi gadījumi. Piemēram, tu – cik reizes dienā zvani savai mammai? Vai jūties vainīgs, ja svētkos aizbrauc projām no pilsētas, īpaši Jaunajā gadā, un atstāj viņu vienu? Vai arī nez kāpec savam tēvam nemīli stāstīt neko par savu darbu? Baidies, ka viņš noteikti kaut ko tādu pateiks, kas tev kārtējo reizi sabojās garastāvokli un atkal sāks šķist, ka tas, ar ko tu nodarbojies ir pilnīgās muļkības

Separācija no vecakiem ir salīdzinoši jauna sociāla parādība (ja runājam par Krieviju). Kamēr valstī dzīves pamats bija naturālā saimniecība un zemnieku darbs, par nekādu separāciju nevarēja būt ne runas. Ģimene dzīvoja lielā klanā, jaunieši precējās, dzemdēja bernus. Turklāt klausīja vecākus un pacietīgi gaidīja, kad tie kļūs gana vārgi, lai pārņemtu saimes vadību savās rokās. Vairumam cilvēku šāda kārtība bija ērts rāmītis, kurā “ierakstījās” visa dzīve: pašam nekas nav jāizdomā, tikai pakļaujies noteiktai kārtībai.

Kā tikko šāda kārtība kļuva neizdevīga sabiedrībai, tā sāka mainīties ar dažādu ātrumu un sāpīguma pakāpi. Tur, kur dzīvoja bagātāk, kur viegli bija vienam, kurš neierakstījās klanā, izdzīvot atsevišķi, pārmaiņas notika ātrāk. Kur ar rocību bija pašvakāk, viss notika daudz lēnāk.
Taču te ir svarīgi saprast, kas tieši tev liedz izrauties brīvībā.

Uzskaitīšu 7 pazīmes tam, ka vecāki ir aizmirsuši tevi “atsiet” no sevis

1. Tu jau sen esi pabeidzis augstskolu, pats pelni dzīvei, bet vecāki vēl joprojām dod tev naudu. 
Turklāt, ne jau tikai šad tad, bet regulāri: atvaļinājumam, jaunām mēbelēm, jaunam datoram. Vienkārši tāpēc, ka tu esi viņu bērns, un kā gan nepalīdzēt savam bērnam. Ir grūti atrast sevī spēku un pateikt “nē” un atteikties no noteikta dzīvesveida, ja esi radis pie tā jau no bērnības. Problēma ir tikai viena: šajā gadījumā nevar būt ne runas par kaut kādu separāciju.

2. Tu turpini ļoti vētraini reaģēt uz vecāku teikto.
Pat tad, ja tu dzīvo pilnībā atsevišķi, tu vienalga emocionāli reaģē uz vecāku manipulācijām. Viņu vārdi tevī izsauc dusmas, naidu, aizvainojumu un pēc tam vēl ļoti daudz spēka tiek patērēti iekšējiem monologiem ar kādu no vecākiem. Pretēji savām vēlmēm, tu ej viņu pavadā. Dusmojies, strīdies, bet ej.

3. Tu principā nespēj mierīgi sarunāties ar vecākiem.
Jūsu komunikācija ir vai nu pārāk emocionāla vai pārāk auksta.

4. Ja kas notiek, tu uzreiz prasi padomu mammai.
Tu ļoti agresīvi reaģē, ja kāds no draugiem vai paziņām piezīmē, ka prasīt mammai padomu par katru sīkumu ir muļķīgi. Arī savu atvaļinājumu tu pavadi kopā ar vecākiem un lielākā daļa draugu tevi nesaprot.

5. Turklāt, tu nekad neizdarīsi to, ko iesaka mamma.
Pat tad, ja viņas ieteiktais būs vienīgais pareizais variants no visiem. Ne jau tāpec, ka gribi spītīgi izdarīt pretējo. Vienkārši tev patiešam šķiet, ka viņas variants ir nekam nederīgs. Kaut gan, pēc laika, būsi spiests atzīt, ka mammai bija taisnība.

6. Ar lielām grūtībām tu pieņem citas ģimenes noteikumus. 
Piemēram, sava drauga (vai vīra). Reiz es redzēju, kā divi pieauguši cilvēki nopietni sastrīdējās tāpēc, ka viņu ģimenēs boršču gatavoja atšķirīgi un drēbes arī locīja atšķirīgi. Aizstāvot savu vecāku noteikumus, mēs atkal un atkal apstiprinām to, ka tiem piemīt vispilnīgākās zināšanas par pasauli un tos nevar apšaubīt. Visticamāk, tu neesi ticis nekur tālāk par saviem pusaudža gadiem. Jauka ziņa, vai ne?

7. Pastāvīgi skumsti pēc vecākiem.
Tu ciet, ka vēljoprojām tik ļoti spēcīgi esi saistīts ar savu mammu un tēti, un ar grūtībām atzīsti to, ka, izņemot bērnību, tevi nekas cits ar vecākiem nesaista.

Ko darīt, lai beidzot “atbrīvotos” no vecāku gādības?

Pa labam, ja tev sen vairs nav 18, bet vecāki vel joprojām ir tas centrs, ap kuru grozās visa tava dzīve – bez psihoterapeita neiztiksi. Kaut kas ir patraucējis tavai dabiskajai separācijai no vecākiem. Pašam tikt ar to galā nav viegli, taču, ja citas iespējas nav, vajag darīt to patstāvīgi.

1. Padomā par to, kas tu esi bez vecāku uzstādījumiem un kontroles? Kāds/kāda tu esi? Ko tu vēlies? Kam tu tici? Uzspēle spēli: “Es dzīvoju uz citas planētas un mana ģimene neko par mani vairāk neuzzinās”. Kā tad izskatīsies tava dzīve? Noskenē savu dzīvi pēc visiem parametriem. Godīgi atzīsties, tev tā patīk vai nepatīk?

2. Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tev vajag “atsieties” no vecākiem. Kā tev traucē parmērīgas vecāku rūpes un ko tu zaudē dēļ tā, ka esi pārmērīgi gādīgs dēls vai meita. Un vispār, kā ideja tā ir, ka tev nepieciešama neatkarība – tava vai tava partnera.

3. Kam (tev, mammai, tētim vai abiem) ir izdevīgi, ka tu tā uzvedies. Pamēģini saprast, kas tevi satrauc, ja tu uzvedies savādak: vainas sajūta, nepārliecinātība par saviem lēmumiem, vai bailes. Tu pilnībā esi spējīgs pats par sevi parūpēties un novērtēt, vai vecākiem patiešām ir nepieciešama tava palīdzība, vai arī viņus vada citi motīvi?

4. To izdarot, tu atklāsi sevī daļu, kura līdz šim, tāpat kā bērnībā, ir gatava darīt visu, lai tikai mamma un tētis būtu apmierināti. Vai, gluži otrādi, vienalga ko, lai tikai viņiem ieriebtu. Šo daļu sauc par “iekšējo bērnu”. Protams, tā ir metafora, taču ir jūtu, emociju un reakciju  komplekss. Tie nedod mums iespēju izaugt, ja pagātnē ir bijis parāk daudz sāpju, bet maz patiesas pieņemšanas un mīlestības. Kamēr tu nepievērsīsi uzmanību savam iekšējam bērnam, viņš turpinās dzīvot tā, kā pieradis, un cerēs, ka reiz pienāks tas brīdis, kad vinš spēs būt gana labs saviem vecākiem un saņems vairāk viņu mīlestības.

5. Kā tikko tu atklāsi šo bērnu un tev gribēsies raudāt, dziļi ieelpo/izelpo un atdali sevi, lielo un pieaugušo, no bērna. Tu sen jau esi pieaudzis cilvēks un tava dzīve ir atkarīga tikai no tevis. Ne no mammas un tēta vai viņu pārliecībām. Tam visam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik ļoti tu esi gatavs parūpēties par sevi pats.

6. Tagad mācies dzīvot pats ar savu prātu un savām pārliecībām. Pieļaut savas kļūdas. Ciet pats savus zaudējumus. Kā vienu tā otru tavā dzīve būs pietiekami daudz. Īpaši tad, ja neviens neskrien no muguras palikt spilvenu zem dibena, neviens nestāv priekšā durvīm, sakot: “Tikai pār manu līķi!”. Un tu vairs nemocies dēļ  tā, ka mamma redz šausmīgas tavas nākotnes vīzijas, un rij tonnām nomierinošas tabletes. Dzīvo savu pieauguša cilvēka dzīvi!
Autors: Vita Maligina
Avots: https://mel.fm
Tulkoja: Ginta FS

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Dīvaina vēlēšanās?

Reiz, tuvojoties Ziemassvētkiem, skolotāja saviem trešās klases skolniekiem lūdza uzrakstīt, ko viņi vēlētos saņemt dāvanās no Ziemassvētku vecīša.
Atnākusi mājās, skolotāja apsēdās pārbaudīt skolēnu sacerējumus. Viens no tiem viņu ļoti sarūgtināja. Viņa vairākas reizes pārlasīja, cītīgā bērna rokrakstā uzrakstīto lūgumu par brīnumu. Viņa necentās atrast pareizrakstības kļūdas, tām nebija nekādas nozīmes.

Istabā ienāca vīrs.
– Kas noticis, dārgā? Kaut kas Tevi satraucis?
– Lūk, izlasi, lūdzu, – un viņa pastiepa vīram burtnīcu.

” Ziemassvētku vecīt, es neprasīšu Tev daudz. Tikai, lūdzu, izpildi manu vēlēšanos. Pārvērt mani, kaut uz neilgu laiciņu, par televizoru. Es ļoti vēlos, lai mani vecāki vakaros sanāktu kopā un uzklausītu mani, nepārtraucot. Lai tētis, atnākot mājās pēc darba, pajautātu, kā man gājis šajā dienā, bet mamma, kad viņai skumji, nāktu pie manis. Lai par mani priecātos tāpat kā par jauno televizoru, kas mūsu dzīvoklī tagad aizņem pussienu. Es noteikti pavirzītos maliņā, lai paliktu vieta arī Ziemassvētku eglītei. Es tā gribētu padzīvot kādu laiciņu televizora dzīvi!”

– Nabaga bērns… Klausies, ir nu gan tie vecāki, – šausminājās vīrs.
Sieva paskatījās uz viņu asaru pilnām acīm un teica:
– Dārgais, to rakstīja mūsu dēls…

Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: GInta FS