Gaismas bērniem vajadzīgi Gaismas vecāki, Gaismas skolotāji.
Un mums par tādiem jākļūst.
Un tāpēc vajag, lai mēs paplašinātu savu apziņu, mūsu priekšstatu par Bērnu, par viņa audzināšanu.
Mūsu apziņa ir praktiskās pedagoģiskās darbības balsts. Taču šo apziņu daudziem no mums ierobežo materiālistiskais uzskats, kas neļauj Bērnā saredzēt Mūžības Ceļotāju.
Mēs paši sevī neesam atklājuši Mūžības Ceļotājus. Bet Bērnam vajadzīgi tieši tādi vecāki un skolotāji.
Te nu arī ir nepieciešamība paplašināt apziņu un tai vajadzīgas jaunas atļaujas. “Lai iegūtu atjaunotu apziņu, ir jāiemācās atļaut. Tas ir pirmais priekšnoteikums apziņas attīstībai” – tā runā Austrumu gudrie.
Kas pietrūkst mūsu apziņai, lai tā paplašinātos?
Tas nav stāsts par plašām zināšanām, bet gan par to, ka jāpārceļ sava apziņa no materiālistiskās pasaules uztveres, tajā skaitā Bērna uztveres, līdz garīgajam. Mēs nenoliegsim materiālo pasauli un materiālās vertības, tās ir un mēs tajās dzīvojam. Taču eksistē kas daudz svarīgāks, kas nosaka arī materiālo – tas ir Gars un Garīgums.
Visas tradicionālās pedagoģijas rokasgrāmatas korī apgalvos, ka audzināšanu nosaka trīs faktori: iedzimtība, vide un vides organizēšana, tātad mērķtiecīga audzināšana. Šie trīs materiālistiskie jēdzieni mūsu pedagoģiskajai apziņai visu laiku ir diktējuši savu gribu, tā rezultātā ir radies mūsu autoritārais uzskats par Bērnu un mūsu spēka piegājieni viņa audzināšanā.
Taču ir pagājušas simtgades un tūkstošgades, bet mūsu audzināsanas prakse nevar triumfēt.
Mēs izgudrojam pedagoģisko zinātni, taču idejas par audzināsanu neattīstās. Vai tad mēs neredzam to, ka tādā veidā mēs attālināmies no saviem bērniem, ne tajā nozīmē, ka mūsu apziņa ir viņus pārspējusi, un bērni nespēj mums sekot. Bet tajā, ka kļūstam kurli viens pret otru.
Cilvēce patiesi ir uzkrājusi bagātīgu pieredzi, un mēs varētu bērniem dāvāt mūsu zināšanas, mūsu vērtības. Taču vajadzētu, lai viņi ieklausītos mūsu padomos? Taču viņiem ir ļoti grūti to izdarīt. Tāpēc mēs elšam un pūšam: ja vien jaunība zinātu un vecums varētu!
Un kur te mūsu bērnu vaina?
Vai tajā, ka viņi pieprasa, lai mēs viņus cienītu un komunicētu ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu? Protams, pieprasa, ne ar deklarācijām, bet ar visiem iespējamajiem savas garīgās un patiesās Dabas likumiem, pieprasa lai mēs atzītu viņos Mūžības Ceļotājus un tieši šos Ceļotājus iepazītu arī sevī?
Cilvēce no gadsimta gadsimtā atkārto vienu un to pašu kļūdu, un tagad tai esam pievienojušies arī mēs: uzskatām Bērnu par dumju un ar varu vēlamies viņu padarīt gudru; uzskatām viņu par stūrgalvīgu un diezgan nekaunīgu un vēlamies ar varu pakļaut viņu savai gribai, kas mums pašiem šķiet patiesa un morāli tīra; mēs Bērnu uztveram kā vienkaršu trauku, kurš neatlaidīgi vēlas tikt piepildīts ar kaut ko labu, un “viņa labā” mēs ar varu cenšamies to piepildīt.
Bet kļūda slēpjas mūsu neizpratnē par to, ka Bērna garīgā un patiesā Daba necieš nekādu vardarbību, lai arī ar kadiem cēliem mērķiem tā nebūtu pamatota. Te arī partrūkst saikne. Un audzināšana, kurai sākotēji vajadzēja būt visbrīnišķīgākajam un dievišķīgākajam procesam uz Zemes, kļūst nedzīva, neglīta un kļūst par mocībām kā Bērnam tā mums pašiem.
Šalva Amonašvilli “Balade par audzināšanu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 